Zudušais, sapostītais, atgūstamais

Mazjumpravai – tagadējai Birzgalei – ir atdotas Andreja Pumpura bērnības un jaunās dienas – no meža būdiņā kārtā šūpuļa līdz aiziešanai pasaulē. Šķiet, ka, pat negribot neko zināt, acis, kaut vai garāmejot, būs redzējušas akmeņos kalto stāstījumu. Šaubos, vai tagad varētu atkārtoties kādas šejienes meitenes – vidusskolnieces gados – teiktais: “Andrejs Pumpurs šeit? Ak jā, viņš te uzrakstīja “Zaļo zemi”!”
Smagākais zaudējums kā sitiens skāra Daugavas zīmes pavisam nesen – 26.janvārī tika nozagta Andreja Pumpura pieminekļa daļa – bronzā darinātā dzejnieka skulptūra (augšējā fotogrāfijā). Tas bija viens no skaistākajiem un labākajiem, ja ne pats skaistākais, kas Latvijā Atmodas laikā tapis. Necerot, ka izdosies atrast skulptūru, kas nožēlojamā zagļa acīs bijuši vien kāds tūkstotis kilogramu bronzas, tēlnieks Jānis Karlovs no visām pusēm dzirdējis jautājumu: vai to nevarētu radīt no jauna? Varbūt no akmens?
Reizēs, kad zudums bijis mazāks, to mēģināts izlīdzināt uz vietas. Kad no Dunavas plostnieku akmens pazuda skaistais bronzā lietais lielais airis, rūpīgas rokas tā vietā darinājušas koka – kā īstam plostam.
Pat tādai sīkai Staburaga ceļa zīmei sekojot un nonākot galā pie lielā, nepārvaramā ūdens klaja, kur pārceltuves vietā vien akmens ar Kultūras fonda laiviņu, kāds, varbūt pirmo reizi, īsti aptvers, kas te noticis, cik daudz palicis zem ūdens sloga.
Iezīmēti senie pilskalni Daugavas krastos, līdz ar to saukšanu vārdos mudinot uz augšāmcelšanos mūsu prātos.
Ir atgādināta Zviedru ķēniņa brīnumainā izglābšanās, Vecā Stendera viedie vārdi, ļaunā Junkura gals, Katrīnas sadegšana naida liesmās. Jā, Katrīnai gluži kā antīkajai skulptūrai kāds papūlējās (vietā, kur nav neviena akmens – kur sitamais bija jānes līdzi!) nosist daļu deguna. Taču viņas seja joprojām ir skaista. Mājās, kuru zemē piemiņas akmens atrodas, toreiz bija maza meitenīte, kas te nāca likt pļavas puķītes, piesedzot arī deguna brūces vietu, kamēr tā bija svaiga ar sārta granīta asinīm. Tagad laiks to nolīdzinājis, meitenīte izaugusi par jaunavu, taču gribas ticēt – kļuvusi māju pilntiesīga saimniece, viņa panāks, ka zāle uz Katrīnas kalniņa būs nopļauta, un redzot sakoptību, nevienam necelsies roka postīšanai.

Ikviena - mīlestības zīme

Likta zīme vietā, kur bija smaga līvu cīņa par savu brīvību, par upuri atdodot ne tikai Ako galvu vien. Un, ja dzeņi kaļ “krustu sausajā priedē”, kas veido pieminekli, tad tomēr vieta būs iezīmēta uz ilgu laiku un, cerams, neaizmirsta.
Ir aizkustinoši redzēt ap Robežakmeni izliktās flīzītes, pie Dīriņupītes iestādītās puķes vai dzirdēt, ka Daugavas akmens Piedrujā ir goda vietā.
Varētu stāstīt vēl un vēl, taču laiks likt punktu.
Ja jūs ceļosit gar Daugavu vai nejauši iesit garām kādai no šīm zīmēm, tad apstājieties uz mirkli un sveiciniet to! Jo katra no tām ir mīlestības zīme mūsu zemei, dabai, cilvēkiem, vēsturei.
Pēdējo, visskaistāko Daugavas zīmi ir licis “Latvijas Vēstnesis” – mēs taču visi zinām, ka rakstītais vārds nav ar cirvi izcērtams, krāsnī pārkausējams. Tas nedeg ugunī un neslīkst ūdenī. Tā ir nākotnei nododamā liecība.