Par Aspazijas un Raiņa pētniecības prestiža uzspodrināšanu jau laikus, proti, pērnruden, parūpējās diemžēl pāragri mūžībā aizgājusī Saulcerīte Viese, īsi pēc Dzejas dienām nākot klajā ar savu meistarīgo romānu – pētījumu “Mūžīgie spārni” (apgāds “Jaunā Daugava”). Dzīvas diskusijas ap šo grāmatu nav norimušas vēl joprojām, un īpaši iepriecina ziņa, ka “Mūžīgu spārnu” tirāža tikko papildinājusies ar jaunu eksemplāru tūkstoti. Saulcerīte Viese nepaguva uzrakstīt vairākus iecerētus rakstus, kuriem vajadzēja izkliedēt dažu labu pa kaktiem sagrābstītu mītu un “atmaskojošu sensāciju”, ar kurām savus lasītājus pēdējā laikā tik dāsni iebaro mūsu dzeltenie un pusdzeltenie plašsaziņas līdzekļi. Taču “Mūžīgie spārni” to, manuprāt, sekmīgi paveic autores vietā.
Šķiet, literārajā perifērijā vēl nav aizbīdīta arī otra grāmata par un ap Aspaziju, kas iznāca pērnvasar, proti, diskutablā, feministiski orientētā itāliešu žurnālistes Kjāras Makoni (Chiara Macconi) “Sarkanā komēta” (apgāds “Karogs”). Latvijas auditorijai šis darbs, kurš pirmizdevumu piedzīvoja Itālijā, ir svarīgs kā Aspazijā, Latvijā un latviešos nedaudz iemīlējušās rietumnieces skatījums uz mūsu dzejnieces – sieviešu emancipācijas kustības ierosinātājas – likteni mazpazīstamas zemes literatūrā, sabiedriskajā dzīvē un vēstures līkločos.

Pētījumi

Pagājušā gada labo literatūrpētniecisko darbu klāstu papildina arī divi Aspazijai un Rainim veltīti rakstu krājumi. Tekstu, pētījumu un apceru kopu “Raiņa traģēdija “Jāzeps un viņa brāļi” laikmetu un viedokļu krustpunktos” izdevis apgāds “Pils” (sastādītāja Astrīda Cīrule), bet krājumu “Aspazija un Rainis šodienas skatījumā” – “Zinātne” (sastādītāja šo rindu autore); abi ieraudzījuši dienasgaismu ar Valsts kultūrkapitāla fonda finansiālo svētību. Otrajā apkopoti divu pēdējo LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta rīkoto Aspazijas un Raiņa konferenču materiāli, un šādu sērijveida izdevumu turpmāk iecerēts laist klajā regulāri, ik pa diviem gadiem. Tādā kārtā vismaz daļēji tiks kompensēts dzejnieku pārim veltītas gadagrāmatas trūkums mūsu kultūras apritē.
Vienaldzīgi pret abiem klasiķiem nav arī Latvijas skatuvnieki. Nacionālais teātris kopš pērnā rudens rāda visai nerainisku Raini savā nedaudz provokatīvajā “Pūt, vējiņi!” iestudējumā (Gaļinas Poļiščukas režija), taču – jaunatne ir sajūsmā. Un Raiņa vārds noskan. Savukārt Jaunā Rīgas teātra skatuvi nesen pārstaigāja Baņutas Rubesas Piektajam gadam veltītā literāri dramatiskā kompozīcija “Krīt grūstot griesti” – sagatavošanā esošā drāmas “Sidraba šķidrauts” uzveduma pieteikums. Šī kolorītā, pretrunīgas pārdomas izraisošā inscenējuma pirmizrāde notika 10.martā, un nu Aspazijas “Sidraba šķidrauts” jau ir pastāvīga Jaunā Rīgas teātra repertuāra daļa.

Darāmie darbi

Drīzumā gaidāma arī kāda intriģējoša literāra novitāte. Runa ir par piecu populāru autoru – Pētera Bankovska, Noras Ikstenas, Baņutas Rubesas, Normunda Naumaņa un Vitas Matīsas (viņa arī grāmatas sastādītāja) – “apceri bez rāmjiem” par Aspaziju un Raini Šveices trimdā. Taču – vai klasiķu pāra trimdas simtgadei būs arī pienācīgs starptautisks izstarojums? Kā liekas, gan Daugavas, gan Čerezio ezera krastos pašlaik krietni apsīkusi ierēdņu rosīšanās ap 2001.gada decembrī noslēgto Lugānas un Rīgas pilsētu sadarbības līgumu. Būtu žēl, ja mūsu galvaspilsētas jaunie vietvalži, no sociāldemokrātiem varu pārņēmuši, atteiktos no atbildības par savu priekšgājēju parakstīto vienošanos. Uzskatīt Raini un vēl jo vairāk Aspaziju par kādas atsevišķas politiskas partijas monopolu – tas nudien būtu visīstākais garīgās nabadzības apliecinājums.
Šāgada jubileju sērija piespiež skaidrāk apzināties arī literatūrzinātnieku un kultūrpolitiķu (ja Latvijā tādi patiešām ir) nepadarīto. Pirms gadiem trīsdesmit, strādājot pie Raiņa Kopotu rakstu zinātniskā “lielizdevuma” (1977–1986), Zinātņu akadēmijā bija izveidojusies tekstoloģijā un arhīvistikā iestrādājusies literatūrpētnieku kopa. Iznākot pēdējiem rakstu sējumiem, jau bija aizsāktas pamatiestrādes vairākiem jauniem kultūrvēsturiski svarīgiem projektiem. 90.gadu mijas politiskās un ideoloģiskās pārvērtības rakstu sastādītāju vairākumam dažādu iemeslu dēļ diemžēl lika uzgriezt muguru rainoloģijai, un kopš tā laika lielākā daļa no aizsāktajiem darbiem vairs nav izkustējušies no nāves punkta. Vēl joprojām palikusi nepublicēta daļa Raiņa un Aspazijas arhīva materiālu. Pusceļā aprāvusies viņu dzīves un darba hronikas sagatavošana. Tuvu galarezultātam pārtrūcis darbs pie katram no dzejniekiem atsevišķi un abiem kopā adresēto vēstuļu krājuma. Akūti trūkst izdevuma, kurā, attīrītas no totalitārisma gadu falsifikācijām un noklusējumiem, būtu apkopotas vērtīgākās laikabiedru atmiņas par Aspaziju un Raini.
Taču vismaz viens nacionāli nozīmīgs projekts kā Rakstniecības muzeja labās gribas apliecinājums, šķiet, beidzot tomēr jau nonācis starta pozīcijā. Proti, sadarbojoties muzejniekiem un pētniekiem, tikko aizsākti pirmie Raiņa un Aspazijas savstarpējās sarakstes lielizdevuma sagatavošanas priekšdarbi, kuriem jāiet roku rokā ar attiecīgo krājuma materiālu restaurāciju, uzglabāšanas apstākļu optimizēšanu un Latvijas muzeju tīkla kopīgās elektroniskās datu bāzes sagatavošanu.
No šīsdienas jubilāres Aspazijas puses teiktajam atliek vien pievienot novēlējumu: “Ja tu to vari, tad ej un dari!”

Dr.philol. Gundega Grīnuma