Rīgas un visas Latvijas arhibīskaps Aleksandrs:

Latvijas Pareizticīgā Baznīca māca būt vienotiem Latvijai

Referāts "Latvijas Pareizticīgā Baznīca tūkstoš gadu mijā" konferencē "Miers visiem", Rīgā, 2000.gada 4.septembrī

Jūsu ekselences, Jūsu eminences!

Godātie garīdznieki, dāmas un kungi!

Brāļi un māsas!

Rīgas un visas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas arhibīskaps Aleksandrs

Mēs esam priecīgi, ka jūs esat pagodinājuši ar savu klātbūtni Latvijas Pareizticīgās Baznīcas rīkoto konferenci "Miers visiem".

Atklājot šo konferenci, kas veltīta Kristus piedzimšanas divi tūkstošajai gadadienai, ar gandarījumu jākonstatē, ka Latvijas Pareizticīgā Baznīca apvieno cilvēkus ne tikai konfesijas ietvaros, bet ir neatņemama Latvijas sabiedrības sastāvdaļa un sekmē Latvijas sabiedrības integrāciju.

Kristietību Latvijā pārstāv daudzas konfesijas, kas vēsturiski ir iesakņojušās mūsu Dzimtenē. Konfesionālā sadarbība, labas starpkonfesionālās attiecības ir viens no vissvarīgākajiem faktoriem sabiedrības dzīvē.

Latvijas Republikā Baznīca ir atdalīta no valsts, bet tas nemazina tās lomu sabiedriskajā dzīvē, tās attīstībā. Baznīca saliedē sabiedrību, un tai ir nozīmīga vieta valsts un sabiedrības integrācijā, tā veicina vienkopienas valsts izveidošanu. Arī Pareizticīgā Baznīca ir veidota pēc teritoriālā, nevis nacionālā principa. Tādēļ ir svarīgi, lai katrai konfesijai būtu tikai viens reliģiskais centrs. Otra centra pastāvēšana pati par sevi veicinās destruktīvas dezintegrācijas tendences. Sevišķi lielu destabilizējošu lomu var spēlēt nacionālo reliģisko centru veidošana, jo tādējādi sāktos nacionālo kopienu "atsvešināšanās centru" veidošanās. Bet vēlreiz jāuzsver, ka tas attiecas uz principu: viena konfesija — viena Baznīca.

Pareizticīgā Baznīca vienmēr ir turējusies un turas pie principa, ka Baznīcas vadībai jāatrodas valsts galvaspilsētā. Tas veicina valsts centra izcelšanu, vairo tā autoritāti ticīgo acīs un veicina sabiedrības garīgo apvienošanos ap valsts galvaspilsētu, kā arī pavairo valsts institūciju nozīmi.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca vienmēr ir atbalstījusi cilvēktiesību ievērošanu reliģijas brīvības jomā. Mūsu Baznīcas kopums arī ir cilvēktiesību subjekts, un tā tiesības ir aizsargātas ar starptautiskām konvencijām. Šīs problēmas daži aspekti ir izklāstīti tālākajā referāta daļā.

Latvijas Pareizticīgā Baznīca, apvienojot ticīgos, māca viņus būt vienotiem Latvijai. Turpretim,apvienojoties pēc nacionālā principa, tā veicinātu dezintegrāciju, kopienu atsvešināšanos.

Sadarbība starp dažādām konfesijām vieno tautas, kas dzīvo vienkopus. Piemēram, ukraiņu dievkalpojumi un armēņu dievkalpojumi notiek mūsu baznīcās.

Pareizticība Latvijā ir vēsturiska konfesija, kas noformējusies kristietības sludināšanas ceļā. Jau kopš senseniem laikiem, pirms tūkstoš gadiem, pareizticība sāka izplatīties Latvijas vēsturiskajā teritorijā, piemēram, Latgalē. Daudzi valstsvīri un sabiedrībā ievērojami ļaudis bija pareizticīgi un ieguvuši izglītību Latvijas Pareizticīgās Baznīcas Garīgajā seminārā.

