Veselo graudu sējēji

No “Rozes simtlapainās”

“Nevis slinkojot un pūstot” kā anonīms dzejolis pirmo reizi parādījās Jura Alunāna populāri zinātnisko rakstu krājuma “Sēta, daba, pasaule” pirmajā sējumā, kas 1859.gadā iznāca Tērbatā. Dzejoļa trīs četrrindes te ievietotas pirmajā lappusē kā moto. Astoņus gadus vēlāk tās tika pārpublicētas arī otrajā, papildinātajā, Alunāna “Dziesmiņu” pēcnāves izdevumā, par ko bija gādājis viņa brālis Indriķis. Te par šo dzejoli teikts: “Dziesma, no čehu valodas ņemta”, bet autora vārds netiek minēts. Latviešu literatūrzinātnieki šo vārdu ilgi nezināja. Pagājušā gadsimta 20.gados Jura Alunāna Kopoto rakstu sastādītājs Alfrēds Goba ar Latvijas ģenerālkonsula Eduarda Krasta starpniecību griezās pie toreizējā Čehijas zinātņu un mākslas akadēmijas prezidenta, Čehoslovākijas – Latvijas biedrības priekšsēdētāja Jozefa Zubatija, un ievērojamais čehu letonists noskaidoja, ka teksts ņemts no Františeka Ladislava Čelakovska krājuma “Roze simtlapainā” (R?že stolistā, 1840) un ir 92. dzejoļa brīvs tulkojums. Ir saglabājusies atbildes vēstule, kam pievienots arī Čelakovska dzejolis Zubatija burtiskā tulkojumā latviešu valodā.
Pagaidām nav izdevies noskaidrot, vai Alunāns tulkojis dzejoli tieši no oriģināla un kā viņš pie tā ticis. Georgs Mackovs uzskata, ka Alunāns ar Čelakovska dzejoļu krājumu iepazinies Jelgavas ģimnāzijā, pateicoties čehiem, kas bija emigrējuši pēc 1848.gada revolūcijas, bet konkrētu pierādījumu trūkst. Alunāns, neapšaubāmi, juta garīgu tuvību ar čehu nacionālās atmodas darbiniekiem, kas tāpat kā jaunlatvieši aicināja attīstīt nacionālo kultūru un pašapziņu, kopt un popularizēt dzimto valodu.
Františeka Ladislava Čelakovska (1799–1852) interešu lokā bija ne vien čehu un vispār slāvu, bet arī baltu kultūras tradīcijas, skatot tās Eiropas kontekstā. Viņa interesi par latviešu folkloru apliecina 1822.gada 27.aprīļa vēstule jaunības draugam dzejniekam Jozefam Vlastimilam Kamarītam, kurā atrodams pirmais latviešu dainas tulkojums čehu valodā.
Čelakovska sakārtotajā krājumā “Slāvu tautas gudrība sakāmvārdos” (1852), kurā ir 15 tūkstoši sakāmvārdu, atrodami 41 lietuviešu un 10 latviešu sakāmvārdi (pēdējie – no Vecā Stendera “Jaunas pilnīgākas latviešu gramatikas”). Arī savās lekcijās Prāgas universitātē Čelakovskis pieskārās baltu folklorai, tomēr vairāk kā mākslinieks, ne zinātnieks. Galvenais bija tas, ka viņš izteiksmīgi pievērsa čehu sabiedrības uzmanību baltu tautām un folklorai kā to lielākajai bagātībai.

Citi autori

Ir vēl arī citi dziesmas iedvesmotāji un sekotāji. Vispirms tas ir Auseklis, kas pievienoja ceturto pantu; “Augsim lieli, augsim stipri, (Ausekļa oriģinālā bija vienmuļīgi: Augsim lieli, augsim lieli,)/ Būsim sveiki, veseli. /Uzdziedāsim, uzdziedāsim (Ausekļa oriģinālā bija vēl priecīgāk: Uzdzerami, uzdziedami)/ Augstu laimi Latvijai.” Protams, arī Jurjānu Andrejs, kurš 1909. gadā dziesmai komponēja melodiju. Matīss Kaudzīte savās “Atmiņās no tautiskā laikmeta” 1924. gadā raksta: “Īsti jaunākā laikā, kur Jurjānu Andrejs ir devis šim vēsturīgam rakstniecības spīdulim piederīgu meldiju, tas stāv un stāvēs joprojām rindā pēc Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju.”

Citi dzejoļi

Ir zināmi vairāki tipoloģiski līdzīgi dzejoļi, kas parādījušies pēc “Nevis slinkojot un pūstot” izplatīšanas. Tādus uzrakstīja Matīss Kaudzīte, Auseklis, Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks un vēl citi. Bet jāuzsve arī, ka pats Čelakovskis šajā virknē nebūt nebija pirmais. Modificētā soneta formu, kādā dzejolis uzrakstīts, viņš, pēc paša vārdiem, pārņēmis no ungāru dzejnieka Šāndora Kišfaludi (1772–1844). Un jāmin vēl divi Čelakovska laikabiedri, kuru ietekme dzejolī “Nevis slinkojot un pūstot” ir acīmredzama un nepārprotama. Pirmām kārtām tas ir poļu un lietuviešu dzejnieks Ādams Mickēvičs (1798–1855) un viņa epigramma par graudu. Tā skan apmēram tā: “Nopelni dzimtenes labā ir līdzīgi graudam. Kas nes graudu rokās un katram rāda – re, kāds man liels grauds! –, tas negūs no tā labuma nekāda, un grauds nokaltīs. Bet kas iesēs graudu zemē un pacietīgi gaidīs, tam grauds dos augu, un izaugs vārpa, kurā slēpsies graudi nākamam gadam, nākamajai dzīvei. Tas iegūs simtus graudu un no tā – tūkstošu tūkstošus. Tādēļ – jo ilgāk kāds gaida atlīdzību, jo lielāku viņš to saņems, un kas to šeit nepaņems, dabūs tur vislielāko. “Līdzība ar Čelakovska dzejoļa ideju ir skaidri redzama.
Vēl jāmin slovāku izcelsmes dzejnieks Jans Kollārs (1793–1852) un viņa slavenais dzejas darbs “Slāvas meita” (Slāvy dcera, 1824. Slāva ir slāvu tautu dieviete, darba galvenā tēma ir slāvu tautu vienotība un to devums cilvēcei un humānismam). Sonets, kas sasaucas ar Čelakovska dzejoli, sākas ar vārdiem: “Strādā katrs cītīgi,/ tautas druvā mantotā. /Ceļi var būt dažādi, /Griba lai mums vienota.” Tālāk izteikta doma, ka nevajag pārvērtēt savus spēkus un tiekties pēc uzslavas, bet pieticīgi jāstrādā, cik katrs spēj, tad būsi liels, neskatoties uz to, vai esi kalps vai karalis.
Tātad “Nevis slinkojot un pūstot” ir vismaz piecu mazo tautu pārstāvju darbs: tā tapšanā neatkarīgi cits no cita piedalījušies latvietis Alunāns, čehs Čelakovskis, slovāks Kollārs, polis Mickēvičs un ungārs Kišfaludi. Šis dzejolis ideāli simbolizē visu šo tautu kopējos uzdevumus un mērķus, kā arī latviešu tautas tuvību tām Viduseiropas tautām, kas tapa 19.gadsimta cīņās pret lielo tautu virskundzību. Ja Eiropas Savienības jaunās dalībvalstis savai sadarbībai šodien meklētu kopēju himnu, “Nevis slinkojot un pūstot” laikam gan noderētu vislabāk.

Kaut arī bez kopēja virsraksta

Par Jura Alunāna lokalizējumu bijušas arī negatīvas atsauksmes. Leonards Latkovskis “Zīdūna” 1935. gada 1.numurā raksta: “Vysā vysumā par Alunāna dzīsmi nav sevišķi kū jūsmōt. Pyrmkōrt tys nav origināldorbs un aizjimtus dorbus svineibōs skandynōt nav nikaids nacionals lapnums. Ūtrkōrt, tys nav piļneigi izadevīs ni formas, ni satura ziņā. Treškōrt (līkas tys ir vysgolvonōkais motivs) – tur nav vīnas golvonōs idejas, vīnas golvonōs dūmas, kas ītu cauri visim pantim. Lai kai mes gribātu, mes navaram uzlikt vīna kūpeja vērsroksta (taida originālā ari nav).”
Leonarda Latkovska argumenti varētu būt arī pareizi, bet ko lai dara, Alunāna iesētais nevis šauri nacionālais un provinciālais, bet labākajā nozīmē eiropeiskais veselais grauds dod ražu joprojām, tieši tā, kā to paredzēja Matīss Kaudzīte: “Nevienam citam dzejniekam nedz agrāk, nedz vēlāk nav izdevies tik neaizsniedzami jauki un zīmīgi īsumā izteikt šās domas, kā J. Alunāns to iespējis, īpaši vidējā no tiem trim pantiņiem...: Ja ikviens tik zemē sētu/ Vienu graudu veselu,/ Kas tad izskaitīt gan spētu / Zelta kviešu krājumu!”
Bet no latviešu viedokļa veselu graudu iesējis arī Čelakovskis Čehijā, kurš pašu Alunānu pazīt nevarēja, bet latviešu tautu un kultūru pazina gan. No viņa grauda Čehijā izauga ne tikai letonikas zinātniskie pētījumi, bet arī čehu sabiedrības simpātijas un interese par Latviju, ko allaž un visdažādākā veidā apstiprina mūsu tautu savstarpējās attiecības. Tāpēc pamatoti var teikt, ka abi “veselu graudu sējēji” ir pelnījuši kopīgi celtā pieminekļa – “Nevis slinkojot un pūstot” – dzīvotspēju pāri gadsimtiem.
Pēc referāta starptautiskā zinātniskā konferencē “Aktuālas problēmas literatūras zinātnē”Liepājā 2005.gada 24.–26.februārī. Pilns referāta teksts tiek publicēts Liepājas Pedagoģijas akadēmijas rakstu krājumā.