Tos, kuriem 3.maija rītā gadījās mērot ceļu pa Krišjāņa Barona ielu gar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas (JVLMA) namu, gaidīja pārsteigums: līdzās ierastajam Latvijas valsts karogam pie tā plīvoja Eiropas Savienības un Polijas karogs. Iemesls? Nozīmīgs un skaists – šajās dienās te tika siets vēl viens ciešs mezgls Latvijas un Polijas sadraudzībai.

Poļiem 3.maijs ir augsti valsts un nacionālie svētki. Šai dienā 1793. gadā tika pieņemta Polijas Konstitūcija. Kaut arī nākamo gadsimtu vēsture to centusies no tautas atmiņas izdzēst, tas nav izdevies. Savukārt 4.maijs ir Latvijas Neatkarības deklarācijas pasludināšanas diena. Līdzās dažādām sabiedriskajām aktivitātēm un mākslas veltēm Latvijas atdzimšanas dienu greznoja poļu un latviešu kopēji sarūpētā dāvana – Kšištofa Penderecka monumentālās partitūras “Credo” iestudējums un atskaņojums Rīgas Domā 4.maija vakarā. Koncertā piedalījās grandiozs atskaņotāju sastāvs: poļu solisti, mūsu Akadēmiskais koris “Latvija”, Jāzepa Mediņa mūzikas skolas zēnu koris, Liepājas simfoniskais orķestris, kā arī Mūzikas akadēmijas studenti. Diriģēja pats autors.
Mūzikas akadēmijā 3.maija priekšpusdienā notika koru iedziedāšanās un mēģinājums ar koriem, solistiem un orķestri. Diriģenta zizlis – K.Penderecka rokā. Vareni, krāšņi kopskanējumi mijās ar caurspīdīgiem solo instrumentu posmiem. Spēkpilnais “Es ticu” (Credo) – ar traģisko “Crucifixus” (Krustā sists), zēnu kora gaišas uzticības pilnais dziedājums poļu valodā – ar solistu ansambļa sarežģītām, augstas ekspresijas piepildītām epizodēm. Skanēja mūzika, kuras autora meistarības pūrā ir viss 20. un arī visi iepriekšējie gadsimti. Viņš ņēmis no tā visu vajadzīgo un pārkausējis savā – Kšištofa Penderecka Ticības apliecinājumā. Lielisks mākslas valodā izteikts veltījums divu valstu sadarbības stiprināšanai. Lieliska velte abām mūsu valstīm to nacionālo svētku dienās.
Latviešu un poļu mūziķu kontaktiem ir tālas saknes. To veidotāju vidū pirms vairāk nekā 100 gadiem bija arī Jāzeps Vītols. Tolaik – Pēterburgas konservatorijas profesors, kura klasē mācījās Emils Mlinarskis, vēlākais Varšavas operas direktors un diriģents, Labuņskis, vēlākais Krakovas mūzikas skolas direktors, vēl vairāki citi poļu jaunieši. Vienus J.Vītols, jau būdams Latvijas Konservatorijas rektors, satika Varšavā 1926.gada rudenī, piedaloties Šopēna pieminekļa atklāšanas svētkos. Citus 20. un 30.gados laipni uzņēma Rīgā.
Labs kontakts Latvijai bija izveidojies ar vienu no 20.gs. pirmās puses poļu mūzikas zvaigznēm – komponistu Karolu Šimanovski. Kādā 1928.gada fotogrāfijā viņš kā godabiedrs redzams konservatorijas kolektīva vidū, bet 1935.gadā svinīgā ceremonijā K.Šimanovskis saņēmis Latvijas Skaņražu kopas godabiedra diplomu.
Sadarbība turpinājusies arī pēc Otrā pasaules kara, kad regulāri notiekošā festivāla “Varšavas rudens” koncerti sākotnēji bija gandrīz vienīgā iespēja latviešu mūziķiem iepazīt laikmetīgās mūzikas jaunumus, avangarda mākslas strāvojumus, iedibināt radošus kontaktus ar Rietumu pasaules mākslas ļaudīm. Poļu meistaru sacerējumi mums, toreizējai jauno mūziķu paaudzei, bija kā “logs uz Eiropu”, poļu avangardistu mūzika pavēra skatu uz jaunu muzikālo domāšanu, neierastu, citādu, bet tieši tāpēc īpaši vilinošu mākslas valodu.
Patiess prieks, ka tagad varam pateikt lielu paldies vienam no tolaik visvairāk apbrīnotajiem komponistiem – Kšištofam Pendereckim. Meistaram – 20.gadsimta otrās puses pasaules mēroga izcilībai, kas 50. un 60.gados personificēja mūzikas mākslas novatoriskos meklējumus un vēlākajos gadu desmitos ar perfektu profesionālo meistarību radīja skaņdarbus ar augstu garīgu piepildījumu. Turklāt vēl, ar slaidu laika loku turpinot senās sadarbības tradīcijas, šajās svētku dienās uzņemt Kšištofu Penderecki Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijas goda profesoru pulkā un pasniegt viņam mūsu īpašo, J.Vītola laikā iedibināto goda diplomu.

Prof. Ilma Grauzdiņa, JVLMA prorektore