• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu kultūrslānis - atkal par sprīdi biezāks. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 7.04.2005., Nr. 55 https://www.vestnesis.lv/ta/id/105330

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Piektdiena, 08.04.2005.

Laidiena Nr. 56, OP 2005/56

Vēl šajā numurā

07.04.2005., Nr. 55

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Mūsu kultūrslānis – atkal par sprīdi biezāks

BLAUMANIS4.PNG (90441 bytes)
Režisors Felikss Deičs ar festivāla balvu “Rūdolfs”
Foto: Guntars Grāvelsiņš

Katru trešo pavasari Valmiera aicina uz Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu. Nule kā notika jau trešais. Teātri rosās paši un gaida šo tikšanos ar kolēģiem, mākslas vērtētājiem un valmieriešiem, jo skatītāji ir tie, kas rada sevišķo svētku noskaņu. Festivāla ideju palīdz uzturēt Valmieras kultūrvide, kam bagātu pienesumu savukārt dod Blaumaņa teātra svētki. Auglīga mijiedarbība!

Ceļi ved arī garām

Spēlēts tika visās trijās Valmieras Drāmas teātra zālēs. Četri profesionālie teātri un Ventspils amatierteātris rādīja meklējumus un atradumus savos centienos aktualizēt klasiķa mantojumu, padarīt to tuvāku mūsdienu skatītājam. Par to, kādi ceļi ved tuvāk Blaumanim un kādi aizved garām, pēc izrāžu noskatīšanās diskutēja režisori, kritiķi un citi lietpratēji.
Lilija Dzene atgādināja, ka Rūdolfs Blaumanis mūsu kultūrā, sabiedrības apziņā ir nepārtraukti klātesošs, permanents lielums. Astoņdesmito gadu beigās, kad mākslas svarīgākais uzdevums bija tautas pašapziņas modināšana, Māra Ķimele iestudēja “Ugunī”. Pašlaik primāri ir ētikas jautājumi: “Sabiedrībā valda ētiska katastrofa – no valdības līdz skolēnam. Tāpēc visvairāk nepieciešams Blaumaņa augstais ētiskais uzstādījums, cildenu morāles principu apliecinājums perfektā mākslinieciskā formā. Tādēļ Blaumanis tik daudz tiek iestudēts. Viņš atkal un atkal atgādina: cik mīlestības mēs cits uz citu spējam izstarot, cik mēs cits citu varam balstīt, tik mēs varam pastāvēt kā vienots kopums, kā tauta.”
Visvairāk tika runāts par to, kā iestudēt Blaumani. Daži mēģina aktualizēt viņa lugas. Bet vai ar to tiekam tuvāk autora mākslas ģēnijam? Tāda pavirša, virspusēja aktualizācija, kāda notikusi ar “Pazudušā dēla” iestudējumu Nacionālajā teātrī, neved tuvāk Blaumanim. Veidojot drāmas skatuves variantu, talantīgā dramaturģe Inga Ābele palikusi pusceļā. Ar to, ka tekstā parādījušies tādi jēdzieni kā dators un tetrapakas, ka Mikustēvs ar Līziņu neiet vis apiņus šķīt, bet dodas uz purvu lasīt dzērvenes, panākts vien samākslotības iespaids.
Arī režisors Oļģerts Kroders uzsvēra – Blaumaņa veidotā dramaturģiskā struktūra ir tik precīza, ka tur nav iespējams ne ko atņemt, ne pielikt: “Nevar ielikt atsevišķus teikumus gatavā mākslas darbā. Dīvainie iespraudumi griež ausīs. Tas ir tāpat kā paņemt pindzeli un ar dažiem pleķiem mēģināt uzlabot Purvīti vai Rozentālu. Sižetisko līniju varēja izmantot, bet vajadzēja rakstīt jaunu darbu. Kā Māra Zālīte izdarīja ar savu poēmu “Dzīvais ūdens” – nevis kaut ko pielaboja, bet uzrakstīja pilnīgi jaunu lugu. Un kā darīja arī Blaumanis: viņam ir novele “Pērkona negaiss” un ir drāma “Pazudušais dēls” – jauns darbs ar pilnīgi citu struktūru.”

Viss labs, kas pietuvina

BIRGERE, BEZMERS.PNG (100605 bytes)
Ruta Birgere – Lielpurkaļu māte un Māris Bezmers – Jānis izrādē “Aizbirušais avots”
Foto: Aivars Baltmanis

Pagājušajā festivālā tieši “Pazudušais dēls”, ko Valmieras teātra jaunie aktieri bija iestudējuši Māras Ķimeles režijā, saņēma visaugstāko novērtējumu. Pēc Lilijas Dzenes vārdiem, tas bija paraugs, kā aktualizēt Blaumani, kas tika “ar emocionālu atdevi atklāts un svētīts un ar patiesu interesi iestrādāts jaunajās paaudzēs”. Režisors Felikss Deičs par to sacīja: “Filigrāns darbs! Ne slenga, ne datoru, ne džinsu, bet mūsdienīgi. Smalki, dziļi, latviski. Tas rāda, ka pirms simt gadiem tapušās lugas var uzrunāt, aizraut jaunatni. Bet Blaumanis ir arī izcils novelists, viens no vislabākajiem pasaulē. Viņa noveles ir tik neparastas, ar varenu enerģētisko lauku. Kā novelists un dzejnieks viņš arī ir mūsdienīgs.” Pēc režisora domām, produktīvi var būt arī lugu aktualizācijas mēģinājumi, ja vien, dzenoties pēc jaunā, nepazaudē esošo. “Labi ir visi ceļi, kas ved tuvāk Blaumanim.”
Kinorežisors Jānis Streičs minēja vēl kādu ceļu: “Blaumani varētu uzvest bez kādas pārtaisīšanas, tieši kā senos laikos – ar Pīlādža vai Spertāla dekorācijām. Tas būtu novatorisms!”

Mūsu sirdsapziņas jautājums

“Mēs dzīvojam ilūzijās, ka visi lasa Rūdolfu Blaumani. Bet nelasa!” Iestudējot Blaumani un vērtējot izrādes, vērā ņemama ir arī šī skumjā realitāte, ko pie sarunu galda atgādināja jaunā dramaturģe Evita Sniedze, kas kopā ar Arnoldu Osi un Ievu Zoli turēja savās rokās festivāla norises grožus.
Patiesi – vienmēr būs tādi, kas lasa, un tādi, kas nelasa, tādi, kam Blaumanis nozīmē veselu jēdzienu Latvijas kultūrā, un tādi, kam nenozīmē neko.
Jānis Streičs teica: “Man Blaumanis ir mana bērnība. Arī mūsu valsts bērnība. Savos darbos viņš iekodējis latvieša nacionālo raksturu un ierakstījis savu tautu mūžībā. Caur šo kodu var piekļūt pie saknēm, pie savas pašcieņas. Felikss Deičs ir uztvēris šo kodu, tāpēc varējis atklāt Blaumaņa būtību. Ir vai nav Blaumanis – tā nevajag spriest, jo neviens nevar pateikt, kas ir un kas nav Blaumanis. Galvenais – lai būtu māksla! Un lai būtu interesanti! Tad arī ies un skatīsies.”
Literatūras zinātniece Līvija Volkova festivāla nobeiguma sarīkojumā atgādināja Mārtiņa Zīverta savulaik doto raksturojumu: “Blaumanis ir saskatījis un ievedis literatūrā latviešu nacionālo raksturu. It kā savā daudzveidībā un tomēr savā vienreizīgumā.” Rūdolfs Blaumanis dzīvoja paļāvībā uz savu tautu, no kuras vidus nākuši un kuras dvēseli sevī nes visi viņa literārie tēli.
Jāsaglabā Blaumaņa teksts, kas vienīgais ļauj uztvert viņa iestrādāto nacionālo kodu. Tāds bija viens no diskusijas secinājumiem. To papildināja Lilija Dzene: “Pasauli mēs ļoti strauji apgūstam horizontāli, bet vertikālē pašlaik neiet ne uz augšu, ne leju. Festivāls ir ļoti svētīgs, tas dod iespēju tikties, domāt, runāt.”

ZARA_JOSKE.PNG (119329 bytes)
Ieva Puķe – Zāra un Imants Strads – Joske izrādē “Skroderdienas Silmačos”
Foto: Aivars Baltmanis

No latviešu tautas mutes

Runāts tika arī “par tiem, kas nelasa”. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Mihails Gruzdovs, kas iemantojis vislielāko atzinību par latviešu dzejas daudzinājumu un saņēmis kritikas bultas par “Indrānu” iestudējumu, izteica pārliecību, ka festivāls ir ļoti vajadzīgs gan tiem, kas lasa, gan tiem, kas nelasa Blaumani. Droši vien nelasītāji bijuši arī starp tiem gandrīz trīssimt skolēniem, kam “Indrāni” pašlaik programmā un tāpēc tikuši atvesti uz izrādi. Pēc tam tikšanās, par kuru režisors runāja ar sajūsmu: “Viņi ir tik tieši, atklāti, ar tik svaigu uztveri. Tas, ka nevajag dzīvot kopā ar vecākiem, viņiem ir skaidrāks nekā divreizdivi. Man ar viņiem bija interesantāk nekā ar kritiķiem. Viņiem Blaumanis ir vajadzīgs. Es saku paldies Lilijai Dzenei, Pēterim Sūcim un Ievai Zolei, kas šo festivālu izdomāja. Tas jāturpina. Pat ja gadīsies reizes, kad varbūt nebūs vairāk par vienu jauniestudējumu, festivālam jānotiek.”
Kopš pašiem sākumiem festivālam līdzi dzīvo Braku memoriālā muzeja vadītāja Anna Kuzina: “Tas man vajadzīgs ikdienas darbam. Lai cilvēkiem varētu pastāstīt, kas šodien notiek ar Blaumaņa darbiem, un varētu kaut ko ieteikt, man pašai jāzina par jaunākajiem iestudējumiem. Mēs, muzejnieki, esam starpnieki starp tautu un akadēmisko sabiedrību, starp tiem, kas pēta un raksta grāmatas, un tiem, kas lasa un skatās izrādes. Katram festivālam bijusi sava ievirze, bet vienmēr tie rosinājuši meklēt un izcelt Blaumaņa vērtības, domāt, kā to darīt. Esmu novērojusi, ka skatītāji emocionāli ļoti atsaucīgi uzņem daudzas no tām izrādēm, kam kritika nepavisam nav bijusi labvēlīga. Visnotaļ pozitīvs vērtējums arī Nacionālā teātra “Pazudušajam dēlam” un Dailes “Indrāniem” dots Ērgļu vidusskolas žurnālā “Cinītis”. Skolēni brīnās, ka Blaumaņa smagie darbi var būt tik interesanti. Pēteri Liepiņu bērni iecēluši par žurnāla krusttēvu, raksta viņam vēstules, dažreiz arī režisoriem.”
Līdzīgas domas par festivālu ir arī Līgai Kļaviņai no Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja Rīgā: “Tas rāda, ka Blaumanis ir tautā dzīvs. Un top arvien jaunas brīnišķīgas izrādes. Kā valmieriešu “Aizbirušais avots”. Tā vistiešāk uzrunā jauniešus. Cik neveikli esam, kad dvēsele mostas mīlestībai. Tas smalkums, jūtu mulsums! Pirmā kāzu nakts. Tās ir viņu jūtas, viņos tās ir dzīvas. Tāpēc Felikss Deičs par izrādi, ko mēs skatījāmies un kas mums visiem tik ļoti patika, sacīja, ka tā ritējusi tā pasmagi. Kad zālē esot jaunatne, izrāde lidojot. Esmu tik priecīga, ka tāds iestudējums tapis un man bijusi iespēja to redzēt. Jo par Blaumani man iznāk bieži stāstīt. Jāteic, ka puse no mūsu apmeklētājiem ir ārzemnieki. Trešdaļa ir somi, un viņus interesē galvenokārt Janis Rozentāls un viņa sieva Elija, kas bija somiete. Savukārt latvieši lielākoties vēlas dzirdēt stāstījumu par Rūdolfu Blaumani, viņa dramaturģiju. Pieaugušie nāk reti, ja nu vienīgi atved kādu ciemiņu. Vismaz 90 procenti no latviešu apmeklētājiem ir Rīgas skolēni. Arī provinces skolās ir daudzi skolotāji, kas labprāt atvestu savu klasi uz muzeju, diemžēl trūkst līdzekļu. Valmierieši var būt laimīgi, ka pie viņiem ik pēc trim gadiem Blaumanis atnāk pats.

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!