Jau dziļā senatnē Pareizticīgās Baznīcas tika uzceltas Jersikā, Koknesē. Dievkalpojumi tika noturēti gan baznīcslāvu, gan latviešu valodā. Šajā laikā pareizticību pieņēma Jersikas Visvaldis, Tālavas Tālivaldis, Kokneses Vetseke un daži citi valdnieki kopā ar savām ģimenēm.

Tā Latvijas teritorijā izveidojās situācija, kas atgādināja Krievzemes situāciju 988. gadā. Pareizticību pieņēma vairāku zemju valdnieki, un tādējādi to brīvi varēja sākt sludināt starp senajām ciltīm, kas apdzīvoja šīs zemes. Nedaudz vēlāk vācu bruņinieku iespaidā daudzas pareizticīgo draudzes tika izpostītas. Tomēr saglabājās nelielas pareizticības saliņas, kas daudzu gadsimtu garumā turpināja pareizticības sludināšanu un šo darbu nepārtrauca.

19.gadsimta vidū, 1836. gada 14. septembrī, tika nodibināta Rīgas vikārija, kas tolaik vēl atradās Pleskavas eparhijas pakļautībā. 19.gadsimtā sākās arī latviešu masveidīga pievienošanās pareizticībai. Vācu muižnieki un varasvīri darīja visu, lai nepieļautu tādas darbības. Muižnieki ne tikai cīnījās pret latviešu pāriešanu pareizticībā, bet pat melīgi apgalvoja, ka tas notiek, lai tikai savā īpašumā iegūtu zemi un citus laicīgus labumus. Nebija ne zemes, jo tā atradās vācu muižnieku īpašumā, ne arī kādu citu labumu. Šajā laikā bija grūti zemi iegūt pat baznīcu celtniecībai. Tātad par zemi zemniekiem nebija pat ko domāt.

Svarīga loma pareizticības attīstībā Latvijā bija arhibīskapa Filareta lēmumam, ka latviešu un igauņu draudzes ir jāapkalpo garīdzniekiem no latviešu un igauņu vidus. Tādēļ Pleskavas Garīgajā seminārā sāka mācīt latviešu valodu. 1843.gadā Rīgā atklāja Latviešu — igauņu garīgo skolu"un sākās darbi pie dievkalpojumu tekstu tulkojumiem latviešu valodā. Tika realizēts viens no pareizticības misijas galvenajiem principiem — harmoniska pareizticības un cilvēka, kas pieder šai ticībai, vienotība ar nacionālajām tradīcijām un paradumiem, kas attīstītu nacionālo kultūru, saglabājot identitāti un mentalitāti. To labi parāda fakts, ka Rīgas Garīgajā seminārā tika piešķirtas stipendijas latviešu un igauņu zemnieku bērniem.

1848.gadā Latvijā bija jau 33 latviešu draudzes. Latviešu tiekšanās pēc pareizticības nebija nekas cits kā pirmā latviešu atmoda. Tieksme pēc garīgās brīvības, ko deva Pareizticīgā Baznīca.

Sākās arī draudžu skolu celtniecība. Skolās visi priekšmeti tika pasniegti latviešu valodā. Tur mācījās ne vien pareizticīgie, bet arī luterāņi, kas dažkārt bija pat vairākumā. Šādi tika ielikti pamati labām savstarpējām attiecībām starp dažādām konfesijām. Skolās ieviesa obligāto krievu valodas apguvi. Tādas bija cariskās valdības prasības. Toties krievu valodas zināšanas daudziem skolu beidzējiem atvēra ceļu uz Krievijas augstskolām, kurās mācījušies daudzi jo daudzi latviešu un igauņu inteliģences un politikas pārstāvji. Krievijas augstskolas beiguši, piemēram, Andrejs Zaķītis, kas vēlāk kļuva par Polockas bīskapu, bīskaps Jānis Pommers, pirmais Latvijas Republikas kara ministrs I. Zālītis, ministri Bitte, Aronets, Arājs. Tāpat nevar neminēt igauņu varasvīrus, Pjatu, Posku, Varesu. Lielu popularitāti ieguva "Pērkona koris", kas tika izveidots no latviešu semināristiem.

Latviešu semināristi bija ne vien pareizticības tradīciju izplatītāji un turpinātāji, bet arī nacionālās pašapziņas attīstītāji. Viņi sāka izdot arī laikrakstu "Rīgas Eparhijas ziņas".

Pirmā pasaules kara laikā Baznīcā sākās dažādas likstas. Tika evakuēts viss. Kā vērtīgās Baznīcas lietas, tā arī mantas, kas neslēpa sevī nekādu vērtību, bet bija nepieciešamas Baznīcas ikdienas dzīvei. Traģisks brīdis pareizticības dzīvē bija arhibīskapa Jāņa (Smirnova) piespiedu evakuācija, jo Baznīca palika bāreņos, bez sava virsgana, pašos traģiskākajos kara gados. Vācu okupanti izpostīja Kristus Piedzimšanas katedrāli, daudz garīdznieku tika ieslodzīti cietumos. Tomēr smagāki pārbaudījumi bija vēl priekšā — sākās ticīgo vajāšana.

1917.gada 31.decembrī igauņu garīdznieks Pāvels Kuļbušs tika iesvētīts Rēveles bīskapa amatā ar Platona vārdu. 1918.gadā viņam tika nodota pārvaldīšanā arī Rīgas eparhija, kura bija ļoti smagā stāvoklī. Daudzas baznīcas bija sagrautas, dievkalpojumiem trūka nepieciešamo lietu, kas bija izvestas vai izlaupītas. Trūka garīdznieku. Katram no palikušajiem garīdzniekiem nācās apkalpot ļoti daudz draudžu. 1919. gada 2. janvārī lielinieki arestēja bīskapu Platonu, ko pēc ilgām spīdzināšanām naktī uz 15.janvāri kopā ar tuvākajiem un pazīstamākajiem garīdzniekiem — virspriesteriem Bleivi un Bežaņicki — nošāva. Vairāk nekā divus gadus Rīgas eparhija palika bez sava virsgana.

1920. gadā no 22. līdz 27. februārim Rīgā notika visas Latvijas pareizticīgo draudžu — 93 kopskaitā — kongress. Kongresā nolēma lūgt patriarhu Tihonu nozīmēt Rīgas eparhijas pārvaldīšanai Penzas bīskapu Jāni Pommeru. 1921. gada 19.jūlijā patriarhs Tihons ne vien nozīmēja bīskapu Jāni Pommeru par Rīgas bīskapu, bet arī parakstīja vēsturiski ļoti nozīmīgu dokumentu — tā saukto "Tomosu" — par patstāvīgas Latvijas Pareizticīgās Baznīcas izveidošanu. Šis vēsturiskais dokuments arī kļuva par pamatu mūsu Baznīcas juridiskajai izveidošanai.

1923. gadā notika pirmā Latvijas Pareizticīgās Baznīcas sapulce, kurā pieņēma Latvijas Pareizticīgās Baznīcas statūtus uz jau iepriekš minētā patriarha Tihona parakstītā dokumenta pamata. Apstiprināja kanoniskos noteikumus un draudžu statūtus.

Arhibīskapa Jāņa Pommera ieguldījums Latvijas Pareizticīgās Baznīcas vēstures veidošanā ir ārkārtīgi liels un nozīmīgs. Tika atjaunotas daudzas baznīcas, Garīgais seminārs, sāka izdot žurnālu "Ticība un Dzīve".

Neatkārtojamu ieguldījumu deva arī arhibīskapa Jāņa darbs Latvijas Pareizticīgās Baznīcas tiesiskā nostiprinājuma jomā. Viņa darba augļus mēs arvien vēl izmantojam.

Tomēr, kā tas ir vienmēr, saskaroties ar laicīgām lietām, citu cilvēku skaudība un nenovīdība vajāja arhibīskapu Jāni. Taisno apmelošana nevar turpināties vienmēr. Nesen es saņēmu neapstrīdamus pierādījumus tam, ka viss, ko apmelojot rakstīja, ir nepatiess.

