Šobrīd, kad tuvojas Otrā pasaules kara beigu datuma atzīmēšana, kā jūs visi zināt, notiek ārkārtīgi spraigas debates, ko zināmā mērā Latvijas prezidente ir izraisījusi, – un es esmu atļāvusies atgādināt pasaulei to, ka, protams, mēs visi varam priecāties, ka totalitārais un tiešām vājprātīgais rasistiskais Hitlera nacistiskās Vācijas režīms tika sagrauts, ka reiz asiņainais karš, kurā dzīvību zaudēja neskaitāmi karavīri un civiliedzīvotāji, tika izbeigts un pēc 8.maija puse Eiropas tika atbrīvota, atguva savu spēju attīstīties un kļūt arvien pārtikušāka, taču Baltijas valstīm šādas iespējas nebija, jo tās otrreiz okupēja Padomju Savienība.
Šajā nedēļā mēs pieminam okupācijas sekas. Grāmatā, ko šodien atvērām (Vēsturnieku komisijas 13.sējums), ir stāstīts par visiem okupāciju notikumiem, sākot ar 1940.gadu un arī vēl pēc Staļina nāves. Pēc dažām dienām mēs pieminēsim pēdējās masīvās 1949.gada 25.marta izsūtīšanas un visas to izraisītās ciešanas, ko tās izraisīja. Latvijas armijas karavīri, un īpaši virsnieki, sistemātiski tika iznīcināti kara pirmajās dienās, negodīgi iznīcināti, ievilinot viņus novietnēs šeit, Latvijā, vai apcietināti un tad izsūtīti.
Es pilnībā varu dalīties jūsu jūtās un pārdzīvojumos. Mana vīra mātesbrālis Roberts Grāvelis 1941.gada 4.februāra rītā tika apcietināts un aizvests. Tikai pēc neatkarības atjaunošanas, kad mēģinājām atrast ziņas par viņu un reabilitāciju, uzzinājām, ka viņš ticis turēts dažādos cietumos, spīdzināts, un to var redzēt pēc fotogrāfijām, un notiesāts par to, ka cīnījies, kā sacīts no viņa panāktā atzīšanās rakstā, pret padomju režīmu Latvijas teritorijā laikā starp 1918. un 1920.gadu. Tas bija tas noziegums, par kuru viņu apcietināja un nošāva 1941.gada 14.martā. Viņš sāka savu piedalīšanos Latvijas neatkarības cīņās kā pulkveža Kalpaka adjutants, vēlāk viņš bija sapieru rotas kapteinis. Tas ir stāsts, kas līdzinās tiem stāstiem, ko jūs pazīstat savās ģimenēs, tas ir viens no šiem likteņiem, kas nežēlīgā kārtā tika iznīcināts. Jums kā pēcnācējiem ir iespējams viņus pieminēt. Roberts Grāvelis tā arī nebija paguvis apprecēties, un viņam pēcnācēju nav, tikai māsasdēls un viņa ģimene.
Taču dzimtas turpinās, latviešu tauta turpinās, un es novēlu, lai mums nākotnē nebūtu jāpiedzīvo tādas necilvēcības, kādām gājušas cauri daudzas latviešu paaudzes. Es kā prezidente cīnos katru dienu, bet ne tikai par to, kādai jābūt tagadnes un nākotnes Eiropai, bet arī par to, ka visiem eiropiešiem ir jāpieņem mūsu vēsture, kas tagad kļuvusi par visas Eiropas vēsturi. Daudzus gadus viņi to neapzinājās, tās bija vēstures baltās lappuses, taču tagad ir pienācis laiks saprast, kas ar mums ir noticis, bez stereotipiem un propagandas. Bet arī mums ir jādomā par mūsu kaimiņiem Eiropā, par viņu vēsturi un viņu traģēdijām.