Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Sapratu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Kas novalkāja Raiņa mēteli?. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 13.09.2000., Nr. 318/320 https://www.vestnesis.lv/ta/id/10607

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Tur dziļi ieelpot pagātni var

Vēl šajā numurā

13.09.2000., Nr. 318/320

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Kas novalkāja Raiņa mēteli?

Dipl.philol. Velta Knospe — "Latvijas Vēstnesim"

Nav šaubu — atradīsies ne viens vien sirmgalvis, kas savulaik — kā skolēns vai jauniņš students — trīsdesmito gadu sākumā ielūkojies Raiņa muzejā Durbes pilī. Šo seno ēku valsts bija piešķīrusi Rainim un Aspazijai, dzejnieki to atdāvinājuši Latvijas Skolotāju savienībai.

Tā laika muzeja apmeklētāji varētu pavēstīt par gūtajiem iespaidiem. Bet vai atcerētos detaļas, atsevišķus eksponātus?

Tomēr ir taču citi, precīzi nu jau septiņdesmit gadus veco notikumu un apstākļu liecinieki. Ja palūkojamies populārā žurnāla "Atpūta" 1930.gada 10.oktobra numurā, atrodam veselu lappusi, veltītu Durbes pilij. Un vienā no sešiem attēliem — dīvāns, uz kura dzejnieks esot aizvadījis pēdējos dzīves mirkļus. Vēl citas mēbeles, arī skapis ar Raiņa uzvalku un mēteli. Stiklotā skapja apakšējā daļā vēl kādi priekšmeti. Vērtīgi, īsti muzejiski priekšmeti! Kāpēc tie vairs nav manīti nevienā Rainim veltītā ekspozīcijā? Un nav atrodami arī fondu krātuvēs...

Par to seno gadu notikumiem stāsta grāmatas, par tiem liecības atrodamas arī Latvijas Valsts vēstures arhīva materiālos.

Latvijas Skolotāju savienība — Durbes pils un arī toreizējā Raiņa muzeja īpašniece — bija iekļuvusi to daudzo organizāciju skaitā, ko likvidēja pēc 1934.gada 15.maija. Laikam jau taisnība Jānim Grestem, fanātiski aizrautīgajam visvisādu kolekciju vācējam (bieži viņa krātās kolekcijas ar laiku pārtapa par muzejiem!). Ne bez rūgtas ironijas viņš vēlāk rakstīja:

"... Likvidēja. Sadalīja. Izglītības ministrija bija nozīmējusi personas, kuras noteiks, kas no muzeja krājumiem der, kas neder. (..) Likvidatori gadu likvidēja un ņēma algas. (..)"

Vai nu Latvijas Skolotāju savienība bija tik milzīga organizācija, ka tās muzeju likvidēšana un pārveidošana prasītu vairākus gadus... Bet tā bija. Zvērināta advokāta Kārļa Dannenberga (tātad profesionāla speciālista) vadītā komisija tikai 1936.gada marta beigās Raiņa muzeju nodeva Kārlim Freinbergam, turklāt — tikai kā pārziņa pagaidu vietas izpildītājam.

Izglītības ministrijas ierēdņi toreizējos daudzos muzejus šķiroja, dalīja, apvienoja. Piemēram, rakstniecību atdalīja no pedagoģijas. Likvidēja arī Teātra muzeju, kas līdz tam atradās Avotu ielā, to nu pievienoja Rakstniecības muzejam. Tur bija paredzēts ietilpināt arī bijušo Raiņa muzeju. Tātad bija arī pagaidu pārzinis. Savukārt pagaidu telpas atradās Brīvības ielas 2.nama 11.dzīvoklī. Pastāvīgā mājvieta jaunapvienotajam muzejam bija paredzēta Krišjāņa Barona ielā 4. Te telpas vēl nemaz nebija iekārtotas, kad 1937.gada 7. un 11.maijā no Durbes pils pārveda bijušā Raiņa muzeja iekārtu un eksponātus.

Sākumā viss licies labi. Nama pārvaldnieks atvēlējis divus dzīvokļus, tie bijuši noslēdzami, atslēgas glabājušās pie Rakstniecības un teātra muzeja darbiniekiem Brīvības ielā. Viņi arī laiku pa laikam aizstaigājuši savu mantību apraudzīt.

Par turpmākajiem notikumiem vēsta muzeja darbveža Pētera Tīlika ziņojums, kas glabājas LVVA fondos:

"1937.gada rudenī sākās nama pārbūve K.Barona ielā 4 un septembra beigās nama pārvaldnieks Sleikša kungs paziņoja, ka jāatbrīvo dzīvokļi Nr.17 un 19, jo caur tiem vilkšot centrālapkures caurules. Rakstniecības un teātra muzeja tā laika pārzinis Freinberga kungs lūdza ierādīt Raiņa muzeja mantu novietošanai citas telpas. Sleikša kungs muzeja mantu novietošanai ierādīja 2 jumtā iebūvētas pieliekamās telpas Nr.8 un 17 un dzīvokli Nr.21, jo šīs telpas nama pārbūves darbos netikšot aizskartas. 1937.gada 1.oktobrī Raiņa muzeja mantas no dzīvokļiem Nr.17 un 19 tika pārvietotas augšminētās jaunās telpās."

Muzeja darbinieki šo pārvietošanu vadījuši un uzmanījuši. 21.dzīvoklī — Raiņa bibliotēku, vitrīnas ar eksponātiem, pieminekļu metus un citas — kā teikts ziņojumā — vārīgākas mantas. Savukārt izturīgākās — mēbeles, metāla vaiņagi — nokļuvušas bēniņu pieliekamajos. Tur arī stiklotais skapis ar Raiņa apģērbu, tas nolikts telpas labajā stūrī pie durvīm un tam vispakārt sakrautas citas mēbeles.

Bet — jo tālāk, jo trakāk... P.Tīliks ziņo:

"1937.gada oktobra mēneša vidū Sleikša kungs paziņoja, ka nama pārbūvē izdarīti grozījumi un ka caur telpām, kurās ievietoti Raiņa muzeja eksponāti un mēbeles, vilkšot centrālapkures caurules, tādēļ minēto telpu atslēgas jāatstājot viņa rīcībā, lai telpās varētu iekļūt centrālapkures strādnieki. Uz pieprasījumu ierādīt mantu novietošanai citas atsevišķas telpas Sleikša kungs atbildēja, ka citu brīvu telpu, kurās nenotiktu pārbūves darbi, viņa rīcībā neesot. Tā kā centrālapkures caurules paredzēts vilkt caur jumtā iebūvētām pieliekamām telpām, tad daļa tur ievietoto mēbeļu izvācamas blakus telpās. Pēc sarunas ar Sleikša kungu uzgāju bēniņu stāvā un konstatēju, ka pieliekamo telpu Nr.8 un 17 šķērssiena ir izlauzta un caur šīm telpām izvilktas centrālapkures caurules. Eksponātu trūkumu apskatē nekonstatēju. Pēc tam ar muzeja pārziņa K.Freinberga kunga piekrišanu nodevu visas atslēgas Sleikša kungam, kurš savukārt minētās atslēgas manā klātbūtnē nodeva centrālapkures montierim Eglīša kungam."

Tā, lūk. Bēniņu šķērssiena uzlauzta, atslēgas atdotas. Pie tam vēl K.Freinbergs 20.oktobrī no saviem muzeja pārziņa pagaidu vietas izpildītāja pienākumiem bija ticis vaļā, ar aktu muzeju nododams tam pašam P.Tīlikam, muzeja darbvedim. Un ne jau Raiņa muzeja lietas vien! Aktā minēts vēl arī gan bijušais Teātra muzejs no Avotu ielas un pēc Jāņa Rapas saraksta Annas Brigaderes istabas iekārta, Dailes teātra 18 maketi, Kultūras fonda "Draudzīgā aicinājuma biroja" muzejam piesūtītās gandrīz tūkstoš grāmatas, ap 2000 Rakstniecības un teātra muzeja jauniegūtie un vēl neinventarizētie eksponāti. Un visbeidzot — muzeja kase — 348 lati un 6 santīmi.

Tomēr P.Tīliks atradis arī laiku šad tad aiziet līdz K.Barona ielas 4.namam. Bet tik vien izdevies, kā pa bēniņu izlauzto sienu spraugām paraudzīties uz Raiņa muzeja mēbelēm un citām mantām, kas tur blāķos gulējušas. Jo Sleikša kungam atslēgu nav bijis, savukārt Eglīša kungs, kas nu tās paņēmis, nav bijis sastopams, jo viņam darbi vadāmi arī citos namos.

1937.gada decembra sākumā apvienotajam muzejam beidzot atkal atradies pārzinis, vēl gan vietas izpildītāja statusā — Arturs Baumanis. Viņam tāpat pirmais gājiens uz K.Barona ielas 4.namu bijis nesekmīgs. Tikai 7.decembrī abi ar darbvedi beidzot tikuši pie atslēgām. Un arī pie telpām 21.dzīvoklī, kur nu beidzot būtu vieta bēniņos glabātajām mantām.

Tad nu atklājies, ka no stikla skapja nozudis Raiņa apģērbs — vasaras uzvalks un mētelis. Eglīša kungs par saviem strādniekiem gatavs galvu ķīlā likt. Un nu izrādījies, ka "bēniņu telpās strādājuši arī citi amatnieki un dažādi dienas un gadījuma strādnieki, kuriem bijis iespējams drēbes piesavināties".

Jaunais Rakstniecības un teātra muzeja pārzinis A.Baumanis pie lietas ķēries pamatīgi. No darbveža P.Tīlika daudzos eksponātus un muzeju inventāru viņš pieņēmis tikai 1938.gada 9.jūlijā. Pirms tam P.Tīlikam nācies rakstīt trīs ziņojumus — gan par pazudušajām Raiņa drēbēm, gan par haotisko dzejnieka bibliotēkas kartotēku un vēl arī muzeja inventāra pārbaudes lietā.

Tad nu, rūpīgi skaitot, pārbaudot un salīdzinot, atklāta ne viena vien zudība. Raiņa bibliotēkā iztrūkušas 109 grāmatas. Gan Andersena pasaku grāmata, gan 1902.gadā izdota Bībele. Un visi četri Raiņa tulkotā A.Dimā romāna "Grāfs Monte Kristo" sējumi, Studentu dziesmu krājums, Engelsa dzīves apraksts, dažādi politiska un juridiska satura žurnāli latviešu, krievu, vācu, franču un itāļu valodā, arī kāds latgaliski drukāts.

Šādu bibliotēkas robu, protams, varētu aizpildīt ar īpaši sameklētām un iegādātām grāmatām un žurnāliem. Bet Z.Mauriņas, L.Laicena, A.Upīša, K.Skalbes un citu rakstnieku darbi varbūt bijuši ar autoru dāvinājuma ierakstiem... Vissenākais izdevums šajā iztrūkstošo grāmatu sarakstā ir "Rīga, jeb ziņģe par Rīgu un viņas dzīvi", kas ar E.Dinsberģa gādību kā "cettorta driķķe" izdots Rīgā 1875.gadā.

Tomēr vissāpīgākais ir Raiņa personīgo mantu zudums. Salīdzinot formāli — tikai pēc sarakstiem nodotos un pārņemtos eksponātus, mēbeles un citu iekārtu, kas tik daudzas reizes nesta, vesta un pārvietota, — izrādījies, ka trūkst divu muzeja viesu grāmatu. Tām pēdas sadzītas ātri. Jānis Greste, aizvainots un sarūgtināts, paziņojis, ka i nedomā tās atdot (par tām cīniņš vēl turpinājies 1938.gada rudens pusē, kad nav iztikts bez Izglītības ministrijas iejaukšanās, bet J.Greste jau paša vārdiem teicis: "Esmu bailīgs no sieviešiem, no kungiem nebaidos..." ) Atradusies arī vēl 1933.gada 16.decembrī izdota kvīts par tiem muzeja priekšmetiem, kas atrodoties pie A.Birkerta.

Bet kā ar dzejnieka uzvalku un mēteli, kas Durbes pilī un vēl arī K.Barona ielas nama bēniņos atradies stikla skapī? Pazuduši bez pēdām... Un ne tikai tas vien. Garnadzis nav grābis šo un to, bet gan tikai sev noderīgo. Piemēram, Raiņa kabatas nazi. No trim jostām — tikai vienu. Viņu nav interesējušas ne abas kaklasaites, ne māla krūzīte ar zaļu kamoliņu, ne aitādiņa un cimdi. Nav aiztikts arī spieķis un dzejnieka peldu drēbes.

Zudušo sīkumu (ne vērtības, bet apjoma ziņā sīkumu...) skaitā ir arī zilonīša figūriņa, līdz šim gandrīz vai par mistisku, žurnālista izfantazētu priekšmetu: aprakstot notikumus tūliņ pēc dzejnieka nāves, šo zilonīti savā rakstā "Jaunākajās Ziņās" minējis Jūlijs Lācis. Izrādās, žurnālista acs bijusi vērīga un spalva precīza. Bet Raiņa rūpīgi glabātais un, kā noprotams, mīļais nieciņš gājis zudībā citu nevērīguma un paviršības dēļ. Varbūt izkrita un pazuda pārkravāšanās laikā. Varbūt kāds paķēra tāpat vien...

Un kā nozudušās grāmatas un 19.gadsimta beigu un 20. gadsimta sākuma preses izdevumi? Varbūt tie bija kādā no tām 86 laikrakstu pakām, ko vajadzēja vest no Durbes pils, bet kas var apgalvot, ka visas arī atveda?

Kas valkāja Raiņa uzvalku un mēteli? Kas aplika viņa jostu un grieza ar viņa nazi? Vai viņš maz nojauta, ko nozadzis tajos remontējamās mājas bēniņos?...

Tiesa gan, Izglītības ministrijas vecākais sevišķu uzdevumu ierēdnis — revidents K.Krēgers par šo lietu bija interesējies. Un ziņojumu uzrakstījis. Nuja, bijusi steiga, nodošana un pārņemšana notikusi bez inventarizācijas. Neviens par vainīgu nav atzīts, ne no viena atbildība nav prasīta. Sak, ko nu daudz uztraukties. Šis tas pazudis, bet tik daudz vēl palicis...

Bet kas tad dega? Kur bija jāsteidzas? Ministrijas ierēdņiem un likvidācijas komisijai acīmredzot nebija intereses. Bet muzejam trūka īsta saimnieka. Līdz kamēr atnāca Kārlis Baumanis un divos mēnešos visu pārbaudīja, saskaitīja un inventarizēja. Bet tas jau bija pēc tam...

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!