Beateres kundze man atstāja rakstisku liecību, ka agrāk teiktais un apgalvotais ir bijuši piespiedu apmelojumi. Šī liecība kā savu grēku nožēlas auglis ļauj mums turpināt domāt par mocekļa Jāņa Pommera kanonizācijas ieteikšanu. Jautājums par kanonizāciju, arhibīskapa Jāņa Pommera dzīve un darbība tiks detalizētāk apskatīta vienā no referātiem.

Arhibīskapa Jāņa Pommera mocekļa nāve 1934.gada 12. oktobrī, kļuva par iemeslu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas pāriešanai Konstantinopoles patriarha jurisdikcijā, kas gan bija piespiedu kārtā un nebija atbilstoša kanoniem. Attiecības ar patriarha vietas izpildītāju nebija iespējamas Staļina represiju un režīma dēļ.

1940. gadā Latvijas Pareizticīgā Baznīca atgriezās Baznīcas — Mātes klēpī, bet tika lauzts patriarha Tihona izdotais "Tomoss" un Latvijā izveidots ekzarhāts. Tā Latvijas Pareizticīgā Baznīca zaudēja savu juridisko neatkarību līdz Latvijas Republikas atjaunošanai.

Atskatoties uz Latvijas Pareizticīgās Baznīcas attīstību līdz 1940.gadam, jāatzīmē lielais karā nopostīto baznīcu atjaunošanas darbs, kā arī darbs garīgās izglītības jomā. Pareizticīgo kori ne vien dziedāja savās draudzēs, bet pat rīkoja savus dziesmu svētkus. Lielu ieguldījumu tieši latviešu pareizticībā deva virspriesteris Nikolajs Vieglais. Viņš darbojās gan kā dievkalpojumu tekstu tulkotājs, gan izdeva dziesmu grāmatas latviešu valodā. Nošu izdevumi mums ir nozīmīgs mantojums pareizticīgo dziedāšanas kultūras tradīciju atjaunošanā. Izdevējdarbība netika pārtraukta pat Otrā pasaules kara laikā.

Otrais pasaules karš nesa lielas bēdas un nelaimes visiem Latvijas iedzīvotājiem. Pareizticīgo garīdznieki palīdzēja ne vien tiem, kas atradās Latvijas teritorijā, bet vācu okupācijas laikā devās misijās arī uz Pleskavas apgabalu. Lielu ieguldījumu tieši misijas darbā deva metropolīts Sergijs (Voskresenskis). Viņš spēja izcīnīt, ka no Salaspils koncentrācijas nometnes tika atbrīvoti simtiem tur ieslodzīto bērnu un ka viņus nodeva tālākajai audzināšanai Latvijas ģimenēs. Daudzi no šiem bērniem ir dzīvi vēl šobaltdien. Metropolītam Sergijam izdevās saglabāt un vārda tiešajā nozīmē izglābt Rīgas Sieviešu klosteri. Metropolīta Sergija traģiskā nāve bija smags trieciens Latvijas pareizticībai.

Kopš brīža, kad Latviju iekļāva PSRS sastāvā, sākās Pareizticīgās Baznīcas vajāšana. Tika represēti kā garīdznieki, tā draudžu ierindas locekļi. Ar pilnu atbildību var teikt, ka tika represēta Baznīca. Padomju varas laikā cietuši un izsūtīti spaidu darbos daudz garīdznieku: virspriesteris G.Trubicins, virspriesteris I.Trubeckojs, šeit klātesošie virspriesteri Georgijs Tailovs un Pēteris Smikovskis un daudzi citi. Daudzas baznīcas tika iznīcinātas vai atņemtas ticīgajiem, lai pārveidotu par kultūras namiem vai kinoteātriem. Piemēram, Rīgā — Kristus Piedzimšanas katedrāle, Sāpju Dievmātes baznīca; Daugavpilī — Sv. Aleksandra Ņevska baznīca. Nemaz nerunājot par simtiem kulta celtņu lauku apvidū.

