ATSAUCĒ IETVERT:
Par drošākām un reālāk īstenojamām prasībām autotransporta pakalpojumos. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 15.04.2005., Nr. 60 https://www.vestnesis.lv/ta/id/105976
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Par drošākām un reālāk īstenojamām
prasībām autotransporta pakalpojumos
Procedūra:
koplēmums, otrais lasījums
Debates: 2005.gada 11.aprīlī
Balsojums: 2005.gada 13.aprīlī
Eiropas Parlaments 13.aprīlī pieņēma ieteikumus divu direktīvu
projektiem par sociālajām normām autotransporta pakalpojumu nozarē. Helmūta Markova
(Vācija), sagatavotais ziņojums atspoguļo Parlamenta un Padomes domstarpības šādos
jautājumos: šoferu atpūtas periodu ilgums, vienoti noteikumi par sodiem, ceļu
kontrole. Paredzams, ka sekos samierināšanas procedūra starp Padomi un Parlamentu
(trešais lasījums).
Parlaments prasa, lai jaunu kravas auto obligāto aprīkošanu ar tahogrāfiem atliktu uz
vēlāku laiku, nekā direktīvas projektā plāno Komisija. Deputāti uzskata, ka
paredzētajā termiņā (2005.gada augustā) dalībvalstis vēl nebūs paspējušas
ieviest izpildes noteikumus. Jaunajiem auto jābūt aprīkotiem, sākot ar 2006.gada
augustu, bet no 2007.gada augusta digitālajiem tahogrāfiem jābūt visos automodeļos,
ko izmanto uz ceļiem.
Deputāti iesaka, ka par regulāru ikdienas atpūtas periodu jāuzskata 12 stundas, lai
gan Padome bija ieteikusi noteikt vienpadsmit. Šo periodu var sadalīt četrās daļās,
no kurām pirmajām trim jābūt vismaz vienu stundu ilgām un pēdējai — vismaz 8
stundu ilgai. Parlaments arī iesaka, lai būtu obligāta vismaz 45 minūšu atpūta ik
pēc četrarpus stundām.
Deputāti atbalsta vienotus noteikumus sodiem par pārkāpumiem, tostarp
transportlīdzekļa apstādināšanu uz laiku, kas nepieciešams pārkāpuma cēloņa
novēršanai.
Pēc deputātu domām, “transportlīdzekļa vadīšanas laikā” jāietver arī laiks,
kas nepieciešams, lai transportlīdzekļa vadītājs nokļūtu līdz norīkojuma vietai
vai transportlīdzeklim, ja šādi veiktā maršruta garums ir vairāk nekā 100 km. Tas
novērstu situāciju, kad, piemēram, transportlīdzekļa vadītājs pats aizbrauc ar
automašīnu līdz vietai 600 km attālumā, kur pārņem autobusa vadīšanu, kas tam
paredzēts, un bez pietiekami garām pauzēm brauc ar autobusu atpakaļ vēl 600 km,
tādējādi ievērojot minimālos transportlīdzekļa vadīšanas un atpūtas laikposmus,
taču patiesībā pārkāpjot tos.