Brālis brāli pazīst pēc darba. Pazīst pēc valodas. Pazīst pēc tikuma. Brāļi savienojas lietū. Brāļi salejas varavīksnē. – Tā savā jaunajā dzejas grāmatiņā raksta pārnovados pazīstamais keramiķis Voldemārs Voguls no Lendžu pagasta Ceplīšiem. Protams, savā dzimtajā latgaliešu mēlē, kas no bērnības iemīlēta ar vēja šalkām un avota dzidrumu, ar tēva padomu un mātes dziesmu. Ne man, kurzemniecei, spriest par latgaliešu valodas daiļumu. Arī īpašās dzejas kvalitātes neprotu profesionāli vērtēt, bet katra jauna Voldemāra grāmatiņa nāk ar jaunatklāsmes prieku. Jo dzejā viņa meklētāja un radītāja gars izpaužas tikpat dzīvi kā darbā pie podnieka virpas.
Pirmie dzejas vārdi pie viņa atnāca līdz ar pirmo mīlestību, bet tikai 1998.gadā Valdis (kā viņu sauc ģimenē un draugu pulkā) uzdrošinājās laist tautā grāmatiņu “Uz zvaigžņu tilta”. Pēc dažiem gadiem nāca klajā otra – “Mes vīnā laikā”. Nu ar Viļa Vītola un Otomāra Rihtera finansiālo atbalstu iznāk trešā – “Aglyunas patvārumā”. Mana literārajā vidusdialektā ieprogrammētā datora pareizrakstības vārdnīca protestē pret tai svešādo latgalisko rakstību. Neierasta tā ir daudziem no mums, kaut gan jāpiekrīt Mārai Svīrei, ka, piemēram, Jāņa Streiča “Cilvēka bērnā” skanošo valodu varot nesaprast tikai tie, kas negrib saprast. Arī norvēģu un vācu valodnieki brīnās par mūsu snobismu pret novadu izlokšņu īpatnībām, jo viņu inteliģence un pat valstsvīri uzskatot par goda lietu runāt savas dzimtās puses dialektā. Daudzi skolas bērni veselām klasēm nāca uz Rakstniecības muzejā atvērto starptautisko izstādi “Baltu valodu dialekti” un ar dzīvu līdzdalību klausījās dažādo izlokšņu runātājus. Varbūt līdz ar interesi par dzimto valodu jaunatnē radīsies lielāka interese arī par latviešu valodas izloksnēm un dialektiem, jo, kā sacījis Kārlis Mīlenbahs, “izloksnēs burbuļo valodas bagātība”. Smeldami no šā avota, mēs “kuplināsim valodu ar īstām rotām”.
Jaunā dzejas grāmata tika atvērta Rēzeknē, Latgales Kultūrvēstures muzejā, un apkārt bija visa latgaliskā sirsnība – ar vijoli un tautas instrumentiem, ar ciemiņiem no Dricāniem, Balviem un malu malām. Un pašā vidū – Valdis ar Olgu, kurai veltīta laba daļa viņa dzejoļu (varbūt visi?). Un viņu dēli, kas nu jau arī abi vīru kārtā. Jānis un Gerda, Māris un Dzintra bija tie, kas pirmie atšķīra grāmatu un nolasīja dažus dzejoļus.