Darbu pārtrauca Rīgas Garīgais seminārs. Nemaz nevarēja būt runa par ticības mācības pasniegšanu skolās. Nenotika svētdienas skolu nodarbības draudzēs. Pieminēt visu, ko liedza Baznīcai un par ko cieta Baznīca, nemaz nevar. Tāpat nevar aprakstīt tās mokas un šausmas, kas bija jāpārcieš visiem, kas bija saistīti ar Pareizticīgo Baznīcu.

Īpaši smagi cieta latviešu pareizticība. Visi darbi, kas bija sākti dievkalpojumu tekstu tulkošanā, grāmatu izdošanā latviešu valodā, pilnībā tika pārtraukti. Gandrīz visas latviešu lauku draudzes tika slēgtas.

Tomēr, pateicoties daudzu pašaizliedzīgu garīdznieku pūlēm, piemēram, virspriesteriem Jānim Ošam, Bangerskim, Vladimiram Merkuļjevam, Augustīnam Gofmanim, Dmitrijam Okolovičam, Aleksejam Tihomirovam, Nikolajam Haritonovam, pareizticība izdzīvoja arī šajā smagajā laikā. Uzskatu par nepieciešamu pieminēt daudzo draudžu locekļu pašaizliedzīgo ziedošanos, lai tiktu saglabātas lauku baznīciņas. Zaubes, Salacgrīvas, Kosas, Krapes, Aderkašu un vēl daudzas citas baznīcas tika saglabātas, pateicoties draudzes locekļiem. Jāizceļ Garklāvu ģimenes nopelni Limbažu Pareizticīgās Baznīcas saglabāšanā. Kalpošanas Dievam notika nemanāmi, toties tagad mēs varam redzēt šīs kalpošanas augļus.

Arī Baznīcas vajāšanas laikā pareizticībā bija daudz savu gaismas nesēju, kas ne brīdi nepadevās vājumam. Visu garīdznieku darbs padomju varas laikā bija īpašs, jo prasīja lielu varonību un uzdrīkstēšanos.

Atjaunojoties Latvijas Republikai, arī Pareizticīgā Baznīca varēja sākt savu garīgo un materiālo atjaunošanos. Liela loma šeit ir Latvijas Pareizticīgās Baznīcas atgriešanai tajā statusā, kādu tai noteica pariarhs Tihons un vēsturiskā godīguma atjaunošanai. Tikai patstāvīgas Baznīcas statusā pareizticība varēja attīstīties tālāk un ieņemt savu vietu neatkarīgās Latvijas sabiedrībā.

Pēc daudziem gadu desmitiem mēs atkal dzīvojam demokrātiskā sabiedrībā. Protams, ir grūti! Jāpierod pie jauniem apstākļiem un noteikumiem, it sevišķi pārejas periodā no totalitāras varas uz demokrātisku sabiedrību.

Pozitīvu pavērsienu Latvijas Pareizticīgās Baznīcas dzīvē, visu Latvijas tradicionālo konfesiju un organizāciju dzīvē, ienesa divi valstī pieņemtie likumi. Likums "Par reliģiskajām organizācijām", kas reāli atvēra durvis reliģiskajai brīvībai, un likums "Par īpašuma tiesību atjaunošanu reliģiskajām organizācijām". Dziļi pārdomātais un visnotaļ labi izstrādātais likums "Par reliģiskajām organizācijām" ir augsts sasniegums ne tikai Latvijas Republikas likumdošanas jomā vien. Tas ir arī nozīmīgs kā pastāvīgas vērtības pozitīvs precedents, kas palīdzētu risināt šo jautājumu starptautiskā mērogā. Mēs esam pārliecināti, ka pozitīvas atsauksmes un starptautiska atzinība neliks ilgi sevi gaidīt.

Šobrīd starp valsti un reliģiskajām organizācijām tiesiskajā aspektā notiek process, ko nevar nosaukt par vienkāršu. Runa ir par reliģijas brīvību un attiecībām ar valsti un reliģiskajām organizācijām. Īpaši šajā procesā izceļas sarežģītais problēmu loks, kas saistīts ar pāreju no totalitāras uz demokrātisku sabiedrību. Šis īpašais problēmu loks tiks izgaismots referātā, ko dzirdēsit kā nākamo.

Jāatzīmē, ka Latvijas Republikā reāli eksistē reliģiskā brīvība, un dažreiz paustie uzskati un mēģinājumi apgalvot pretējo ir vienkārši mēģinājumi zem reliģiskās oganizācijas izkārtnes nodarboties ar reliģiskām organizācijām absolūti nepieņemamām darbībām. Faktiski nodarbojas ar propagandu, lai grautu Latvijas Republikas prestižu. Mūsu pienākums ir aizsargāt savu Dzimteni — Latviju. Ticības brīvības jomā Latvija ir krietnu soli priekšā citām bijušajām PSRS republikām, kas atguvušas neatkarību. Tiek atdoti īpašumi, tradicionālās konfesijas var tiesiski noformēt laulības, armijā ir iedibināts kapelānu dienests, ir iespējams skolās pasniegt ticības mācības pamatus. Protams, viss padodas ne bez grūtībām. Reāla ticības mācības pasniegšana skolās savā attīstībā ir apstājusies, jo viens no priekšnosacījumiem tās pasniegšanai ir Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes izglītība. Mūsuprāt, šim nosacījumam nav pamata. Tomēr reliģijas (ticības) mācības pamatiem vajadzētu būt balstītiem uz konfesionāliem pamatiem. Teoloģijas fakultātes zinību programma ir sekulāra rakstura un nevar būt par pamatu konfesionālu pasniedzēju sagatavošanai.

Tāpat plānotā baznīcu īpašumu aplikšana ar nodokli var sašķobīt draudžu ekonomisko stāvokli. Var notikt faktiska draudžu slēgšana. Šobrīd visām draudzēm ir jāatjauno tas posts, kas tika nodarīts padomju varas laikā, vai vismaz jāmēģina saglābt tas, kas nav vēl līdz galam iznīcināts.

Viss iepriekš teiktais, protams, satrauc, tomēr ir cerība, ka kopējiem spēkiem, visām Latvijas tradicionālajām konfesijām sadarbojoties, šie un arī citi sasāpējušie jautājumi tiks atrisināti.

Desmit gadi, kas pagājuši kopš Latvijas Republikas atjaunošanas, ir nesuši prieku visiem ticīgajiem Latvijā. Tas ir prieks par atjaunotajām un no jauna uzceltajām baznīcām. Ar milzum daudzu ļaužu pūlēm un par viņu ziedojumiem tiek atjaunota Kristus Piedzimšanas katedrāle, top baznīca Salaspilī, atjauno baznīcas Daugavpilī un Liepājā, ar Ainažu pilsētas domes palīdzību restaurēta pareizticīgo baznīca. Daudzviet Latvijā ar pašu ticīgo spēkiem sakoptas un nedotas tālākai sabrukšanai baznīcas laukos, piemēram, Kosā un Nītaurē.

Pareizticība nav iedomājama bez aktīvas klosteru dzīves. Neizmērojams mūku dzīves ieguldījums ir tieši tur, jo klosteros nepārtraukti visspilgtāk deg ticības gaisma. Klosteru dievkalpojumu kārtība atsaucas arī uz pilsētu draudzēm, nepieļaujot dievkalpojumu pārmērīgu saīsināšanu. Ticīgie, veicot svētceļojumus uz klosteriem, tiek stiprināti garā un atdzimst ticībā.

Jāatzīmē arī pareizticīgo brālība "Garīgā druva", kas darbojas garīgās apgaismības laukā, nesot to kā bērniem, tā arī pieaugušajiem. Dažādu paaudžu cilvēki apgūst ticības mācību. Brālība organizē svētceļojumus, apmeklējot svētnīcas un klosterus.

