Latvijas Ārlietu ministrija gatavo parakstīšanai Latvijas un Krievijas robežlīgumu. Tā vietā, lai konsultētos par līguma saturu ar Latvijas sabiedrību, Jūs, ārlietu ministra kungs, minstinoties sakāt, ka gan jau Jūsu priekšteči neko sliktu nebūs sagatavojuši (laikraksts “Diena”, 12.04.2005.). Tas ir apbrīnojami, ka Jūs, neiepazinies ar gandrīz desmit gadus veco līgumu, kurš plaši ticis atspoguļots saziņas līdzekļos, steidzīgi gatavojat to parakstīšanai.
Kas tad īsti notika pirms gandrīz desmit gadiem?
Ar pārsteidzošu neinformētību vai kādu citu iemeslu mudināts Jūs apgalvojāt, ka saskaņotajam (parafētajam) līgumam es esot uzlicis slepenību (laikraksts “Diena”, 12.04.2005.). Konfidenciālu statusu gatavotais līgums ieguva 1996.gada 17.decembrī, un to paveica neviens cits kā Jūsu pārstāvētās Tautas partijas vēlākais dibinātājs A.Šķēle. Tolaik to plaši komentēja masu saziņas līdzekļi (piem., laikraksts “Diena”, 19.12.1996.). Šajā Ministru kabineta sēdē Latvijas un Krievijas robežlīguma darba grupa Ārlietu ministrijas speciālo uzdevumu vēstnieka A.Vovera vadībā, divpadsmit ministriem balsojot par, pieciem pret un vienam atturoties, saņēma mandātu sarunās ar Krieviju atteikties no prasības iekļaut atsauci uz 1920. gada miera līgumu (Ministru kabineta protokols Nr.60). Šajā laikā A.Šķēle steidzina apstiprināt, kā viņš to pats komentē, “tehnisku, nepolitizētu” robežlīgumu (skat. piem. “Neatkarīgā Rīta Avīze”, 7.11.1996.). Mandāta paplašināšana, neiekļaujot tajā atsauci uz 1920. gada miera līgumu, ir politisks lēmums ar politiskām sekām, tāpēc ir vismaz naivi runāt par “tīri” tehnisku robežu. Robežu nospraušana vienmēr pirmām kārtām ir politisks jautājums. Ne velti Ministru kabineta sēdēs, kur tika apspriests robežas jautājums, vienmēr tika skatīti līguma politiskie, drošības un vēsturiskie aspekti.
Pēc jaunā mandāta saņemšanas sarunas ar Krieviju sekmējās. Vai bija izsmeltas visas iespējas turpināt sarunas vecā mandāta ietvaros? Domāju, ka ne. Taču Ministru kabineta vairākums paļāvās vilinājumam ātrāk parakstīt robežlīgumu. Tālākajā līguma sagatavošanas stadijā atgriezties pie sākotnējā darba grupas mandāta bija nereāli – sarunas Krievija būtu pārtraukusi. Tāpēc arī es turpmākos darba grupas rezultātus atbalstīju, jo apzinājos, ka Latvijai tolaik bija nepieciešams demonstrēt progresu attiecībās ar Krieviju robežas jautājumā, lai virzītos uz savu stratēģisko mērķu sasniegšanu – dalību Eiropas Savienībā un NATO.
Šodien atskatoties uz gandrīz desmit gadus veciem notikumiem, svarīgākais nav atrast vainīgo – Šķēli vai vēl kādu. Jautājums ir par Latvijas vēsturisko situāciju pirms desmit gadiem un to, vai šodienas situācijā Latviju pilnībā var apmierināt gandrīz desmit gadus “apputējušais” līgums.
Ir pagājuši gandrīz desmit gadi.
Ceru, Jūs esat dzirdējis, Pabrika kungs, ka Latvija ir Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts. 90. gadu vidū Pleskavas desanta divīzija veica mācību operācijas kādus pārsimt kilometrus no Rīgas, un nekas tai nekavēja ieklīst arī Latvijas teritorijā, bet Krievijas ekonomiskās sankcijas bija reāls drauds Latvijas tautsaimniecībai. Šajā laikā daudz kas ir mainījies, un Latvijas šodienas situācija ir kvalitatīvi atšķirīga. Pateicoties dalībai Eiropas Savienībā un NATO un ciešai sadarbībai ar mūsu stratēģiskajiem partneriem, Krievijas iespaids uz mūsu valsti ir būtiski mazinājies un lielā kaimiņa centieni jautājumus risināt no spēka pozīcijām izskatītos tikai pēc ālēšanās. Ja Jūs sekotu pašreizējai Krievijas ārpolitikai, tad būtu pamanījis, ka tā šobrīd meklē robežrisinājumus ar visiem saviem kaimiņiem. Sarunas notiek ne tikai Eiropas virzienā, bet arī ar Ķīnu un Japānu. Analizējot notiekošo, ir grūti neredzēt, ka šis robežlīgums ar Latviju tieši pašlaik ir ļoti vajadzīgs Krievijai, lai veidotu attiecības ar Eiropas Savienību. Tāpēc politiski gudri būtu nevis jūsmināties par Krievijas attieksmes maiņu, bet gan izmantot situāciju, lai uz “putekļiem klāto” līguma tekstu paskatītos ar šodienas Latvijas valstsvīra acīm. Man nav izskaidrojuma apsvērumiem, kas Jūs, Pabrika kungs, šobrīd dzen steigā parakstīt robežlīgumu, izņemot Jūsu neinformētību. Un, ja Jums pēc iepazīšanās ar līgumu rodas kaut mazākās šaubas par līguma atbilstību šodienas situācijai – revidējiet to, un es Jūs atbalstīšu.
Es ļoti vēlos, lai Latvijas un Krievijas attiecības normalizētos, bet tās nevar būt ilglaicīgi stabilas, ja valstu starpā paliek neatrisināti ļoti būtiski jautājumi. Jautājums, kuru neviena valsts nekādā situācijā nevar apiet, ir vēsturiskā taisnīguma un Latvijas cilvēku jautājums. Latvijas politiķiem ir pienākums, ko tie nedrīkst ignorēt. Latvijai pirms robežlīguma parakstīšanas ir jāsaņem no Krievijas arhīviem informācija par Abrenes teritorijā dzīvojušo Latvijas pilsoņu un pastāvīgo iedzīvotāju likteņiem padomju okupācijas laikā un tagad. Mums ir pienākums savākt visu informāciju par noslepkavotajiem, nomocītajiem, represētajiem, izvestajiem un savus īpašumus zaudējušajiem Latvijas pilsoņiem un pastāvīgajiem iedzīvotājiem Abrenē. Tieši tāpēc sabiedrībai ir jāzina, ko Jūsu vadītā iestāde gatavo parakstīšanai un vai tas atbilst Latvijas šodienas interesēm (izcēlums mans).
Šis ir vēsturisks brīdis, Pabrika kungs, un šoreiz ir Jūsu kārta pieņemt lēmumu. Es ceru, ka Jūs to spēsit izdarīt bez atskatīšanās uz A.Šķēli.