“… un latvieši kļuva par lasītāju tautu.”

Kultūrvēstures hronoloģijā šis gads ir zīmīgs – 480 gadu pirmajai zināmajai grāmatai latviešu valodā. Līdz ar to arī sākas mūsu rakstības un lasīšanas vēsture.

Andrejs Upīts. Zaļā zeme. Indriķa Zeberiņa ilustrācija

Šis laiks iedalāms vecās un jaunās ortogrāfijas ērās; hronoloģiski par labu pirmajai – tikai 1920.gada 30.decembrī pieņemts rīkojums par ortogrāfijas reformu:
“Ne vēlāk kā 1921.gada 1.jūlijā visās valdības un komunalās iestādēs un skolās gotu burtu vietā jāieved latīņu burti..” (pēc tam rīkojumu vēl atliek līdz 1922.gada 1.jūlijam). Taču gandrīz 400 gadus ilgās tradīcijas spēks ir liels – pat mūsu pirmais Valsts prezidents Jānis Čakste savā parakstā lieto veco ortogrāfiju, kurā skaņa [č] atveidota ar veseliem četriem burtiem – Tsch. Arī daudzas grāmatas (pat Blaumaņa un Brigaderes kopotie raksti), tāpat periodika turpina iznākt vecajā ortogrāfijā; vairākos izdevumos, kā “Atpūta”, “Jaunākās Ziņas”, daļa teksta ir jaunajā, daļa – vecajā drukā. Tikai 1937.gadā pilnībā uzvarējusi jaunā ortogrāfija.

Ortogrāfijas karos plūst tintes straumes

Tā kā pirmais priekšlikums par jaunu ortogrāfiju bija jau 1847.gadā (autors – latviešu ārsts Juris Bārs), to atbalstīja Juris Alunāns 1856.gadā un Andreja Pumpura “Lāčplēsis” jau 1888.gadā tika nodrukāts latīņu burtiem, tad ir gan redzams, cik ilga bija šī cīņa – 90 gadus!
Bet arī jaunās ortogrāfijas atbalstītāju vidū izraisījās ļoti garas un plašas diskusijas – kā Rainis apzīmējis – ortogrāfijas karš – “... notika nikni kautiņi ap “h”, ap pusjumtiņiem, un vienas mazas strīpiņas dēļ, kuras garums tikai kāda trīsdesmitā daļa no collas, kaujā plūda straumēm tinte, līdz beidzot šā gada aprīļa mēnesī valodnieki un ortogrāfijas speciālisti likās panākuši uzvaru un ortogrāfijas mieru”. Aprakstot “Dienas Lapā” 1903.gada Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas vasaras sapulces, Rainis ar vieglu ironiju attēlo, kā atkal sākas ortogrāfijas karš un daudzi iebilst kategoriskajai Jāņa Endzelīna prasībai atzīt viņa komisijas izveidoto rakstību.
Ir interesanti fakti arī lasīšanas vēsturē. Vispirms jau tas bija augstais lasītprasmes līmenis, tad plaša dažādu, pārsvarā reliģiska satura, grāmatu ienākšana zemnieku sētā. Tā Matīšos 1835.gadā (5000 iedzīvotāju, 200 māju) ir 872 dziesmugrāmatas, 145 Bībeles, 252 Jaunās derības, 290 lielo katehismu, 131 sprediķu krājums, 400 ābeču. Pārsvarā lasīšanas apmācība notika mājās un to parasti veica sievietes līdz ar vērpšanu vai adīšanu. Tā Reinis Kaudzīte atceras, ka dažkārt vienai “skolotājai” vienlaikus reizē bija divi lasītāji, bet dažkārt vienā istabā pie vairākām vērpējām lasīja vai burtoja uzreiz trīs vai četri bērni pilnā balsī. Brāļi Kaudzītes ļauj mums just līdzi Ķenča pūliņiem lasīšanas apguvē: “Ziemu sāka lauzīt un dīdīt, kā sacīt jāsaka, tūliņ grāmatā. Pie tās pirmās rindiņas vien “Tā svēta lūgšana” bija vecā Baba izknaibījusi jau kreisos sānos caurumu.”

Ābece 19.gadsimta pirmajā pusē

Klasiķu sūrā bērnība

Interesanti ir salīdzināt, kā ar lasīšanu veicies mūsu klasiķiem. Brigaderes Annele un Jaunsudrabiņa Jancis iemācījušies lasīt nemanot, turpretī Jānis Pliekšāns, kuru apmācīja vecākā māsa, šīs gudrības apguva ar raudāšanu un bāršanos. Andrejs Upīts dažreiz saņēmis no mātes krietnu dunku sānos, ja nav varējis pareizi saburtot. (Par to liecina viņu autobiogrāfiskie darbi.)
Visai krāsaini grūto lasīšanas procesu atveidojis Andrievs Niedra grāmatā “Mana bērnība un mani puikas gadi”:
“Lasīt mācīšana iesākās allaž rudenī pēc cūku slaktēšanas, tad laida bērni savu stabuli vaļā. Tā bij zīme, ka nu jau kaimiņos velk bērnus no pagultes, no kūts, no namiņa, no pirtiņas un citām slēptuvēm kopā pie grāmatas. Kad nu beidzot pēc lielām medībām visa vajadzīgā ganība bij kopā un vēl reiz iepērta, lai dabūtu vajadzīgo svēto bijāšanu no grāmatas, tad nāca vēl īss pārtraukums, kā klusums priekš vētras. .. Kad nu beidzot bērni daudz maz bij nomierinājušies, māte vai kāda cita sieviete aizdedzinājusi skalu un to nodevusi kāda mazāka bērna uzraudzībā un pati apsēdusies pie ratiņa uz vērpšanu, tad iesākās traģēdijas pirmais cēliens.
Bērnam bij jāuzšķir grāmata pašā pirmajā lapas pusē. Kas tā bija par grāmatu, tas atkarājās no apstākļiem. Ja saimnieks jau Rīgu bij izbraukājis, tad tā nereti bij pareiza ābece ar sarkanu gaili pašā priekšā. .. Bet pa lielākai daļai Rīga vēl nebij izbraukāta un no pērnājās ābeces labākā gadījumā atlikušies vairs tikai vāki. Tad ņēma grāmatu, kāda nu taisni mājā bij, tikai jau nu gan garīga satura: vai nu katķismu vai dziesmu grāmatu, Jauno derību, vai pat “Svētos rakstus”. Un no turienes tad sāka bērnam ierādīt burtus. Tas notika tādā ziņā, ka bērnam iedeva rokā mazu irbuli, ar kuŗu viņam pa rindu bij jābrauc no burta uz burtu, pie katra burta irbuli apturot. Māte tad pasacīja, kā to burtu sauc, un bērnam tas bija jāsaka pakaļ. .. Tur tad gāja nebeidzamā vienmuļībā irbulītis uz priekšu, un mātes vārdi pilēja kā rudens lāstekas aiz loga: tee, ee, ese, vee, e, gaŗais a (h), tee, ee, a, ka ,ese, tee, i … Labi vēl, ja mātei iznāca laika un bij acis diezgan skaidras uzmanīt, ka irbulis iet tiešām pa vajadzīgo vietu. Bet cikreiz iznāca tā, ka māte, lasāmo vietu no galvas zinādama, sauca burtus pēc kārtas no vienas rindas, kamēr irbulis maldījās kā Dieva nepieņemta dvēsele pa otru rindu. Kad nu beidzot “ar asarām”, ar raudām, ar tik daudz nopūtām bērns uz pavasara pusi jau māceja atšķirt garo esi no mazā un no zee un varēja uzzīmēt arī citus burtus, tad sākās “boksterēšana” (burtošana). Māte teica un bērnam bija jāatkārto. Tee, ee, ese, vee, e, gaŗais a, svē, tee, i, ti, svēti, dee, e, ese, des, emme, i, tee, mit, dee, ie, die, vee, a, va, dieva; bee, a, u, šee, bauš, eļļe, i, ļi, baušļi. Tā tas gāja cauri visam katķismim, jeb – ja gadījās Jaunā derība – dziļi iekšā Mateus evanģelijumā, neizlaižot tur arī pirmo nodaļu, kur “Rams dzemdināja Aminadabu, un Aminadabs dzemdināja Nāesonu, Nāesons dzemdināja Salmu …” tā visas četrdesmit divas jūdu vectēvu paaudzes cauri. Pati dzemdināšana mums nedarīja vairs nekādas grūtības, jo viņa nāca katrā otrā vārdā priekšā, bet tie vēsmīgie svētie vārdi, es domāju, tas Sealtiels un Sembabels viņā pasaulē gan būs noslīkuši latvju bērnu asarās: kamēr viņiem tika pie otra gala, tikām pirmais gals jau sen bij aizmirsies. Līdz “kopā lasīšanai” pirmā ziemā gan tika tikai retais bērns, ar tādiem tad mātes jau lielījās godos.”
Lai arī ar tik milzīgām pūlēm, tomēr lasītprasmes līmenis latviešu sabiedrībā bija ļoti augsts. Jaunā ortogrāfija un citas salasīšanas metodes lielā mērā izbeidza bērnu mocības. Tagadējo rakstnieku darbos lasīšanas apguve parasti netiek atspoguļota. Turpretī vecā ortogrāfija, gan it kā vairs nevajadzīga, patiesībā itin bieži kāda jautājuma pētniekiem ir jāprot. Un dažkārt tas ir gandrīz nepārvarams šķērslis.

Velga Kince