Zem politisko lielvaru riteņiem

Baltijas valstu jautājums starptautiskajās attiecībās 1940. ? 1991.gadā

Profesors Antonijs Zunda, Valsts prezidentes padomnieks

Latvijas diplomāti protestē

Latvijas ārkārtas pilnvaru nesējs Kārlis Zariņš Latvijas pārstāvniecībām izvirzīja uzdevumu panākt, lai padomju režīma īstenotā okupācija, aneksija un inkorporācija starptautiski netiktu atzīta. Latvijas sūtņi Rietumos šādā situācijā sāka iesniegt protestus pret padomju okupāciju valstīs, kurās tie bija akreditēti. Iesniegtajos protestos pamatā bija akcentēta viena doma: PSRS veiktās politiskās pārmaiņas Latvijā neatbilst starptautisko tiesību normām.
1940.gada 23.jūlijā K. Zariņš ieradās pie Lielbritānijas ārlietu ministra lorda Halifaksa un iesniedza viņam memorandu. Dokumentā bija uzsvērts, ka Latvija jau kopš sava valstiskuma nodibināšanas ir centusies veidot labas attiecības ar visām valstīm, vispirms ar tuvākajiem kaimiņiem, tajā skaitā ar PSRS. Bet lielā kaimiņvalsts 1940.gada 15.jūnijā, pārkāpjot agrāk noslēgtos abu valstu līgumus, iesniedza ultimātu ar prasību ielaist Latvijā neierobežotā daudzumā savu karaspēku un nomainīt valdību. K. Zariņš atzīmēja, ka šādu prasību izvirzīšanu nevar vērtēt citādi kā suverenitātes pārkāpšanu un Latvijas okupāciju.

Faktos paustā vēstures patiesība

Britu ārlietu ministram iesniegtajā dokumentā tika konstatēts: “14. un 15.jūlijā Latvijā tika realizētas parlamenta vēlēšanas. Tās notika zem draudiem, stipru ārvalstu bruņoto spēku klātienē un augsta padomju ierēdņa, Tautas komisāru padomes viceprezidenta A. Višinska uzraudzībā, kas bija izdarījis vairākus publiskus paziņojumus, izsacīdams savus ieskatus par Latvijas iekšējām lietām. Arī šis fakts jāuzskata par suverenitātes laušanu.
Jauno padomju prasību rezultātā Latvijā nodibinātā valdība vienā no savām pēdējām deklarācijām, sekojot padomju prasībām, nosauca sevi par Padomju Latvijas valdību, ar to skaidri norādīdama, ka tā sevi par tādu uzskata jau kopš tās eksistences pirmās dienas.
Visus šos nevar uzskatīt par brīvas un neatkarīgas valdības aktiem, nedz arī uzlūkot nesenās vēlēšanas par tautas brīvas gribas izteikumu. Gluži pretēji: tie jāuzskata par tādiem, kas izdarīti zem spiediena, jo tie notikuši sveša karaspēka un augstu svešas valdības ierēdņu klātbūtnē. Tādā veidā izvēlētais parlaments pieņem rezolūciju pievienoties Padomju Sociālistisko Republiku Savienībai. Latvijas 1922. gada Satversme, kura savā būtībā vēl bija spēkā un kuras vārdā, kā tiks rādīts, šīs vēlēšanas esot izdarītas, parlamentam šādas tiesības nedod. Ievērojot visu iepriekš sacīto, es, kā neatkarīgas Latvijas valdības pārstāvis, kas pēc prezidenta A. Kvieša izvēles akreditēts Londonā 1933.gadā un kopš 1936.gada pārstāvu prezidentu K. Ulmani, ko 1940. gada 19. jūlijā patvarīgi atcēla no amata, laipni lūdzu Viņa majestātes valdību uzskatīt šīs nesenās pārmaiņas Latvijā kā notikušas zem spaidiem, un atļaujos izteikt cerību, ka Viņa majestātes valdība sapratīs manu stāvokli un neatzīs Latvijas inkorporāciju PSRS.”

Latvija tiek uzklausīta

Britu ārlietu ministrs lords Halifakss ar interesi uzklausīja Kārļa Zariņa paskaidrojumus un norādījumus par politisko situāciju Latvijā. Viņš atzina, ka PSRS rīkojusies blēdīgi, bet, atšķirībā no ASV, padomju akcijas Baltijas valstīs oficiāli nenosodīja. Halifakss paziņoja, ka Latvijas pārstāvniecības statuss Anglijā netiek mainīts un ka sūtnis K. Zariņš var brīvi turpināt darbu, saglabājot diplomātiskās privilēģijas.
1940. gada 26. jūlijā lords Halifakss sagatavoja savu memorandu britu valdībai, kurā, analizējot situāciju Baltijas valstīs, atzīmēja, ka to aneksija notikusi kara laika radušos apstākļu dēļ un tādēļ nav uzskatāma par paliekošu. Viņš arī uzsvēra, ka Vācijā valda kritisks noskaņojums par šādiem PSRS soļiem. ASV valdība un sabiedriskā doma strikti nosoda padomju veikto aneksiju un būtu ļoti kategoriska, ja briti to atzītu par likumīgu. Šāda rīcība noteikti grautu Lielbritānijas statusu neitrālajās valstīs. Halifakss dokumentā diezgan vispusīgi analizē pozitīvos un negatīvos faktorus, kādi parādītos, ja Anglija atzītu Baltijas valstu aneksiju. Britu ārlietu ministrs ieteica valdībai nedot oficiālas rakstiskas atbildes Baltijas valstu sūtņiem uz to iesniegtajiem memorandiem, bet, tiekoties ar viņiem, tikai paskaidrot Anglijas pozīciju. Tā bija šāda: Lielbritānijas valdība varētu atzīt PSRS veikto Baltijas valstu aneksiju de facto, bet neatzīt to de iure. Lords Halifakss ieteica turēties pie ASV nostājas, kas paziņoja, ka visas kara laikā notikušās teritoriālās izmaiņas juridiski netiks atzītas līdz pēckara miera konferencei. Ministrs arī ieteica sagatavot Anglijas valdības finansiālās pretenzijas PSRS par nodarītajiem zaudējumiem Baltijas valstīs. 26.jūlijā Anglijas valdība ārlietu ministra izstrādātās rekomendācijas Baltijas jautājumā akceptēja. Lielbritānija 1940.gada augustā noraidīja Maskavas prasību slēgt Baltijas valstu pārstāvniecības Londonā.

Okupantu atnesta, brīvajā Latvijā nepazīta parādība – rindas pie veikaliem Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999

PSRS Tautas komisāru padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Višinskis, Staļina inspirēto politisko prāvu “lielinkvizitors”, 1940.gada 5.jūlijā okupācijas armijas klātbūtnē uzrunā improvizētās “Latvijas darbaļaužu” demonstrācijas dalībniekus Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999	1940.gada 5.augusts Maskavā. Diktators Staļins un Ņikita Hruščovs PSRS Augstākās Padomes VII sesijā Kremlī klausās “Padomju Latvijas” delegācijas pazemīgo lūgumu iekļaut mūsu zemi Padomju Savienībā Foto no grāmatas “Saglabāt sudrabā”, “Jumava”, 1999