Cilvēki viņu sāk saukt par pāvestu Jāni Pāvilu Lielo

Pāvests ar visu savu dzīvi un pēdējā laikā arī ar savām fiziskajām ciešanām mūs sagatavoja savai aiziešanai. Taču tā nebija nāve, kā esam par to paraduši domāt. Pāvests arī nāves aktam piešķīra jaunu saturu, parādot, ka tā ir tikai pāreja uz citu pasauli. Un arī viņa aiziešana mums visiem ir paraugs – ka tam jānotiek mierīgi, pakļaujoties Dieva gribai. Turoties pie sava ilggadējā sekretāra Staņislava Dziviša rokas, viņš teica: “Lai notiek Dieva prāts! Āmen!” Patiesi, pāvests parādīja, ka pat pēdējā asara mirstoša cilvēka acīs ir dzīvības zīme.
Bet vienlaikus asaras – palicēju acīs – ir arī sāpju un ciešanu zīme. Tā bija arī ar manu ģimeni, kad, savās mājās pie televizora sekojot pasaules jaunākajiem notikumiem, mēs pēkšņi uzzinājām šo sēru vēsti. Arī mūsu acīs tūdaļ parādījās asaras.
Jau pēc mirkļa Gdaņskā sāka skanēt visi baznīcu zvani, un mēs, visa ģimene, devāmies uz baznīcu, kur jau bija daudz cilvēku. Spontāni sākās mise. Pāvesta nāve mūs vēl vairāk apvienoja vienā kristiešu ģimenē. Visu Poliju un arī visu cilvēci.
Protams, mēs nevaram grozīt Dieva gribu. Bet uz pāvestu mēs patiešām varam attiecināt tēvreizes pirmos divus vārdus “Mūsu Tēvs”.
Pāvests mums, poļiem, deva garīgo spēku. Viņš bija ne vien mūsu reliģiskais vadītājs, bet arī morālais balsts. Ar visu savu dzīvi, ekumenisko darbību un paraugu viņš mums ik solī deva spēku un balstīja mūs. Viņš bija un paliek mūsu nācijas vislielākais dārgums.
Bet tā ir vērtība, ko nevar ieslēgt lādē vai seifā. Tā ir garīgā, morālā vērtība. Šo vērtību arī nedrīkst slēpt. Tai jābūt redzamai visā spožumā. Visā pasaulē. Tai arī turpmāk jāizstaro gaisma, lai mēs, cilvēki, zinātu, pa kuru ceļu iet tālāk.

Viņa raženais sējums

Es pāvestu izjutu kā prasmīgu sējēju, kurš uz zemes iesēja labā graudus. Man joprojām spilgtā atmiņā mans vectēvs vēl no pirmskara gadiem, kad viņš savā zemē pie Ļvovas gāja pār apstrādāto lauku ar sētuvi plecā un plašā lokā kaisīja zemē graudus. Lūk, tāds, tikai garīgais, sējējs bija arī pāvests. Bet viņa lauks bija visa mūsu zeme.
Lai arī kur pāvests parādījās – un savā pontifikāta laikā viņš bija vairāk nekā 130 valstīs, arī Latvijā (1993.gadā), – viņš savu vizīti allaž iesāka ar to, ka nometās ceļos un noskūpstīja zemi. Pateicībā mūsu Radītājam – par to, ka viņš radījis šo zemi, uz kuras mēs dzīvojam.
Jāatzīst, ne visur tika iesēti šie svētīgie graudi, jo pāvestam neizdevās nokļūt visās valstīs, kur viņš vēlējās būt. Šis varbūt nav īstais laiks un īstā vieta runāt par zemēm, kas nedeva pāvestam iespēju atbraukt. Jo pāvests pats nevienam neko nepārmeta. Viņš vienkārši cerēja, ka arī šajās zemēs izdosies ko mainīt, un cerēja aizbraukt arī uz šīm zemēm. Bet pāvesta garīguma graudi ieguluši arī tajās zemēs – caur viņa vārdiem.
Es domāju, pāvesta vārdi ir dziļi ieguluši cilvēku sirdīs. Tāpēc šodien mēs sakām vienkāršo, īso, bet ietilpīgo vārdu – Paldies! Sakām to Dievam – par to, ka mums bija dots tāds pāvests.
Viņš bija patiesi labs Gans, kas mūs vadīja caur šo dzīvi. 1979. gadā, sava pirmā svētceļojuma laikā Polijā, viņš Varšavā, Juzefa Pilsudska laukumā teica: “Lai nāk tavs gars un maina šīs zemes veidolu.” Un tā tas patiesi arī notika. (Varšavas mērs jau pieņēmis lēmumu, ka šajā laukumā tiks uzcelts piemineklis pāvestam.) Šis process sakās 1980. gada augustā, kad valdība Gdaņskā sāka sarunas ar streikojošajiem strādniekiem, kad tika parakstīta izlīguma vienošanās... Tas bija pirmais solis, īstenojot pāvesta novēlējumu.
Varbūt tas būs pārdroši sacīts, bet es tomēr teikšu: “Polija, tu esi Dieva izredzēta, jo tev tika dots pāvests polis. Un tev, Polija, tādēļ jāprot būt diženai – kā vēlējās pāvests. Diženai ar lūgšanām, gudrību, darbu un taisnīgu maizes sadalīšanu. Lai nebūtu tik liela disproporcija starp bagātajiem un nabagajiem, kādu diemžēl mēs redzam gan Polijā, gan arī Latvijā. Pāvests ne reizi vien uzsvēris, ka tieši tas ir valdību galvenais uzdevums – novērst šādu disproporciju.
Naktī pirms mūsu tikšanās ar jums es daudz domāju, ko teikt “Latvijas Vēstneša” lasītājiem. Un man ienāca prātā šāda formula: pāvests ar savu nenogurdināmo dzīvi un darbu un mūsu mācīšanu, arī ar savu gara spēku un paraugu, protams, arī ar Evaņģēlija vārdu panāca, ka ideja, ko katrs polis nes savā sirdī, kļuvusi par trešo Polijas republiku. Tāpēc mēs, poļi, varam būt patiešām lepni un laimīgi. Un mēs savā laimē varam dalīties arī ar Latviju un citām zemēm. Ar miljoniem cilvēku visā pasaulē. Mēs varam lepoties, ka pāvests kļuvis par mūsu visu kopīgo vērtību.

Baznīcas ceļš pie cilvēka

Pāvests prata runāt ar ikvienu cilvēku neatkarīgi no vecuma. Bet īpaši viņam patika runāt ar bērniem. Atceros aizkustinošu mirkli, kad pie pāvesta bija pienācis mazs, kādus divus gadus vecs puisītis, un Jānis Pāvils II viņu jokojot apklāja ar savu mantiju. Puisēnam tas tā patika, viņš tik laimīgi smējās par šo pāvesta joku!
Pāvests nekad nepalaida garām iespēju parunāt arī ar vecajiem cilvēkiem. Gdaņskā, Marijas baznīcā ar divtūkstoš vietām – tā ir vislielākā mūra baznīca Eiropā – pāvesta vizītes laikā bija sanestas slimnieku gultas, un Jānis Pāvils II piegāja katram slimniekam, pārkrustīja viņu un mīļi aprunājās.
Pāvests veltīja milzu vērību jauniešiem, jo saprata, ka jaunatnei pieder pasaules, tātad arī baznīcas nākotne. Ka jaunatne ir baznīcas un visas pasaules lielā iespēja. Bet jaunieši viņā redzēja iejūtīgu cilvēku, kurš izprot cilvēku likteņus un iedziļinās tajos. Es domāju, tieši šī prasme runāt ar cilvēkiem pāvestam arī palīdzēja veikt milzu pavērsienu baznīcas dzīvē.
Pirms Jāņa Pavila II pontifikāta baznīcā valdīja princips “Cilvēka ceļš ved uz baznīcu”. Jānis Pāvils II šo formulu apgrieza otrādi, pavēstot: “Baznīcas ceļš ved pie cilvēkiem.” Tāpēc pāvests bija tuvs ikvienam. Viņš runāja ļoti vienkāršiem vārdiem, un viņa izteiksmīgais un reizē ļoti vienkāršais runas veids dziļi iespaidoja cilvēkus. Mēs, poļi, nekad neaizmirsīsim, kā pāvests mums Varšavā teica: “Nebaidieties! Atveriet savu mājokļu durvis plaši, lai pa tām var ienākt Kristus!” Bet ar savu dzīvi un apustulisko darbību viņš arī pats plaši atvēra visas durvis.
Pāvests ne vien pats darīja labu, bet viņš prata arī jebkurā cilvēkā saskatīt labo un atraisīt to. Lai ikviens cilvēks izstarotu labo. Jo viņš saprata: ir svarīgi, lai cilvēks labo izstarotu pār apkārtējiem.
Jānis Pāvils II paveica tik daudz laba, ka mēs jau dzirdam – cilvēki viņu sāk saukt par pāvestu Jāni Pāvilu Lielo. Patiešām, šāds apzīmējums vislabāk atspoguļo viņa cildeno dzīvi un titānisko veikumu.

Pāvests ir miris. Lai dzīvo pāvests!

Pāvests atstājis arī milzīgu rakstisko mantojumu: pēc jaunākajām aplēsēm, viņš sarakstījis 85 tūkstošus lappušu. Viņš iecēlis svēto kārtā pusotru tūkstoti cilvēku – tik, cik visi iepriekšējie pāvesti kopā. Pāvestam bija trešais, pat gandrīz otrais ilgākais pontifikāts, kristīgās baznīcas vēsturē.
Mēs esam tik ļoti pieraduši pie sava pāvesta. Bet mēs tomēr ar cerībām gaidām jaunā pāvesta ievēlēšanu. Jo viņš turpinās un virzīs tālāk mūsu pāvesta iesākto. Arī jaunais pāvests būs Svētā Pētera pēctecis un Jēzus Kristus vietnieks zemes virsū.
Bet Jānis Pāvils II vienmēr paliks mūsu sirdīs un prātos. Arī tādēļ, lai mēs varētu palīdzēt jaunajam pāvestam ar savu uzticību. Arī tam mūsu pāvests mūs ir sagatavojis.
Šodien mēs to saprotam pavisam citādi nekā kādreiz. Jāsaka, paldies Dievam par to, ka viņš mums bija devis šo milzīgo laimi – tādu pāvestu! Viņš bija patiešām mūsu vislielākais dārgums! Slava Dievam, ka viņš mums deva Tēvu.
Protams, vēl varētu daudz runāt par pāvestu, bet vajag strādāt. Tāpēc mēs vēstniecībā bijām izlikuši atceres grāmatu, kurā vairākas dienas ikviens cilvēks varēja atstāt savu ierakstu. Un visi cilvēki, kas iegriezās pie mums vēstniecībā, bija vienlīdzīgi – gan bīskaps, gan ministri un vēstnieki, gan vienkāršie cilvēki. Gan latvieši, gan poļi. Jo tieši šo vienlīdzības sajūtu mums iemācīja pāvests Jānis Pāvils II ar savu apustulisko darbību.
Bet galvenais ir tas: mēs visi viņa pontifikāta laikā esam mainījušies. Varbūt mēs to ne vienmēr līdz galam izprotam. Taču šīs mūsu pārmaiņas ļoti noderēs mūsu tālākajā dzīvē. Es ticu, ka mēs visi turpmāk būsim daudz tuvāki. To saku gan par Poliju, gan Latviju.

Ar vēstnieku kopā bija
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv