Gandrīz 40 procenti aptaujāto darba ņēmēju, kas strādā 50 un vairāk stundu nedēļā, atzinuši, ka virsstundas strādā nelabprāt, piespiedu kārtā, bet tikpat daudz respondentu atzinuši, ka būtu ar mieru strādāt virsstundas pat par parasto (ne dubulto) samaksu. Šādus diametrāli pretējus darba ņēmēju viedokļus atklāj Latvijas Universitātes asociētā profesora Mihaila Hazana veiktais pētījums sadarbībā ar Starptautisko darba organizāciju un Eiropas Komisiju “Darba un nodarbinātības apstākļi jaunajās dalībvalstīs: mijiedarbība un sociāli ekonomiskā ietekme”.

Pētījumā aplūkotās tēmas: virsstundas, citi darba laika apstākļi (garas darba dienas, nakts darbs), veselības riski darbavietā, darba līgumu veidi, darbs un ģimene, strādājošo līdzdalība lēmumu pieņemšanā. M. Hazans atzina, ka iezīmējas tendence uzlaboties darba apstākļiem un aizsardzībai, tomēr ir darba ņēmēju grupas, kas pakļautas vairākiem riskiem. Visvairāk apdraudēti un neaizsargāti ir tie strādājošie, kam nav līguma, kā arī tie, kas saņem naudu aploksnē. M.Hazans min piemēru. Ja aplokšņu algas saņēmējs grib iet garākā atvaļinājumā vai laikā, kas nav izdevīgs darba devējam, viņu var viegli šantažēt, sakot, ka tādā gadījumā par atvaļinājumu saņems tikai oficiāli deklarēto naudas summu un nekādas piemaksas nebūs. Tāpat ir grūtāk panākt, lai apmaksā virsstundas, jo darba devējs vienmēr var pateikt: tev jau ir piemaksa aploksnē. Šādos gadījumos strādājošajam ir grūti panākt savu taisnību, arī vēršoties Valsts darba inspekcijā, jo šādus gadījumus grūti pierādīt. Parasti tas notiek tiesas ceļā.
Vēl citas riska grupas ir fiziskā darba strādnieki, darbinieki, kas vecāki par 35 gadiem, tie, kas strādā bez līguma vai ar līgumu, kurš noslēgts uz noteiktu laiku.

Izplatītākās sūdzības – spriedze un nogurums

Datu analīze liecina, ka 2002.gadā virsstundas bijušas lielākoties neapmaksātas, pētījumā aptaujātie eksperti atzinuši, ka arī tagad šāda prakse nav izņēmumi. Faktori, kas palielina risku, ka par virsstundām adekvāti nesamaksās, ir šādi: darbs mazā uzņēmumā; līgums uz noteiktu laiku; darbinieks nesen strādā uzņēmumā; tajā nav koplīguma. Visvairāk virsstundas tiek strādātas tradicionāli tirdzniecībā un būvniecībā, to skaits ir sarucis pārtikas ražošanā un mežsaimniecībā. No aptaujātajiem valsts pārvaldē strādājošajiem virsstundas strādā 4,5%. Te jāatgādina Darba likumā noteiktais, ka strādājošos nedrīkst nodarbināt ilgāk nekā 56 stundas nedēļā. Latvijā apmēram 11% darbinieku līgumus noslēguši uz noteiktu laiku. Vismazāk šādu līgumu ir Slovākijā, Maltā un Igaunijā.
Pētījums atklāj, ka vairāk nekā pusei aptaujāto darba ņēmēju nācies strādāt arī sestdienās un svētdienās. 23% vīriešu un 14% sieviešu strādā arī naktīs. Likumā noteiktā kompensācija par nakts darbu lielākoties tiek arī samaksāta, taču ne visur. Daudzās nozarēs ievērojama strādnieku daļa joprojām ir pakļauti nopietniem veselības riskiem, kas ne vienmēr ir atbilstoši uzskaitīti. Viena no lielākajām riska grupām ir mediķi.
M. Hazans, apkopojot visus datus, nācis pie neiepriecinoša secinājuma, ka spriedze un nogurums diemžēl ir ļoti izplatīti, par to sūdzas strādājošie neatkarīgi no nozares, profesijas un vecuma. Stress un pēkšņa nāve darba vietās (izplatīta modernajos birojos) ir viena no būtiskākajām problēmām Eiropas Savienībā, par kuru spriež gan darba devēji, gan arodbiedrības. Pagaidām gan nav atrasts risinājums, kā izvairīties no spriedzes un “pārdegšanas”.