– Pats galvenais – šis laiks parādīja, cik daudz ir darāmā. Turklāt es pat nepamanīju, kā tas pagāja. Neteiksim, ka simt dienas aizskrēja kā viena, bet neticami ātri gan. Ja runājam par konkrētiem darbiem, tad ir nomainīts Valsts zemes dienesta vadītājs, un tas ir sākums, lai šo dienestu pārveidotu par mūsdienīgu iestādi, kas atbilstu gan visām valsts pārvaldes prasībām, gan cilvēku interesēm un vēlmēm. Pēdējā laikā bija izveidojusies paradoksāla situācija, ka viena valsts iestāde darbojās kā autonoma ministrija ar ļoti lieliem resursiem, bet ar neapmierinošu darba kvalitāti. Tāpēc pretenzijas bija valsts institūcijām un pretenzijas bija arī iedzīvotājiem. Ilgāk tas nevarēja turpināties. Tagad tiek izstrādāta Valsts zemes dienesta pārveides koncepcija, sāktas reformas, kuras iecerēts pabeigt līdz jūlijam.

Pazaudētā uzticība

– Pats galvenais – un to jau esmu teikusi ne reizi vien – ir atdot cilvēkiem ticību tiesu varai. Tas ir dramatiski, ja vienā no Eiropas Savienības valstīm, demokrātiskā, tiesiskā valstī iedzīvotāji uzskata, ka tiesu vara ir otrā korumpētākā aiz politiķiem. Tiesas, kas ir neatkarīgas lēmumu pieņemšanā, taču ir tā vieta, kur normālā sabiedrībā cilvēks dodas meklēt taisnību, kad tiek pārkāptas vai ierobežotas viņa tiesības. Bet, ja cilvēks netic, ka viņš spēj panākt taisnību, tad tā ir ļoti nopietna problēma, kas apdraud visu sabiedrību un visu valsti. Šo attieksmi uzrādījuši pētījumi, kas veikti pagājušā gada nogalē, un šogad Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs apstiprināja, ka pēdējos mēnešos nekas būtiski nav mainījies.

– Sabiedrības viedokli es tiešām nespēju mainīt. Tomēr kā tieslietu ministre es atbildu par tiesu politiku valstī. Un, mainot šo tiesu politiku, var mainīt konkrēto situāciju, bet konkrētā situācija savukārt var mainīt sabiedrības viedokli. Protams, es nevaru ietekmēt atsevišķas tiesas vai atsevišķus lēmums. Vēl vairāk – man nav tiesību komentēt vai iejaukties kāda tiesneša darbībā. Arī tad ne, kad sabiedrībā plaši runā un presē raksta par viņa taisīto spriedumu vai pieņemto lēmumu, maigi izsakoties, neizskaidrojamību, neatbilstību situācijai. Bet kā tieslietu ministre es varu mēģināt mainīt sistēmu, kad aiz likumu piekārtošanas sev vēlamai situācijai aizmirst par ētiku un morāli. Nevienā no skandalozajiem gadījumiem, ar kuriem laiku pa laikam sastopamies, jau nav runa par tīšu likumpārkāpumu vai likuma normu neievērošanu. No likumības viedokļa tur viss ir kārtībā. Vai tur viss ir kārtībā arī no ētikas, morāles viedokļa? Diemžēl ne. Lai gan tiesnešiem ir ētikas kodekss, advokātiem ir ētikas kodekss…

– Jebkurš likums ir interpretējams, un katra lieta ir individuāla. Lēmums tiek pieņemts, izvērtējot visus apstākļus. Sakot “likuma piekārtošana sev vēlamai situācijai”, es domāju, ka lēmuma pieņēmējs šādi rada attaisnojumu pats savai rīcībai. Likums tiek interpretēts tā, kā tas ir izdevīgāk lēmuma pieņēmējam. Man nav nekāda pamata apgalvot, ka šos lēmumus kāds pasūtījis. Turklāt tie ir juridiski pareizi, bet tajā pašā laikā neizprotami sabiedrībai un nereti apšaubāmi no ētikas viedokļa.

– Tas jau neattiecas tikai uz tieslietām. Atgūstot neatkarību un veidojot jaunu sabiedrību, mēs, iespējams, tik tiešām aizmirsām, ka tiesiskās normas nav atdalāmas no ētiskajām. Un, šādai attieksmei progresējot, galu galā ieguvām to, ko tagad saucam par tiesisko nihilismu. Bet runājot par tiesnešiem… Jā, tiesneši ir neatkarīgi, pieņemot lēmumus, bet viņi neatrodas ārpus likuma.

Mēģināt izskaust vai izlikties neredzam

– Jā, es uzskatu, ka ir iespējams. Tas, protams, nav vienas dienas jautājums. Tas ir vesels pasākumu komplekss. Sākot jau ar to, kā tiesnešus izvēlas un kas ar viņiem notiek visas karjeras laikā. Kā tiek izvērtēts tas, ko viņi dara. Kā atkarībā no šā vērtējuma viņi kāpj pa karjeras kāpnēm. Kādā veidā tiesnešus iespējams atsaukt, un kāds ir viņu sociālais nodrošinājums pēc tam, kad viņi atstāj dienestu. Patiesībā šis mehānisms jau ir iedarbināts, jo administratīvo tiesu tiesneši tika komplektēti pēc pilnīgi jauniem principiem. Un tagad ir ļoti svarīgi, lai šie tiesneši, kas apzinās tiesneša misijas būtību, izstumtu no sava vidus tos, kurus vada citi motīvi. Šāds princips, ko sauc par iekšējo pašattīrīšanos, darbojas visā pasaulē.
Kas notiek pie mums? Paskatīsimies pavisam konkrēti. Gadā tiek izskatītas aptuveni divpadsmit disciplinārlietas. Tas ir daudz? Manuprāt, tas ir ļoti maz. Turklāt jautājums ir, kas tās ierosina… Ierosina tieslietu ministrs vai Augstākās tiesas priekšsēdētājs. Vai šie divi cilvēki ir vienīgie, kas redz problēmas un nebūšanas? Nē, problēmas un nebūšanas vislabāk redz uz vietas. Bet nav, lūk, mums pieņemts ar šīm problēmām cīnīties, mēģināt tās izskaust un tādējādi celt visas tiesu varas prestižu. Tā vietā par labāku uzskata izlikties neko neredzam. No otras puses – Latvijā ir 400 tiesnešu. Un lielākā daļa no viņiem noteikti strādā godprātīgi, bet vērtē viņus visus pēc tiem dažiem, pēc tiem nedaudzajiem, kuru vārdi ik pa laikam nonāk sabiedrības uzmanības lokā sakarā ar kādu grūti izprotamu lēmumu. Vai tad nav pienācis laiks vienreiz tam visam darīt galu?

– Pie Tiesu iekārtas likuma sāka strādāt jau tieslietu minis-tres Ingrīdas Labuckas laikā. Toreiz tika ne vien uzrakstīts likuma projekts, bet, manuprāt, to arī ļoti veiksmīgi nodeva ekspertiem izvērtēšanai un profesionāļiem apspriešanai. Tieslietu ministra Aivara Aksenoka pēdējā darba dienā to iesniedza Saeimā, bet tieslietu ministres Vinetas Muižnieces pirmajā darba dienā likumprojektu no Saeimas atsauca. Atkal izveidoja jaunu darba grupu. Tagad mēs esam atgriezušies pie šā projekta, kurš jau reiz pabijis Saeimā. Man ir svarīgi, lai cilvēki, kas pašlaik strādā ar šo likumu, nevarētu pateikt, ka politiķi vai izpildvara tiem uzspiež savu redzējumu vai savu viedokli. Darba grupa tagad ir pārkārtota, un tajā strādā gan Augstākās tiesas priekšsēdētājs, gan Rīgas Apgabaltiesas priekšsēdētājs, gan Tiesnešu biedrības priekšsēdētājs. Mēs nepārstrādājam likumprojektu. Tiek pārskatītas atsevišķas normas, pret kurām iebilda tiesneši. Tomēr es esmu pārliecināta, ka Tiesu iekārtas likums jāvirza tālāk un beigu beigās jāpieņem. Jo man šā likuma kontekstā svarīgi ir tas, ko jau teicu, – tiesnešu atlase, viņu darba vērtējums visas karjeras laikā, viņu disciplināratbildība un pensionēšanās nosacījumi. Nākamais jautājums ir par Tieslietu padomi. Nolemts, ka tā būs, bet būs kā konsultatīvs orgāns. Pašu likumprojektu gribētos iesniegt Saeimā vēl līdz vasaras brīvdienām, lai rudenī deputāti jau varētu to izskatīt.

160 000 latu dienā

– Pavisam tādu ir piecpadsmit..

– Te patiesībā ir runa par divām iestādēm – Ieslodzījuma vietu pārvaldi un Probācijas dienestu, kurš strādā tikai gadu. Bet, runājot tieši par Ieslodzījuma vietu pārvaldi, iepazīstoties ar to tuvāk, esmu nonākusi pie bēdīgas atziņas, ka valsts visus šos neatkarības gadus par to nemaz nav nopietni domājusi. Mums ļoti daudz palīdzējuši ES kolēģi un Ziemeļvalstis. Viņi mūsu cietumu attīstībā ieguldījuši vairāk nekā mēs paši. Tie ir ieslodzījuma vietu remonti, labiekārtošana, datori, mācību līdzekļi un pat skolotāji, kurus finansē ārzemnieki. Tagad, kad Latvija ir pilntiesīga ES dalībvalsts, palīdzība pakāpeniski beidzas, un turpmāk mums uz to vairs nav ko cerēt. Negribu teikt, ka situācija ir absolūti bezcerīga. Ir izstrādātas vairākas koncepcijas, bet man kā ministrei svarīga tieši sodu politika valstī. Tas ir jautājums par to, vai valstij izdevīgi vienmēr piemērot cietumsodu un kā reāli atgriezt sabiedrībā cilvēkus, kuri izcietuši sodu. Tieši tāpēc pieminēju Probācijas dienestu, jo nākotnē tā loma un nozīme neapšaubāmi pieaugs.
Pašlaik mēs cilvēku izolējam no sabiedrības, nereti liedzot viņam ieslodzījuma vietā strādāt vai mācīties. Tātad pēc tam, kad sods izciests, mums nav iespēju viņu integrēt atpakaļ sabiedrībā. Un tātad patiesībā mēs maksājam divkārt, maksājam ļoti dārgi. Vispirms par nodokļu maksātāju naudu uzturam viņu cietumā, bet pēc tam, kad tas iznāk brīvībā un, nespēdams atrast sev vietu sabiedrībā, atkārtoti pastrādā jaunu noziegumu, mēs esam spiesti segt arī šos zaudējumus, jo vainīgajam, kurš pēc tam sēž ieslodzījumā bez darba, tos atlīdzināt nav nekādu iespēju.

– Ieslodzījuma vietās ir gandrīz astoņi tūkstoši ieslodzīto, un viena uzturēšana dienā izmaksā apmēram 23 latus. Katrs pats var izrēķināt, cik tas ir kopā. Bet šie līdzekļi ir tikai viens no problēmas aspektiem. Cits aspekts – daudzi no ieslodzītajiem ir gados jauni, bez izglītības vai ar ļoti zemu izglītības līmeni. Par visiem šiem jautājumiem es esmu informējusi valdību, un, par laimi, Tieslietu ministrijas viedoklis saskan ar Izglītības ministrijas viedokli. Tā ir valsts problēma, un valstij tā arī jārisina. Bet, lai to risinātu, ir nepieciešama vienota sistēma.

– Līdzekļi ir jāatrod, un es domāju, ka mēs tos atradīsim. Pēc tam jau var runāt par dažādu fondu piesaisti. Interesi izrādījuši arī investori. Tā ka risinājumi ir, un risinājumi jāmeklē. Sēdē, kurā informēju par situāciju ieslodzījuma vietās, saņēmu gan premjera, gan visa Ministru kabineta atbalstu. Jo tas nav jautājums par to, vai mūsu cietumnieki dzīvos atbilstoši eiro-standartiem, bet gan jautājums par mūsu sabiedrības drošību. Un šeit jāskatās perspektīvā. Ar to vien, ka likumpārkāpējus izolējam, nekas vēl nav panākts. Svarīgi, lai viņi pēc soda izciešanas varētu atgriezties sabiedrībā.
Tieši tāpēc tik lielas cerības tiek liktas uz Probācijas dienestu. Vienīgi baidos, vai šim dienestam neuzliek pārāk daudz pienākumu, tajā skaitā arī tam pilnīgi neraksturīgus. Piemēram, pašlaik tiek diskutēts par piespiedu darbiem ceļu satiksmes noteikumu pārkāpējiem. Izskan viedoklis, ka tas varētu notikt ar Probācijas dienesta starpniecību. Vēl jo vairāk tāpēc, ka piespiedu darbs kā soda veids tiek piespriests jau tagad un, tā kā neviens negrib šo darbu organizēt, Probācijas dienests daļēji uzņēmies šīs funkcijas. Bet es esmu kategoriski pret to, ka Probācijas dienests, kuram jāstrādā ar cilvēkiem individuāli, kuram jāpalīdz risināt viņu problēmas, lai tie varētu atgriezties sabiedrībā, kļūtu par satiksmes noteikumu pārkāpēju masveida pāraudzināšanas iestādi. Tas nav Probācijas dienesta uzdevums. Vēl jo vairāk tāpēc, ka piespiedu darbu nav iespējams realizēt bez pašvaldību piesaistes. Un tad iznāk, ka Probācijas dienests vispār kļūtu tikai par tādu kā starpnieku starp sodītajiem un pašvaldību.

– Ir nepieciešami jauni cietumi.

Sekmējot uzņēmējdarbību

– Vispirms, par to, kam pēdējā laikā visvairāk bijusi pievērsta sabiedrības uzmanība. Turklāt ne tuvu tajā labākajā nozīmē. Tātad par Maksātnespējas administrāciju. Te jārunā gan par tā saucamo “blēžu nodevu” un uzņēmēju pamatoto neizpratni par nodevas apjomu un uzkrājumu, kā arī par administratoriem, kuriem bija iespēja turpināt pildīt savus pienākumus, kaut arī bija jau ierosinātas krimināllietas. Uz visām šīm nebūšanām mēs esam reaģējuši diezgan operatīvi. Ar manu rīkojumu ieviests administratoru izraudzīšanās nejaušības princips. Ir veiktas izmaiņas Maksātnespējas likumā, kur tagad arī iestrādāta šī norma. Līdz 1.aprīlim tiks pieņemti arī Ministru kabineta noteikumi, kuros būs fiksēta administratoru izraudzīšanās kārtība. Ir sagatavots jaunā Maksātnespējas likuma projekts. Bet tas patiesi ir tikai projekts, kurš vēl tiek vērtēts, analizēts un pat nav virzīts starpministriju saskaņošanai. Tāpēc, ja uzņēmējiem vai banķieriem te būs kādi iebildumi, tad meklēsim abpusēji pieņemamus risinājums, jo ministrija tik tiešām nav ieinteresēta tik svarīgu jautājumu sasteigt. Gluži pretēji – tā kā likumā ir viena otra pilnīgi jauna norma, mēs gribam to pamatīgi izdiskutēt un uzklausīt visu viedokļus.
Tālāk, runājot par Uzņēmumu reģistru… Pērn tika pabeigta uzņēmumu pārreģistrācija komercreģistrā. Līdz ar to ir sākta to 25 000 uzņēmumu likvidācija, kuri nepārreģistrējās. Un tas atkal saistīts ar Maksātnespējas administrāciju. Lai gan ir izstrādāta kārtība vienkāršotajam procesam, zināmu laiku tas prasīs. Savukārt Uzņēmumu reģistrs no šā gada ir sācis uzņēmumu reģistrēšanu triju dienu laikā. Līdz gada beigām paredzēts maksimāli vienkāršot individuālo uzņēmēju reģistrēšanu. Tas nozīmē, ka cilvēks atnāks ar pasi un pārējiem nepieciešamajiem dokumentiem un uz citām iestādēm tam vairs nevajadzēs iet.
Tas ir tas, ko mēs esam ieplānojuši arī Valsts zemes dienestā un zemesgrāmatā. Jo pašlaik situācija, ar kuru jāsastopas iedzīvotājiem, manuprāt, ir nenormāla. Piemēram, ja īpašums ir Liepājā, bet īpašnieks dzīvo Daugavpilī, tad jābrauc pāri visai Latvijai, lai kaut ko varētu iesniegt vai saņemt. Pie mūsdienu elektroniskajām sakaru iespējām tāda situācija nedrīkst būt. Jautājums ir vienīgi par reģistru savienojamību. Pašlaik uzdots izvērtēt situāciju un noskaidrot, ko nepieciešams mainīt. Jo galarezultātā jāpanāk, lai to varētu darīt visā valstī vienādi, izmantojot elektroniskās iespējas, un perspektīvā vispār iztikt bez notāru vai citu iestāžu starpniecības.
Manuprāt, cilvēkiem jārada tādas iespējas, lai viņš ar saviem dokumentiem varētu atnākt uz vienu iestādi un iziet no tās ar jau gatavu lēmumu. Tieši šādu mērķi kā tieslietu ministre esmu sev izvirzījusi attiecībā uz tām ministrijas institūcijām, kuras saistītas ar uzņēmējdarbību un no kurām vistiešākā veidā ir atkarīga uzņēmējdarbības vide.