
Mūsu kultūrslānis – atkal par sprīdi biezāks
Režisors Felikss Deičs ar festivāla balvu “Rūdolfs” Foto: Guntars Grāvelsiņš |
Spēlēts tika visās trijās Valmieras Drāmas teātra zālēs. Četri
profesionālie teātri un Ventspils amatierteātris rādīja meklējumus un atradumus
savos centienos aktualizēt klasiķa mantojumu, padarīt to tuvāku mūsdienu
skatītājam. Par to, kādi ceļi ved tuvāk Blaumanim un kādi aizved garām, pēc
izrāžu noskatīšanās diskutēja režisori, kritiķi un citi lietpratēji.
Lilija Dzene atgādināja, ka Rūdolfs Blaumanis mūsu kultūrā, sabiedrības apziņā ir
nepārtraukti klātesošs, permanents lielums. Astoņdesmito gadu beigās, kad mākslas
svarīgākais uzdevums bija tautas pašapziņas modināšana, Māra Ķimele iestudēja
“Ugunī”. Pašlaik primāri ir ētikas jautājumi: “Sabiedrībā valda ētiska
katastrofa – no valdības līdz skolēnam. Tāpēc visvairāk nepieciešams Blaumaņa
augstais ētiskais uzstādījums, cildenu morāles principu apliecinājums perfektā
mākslinieciskā formā. Tādēļ Blaumanis tik daudz tiek iestudēts. Viņš atkal un
atkal atgādina: cik mīlestības mēs cits uz citu spējam izstarot, cik mēs cits citu
varam balstīt, tik mēs varam pastāvēt kā vienots kopums, kā tauta.”
Visvairāk tika runāts par to, kā iestudēt Blaumani. Daži mēģina aktualizēt viņa
lugas. Bet vai ar to tiekam tuvāk autora mākslas ģēnijam? Tāda pavirša, virspusēja
aktualizācija, kāda notikusi ar “Pazudušā dēla” iestudējumu Nacionālajā
teātrī, neved tuvāk Blaumanim. Veidojot drāmas skatuves variantu, talantīgā
dramaturģe Inga Ābele palikusi pusceļā. Ar to, ka tekstā parādījušies tādi
jēdzieni kā dators un tetrapakas, ka Mikustēvs ar Līziņu neiet vis apiņus šķīt,
bet dodas uz purvu lasīt dzērvenes, panākts vien samākslotības iespaids.
Arī režisors Oļģerts Kroders uzsvēra – Blaumaņa veidotā dramaturģiskā
struktūra ir tik precīza, ka tur nav iespējams ne ko atņemt, ne pielikt: “Nevar
ielikt atsevišķus teikumus gatavā mākslas darbā. Dīvainie iespraudumi griež ausīs.
Tas ir tāpat kā paņemt pindzeli un ar dažiem pleķiem mēģināt uzlabot Purvīti vai
Rozentālu. Sižetisko līniju varēja izmantot, bet vajadzēja rakstīt jaunu darbu. Kā
Māra Zālīte izdarīja ar savu poēmu “Dzīvais ūdens” – nevis kaut ko pielaboja,
bet uzrakstīja pilnīgi jaunu lugu. Un kā darīja arī Blaumanis: viņam ir novele
“Pērkona negaiss” un ir drāma “Pazudušais dēls” – jauns darbs ar pilnīgi
citu struktūru.”
Viss labs, kas pietuvina
|
Ruta Birgere – Lielpurkaļu māte un Māris Bezmers – Jānis izrādē “Aizbirušais avots” Foto: Aivars Baltmanis |
Pagājušajā festivālā tieši “Pazudušais dēls”, ko Valmieras
teātra jaunie aktieri bija iestudējuši Māras Ķimeles režijā, saņēma visaugstāko
novērtējumu. Pēc Lilijas Dzenes vārdiem, tas bija paraugs, kā aktualizēt Blaumani,
kas tika “ar emocionālu atdevi atklāts un svētīts un ar patiesu interesi
iestrādāts jaunajās paaudzēs”. Režisors Felikss Deičs par to sacīja:
“Filigrāns darbs! Ne slenga, ne datoru, ne džinsu, bet mūsdienīgi. Smalki, dziļi,
latviski. Tas rāda, ka pirms simt gadiem tapušās lugas var uzrunāt, aizraut jaunatni.
Bet Blaumanis ir arī izcils novelists, viens no vislabākajiem pasaulē. Viņa noveles ir
tik neparastas, ar varenu enerģētisko lauku. Kā novelists un dzejnieks viņš arī ir
mūsdienīgs.” Pēc režisora domām, produktīvi var būt arī lugu aktualizācijas
mēģinājumi, ja vien, dzenoties pēc jaunā, nepazaudē esošo. “Labi ir visi ceļi,
kas ved tuvāk Blaumanim.”
Kinorežisors Jānis Streičs minēja vēl kādu ceļu: “Blaumani varētu uzvest bez
kādas pārtaisīšanas, tieši kā senos laikos – ar Pīlādža vai Spertāla
dekorācijām. Tas būtu novatorisms!”
Mūsu sirdsapziņas jautājums
“Mēs dzīvojam ilūzijās, ka visi lasa Rūdolfu Blaumani. Bet
nelasa!” Iestudējot Blaumani un vērtējot izrādes, vērā ņemama ir arī šī
skumjā realitāte, ko pie sarunu galda atgādināja jaunā dramaturģe Evita Sniedze, kas
kopā ar Arnoldu Osi un Ievu Zoli turēja savās rokās festivāla norises grožus.
Patiesi – vienmēr būs tādi, kas lasa, un tādi, kas nelasa, tādi, kam Blaumanis
nozīmē veselu jēdzienu Latvijas kultūrā, un tādi, kam nenozīmē neko.
Jānis Streičs teica: “Man Blaumanis ir mana bērnība. Arī mūsu valsts bērnība.
Savos darbos viņš iekodējis latvieša nacionālo raksturu un ierakstījis savu tautu
mūžībā. Caur šo kodu var piekļūt pie saknēm, pie savas pašcieņas. Felikss Deičs
ir uztvēris šo kodu, tāpēc varējis atklāt Blaumaņa būtību. Ir vai nav Blaumanis
– tā nevajag spriest, jo neviens nevar pateikt, kas ir un kas nav Blaumanis. Galvenais
– lai būtu māksla! Un lai būtu interesanti! Tad arī ies un skatīsies.”
Literatūras zinātniece Līvija Volkova festivāla nobeiguma sarīkojumā atgādināja
Mārtiņa Zīverta savulaik doto raksturojumu: “Blaumanis ir saskatījis un ievedis
literatūrā latviešu nacionālo raksturu. It kā savā daudzveidībā un tomēr savā
vienreizīgumā.” Rūdolfs Blaumanis dzīvoja paļāvībā uz savu tautu, no kuras vidus
nākuši un kuras dvēseli sevī nes visi viņa literārie tēli.
Jāsaglabā Blaumaņa teksts, kas vienīgais ļauj uztvert viņa iestrādāto nacionālo
kodu. Tāds bija viens no diskusijas secinājumiem. To papildināja Lilija Dzene:
“Pasauli mēs ļoti strauji apgūstam horizontāli, bet vertikālē pašlaik neiet ne uz
augšu, ne leju. Festivāls ir ļoti svētīgs, tas dod iespēju tikties, domāt,
runāt.”
Ieva Puķe – Zāra un Imants Strads – Joske izrādē “Skroderdienas Silmačos” Foto: Aivars Baltmanis |
No latviešu tautas mutes
Runāts tika arī “par tiem, kas nelasa”. Dailes teātra
mākslinieciskais vadītājs Mihails Gruzdovs, kas iemantojis vislielāko atzinību par
latviešu dzejas daudzinājumu un saņēmis kritikas bultas par “Indrānu”
iestudējumu, izteica pārliecību, ka festivāls ir ļoti vajadzīgs gan tiem, kas lasa,
gan tiem, kas nelasa Blaumani. Droši vien nelasītāji bijuši arī starp tiem gandrīz
trīssimt skolēniem, kam “Indrāni” pašlaik programmā un tāpēc tikuši atvesti uz
izrādi. Pēc tam tikšanās, par kuru režisors runāja ar sajūsmu: “Viņi ir tik
tieši, atklāti, ar tik svaigu uztveri. Tas, ka nevajag dzīvot kopā ar vecākiem,
viņiem ir skaidrāks nekā divreizdivi. Man ar viņiem bija interesantāk nekā ar
kritiķiem. Viņiem Blaumanis ir vajadzīgs. Es saku paldies Lilijai Dzenei, Pēterim
Sūcim un Ievai Zolei, kas šo festivālu izdomāja. Tas jāturpina. Pat ja gadīsies
reizes, kad varbūt nebūs vairāk par vienu jauniestudējumu, festivālam jānotiek.”
Kopš pašiem sākumiem festivālam līdzi dzīvo Braku memoriālā
muzeja vadītāja Anna Kuzina: “Tas man vajadzīgs ikdienas darbam. Lai cilvēkiem
varētu pastāstīt, kas šodien notiek ar Blaumaņa darbiem, un varētu kaut ko ieteikt,
man pašai jāzina par jaunākajiem iestudējumiem. Mēs, muzejnieki, esam starpnieki
starp tautu un akadēmisko sabiedrību, starp tiem, kas pēta un raksta grāmatas, un
tiem, kas lasa un skatās izrādes. Katram festivālam bijusi sava ievirze, bet vienmēr
tie rosinājuši meklēt un izcelt Blaumaņa vērtības, domāt, kā to darīt. Esmu
novērojusi, ka skatītāji emocionāli ļoti atsaucīgi uzņem daudzas no tām izrādēm,
kam kritika nepavisam nav bijusi labvēlīga. Visnotaļ pozitīvs vērtējums arī
Nacionālā teātra “Pazudušajam dēlam” un Dailes “Indrāniem” dots Ērgļu
vidusskolas žurnālā “Cinītis”. Skolēni brīnās, ka Blaumaņa smagie darbi var
būt tik interesanti. Pēteri Liepiņu bērni iecēluši par žurnāla krusttēvu, raksta
viņam vēstules, dažreiz arī režisoriem.”
Līdzīgas domas par festivālu ir arī Līgai Kļaviņai no Jaņa Rozentāla un Rūdolfa
Blaumaņa muzeja Rīgā: “Tas rāda, ka Blaumanis ir tautā dzīvs. Un top arvien jaunas
brīnišķīgas izrādes. Kā valmieriešu “Aizbirušais avots”. Tā vistiešāk
uzrunā jauniešus. Cik neveikli esam, kad dvēsele mostas mīlestībai. Tas smalkums,
jūtu mulsums! Pirmā kāzu nakts. Tās ir viņu jūtas, viņos tās ir dzīvas. Tāpēc
Felikss Deičs par izrādi, ko mēs skatījāmies un kas mums visiem tik ļoti patika,
sacīja, ka tā ritējusi tā pasmagi. Kad zālē esot jaunatne, izrāde lidojot. Esmu tik
priecīga, ka tāds iestudējums tapis un man bijusi iespēja to redzēt. Jo par Blaumani
man iznāk bieži stāstīt. Jāteic, ka puse no mūsu apmeklētājiem ir ārzemnieki.
Trešdaļa ir somi, un viņus interesē galvenokārt Janis Rozentāls un viņa sieva
Elija, kas bija somiete. Savukārt latvieši lielākoties vēlas dzirdēt stāstījumu par
Rūdolfu Blaumani, viņa dramaturģiju. Pieaugušie nāk reti, ja nu vienīgi atved kādu
ciemiņu. Vismaz 90 procenti no latviešu apmeklētājiem ir Rīgas skolēni. Arī
provinces skolās ir daudzi skolotāji, kas labprāt atvestu savu klasi uz muzeju,
diemžēl trūkst līdzekļu. Valmierieši var būt laimīgi, ka pie viņiem ik pēc trim
gadiem Blaumanis atnāk pats.
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv