Nestāvi tumsā, ja esi bārs, Visur, kur saule, ir Dieva dārzs

Eduarda Smiļģa Teātra muzejā vakar, 21.martā, ar dzeju un čella skaņām tika atvērta izstāde “Rožu putekļi no Elzas Stērstes dārza”. Neparastās koncertizstādes idejas autore Māra Eņģele:
“Dzejnieces, prozaiķes, dramaturģes un tulkotājas Elzas Stērstes 120.dzimšanas diena ir īstais brīdis, lai pievērstu plašākas sabiedrības uzmanību viņas dzejai un personībai. Kā atsvars dvēselei visa mūža garumā viņai kalpo puķes un koki Latvijas dārzos, Pēterburgas un Parīzes parkos un Sibīrijas taigā, vijolītes pie Verlēna pieminekļa, rožu dārzs tēva mājās, leģendārais jasmīns Billītēs, kaktusu kolekcija Rīgas dzīvoklī. Tā ir Elzas Stērstes īstā pasaule.”
Izstādes koptēlu veido savdabīgs dārzs, kurā pēc lēģerī pavadītiem gadiem atgriežas dzejniece, lai sarunās ar ziediem, fotogrāfijām un piemiņas lietiņām pati savas dzejas vārdiem jautātu un atcerētos.
Dzejnieces mazmeita Anna Žīgure tikko pabeigusi grāmatu “Marselīne”, ko gatavojas laist klajā apgāds “Jumava”. Publicēšanai mūsu laikrakstā autore izraudzījās lappusītes par Elzas Stērstes 49. un 73.dzimšanas dienu. Tās ir divas dažādas pasaules. Starpā ir karš un četrarpus nebrīves gadi Sibīrijā, taču gars palicis nesalauzts.

Elza Stērste Foto no Annas Žīgures personīgā arhīva

1934.gada 18. marts.
Dzimšanas diena I

Ciemiņi aizgāja pirms pāris stundām, un viss ir nokopts.
Amarillis jau sen pie miera, un Marselīne ieiet meitas tumšajā istabā, lai apskatītos, vai nav noslīdējusi sega. Guļ labā izpalīdze Līne. Arī Parīzes studiju biedre Mildiņa jeb Grīnmaņa jaunkundze, kura īrē istabu lielā dzīvokļa otrā galā, jau aizvērusi aiz sevis durvis.
Dzīvoklī Pulkveža Brieža un Mednieku ielas stūra koka mājas otrajā stāvā tagad valda klusums. Arī uz ielas ir kluss un spirgtais marta gaiss, kas gāžas iekšā pa atvērto logu, nomāc sveču smaržu. Ziedi vāzēs uz galdiem, bufetes un flīģeļa tomēr glabā neseno noskaņu – dzeju un mūziku, un viesu aizrautīgo prieku.
Te šovakar koncentrējās liels gara spēks, ko var sajust vēl tagad.
Dažs turēja garu runu, cits īsi sumināja Marselīni, jo šis ir viņas dzimšanas dienas vakars.
Uz galda nebija daudz ēdienu, bet skaisti servētie lielie šķīvji ar sviestmaizītēm atmirdzēja visos varavīkšņu toņos. Uz mazā galdiņa kā jau parasti bija mājasmātes ceptais kliņģeris un dzērieni – kafija, vīns un konjaks. Nu kliņģeris apēsts un pudeles tukšas...
Daudzi lasīja savas dzejas, un Dzejnieks, kā vienmēr, savaldzināja klausītājus. Šoreiz viņš skandināja arī “Tabakdozi”, kas visiem ļoti patika, un, protams, Puškinu, mīļāko no krievu dzejniekiem.
Marselīne tīksmi apskata plašo skaisti iekārtoto zāli – stila mēbeles, gleznas, paklājus. Tos viņa pati uzauda, un dzijas krāsoja ar dabīgām krāsām.
Viņai patīk skaistas antīkas lietas. Tiklīdz radās iespēja iekārtot savas mājas, un patiesībā jau pirms tam, Marselīne klaiņoja pa antikvariātiem, meklēja un arī atrada – senus svečturus un lukturus, galdus un krēslus, traukus un grāmatu balstītājus. Viss iesākās ar pirmo grāmatplauktu 1922.gadā, kad viņi apmetās uz dzīvi Rīgā.
Te, zālē, ir viņas lepnums, latviskais stūrītis – ilgi vāktās senās saktas, tautastērpi, jostas, dzintara lietas, mūzikas instrumenti... Šīs mantas viņa izrāda vienmēr, kad jāuzņem kādi ārzemju ciemiņi – francūži un angļi, spāņi, igauņi vai somi. Lai saprot, ka latvieši ir sena un ļoti kulturāla tauta!
Vācieši šajā mājā ir ārkārtīgi reti viesi, jo Dzejnieks necieš vāciešus. Reiz viņš iesvilās tā, ka solīja nodedzināt Billītes! Toreiz Marselīne gaidīja ciemos savu klases biedreni no Jelgavas meiteņu skolas.
Un krievi vairs tikpat kā nebrauc uz Latviju. Pazuduši visi sakari pat ar senajiem draugiem, kuri pēc kara palika Krievijā. Marselīne labprāt uzzinātu, kas šobrīd notiek krievu kultūrā, bet tas nav iespējams. Padomju Savienību jau labu laiku piemin čukstus, un tās nav priecīgas ziņas, ko atnes nejaušie zinātāji.

1958.gada 18.marts.
Dzimšanas diena II

Elza atver acis – laukā jau gaišs. “Šodien ir mana diena” – tā ir pirmā doma, kas iešaujas prātā. Un pēc tam tūlīt tā, kas ik rītu – māsiņas vairs nav. Kādreiz sapnī gan viņa ienāk, un tad pamošanās ir ļoti grūta.
Helēna nomira vasaras sākumā, un Elzas nebija klāt. No rīta pienāca zvans, ka dzīvokļa kaimiņi atraduši Helēnu mirušu blakus pa pusei sapakotam sainim.
Lielā zaudējuma sāpe nav pārgājusi un nepāries, Elza to zina.
Šogad viss būs savādāk, tomēr Elza negrib atteikties no savas dienas. Drīz atbrauks Jūrmalas ļaudis un sāksies lielā sviestmaizīšu smērēšana.
Pēc atgriešanās Elza nav iegājusi nevienā veikalā, un tāpēc viņai jātic, ko saka citi: veikalos daudz ko nevarot nopirkt, bet, ja aizejot uz tirgu, tur varot dabūt, ko vien sirds vēlas, pat kaņepju sviestu.
Pērn iegādātās kafijas krūzītes jau izliktas uz galda. Andrejam laimējās nopirkt čehu servīzi ar puķītēm. Viss bijis jāpērk no jauna, nekas nav atlicis no senās dzīves.
Patiesībā tas nemaz nav tik slikti, ka Jelgavā viss sadega. Spriedumā taču bija paredzēta mantas konfiskācija, un kas zina, kādas rokās būtu nonākušas skaistās lietas.
Pirms mēneša Amarillis izdevās dabūt baltās “saimniecības sveces”, un tās jau saspraustas svečturos. Sveču apgaismojums Elzai joprojām ir mīļāks par elektriskajām lampām.
Pavisam nepatīkama elektriskā gaisma kļuva pēc nakts pratināšanām, kad to spīdināja tieši acīs.
Pie sienas virs bufetes ir neizprotami un brīnumaini izglābtais Tones gleznotais Dzejnieka portrets. Nudien, nevar aptvert, kādā veidā tas paglābies, kad viss pārējais aizgājis bojā. Tur Dzejnieks, domīgs un pievērtām acīm, no aizmūžiem laipnīgi vēro savu Marselīni.
Šī ir jau ceturtā dzimšanas diena, ko Elza piedzīvojusi pēc atgriešanās. Viņa jūtas jauna un spēcīga, tikai roka un kāja joprojām neklausa. Nepalīdzēja ne labie Latvijas ārsti, ne aklais masieris. Visi kā viens teica: par vēlu...
Tiklīdz Elza kļuva tik spēcīga, ka spēja pati izkāpt no gultas un pat saģērbties, viņa sāka domāt, ka ik gadu grib atzīmēt šo dienu – lai būtu kā agrāk.
Elza labi zina, ka nekad nebūs kā agrāk, jo Latvijai un arī viņai zuduši tik daudzi cilvēki. Šajā dienā sevišķi jādomā par mirušajiem un svešumā mītošajiem. Gar acīm aizslīd vesela cilvēku galerija, un viņa cenšas atcerēties, kad katru, to nenojauzdama, redzēja pēdējo reizi.
Šogad ir īpaša reize – pirms mēneša viņu uzņēma Latvijas Padomju rakstnieku savienībā! “Rīgas Balsī” bija atreferēta RS valdes sēdē: K.Krauliņš un N.Zadornovs izteica savas domas un priekšlikumus par rakstnieku līdzdalību partijas XXI kongresa dižo uzdevumu veikšanā. Pēc tam RS valdes sekretārs A.Talcis ziņoja par gatavošanos Vissavienības rakstnieku III kongresam. Un otrs punkts: Par rakstnieku savienības biedri uzņēma dzejnieci un tulkotāju Elzu Stērsti. Šo izgriezumu Elza glabā kastītē pie nozīmīgiem papīriem. Tur ir dzimšanas apliecība un atļauja strādāt par mājskolotāju, Pēterburgas un Parīzes augstskolu dokumenti, padomju pase un atbrīvojums no soda.
Tas noteikti nebija viegli izkārtojams, viņa taču ir divkārt apzīmogota – Virzas atraitne un vēl sodīta.
Būt rakstnieku savienības biedrei ir liels gods, tas nozīmē, ka šī brīža vara viņu atzīst kā dzejnieci. Varbūt būs iespējams izdot dzejoļu krājumu. Elzai ir daudzi jauni dzejoļi, bet visus jau tāpat neļaus drukāt...
Tūlīt pēc pusdienas sāk nākt ļaudis.
Pirmajā gadā pēc atgriešanās, kad viņai vēl nebija spēka aicināt viesus, Valdis Grēviņš atsūtīja apsveikumu, ko Elza arvien tur savā tuvumā:
Ārā krīt vizošas pārslas, balti putni virs Rīgas.
Vējš kā Paganīni spēlē visu uz vienas stīgas.
Saka, ka pasaulē vairs nenotiekot brīnumi, ka tie bijuši tikai vecajos labajos laikos, bet vai tas nav brīnums, ka mēs, savu via dolorosa izstaigājuši, esam atkal savā zemē, pilsētā, tikai pāris ielas atstatu?
Marselīne tērzē ar pirmajiem ciemiņiem un sasveicinās ar aizvien jauniem. Durvīs jau stāv vesela rinda: salīkušais tēlnieks Zaļkalns, Dailes teātra režisore Ertnere un Konrāds Ubāns ar jauno simpātisko kundzi. Drīz atnāk Valdis un Anna Grēviņi, Austra Dāle, Austra Kārkliņa, un kā viesulis iedrāžas Pēteris Pētersons un Nora, spīvā Mirdza Ķempe, profesors Nilss Grīnfelds un Elzas likteņa biedri – Maija Silmale, Ieva Lase, Milda Grīnfelde, Alfrēds un Eleonora Sausnes, un Kurts Fridrihsons ar savu Zentu.
Marselīne ir pārdomājusi, kā cilvēkus sasēdināt ap lielo galdu un mazajiem galdiņiem, kas sanesti tieši šai dienai. Viņa sēž pašā vidū, un kad lielākā daļa sanākusi, aicina dzejniekus lasīt dzejoļus, bet pēc tam pieceļas un lasa savējos.
Šodien dienā viņa tiešām atkal jūtas kā senā Marselīne, ko dzejnieks iemīlēja reiz.
Šajās stundās aizmirstas, kāda noskaņa valda uz ielām un kāda dzīve ir Latvijas laukos un mazpilsētās. Atdzīvojas brīvais gars, kas koncentrējas Dzirnavu ielas komunālā dzīvokļa lielajā istabā un veido tik neparastu atmosfēru.
Padomju laiks šajā sveču sasildītajā un apsildītajā telpā iejaucas tikai tik daudz, ka cilvēki ir apdomīgi un neskan neviens pret sistēmu vērsts teikums, ciemiņi saprotas bez vārdiem, viņi pacēlušies citā līmenī un ar šo garīgo pacēlumu dzīvo vēl ilgi.
Marselīne skatās uz jaunajiem dzejniekiem, kuri šeit ir pirmo reizi. Var redzēt lielu aizgrābtību viņu acīs. Viņa ļoti cer, ka jaunie nejūtas kā muzejā ienākuši, kur jāatdod gods noputējušiem eksponātiem. Marselīnei gribētos, lai viņi sajustu, ka stāv uz stingra garīga pamata, ka nav iesākuši tukšā vietā.