Atdzimst Baznīcas izdevniecības. Visi jau labi pazīst laikrakstus "Vīnogu Ķekars", "Pareizticīgo Dzīve", katru gadu tiek izdots Latvijas Pareizticīgās Baznīcas kalendārs latviešu un krievu valodā. Atsākti darbi pie dievkalpojumu tekstu tulkojumiem un Svēto Rakstu kanoniskās tulkošanas.

Ar prieku vērojam mūsu Garīgā semināra darba atsākšanu — ar lepnumu jāatzīst, ka nevienā no Baltijas valstīm, izņemot Latviju, nav sava semināra. Šo faktu nav iespējams par augstu vērtēt. Mēs paši varam sagatavot nākamos garīdzniekus, ticības mācības pasniedzējus, ņemot vērā vietējos nosacījumus. Semināristi ne vien iegūst zinības pareizticībā, bet arī gadsimtos krāto baznīcas tradīciju pieredzi, kas daudzkārt ģimenēs ir pazaudēta. Tieši kristīgās ģimenes tradīcijas. Pareizticīgo seminārs ir kļuvis par garīgās izglītības un attīstības centru. Mēs esam pārliecināti, ka nebūs jāgaida ilgi, līdz atjaunosies arī specifiskā pareizticīgo teoloģiskā žurnāla izdošana.

Pēdējos padomju varas gados radās nopietnas problēmas baznīcas dziedāšanas sfērā. Vecāka gadagājuma dziedātāji pakāpeniski aizgāja. Desmitiem gadu baznīcā neienāca jauna paaudze, vecākajiem dziedātājiem nebija kam nodot pieredzi un zināšanas. Koros parādījās jauni dziedātāji, kuriem nebija pieredzes baznīcas dziedāšanā. Katastrofāli trūka baznīcas koru vadītāju. Lai atjaunotu baznīcu muzikālo dzīvi un tradīcijas, būs nepieciešams ilgs laiks un daudz pūļu. Liela nozīme šeit varētu būt pareizticīgo koru dziesmu svētku tradīciju atjaunošanai.

Mēs atrodamies garā pareizticības atjaunošanas ceļa sākumā. Mūsu ieguldījums garīguma atjaunotnē iziet tālu ārpus baznīcas velvēm. Ne vienmēr un ne visi saprot Baznīcas lomu laicīgās sabiedrības dzīvē. Liekas, šī loma ir neievērojama, bet bez ticības, bez Baznīcas nav iespējama valsts atjaunošana.

Lasot avīzes, klausoties radio vai skatoties televizoru, mūs pārņem šausmas par to, kas notiek pasaulē: zeļ narkomānija, parādās dažādas nāvi nesošas slimības, kas tiek nodotas citiem dažādu miesas grēku veidā, legāli tiek izplatīti dažādi video un preses materiāli, kas morāli gremdē cilvēku. Netikumība kļūst par dzīves normu. Stāvēt pretī tam visam mēs varam tikai ar mūsu ticību un pareizticībai atbilstošu dzīvesveidu. Tikai kristīgā ticība var izraut cilvēku no šī grēku bezdibeņa un pagrimuma, un, ārstējot cilvēku dvēseļu brūces, mēs ārstējam visu sabiedrību. Jo vairāk būs ticīgu ļaužu, jo mazāk paliks vietas netikumiem un apgrēcībām, jo tīrāka kļūs sabiedrība. Tikai tā mēs varam izārstēt daudzas pasaulīgās sabiedrības slimības. Kristus vārds ir kā ieraugs, kas maina cilvēku, visu viņa būtību; tāpat kā mainās mīkla rauga iedarbībā, tā mainās visa sabiedrība, kas ir atradusi Jēzu Kristu. Ne velti Sv.Sarovas Serafims (kura pīšļi ir bijuši apgānīti un no jauna brīnumainā kārtā atgriezušies, lai ticīgie varētu caur viņu gūt apstiprinājumu savai ticībai), uzrunājot jebkuru cilvēku, neskatoties uz to, vai tas ir draugs vai ienaidnieks, kas bija ieradies, lai viņu nomocītu līdz nāvei, teica: "Man mīļais, mans prieks un acuraugs." Svētais Serafims mūs pamācīja: "Meklējiet un saglabājiet Kristus mieru! Tad arī tūkstošiem cilvēku, kas ir jums apkārt, izglābsies." Šo Kristus mieru Baznīca nes un dāvā visiem.

Cilvēka audzināšana kristietības garā ir vienīgais veids sabiedrības samierināšanā, kas apdzēš visas kaislības. Kristietībā rodama cilvēku savstarpējā saprašanās, iecietība, kas ir visnotaļ nepieciešama mūsdienu sabiedrībā. Garīgo vajadzību apmierināšana nes mieru cilvēku sirdīs un dvēselē un tādējādi iegūst arī visi apkārtējie.

Īpaša vieta valsts integrācijā ir vēsturisko konfesiju vienotībai, nepieļaujot to sadalīšanos, tāpat arī garīgajiem centriem atrodoties valsts galvaspilsētā. Tam bieži nepievērš vajadzīgo uzmanību. Bet pilsēta, kurā atrodas Baznīcas vadītāja katedra, ir ļoti nozīmīga ticīgajiem, jo šī pilsēta top viņu acīs svētīga. Šis faktors izceļ galvaspilsētu, saliedē dažādu tautību cilvēkus un politiskos uzskatus.

Tendence veidot nacionālus reliģiskos centrus ir garīgi bīstama un slēpj sevī sabiedrības etnisko dezintegrāciju.

Īpašu vietu valsts dzīvē ieņem starpkonfesionālās attiecības. Latvijā nepastāv starpkonfesionāli konflikti un nesaprašanās, ir izveidojušās lieliskas brālīgas attiecības un savstarpēja sadarbība visos interesējošos jautājumos.

Nozīmīgs ir arī fakts, ka Latvijas Republikas pirmie vadītāji atrod laiku apmeklēt dažādu konfesiju baznīcas. Tas parāda, ka valsts izprot Baznīcas lomu sabiedrības veidošanā. Nemanāmi veidojas vienots cilvēku kopums, kas mīl savu valsti, nostiprinās harmonija sabiedrībā. Nemanāmi notiek sabiedrības integrācija, veidojot vienkopienas valsti. Cilvēki kļūst vienoti Latvijai.

Mēs esam iegājuši 21.gadsimtā pēc Kristus szimšanas. Baznīca ir nogājusi lielu ceļu savā attīstībā un izaugsmē. Rūdījusies vajāšanu laikā. Izmaiņas sabiedriskajā dzīvē šo divu gadu tūkstošu laikā ir tik lielas, ka reizumis mēs to nevaram aptvert. Bet katram no mums priekšā ir vēl pašam savas dvēseles glābšanas ceļš, evaņģēlija sludināšana, desmitiem gadu ilgās vajāšanas seku likvidēšana, priekšā vēl ir kristīgās un brālīgās mīlestības pārbaudījumi. Mēs nedrīkstam aizmirst, ka esam zemes sāls un caur mūsu ticību pastāv pasaule. Mums jādzīvo tā, lai mūsu gaisma sasniegtu visus cilvēkus. Lai viņi, redzot mūsu darbus, sāktu slavēt Debesu Tēvu. Tas ir īpašais katra kristīga cilvēka uzdevums. Mums jāiet pa garīgā darba ceļu, tad arī viss pārējais — mīlestība, savstarpēja sapratne, miers pasaulē, mūsu Dzimtenes, Latvijas, stiprums un vienotība — nāks līdzi.

Visiem kristīgiem cilvēkiem dzīves vadmotīvam ir jābūt Kristus vārdiem: savu mieru es atstāju jums. Šos vārdus Kristus teica saviem apustuļiem, paskaidrojot, ka Jēzus Kristus valstība nav no šīs pasaules. Jāmeklē nevis materiālie labumi sev, bet viss jācenšas darīt cilvēku labā.

Mums vienmēr jāatceras — īsta ticība ir pamats stiprai valstij, un šo stūrakmeni ir ielikusi pati Baznīca.