Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. - 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Turpinājums. Sākums – “LV”, 10.03., 17.03., 23.03.2005.

Lielbritānijas Karaliskais starptautisko attiecību institūts 1942.gada sākumā iesniedza britu Ārlietu ministrijai apjomīgu pētījumu “Baltijas valstu nākotne.” Tajā bija konstatēts, ka pēc Vācijas sakāves karā Anglija nevarēs būtiski ietekmēt Padomju Savienības politiku Baltijā. PSRS, pēc pētnieku domām, neatkarīgi no Lielbritānijas nostājas dominēs Baltijas jūras reģionā.
1942.gada martā A.Īdens sarunās ar ASV oficiālajiem pārstāvjiem uzsvēra nepieciešamību uzlabot attiecības ar Padomju Savienību. Viņš centās pārliecināt savus sarunu partnerus, ka nav nekāda pamata atteikt PSRS prasības par tās kontroli Baltijas jūras austrumu krastā. Arī V.Čērčils bija mainījis savu pozīciju un 1942.gada 12.martā rakstīja J.Staļinam, ka viņš vēlas panākt vienošanos par PSRS robežām. Lai pasteidzinātu vienošanos, PSRS 20.maijā nosūtīja uz Londonu ārlietu ministru V. Molotovu. Britu valdība jau bija sagatavojusi līguma projektu ar PSRS, kurā Baltijas valstis tika atzītas kā Padomju Savienības sastāvdaļa. Bet V. Molotovu neapmierināja šāds piedāvājums, jo PSRS vēlējās panākt savu tiesību atzīšanu arī uz Somiju, Poliju un Rumānijai atņemtajām teritorijām. A. Īdens šādas prasības noraidīja. Anglijas nostāju stiprināja arī ASV, paziņot, ka tā noraidīs šādu vienošanos. ASV kategorisms ietekmēja arī PSRS. 26. maijā Lielbritānijas un Padomju Savienības parakstītajā līgumā nekas nebija teikts par Padomju jauno robežu atzīšanu, tātad arī Baltijas valstu un citu sagrābto teritoriju iekļaušanu tās sastāvā.

Apvienoto Nāciju deklarācijas ēnā

Pasaules valstu attieksme Otrā pasaules kara gados pret Baltijas jautājumu parādījās arī 1942.gada 1.janvārī Vašingtonā parakstītajā Apvienoto Nāciju deklarācijā. Dokumentu parakstīja 26 valstis, kas bija apvienojušās cīņā pret Vāciju un tās sabiedrotajām. Latvijas sūtnis ASV A.Bīlmanis jau 4.janvārī paziņoja, ka arī viņa valsts grib pievienoties deklarācijai. Tomēr rietumvalstis, nevēlēdamās attiecību saasināšanos ar PSRS, liedza Latvijai parakstīt Apvienoto Nāciju deklarāciju un Atlantijas hartu. Zināma cerība šajā laikā saglabājās, jo nedz ASV, nedz Lielbritānija neatzina PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju. K.Zariņš un citi Latvijas diplomāti kara gados savos paziņojumos centās uzsvērt, ka viņu valsts pieder pie Rietumeiropas civilizācijas un atbalsta šo valstu cīņu pret ass grupējumu. Neraugoties uz to, rietumvalstis tomēr liedza Baltijas valstu pārstāvjiem piedalīties starptautiskās konferencēs, kurās apsprieda pēckara starptautiskās kārtības plānus. Rietumvalstu duālisms, no vienas puses, izpaudās atbalstā augstajiem demokrātiskajiem un tiesiskajiem Atlantijas hartas principiem, bet, no otras puses, šo principu neattiecināšanā uz Baltijas valstīm.

PSRS nozīmes pieaugums

Pieaugot Padomju Savienības nozīmei, kopējā sabiedroto karā pret nacistisko Vāciju pieauga arī tās prasības rietumvalstīm Baltijas jautājumā. Sekoja arī attiecīga Rietumu līderu reakcija. 1942.gada oktobrī ASV prezidents Franklins Rūzvelts informēja valsts sekretāru K.Hallu par domu paziņot J.Staļinam, ka sabiedrotās lielvalstis nekaros Baltijas valstu dēļ. 1943.gada februārī bijušais ASV vēstnieks PSRS D.Deivids pat ierosināja valdībai atzīt Baltijas valstu aneksiju. Valsts departaments šādas rekomendācijas nepieņēma. Prezidents F.Rūzvelts šajā laikā jau kļuva arvien pesimistiskāks attiecībā uz iespējām pēc Vācijas sagrāves atjaunot Baltijas valstu neatkarību. Viņš ieņēma arvien pielaidīgāku nostāju attiecībā pret PSRS pretenzijām. Tā Teherānas konferencē, kurā risinājās sarunas par kopējas cīņas koordinēšanu pret Vāciju, tika skarts arī Baltijas valstu jautājums. V.Čērčils demonstrēja zināmu piekāpību J.Staļina prasībām. F.Rūzvelts savukārt atzina: ja padomju karaspēks pēc Vācijas sakāves atkal pārņems Baltijas valstis, tad šeit Padomju Savienībai vajadzētu sarīkot plebiscītu pašnoteikšanās jautājumā. Jāatzīmē, ka J.Staļins noraidīja ideju par plebiscītu Baltijas valstīs pēc kara kādu starptautisku spēku kontrolē, bet atzīmēja, ka šeit pavisam nesen jau ir notikušas parlamenta vēlēšanas. F.Rūzvelts Teherānas konferencē strikti neiestājās pret Baltijas valstu atkaliekļaušanu PSRS sastāvā pēc kara.
F.Rūzvelta un J.Staļina saruna Teherānas konferencē 1943.gada 1.decembrī pamatos atspoguļo ASV nostāju attiecībā uz Baltijas problēmām. F.Rūzvelts demonstrēja piekāpību PSRS prasībām un līdz ar to apliecināja J.Staļinam, ka ASV negatavojas cīnīties par Baltijas valstu neatkarības atjaunošanu.

1940.gada 5.augusts Maskavā. “Tautas Saeimas” delegācija PSRS Augstākās Padomes VII sesijā Kremlī klausās “Padomju Latvijas” delegācijas pazemīgo lūgumu iekļaut mūsu zemi Padomju Savienībā. Molotovs, Mikojans, Kaganovičs, Višinskis u.c. “Ļaunuma impērijas” varenie (augšējā līmenī), no “lūdzējiem” novērsušies, aplaudē – acīmredzot arī savu likteņu saimniekam Staļinam. Drīz pēc tam Pēteris Blaus un vairāki citi Latvijas “delegācijas” locekļi tika nosūtīti uz “Gulaga arhipelāgu” Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

Angļu diskrētais miers

Aplūkojot Lielbritānijas pieeju Baltijas valstu jautājumam 1943.gadā, var konstatēt, ka atbildīgi Ārlietu ministrijas ierēdņi uzskatīja, ka ASV un Anglijai nevajadzētu īpaši satraukties, ja PSRS atkal pārņems savā kontrolē Baltijas valstis. O.Serdžents no Ziemeļu departamenta uzsvēra, ka to vajadzētu jau tagad uzņemt kā pašsaprotamu faktu. Nekāds būtisks pretspiediens no Lielbritānijas puses nav iespējams. Šāda britu diplomāta atziņa bija tuva īstenībai, jo gan ASV, gan Lielbritānijas prioritāte 1943.gadā bija labas attiecības ar J.Staļinu, nevis iestāšanās par Baltijas valstu interesēm. Tas, kā atzina tālaika britu sūtnis Vašingtonā lords Halifakss, bija ciniski, tomēr fakts pats par sevi.
PSRS sūtnis Londonā Ivans Maiskis 1943.gada rudenī turpināja izdarīt spiedienu uz britu Ārlietu ministriju Baltijas valstu nākotnes jautājumā. Viņš sarunās ar ārlietu ministru A.Īdenu izteicās, ka, pēc viņa domām, Baltijas problēma pašlaik ir vairāk Lielbritānijas un Padomju Savienības, nevis ASV prioritāte. Amerikai, uzskatīja I.Maiskis, pēckara periodā labāk būtu atteikties no aktīvas iejaukšanās Eiropas problēmu risināšanā. Mēģinot dzīt ķīli ASV un Lielbritānijas pieejā Austrumeiropas un Baltijas problēmām, I.Maiskis cerēja Anglijas pozīciju padarīt vēl piekāpīgāku. I.Maiskis arī lika manīt, ka tuvāko četru piecu mēnešu laikā padomju karaspēks atkal būs Baltijas valstīs. Anglijai tas, bez šaubām, būs jāakceptē. Ja gadījumā Lielbritānija domā citādi, tas var nopietni apdraudēt PSRS un Lielbritānijas 1942.gada 26.maijā noslēgtā līguma likteni.
Bez šaubām, kara laika apstākļu spiesta, Anglijas valdība ieklausījās šādos Padomju Savienības mājienos. Bet tā palika diezgan nedzirdīga pret Baltijas valstu pārstāvju aicinājumiem, ka viņu nākotne jārisina atbilstoši Atlantijas hartas principiem. Ar šādiem priekšlikumiem pie britu premjera V.Čērčila griezās K.Zariņš un Latvijas pārstāvis Tautu Savienībā Jūlijs Feldmanis, kā arī sūtnis Beļģijā Miķelis Valters.

Kara beigu tuvuma elpa

Tuvojoties Otrā pasaules kara beigām, Anglijas valdība saprata, ka tai tuvākajā laikā būs jānoformulē sava nostāja jautājumā par pēckara kārtību Eiropā, tātad arī Baltijā. Joprojām priekšplānā bija jautājums par pēckara robežām un Baltijas valstu inkorporācijas atzīšanu vai neatzīšanu. 1944.gada janvārī Ārlietu ministrija saņēma premjera norādījumu sagatavot nostādnes abos šajos jautājumos. A.Varners no Ziemeļu departamenta izstrādāja speciālu memorandu. Tajā viņš uzsvēra, ka Lielbritānija principā varētu piekrist Padomju Savienības teritoriālajām prasībām tiktāl, cik tas atbilst bijušās cariskās Krievijas rietumu robežām. Bet Padomju Savienībai jāpaskaidro, ka pašreizējā brīdī labākais būtu atlikt šīs diskusijas detaļas līdz A.Hitlera galīgai sakāvei. A.Varners ieteica arī nesteigties ar Baltijas valstu inkorporācijas oficiālu atzīšanu jau kara laikā, kaut arī to vairākkārt pieprasīja Padomju Savienība. Pēc A.Varnera domām, tas radītu valdībai papildu problēmas parlamentā, kā arī attiecībās ar ASV. A.Varners uzskatīja, ka J.Staļinam jāizskaidro reālās grūtības, kādās nonāks britu vadība, ja tā pēkšņi nāks klajā ar kādu jaunu publisku paziņojumu robežu jautājumā.

Turpinājums sekos

Latvijas valsts iznīcināšanas dienas. Sarkanās armijas ienākšana Rīgā 1940. gada 17. jūnijā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999	Latvijas valsts iznīcināšanas dienas. Cietumnieku atbrīvošana PSRS diktatora Staļina bargā skatiena paspārnē Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999