Mūsu kultūrslānis – atkal par sprīdi biezāks
Režisors Felikss Deičs ar festivāla balvu “Rūdolfs” Foto: Guntars Grāvelsiņš |
Katru trešo pavasari Valmiera aicina uz Rūdolfa Blaumaņa teātra festivālu. Nule kā notika jau trešais. Teātri rosās paši un gaida šo tikšanos ar kolēģiem, mākslas vērtētājiem un valmieriešiem, jo skatītāji ir tie, kas rada sevišķo svētku noskaņu. Festivāla ideju palīdz uzturēt Valmieras kultūrvide, kam bagātu pienesumu savukārt dod Blaumaņa teātra svētki. Auglīga mijiedarbība!
Ceļi ved arī garām
Spēlēts tika visās trijās
Valmieras Drāmas teātra zālēs. Četri profesionālie teātri un
Ventspils amatierteātris rādīja meklējumus un atradumus savos
centienos aktualizēt klasiķa mantojumu, padarīt to tuvāku
mūsdienu skatītājam. Par to, kādi ceļi ved tuvāk Blaumanim un
kādi aizved garām, pēc izrāžu noskatīšanās diskutēja režisori,
kritiķi un citi lietpratēji.
Lilija Dzene atgādināja, ka Rūdolfs Blaumanis mūsu kultūrā,
sabiedrības apziņā ir nepārtraukti klātesošs, permanents lielums.
Astoņdesmito gadu beigās, kad mākslas svarīgākais uzdevums bija
tautas pašapziņas modināšana, Māra Ķimele iestudēja “Ugunī”.
Pašlaik primāri ir ētikas jautājumi: “Sabiedrībā valda ētiska
katastrofa – no valdības līdz skolēnam. Tāpēc visvairāk
nepieciešams Blaumaņa augstais ētiskais uzstādījums, cildenu
morāles principu apliecinājums perfektā mākslinieciskā formā.
Tādēļ Blaumanis tik daudz tiek iestudēts. Viņš atkal un atkal
atgādina: cik mīlestības mēs cits uz citu spējam izstarot, cik
mēs cits citu varam balstīt, tik mēs varam pastāvēt kā vienots
kopums, kā tauta.”
Visvairāk tika runāts par to, kā iestudēt Blaumani. Daži mēģina
aktualizēt viņa lugas. Bet vai ar to tiekam tuvāk autora mākslas
ģēnijam? Tāda pavirša, virspusēja aktualizācija, kāda notikusi ar
“Pazudušā dēla” iestudējumu Nacionālajā teātrī, neved tuvāk
Blaumanim. Veidojot drāmas skatuves variantu, talantīgā
dramaturģe Inga Ābele palikusi pusceļā. Ar to, ka tekstā
parādījušies tādi jēdzieni kā dators un tetrapakas, ka Mikustēvs
ar Līziņu neiet vis apiņus šķīt, bet dodas uz purvu lasīt
dzērvenes, panākts vien samākslotības iespaids.
Arī režisors Oļģerts Kroders uzsvēra – Blaumaņa veidotā
dramaturģiskā struktūra ir tik precīza, ka tur nav iespējams ne
ko atņemt, ne pielikt: “Nevar ielikt atsevišķus teikumus gatavā
mākslas darbā. Dīvainie iespraudumi griež ausīs. Tas ir tāpat kā
paņemt pindzeli un ar dažiem pleķiem mēģināt uzlabot Purvīti vai
Rozentālu. Sižetisko līniju varēja izmantot, bet vajadzēja
rakstīt jaunu darbu. Kā Māra Zālīte izdarīja ar savu poēmu
“Dzīvais ūdens” – nevis kaut ko pielaboja, bet uzrakstīja pilnīgi
jaunu lugu. Un kā darīja arī Blaumanis: viņam ir novele “Pērkona
negaiss” un ir drāma “Pazudušais dēls” – jauns darbs ar pilnīgi
citu struktūru.”
Viss labs, kas pietuvina
Ruta Birgere – Lielpurkaļu māte un Māris Bezmers – Jānis izrādē “Aizbirušais avots” Foto: Aivars Baltmanis |
Pagājušajā festivālā tieši
“Pazudušais dēls”, ko Valmieras teātra jaunie aktieri bija
iestudējuši Māras Ķimeles režijā, saņēma visaugstāko novērtējumu.
Pēc Lilijas Dzenes vārdiem, tas bija paraugs, kā aktualizēt
Blaumani, kas tika “ar emocionālu atdevi atklāts un svētīts un ar
patiesu interesi iestrādāts jaunajās paaudzēs”. Režisors Felikss
Deičs par to sacīja: “Filigrāns darbs! Ne slenga, ne datoru, ne
džinsu, bet mūsdienīgi. Smalki, dziļi, latviski. Tas rāda, ka
pirms simt gadiem tapušās lugas var uzrunāt, aizraut jaunatni.
Bet Blaumanis ir arī izcils novelists, viens no vislabākajiem
pasaulē. Viņa noveles ir tik neparastas, ar varenu enerģētisko
lauku. Kā novelists un dzejnieks viņš arī ir mūsdienīgs.” Pēc
režisora domām, produktīvi var būt arī lugu aktualizācijas
mēģinājumi, ja vien, dzenoties pēc jaunā, nepazaudē esošo. “Labi
ir visi ceļi, kas ved tuvāk Blaumanim.”
Kinorežisors Jānis Streičs minēja vēl kādu ceļu: “Blaumani varētu
uzvest bez kādas pārtaisīšanas, tieši kā senos laikos – ar
Pīlādža vai Spertāla dekorācijām. Tas būtu novatorisms!”
Mūsu sirdsapziņas jautājums
“Mēs dzīvojam ilūzijās, ka visi
lasa Rūdolfu Blaumani. Bet nelasa!” Iestudējot Blaumani un
vērtējot izrādes, vērā ņemama ir arī šī skumjā realitāte, ko pie
sarunu galda atgādināja jaunā dramaturģe Evita Sniedze, kas kopā
ar Arnoldu Osi un Ievu Zoli turēja savās rokās festivāla norises
grožus.
Patiesi – vienmēr būs tādi, kas lasa, un tādi, kas nelasa, tādi,
kam Blaumanis nozīmē veselu jēdzienu Latvijas kultūrā, un tādi,
kam nenozīmē neko.
Jānis Streičs teica: “Man Blaumanis ir mana bērnība. Arī mūsu
valsts bērnība. Savos darbos viņš iekodējis latvieša nacionālo
raksturu un ierakstījis savu tautu mūžībā. Caur šo kodu var
piekļūt pie saknēm, pie savas pašcieņas. Felikss Deičs ir
uztvēris šo kodu, tāpēc varējis atklāt Blaumaņa būtību. Ir vai
nav Blaumanis – tā nevajag spriest, jo neviens nevar pateikt, kas
ir un kas nav Blaumanis. Galvenais – lai būtu māksla! Un lai būtu
interesanti! Tad arī ies un skatīsies.”
Literatūras zinātniece Līvija Volkova festivāla nobeiguma
sarīkojumā atgādināja Mārtiņa Zīverta savulaik doto raksturojumu:
“Blaumanis ir saskatījis un ievedis literatūrā latviešu nacionālo
raksturu. It kā savā daudzveidībā un tomēr savā vienreizīgumā.”
Rūdolfs Blaumanis dzīvoja paļāvībā uz savu tautu, no kuras vidus
nākuši un kuras dvēseli sevī nes visi viņa literārie tēli.
Jāsaglabā Blaumaņa teksts, kas vienīgais ļauj uztvert viņa
iestrādāto nacionālo kodu. Tāds bija viens no diskusijas
secinājumiem. To papildināja Lilija Dzene: “Pasauli mēs ļoti
strauji apgūstam horizontāli, bet vertikālē pašlaik neiet ne uz
augšu, ne leju. Festivāls ir ļoti svētīgs, tas dod iespēju
tikties, domāt, runāt.”
Ieva Puķe – Zāra un Imants Strads – Joske izrādē “Skroderdienas Silmačos” Foto: Aivars Baltmanis |
No latviešu tautas mutes
Runāts tika arī “par tiem, kas
nelasa”. Dailes teātra mākslinieciskais vadītājs Mihails
Gruzdovs, kas iemantojis vislielāko atzinību par latviešu dzejas
daudzinājumu un saņēmis kritikas bultas par “Indrānu”
iestudējumu, izteica pārliecību, ka festivāls ir ļoti vajadzīgs
gan tiem, kas lasa, gan tiem, kas nelasa Blaumani. Droši vien
nelasītāji bijuši arī starp tiem gandrīz trīssimt skolēniem, kam
“Indrāni” pašlaik programmā un tāpēc tikuši atvesti uz izrādi.
Pēc tam tikšanās, par kuru režisors runāja ar sajūsmu: “Viņi ir
tik tieši, atklāti, ar tik svaigu uztveri. Tas, ka nevajag dzīvot
kopā ar vecākiem, viņiem ir skaidrāks nekā divreizdivi. Man ar
viņiem bija interesantāk nekā ar kritiķiem. Viņiem Blaumanis ir
vajadzīgs. Es saku paldies Lilijai Dzenei, Pēterim Sūcim un Ievai
Zolei, kas šo festivālu izdomāja. Tas jāturpina. Pat ja gadīsies
reizes, kad varbūt nebūs vairāk par vienu jauniestudējumu,
festivālam jānotiek.”
Kopš pašiem sākumiem festivālam līdzi dzīvo Braku memoriālā
muzeja vadītāja Anna Kuzina: “Tas man vajadzīgs ikdienas darbam.
Lai cilvēkiem varētu pastāstīt, kas šodien notiek ar Blaumaņa
darbiem, un varētu kaut ko ieteikt, man pašai jāzina par
jaunākajiem iestudējumiem. Mēs, muzejnieki, esam starpnieki starp
tautu un akadēmisko sabiedrību, starp tiem, kas pēta un raksta
grāmatas, un tiem, kas lasa un skatās izrādes. Katram festivālam
bijusi sava ievirze, bet vienmēr tie rosinājuši meklēt un izcelt
Blaumaņa vērtības, domāt, kā to darīt. Esmu novērojusi, ka
skatītāji emocionāli ļoti atsaucīgi uzņem daudzas no tām izrādēm,
kam kritika nepavisam nav bijusi labvēlīga. Visnotaļ pozitīvs
vērtējums arī Nacionālā teātra “Pazudušajam dēlam” un Dailes
“Indrāniem” dots Ērgļu vidusskolas žurnālā “Cinītis”. Skolēni
brīnās, ka Blaumaņa smagie darbi var būt tik interesanti. Pēteri
Liepiņu bērni iecēluši par žurnāla krusttēvu, raksta viņam
vēstules, dažreiz arī režisoriem.”
Līdzīgas domas par festivālu ir arī Līgai Kļaviņai no Jaņa
Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzeja Rīgā: “Tas rāda, ka
Blaumanis ir tautā dzīvs. Un top arvien jaunas brīnišķīgas
izrādes. Kā valmieriešu “Aizbirušais avots”. Tā vistiešāk uzrunā
jauniešus. Cik neveikli esam, kad dvēsele mostas mīlestībai. Tas
smalkums, jūtu mulsums! Pirmā kāzu nakts. Tās ir viņu jūtas,
viņos tās ir dzīvas. Tāpēc Felikss Deičs par izrādi, ko mēs
skatījāmies un kas mums visiem tik ļoti patika, sacīja, ka tā
ritējusi tā pasmagi. Kad zālē esot jaunatne, izrāde lidojot. Esmu
tik priecīga, ka tāds iestudējums tapis un man bijusi iespēja to
redzēt. Jo par Blaumani man iznāk bieži stāstīt. Jāteic, ka puse
no mūsu apmeklētājiem ir ārzemnieki. Trešdaļa ir somi, un viņus
interesē galvenokārt Janis Rozentāls un viņa sieva Elija, kas
bija somiete. Savukārt latvieši lielākoties vēlas dzirdēt
stāstījumu par Rūdolfu Blaumani, viņa dramaturģiju. Pieaugušie
nāk reti, ja nu vienīgi atved kādu ciemiņu. Vismaz 90 procenti no
latviešu apmeklētājiem ir Rīgas skolēni. Arī provinces skolās ir
daudzi skolotāji, kas labprāt atvestu savu klasi uz muzeju,
diemžēl trūkst līdzekļu. Valmierieši var būt laimīgi, ka pie
viņiem ik pēc trim gadiem Blaumanis atnāk pats.
Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv