Semināra galvenais uzdevums bija pārrunāt situāciju, kāda Eiropas Savienības (ES) un Latvijas līmenī veidojusies Lisabonas stratēģijas uzdevumu izpildes procesā. Jāatgādina, ka 2000.gadā Eiropas Padomes aizsāktās reformas galvenais mērķis ir līdz 2010.gadam padarīt ES par pasaules konkurētspējīgāko ekonomisko sistēmu. Tomēr eksperti jau krietnu laiku brīdina par šķēršļiem mērķa sasniegšanai. Par tiem, kā arī par veicamajiem darbiem grūtību pārvarēšanā runāja semināra dalībnieki.
EK pārstāvniecības Latvijā vadītājs Endrū Rasbašs atzina, ka ES ekonomiskās attīstības tempi gan tradicionāli atpaliek no ASV, gan nespēj mēroties ar Ķīnas un vairāku citu Āzijas valstu izaugsmi. Šīs atpalicības pārvarēšana uzskatāma par lielu izaicinājumu.
Savukārt Ārlietu ministrijas (ĀM) ES departamenta direktors Normunds Popens norādīja, ka Latvijas pārstāvjiem diemžēl nav bijusi iespēja piedalīties Lisabonas stratēģijas sākotnējā apspriešanā un izvērtēšanā. Taču šobrīd mūsu valstij jāizmanto stratēģija arī nacionālo uzdevumu risināšanā, kā arī jāsniedz savs ieguldījums kopējo mērķu sasniegšanā. Kā zināms, stratēģija aptver daudzas jomas, kurās nozīmīga vai pat izšķiroša ir dalībvalstu politiskā rīcība. Tas rada grūtības uzdevumu izpildes koordinācijā ES līmenī, turklāt trūkst īstas skaidrības par kompetences sadali. N.Popens atzina, ka Latvijas ekonomistu un politiķu skatījums uz atsevišķiem Eiropas ekonomiskās attīstības aspektiem atšķiras no “veco” dalībvalstu oficiālajiem viedokļiem.
EK pārstāvniecības Latvijā analītiķis Valdis Zagorskis, vērtējot Lisabonas stratēģijas realizācijas vidusposma izpildi, rezumēja: “Baumas par stratēģijas nāvi ir pārspīlētas.” Viņš atzina – kaut arī dažās jomās vērojams progress, tomēr kopējie ES ekonomikas izaugsmes tempi neiepriecina. Kā zināms, stratēģijas virsmērķis ir ekonomisko izaugsmi līdzsvarot ar sociālo garantiju sistēmu un vides saudzēšanu. Protams, tas grūti panākams, konkurējot ar valstīm, kuras “nerentablus” mērķus sasniegt negrasās. Taču V. Zagorskis pauda pārliecību par iespējām realizēt stratēģijas uzdevumus.
Arī ĀM pārstāve Vineta Kleinberga uzsvēra, ka jāsašaurina Lisabonas stratēģijas prioritāšu loks, koncentrējoties uz izaugsmi un nodarbinātību. Šobrīd Latvijai jāpanāk vienošanās par pakalpojumu direktīvu, lai mūsu valsts uzņēmējiem būtu iespēja brīvi konkurēt ES kopējā tirgū.
Kritiskus vārdus bilda Latvijas Universitātes profesors Edvīns Karnītis, norādot, ka pietrūkst pieļauto kļūdu analīzes. Viņš atzina, ka Lisabonas stratēģijā pareizi uzsvērta nepieciešamība veidot uz zināšanām balstītu ekonomiku. Taču diemžēl trūkst skaidra plāna, kā ES, tātad arī Latvijas, iedzīvotājus motivēt zināšanu apguvei. E. Karnītis pauda šaubas, vai stratēģijā noteiktais mērķis gūt “pirmo vietu” pasaules ekonomiku vidū spēj rosināt cilvēkus līdzdarboties tā sasniegšanā. Trūkst arī starpsektoru sadarbības nacionālā līmenī. Kā visnopietnāko problēmu E.Karnītis akcentēja, viņaprāt, neveiksmīgo stratēģijas centrālo koordinācijas veidu. Viņš norādīja, ka direktīvu un vadlīniju ieviešana vairāk atbilst federālas valsts, nevis valstu savienības modelim un tāpēc lielā mērā ir pretrunā ar ES būtību.
Pērnā gada novembrī publiskotajā Vima Koka vadītās ekspertu grupas ziņojumā pausts secinājums: 2000.gadā izvirzītie mērķi joprojām ir aktuāli un izpildāmi, taču Eiropai jāatrisina vairākas problēmas. Kā sevišķus izaicinājumus ziņojuma autori uzsver starptautiskās konkurences saasināšanos un “Eiropas nosirmošanu”. Lai rastu risinājumu šīm problēmām vietējā līmenī, līdz šā gada beigām Latvijai jāsagatavo nacionālā rīcības programma. Turklāt Lisabonas stratēģijas mērķi lielā mērā atspoguļoti arī pērn pieņemtajā tautsaimniecības vienotajā stratēģijā.