Eiropas konkurētspējas kontekstā

Elīna Egle, Latvijas Darba devēju konfederācijas (LDDK) ģenerāldirektore, intervijā “Latvijas Vēstnesim”

Elīna Egle Foto: Aigars Jansons, A.F.I.

– Šobrīd ir aktuāla rīcības plāna izstrāde Latvijas sociālo partneru interešu aizstāvībai Eiropā. Ko tas paredz, un ar kādām problēmām, aizstāvot savas pozīcijas, jums nācies saskarties līdz šim?

– Šā gada maijā apritēs tikai viens gads, kopš mēs kā līdztiesīgi partneri piedalāmies Eiropas sociālajā dialogā. Līdz šim mēs gan arodbiedrību, gan darba devēju asociācijās bijām novērotāji. Nu jau gadu LDDK ir Eiropas Darba devēju un rūpnieku konfederācijas (UNICE) pilntiesīga biedre. Šobrīd mums ir jāsaprot, kādas ir aktuālākās problēmas Eiropā, kādi līdz šim bijuši galvenie argumenti gan vienai, gan otrai pusei, kā un kādi kompromisi panākti. Jo ir diezgan grūti risināt kādu jautājumu, nezinot tā vēsturi, to, kādus tīklus kādas valstis veidojušas un kāpēc. Jāsaprot, ka Latvija šobrīd ielec ejošā vilcienā, un mums jāzina, kā reaģēt uz kādu direktīvu, pie kuras darbs rit jau vairākus gadus. Otra svarīgākā problēma ir par finansējumu, proti: cik bieži varam braukt un piedalīties kopējās sanāksmēs. Un vēl, protams, aktuāls ir jautājums par mūsu pārstāvju kvalifikāciju, cik viņi profesionāli. Rīcības plāns nepieciešams arī tādēļ, ka līdz šim mūsu sociālo partneru starpā nav bijusi koordinēta rīcība vairākos jautājumos. Jo mūsu vislabākais partneris, aizstāvot kādu viedokli Eiropā, ir un paliek Latvijas valsts. Saskaņojot nacionālo pozīciju, ir vieglāk veidot alianses ar citām valstīm. Tajā pašā laikā, ja valdība atbalsta, piemēram, arodbiedrības, nevis darba devējus, mēs nedrīkstam padoties. Aizstāvot savas intereses Eiropā, lielā mērā panākumi sakņosies spējā atrast un izveidot pareizās domubiedru alianses.

– Vai konfederācijai būs pastāvīgais pārstāvis Briselē?

– Es domāju, noteikti. Pašlaik mēs izstrādājam metodoloģiju, kā apzināt mūsu darba devēju intereses, mums zināmā mērā ir jāpārstāv arī tās nozares, kurā nav nopietnas uzņēmēju pārstāvniecības. Piemēram, ja rit darbs pie kādas direktīvas, kas skar tirdzniecības jomu, lai arī viņiem nav pārstāvniecības LDDK, mēs tomēr nozares pārstāvjus informējam, kas notiek. Mēs negribam atstāt aiz borta kādus darba devējus tikai tādēļ, ka viņi nav mūsu biedri.

Aktuālākā ir pakalpojumu direktīva

– Kas šobrīd Eiropā ir sociālā dialoga dienas kārtībā?

– Jautājumu ir diezgan daudz. Trīs vissvarīgākie – par darba laiku, brīvu darbaspēku kustību un brīvu pakalpojumu kustību. Pakalpojumu direktīva ir primāra Latvijas darba devējiem. Bet pret to ļoti iebilst vecās dalībvalstis, kas vēlas ieviest zināmu sava tirgus protekcionismu. Pašlaik katrā valstī ir savi noteikumi, kā tiek sniegti pakalpojumi. Runa ir par to, ka varētu būt direktīva, kas nosaka visās ES valstīs vienādus noteikumus pakalpojumu sniegšanai. Tātad, ja pēc šiem standartiem Latvijas darba devējs tepat Latvijā akreditējas, tad viņam ir tiesības sniegt savus pakalpojumus visā ES bez jebkādiem papildu noteikumiem vai ierobežojumiem. Tas darba devējiem arī izmaksātu krietni lētāk, jo šobrīd katrā valstī, kur ir vēlme darboties, jāizņem sava licence un/vai sertifikāts, kas ir ļoti dārgs prieks. Aktuāls ir arī jautājums, kurā valstī maksāt nodokļus. Pašlaik Latvijas uzņēmējs, sākot darbu, piemēram, Vācijā, trīs mēnešus nodokļus maksās Latvijai, pēc tam jau Vācijai. Jaunās dalībvalstis uzskata, ka nodokļi būtu jāmaksā uzņēmēja izcelsmes valstī. Šobrīd Latvijā ir izveidojusies pilnīgi ačgārna situācija: 75% no visiem valsts pasūtījumiem saņem ārvalstu izpildītāji, savukārt citās ES valstīs, piemēram, Francijā un Dānijā, ārzemnieki dabū tikai nedaudz virs 30%. Tad par kāda brīvā tirgus priekšrocībām mēs varam runāt! Pašreizējo situāciju, kad katra valsts nosaka savus noteikumus, ļoti aizstāv dažu Rietumeiropas valstu alianse ar Vāciju un Franciju priekšgalā. Aizkulišu sarunās daudzi atzīst, ka patiesībā tā ir vienkārši sava tirgus aizstāvēšana un nekas vairāk. Austrumeiropa ienāk ar zemākām darbaspēka izmaksām un līdz ar to ir konkurētspējīgāka. Tā ka šobrīd, kad tiek izstrādāta direktīva, valstis veido alianses un meklē domubiedrus, jo šajā cīņā viens nav karotājs.

– Vai konkrētajā gadījumā ir tikai divi galvenie bloki – Austrumeiropas un Rietumeiropas valstis – vai ir vēl kādas alianses?

– Primārie ir jau minētie bloki. Taču starp vecajām dalībvalstīm arī ir tādas, kuras noskaņotas liberāli un ir gatavas konkurēt. Piemēram, pret to neiebilst Zviedrijas darba devēji, bet to bloķē zviedru arodbiedrības.

– Kādu jūs prognozējat iznākumu šīm diskusijām gan sociālo partneru, gan valstu starpā?

– Tās būs ļoti smagas sarunas, taču būtībā tas ir jautājums par Eiropas ideju, vienotās Eiropas filozofiju. Un tā ir izsakāma divos vārdos – sociālā un ekonomiskā kohēzija. Un 15 valstu ES ir jāspēj atteikties no kādas savu sociālo garantiju daļas kopīgās konkurētspējas vārdā. Bet, vai tās ir gatavas maksāt šo cenu, tas ir atklāts jautājums.

– Par ko vēl ES darba devēji nevar vienoties? Kā ir ar jautājumu par uzņēmuma ienākuma nodokļu harmonizēšanu?

– Pirms trim nedēļām Lietuvā LDDK līdz ar citiem desmit jauno dalībvalstu kolēģiem parakstīja deklarāciju, kurā norādīja, ka pilnībā nepiekrīt nodokļu harmonizācijai. Deklarāciju nosūtījām Eiropas Komisijas prezidentam Žozē Manuelam Barrozu. Mums piekrīt arī atsevišķas Rietumeiropas valstis, tā ka pašlaik harmonizācijas pretinieku viedoklis dominē. Taču es gribu uzsvērt, ka ne tuvu visos jautājumos vecās un jaunās dalībvalstis veido galvenos pretspēkus. Bieži alianses veidojas pēc tā, cik liberāla ir katra valsts.

– Runājot par brīvu darbaspēka kustību, mazliet izbrīna tas, ka daudzas vecās dalībvalstis ir noteikušas pārejas periodus Austrumeiropas darbaspēka ienākšanai. Tajā pašā laikā, pēc Eiropas Komisijas ziņām, katru gadu ES ierodas vairāk nekā miljons imigrantu no trešajām valstīm (runa ir tikai par legālajiem).

– Jā, mēs uzskatām, ka nevar būt runa par darba meklētāju ieplūdināšanu no trešajām valstīm, kamēr ES darba tirgus nav pilnībā atvērts jaunajām dalībvalstīm. Tas ir konceptuāls jautājums, kurā mēs nepiekāpsimies.

– Savulaik bijusī LDDK ģenerāldirektore Ieva Jaunzema atzina, ka uzņēmējdarbības gars Eiropā ir miris. Kā tas izskatās jums, piedaloties sociālajā dialogā kā līdztiesīgiem partneriem?

– ES darba devēju vēlme ir padarīt elastīgākas darba tiesiskās attiecības, dodot mums mazliet vairāk rīcībspējas. Pašlaik jaunās dalībvalstis saka: mirusi ir Lisabonas stratēģija, jo nevar savienot konkurētspēju ar milzīgām sociālām garantijām un striktu vides aizsardzības principu ievērošanu. Ir jāizvēlas pirmais vilcējspēks, kurš tālāk attīstīs visu pārējo. Dzelžainā loģika saka: vispirms jāattīsta labklājība, tad jādomā, kā to labumu dalīt.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv