Mākslinieka atgriešanās

Piecas gleznas, ko Augusts Annuss gleznojis bēgļu nometnēs Vācijā, mākslinieka dēls gleznotājs Jānis Augusts Annuss atvedis uz Latviju. Tās iegādājies jurists Aldis Plaudis, lai uzdāvinātu Okupācijas muzejam. Nododot šos nacionālās kultūras dārgumus muzeja vadībai, pazīstamais uzņēmējs sacīja: “Tāpat kā daudzas citas ģimenes Latvijā, arī manus un sievas tuviniekus ir skārušas ar okupāciju saistītās deportācijas un emigrācija. Šīs Augusta Annusa gleznas ir emocionāli spēcīgas. Tāpēc domāju, ka tām ir īstā vieta Okupācijas muzejā, kur tās varēs uzrunāt daudzus.”
Okupācijas muzeja direktore Gundega Michele šos mākslas darbus augstu vērtē arī kā apliecinājumu latviešu tautas tieksmei pēc daiļā. Būdami atrauti no dzimtenes, cilvēki bēgļu nometnēs un izsūtījumā zīmēja uz ietinamā papīra, jebkuru sadabūtu auduma strēmelīti izmantoja smalkiem izšuvumiem. Šie darbiņi muzeja apmeklētājus uzrunā bieži vien spēcīgāk nekā fotogrāfijas un citas dokumentālas liecības. Kā dāvinājumus muzejs saņēmis zīmējumus un akvareļus, ko Kurts Fridrihsons savā laikā no lēģera sūtījis savai dzīvesbiedrei, un Marijas Induses-Mucenieces lielformāta ofortu ar bēgļu laivu, kas tapis daudzu latviešu emigrantu mītnes zemē Zviedrijā. Tagad muzeja krājumu papildinājuši Augusta Annusa darbi. Tā muzejam ir liela bagātība.
Apgāds “Jumava” gatavo izdošanai Augusta Annusa mākslas albumu. Grāmatas sastādītāja Rasma Lāce apkopojusi plašu materiālu, kas atspoguļo gleznotāja dzīves gaitas un daiļrades ceļu. Mākslas galerijas “Daugava” vadītāja Anda Treija gatavo Augusta Annusa gleznu izstādi, kas kļūs par piemērotu vidi grāmatas atvēršanas svētkiem. Tie paredzami jūnijā, kad notiks arī mākslinieka un viņa dzīvesbiedres pārbedīšana Meža kapos.
Mākslas ceļu iet arī Augusta Annusa bērni. Anna Māra Annusa-Hāgena ir tēlniece un scenogrāfe. Jānis Augusts Annuss ir gleznotājs, ASV Nacionālās akadēmijas akadēmiķis. Rudenī tai pašā galerijā “Daugava” notiks viņa 70 gadu jubilejas izstāde.
Vaicāts, kā latviešu māksliniekam Amerikā bijis iespējams dot saviem bērniem tik labu izglītību, Jānis Augusts Annuss sacīja: “Tāpat kā māsa, arī es esmu saņēmis dažādas stipendijas, citādi mēs nebūtu varējuši nodoties mākslas studijām. Tai laikā gan tās nebija tik pasakaini dārgas, kā tas ir mūsdienās.” Pēc mākslas bakalaura grāda iegūšanas Amerikā viņš ar tā saukto Romas stipendiju un vēlāk ar Itālijas valdības stipendiju vairākus gadus Romā mācījies Amerikāņu akadēmijā un Itālijas mākslas akadēmijā. Apguvis arī skatuves un filmu dekorāciju gleznošanu un veidojis skatuves ietērpu amerikāņu un itāliešu teātru uzvedumiem, kā arī Amerikas latviešu teātrim Ņujorkā. Gatavošanās izstādei Rīgā būšot nopietna lieta, jo darbi izkaisīti pa visu pasauli. Tie ir daudzās privātkolekcijās, arī muzejos. Tikai maza daļiņa glabājas pie mākslinieka Leipcigā.
Kolekcijā, kas tagad kļuvusi par Okupācijas muzeja īpašumu, ir trīs lielas un divas mazāka formāta gleznas, par kurām Augusts Annuss trimdā saņēma Kultūras fonda prēmiju. Darbi gleznoti uz kartona, kāds nu bijis pieejams bēgļu nometnē. Braucot uz Ameriku, viņš gleznas sarullējis un vedis līdzi. Vislielāko ievērību izpelnījies bēgļu dzīves reālo notikumu un izjūtu attēlojums – skats no kāda nometnes dienu koncerta un nelielā, dramatiskā glezniņa ar bēgļu laivu.
Arī Jānim Augustam Annusam visvairāk emociju saistās ar šo bēgļu laivu: “Esmu ilgi skatījies uz šo laivu. Liekas, ka tā attālinās un kļūst arvien mazāka. Kā mūsu mīļā Latvija, kas bija kļuvusi tik neaizsniedzami tāla.”
Pirmā Latvijas pēckara paaudžu tikšanās ar Augusta Annusa mākslu notika 1994. gadā, kad Valsts Mākslas muzejā bija sarīkota viņa simtgadei veltīta izstāde. Uz jautājumu, kur būs apskatāma Okupācijas muzejam uzdāvinātā kolekcija, Gundega Michele atbild ar nopūtu: “Mums ir piemērotas telpas mākslas darbu glabāšanai, bet pagaidām ir stipri ierobežotas iespējas tos izstādīt. Šīs piecas gleznas domājam izstādīt vestibilā, bet tikai pēc kāda laika, jo vispirms ieplānota ekspozīcija par latviešu karavīriem sarkanajā armijā. Gaidām uz muzeja telpu paplašināšanas projekta realizēšanu, kas mums ļaus vairāk tuvoties cilvēkiem.”