Vienu dienu bez auto

Izrādās, ka cilvēks vienu dienu gadā bez automašīnas tomēr var iztikt. Protams, ar nosacījumu, ja viņš pats to vēlas un atrod sev citu pārvietošanās veidu. Šo faktu ir pierādījušas arī vairākas Rietumeiropas valstis, piemēram, Lielbritānija, Francija un Beļģija, kur katru gadu vienu reizi gadā tiek rīkota speciāla “Diena bez auto”. Pēdējā desmitgadē lielākās Eiropas valstis aizvien biežāk ir saskārušās ar satiksmes problēmām, kas radušās, strauji palielinoties automašīnu un pieaugot darba meklētāju skaitam lielajās pilsētās. Nenoliedzami, tas rada arī citas ekoloģiska rakstura un veselības problēmas, kuru risināšanā iesaistās dabas draugi. “Diena bez auto” faktiski ir veids, kā tiek pievērsta sabiedrības uzmanība šo problēmu risināšanai – alternatīvu pārvietošanās līdzekļu izmantošanai, cilvēka fiziskās veselības uzturēšanai, dabas piesārņojuma samazināšanai.
Vai Latvijā būtu iespējams nodrošināt vienu dienu cilvēka dzīvē bez auto? Daudzi noteikti pasmaidīs un noteiks, ka Rīgā tik neprātīgu ideju realizēt nav iespējams. Esot jau mēģināts, un nekas prātīgs tā arī nav sanācis. Tiesa gan! Bet te gribas iebilst, ka ikviens pasākums ir veiksmīgs tikai tad, ja tam ir izraudzīts piemērots laiks, tas ir rūpīgi izplānots un tajā piedalās atsaucīga publika. Šoreiz vēlos padalīties ar Beļģijas pieredzi “Dienas bez auto” rīkošanā, kur šāds pasākums ir ieguvis lielu popularitāti, iedzīvotāju atsaucību un autovadītāju respektu.

Brisele – no auto brīvā zona

Pērn “Dienu bez auto” Beļģijā rīkoja 19.septembrī, svētdienā. Informatīvā kampaņa par šādas dienas organizēšanu jau norisinājās augustā, kad parādījās pirmie elektroniskie brīdinājumi virs pilsētas iekšējām autostrādēm, kā arī plakāti visās sabiedriskajās vietās. Arī iestāžu darbinieki tika informēti, saņemot ziņas pa pastu. Zināmā mērā tieši informācijas kampaņa, kas stimulēja brīvdienu (svētdienu) izmantot aktīvi un veselīgi, noteica šīs dienas pozitīvo iznākumu. Diena tika izraudzīta ar mērķi iesaistīt pēc iespējas lielāku sabiedrības daļu. Pirmkārt, septembris arī Beļģijā ir jaunā mācību gada pirmais mēnesis, kad bērni atgriezušies no vasaras brīvdienām. Otrkārt, Briselē darbu atsāk starptautiskās institūcijas, tādēļ arī daudzu ārvalstu pārstāvjiem ir iespēja izbaudīt šo dienu citādi. Jāpiebilst, ka otrs šādas dienas uzdevums ir panākt cilvēku iesaistīšanos dažādās sociālajās aktivitātēs.
Kas īsti notika “Dienā bez auto”? Tātad, izejot uz ielas, pavērās visai dīvains skats. Pa ielām traucās neskaitāmi velosipēdisti, skrituļslidotāji un parasti gājēji. Automašīnu ielās nebija, tikai tik, cik to bija novietots stāvvietās gar ielas malām. Toties ik pa puskilometram dežūrēja policisti, uzmanot, lai kāds autovadītājs tomēr neizbrauktu ielās. Ja kāds autovadītājs arī parādījās, policists pieklājīgi aicināja atstāt savu spēkratu ielas malā un doties tālāk ar kājām. Pēc vietējās statistikas datiem, mašīnas nedrīkstēja pārvietoties 160 kvadrātkilometru lielā teritorijā pilsētā un ap to. Vietējie stāstīja, ka šo noteikumu pārkāpšanas un pieķeršanas gadījumā vainīgajam var piespriest arī visai bargu sodu. Protams, ikvienā situācijā var būt izņēmumi, jo ne visi Briseles apmeklētāji varēja būt informēti par šādām akcijām pilsētā. Arī es manīju dažus apjukušus iebraucējus, kurus apstādināja pirmie sastaptie policisti.
Savukārt operatīvais, sabiedriskais transports un taksometri netika ierobežoti. Vērā gan bija jāņem braukšanas ātrums, kas visiem tika noteikts līdz 30 kilometriem stundā. Turklāt sabiedriskā transporta kustība bija pamatīgi ierobežota, atceļot apmēram pusi no reisiem. Tomēr sabiedriskais transports šajā dienā Briselē bija bez maksas.

“Diena bez auto” – pilsētas pasākums

“Diena bez auto” ir Briseles pašvaldības un 19 tās komūnu, kā arī uzņēmēju un nevalstisko organizāciju kopīgi izstrādāta iniciatīva. Pasākumu plāna izstrādāšanā ir piedalījušies Briseles reģiona Mobilitātes sekretariāts, sporta klubi, hoteļi, transporta asociācija, lidosta, municipālā policija un veikalnieki. Tas ir guvis arī valdības un valsts vadītāju atbalstu. Faktiski visu šo institūciju iesaistīšanās “Dienas bez auto” organizēšanā parāda, cik svarīgi ir ne tikai izdomāt, ka šāda diena vajadzīga, bet padarīt to interesantu un pievilcīgu sabiedrībai un panākt tās aktīvu līdzdarbošanos. Tātad būtiski ir iedrošināt cilvēkus paņemt savus pagrabos un verandās noslēptos divriteņus vai skrituļslidas un doties ar visu ģimeni izbraucienā pa pilsētas ielām, tuneļiem, parkiem un skvēriem. Tā taču ir tik privileģēta situācija, kad beidzot arī kājāmgājēji vai velosporta cienītāji drīkst droši iziet pilsētas lielajās ielās un netraucēti baudīt tās.
Šajā kontekstā gribētos teikt, ka diemžēl Latvijas cilvēki bieži vien ir kūtri un pasīvi attieksmē pret publiskiem pasākumiem. Sak, ko nu es tur iešu māžoties ar savu veco divriteni! Bet patiesībā būtība ir nevis divritenī, vecā vai jaunā, bet gan attieksmē pašam pret sevi un savu uzdrošināšanos. Briseles piemērs pierāda, kā pilsēta var kļūt draudzīga ikvienam tās iedzīvotājam, it īpaši bērniem. Pilsētas parkos, laukumos un lielo ielu krustojumos bija uzstādīti karuseļi, rīkotas sporta stafetes, piemēram, velomaratons apkārt Briselei, ielu zīmēšanas konkursi, izvietotas mākslinieku izstādes, uzstādītas skatuvītes, kur spēlēja pašdarbnieku orķestri. Pie galvenajiem tūrisma objektiem pilsētas centrā skanēja arī mazo popgrupu koncerti, norisinājās labdarības akcijas un tirgošanās. Savukārt veikalu un restorānu īpašnieki beidzot izmantoja ielas par savas produkcijas tirdzniecības vietām. Pilsēta bija dzīva.
Tas nebija brīnums. Es pārliecinājos, ka tik lielā pilsētā kā Brisele, kur dzīvo un strādā nedaudz vairāk par vienu miljonu iedzīvotāju, diena bez auto ir iespējama. Neapšaubāmi, jebkura pasākuma organizēšana prasa finanšu līdzekļus, tomēr daudz vairāk tā prasa valsts un sabiedrības ieinteresētību savas vides un veselības uzturēšanā. Neviļus salīdzinu Briseli un Rīgu – platības un iedzīvotāju skaita ziņā tās ir gandrīz vienādas. Pērn Brisele tika atzīta par visveiksmīgāko Eiropas pilsētu šā pasākuma rīkošanā. Līdz šim par “Dienu bez auto” Rīgā esmu tikai dzirdējusi. Piedzīvojusi ne. Tāpēc gribētos ticēt, ka Rīgai būtu ko mācīties no Briseles, dodot iespēju pilsētas iedzīvotājiem un viesiem vienu reizi gadā ieelpot tīrāku galvaspilsētas gaisu. Galu galā arī mums pietiek resursu – vides aktīvistu, nevalstisko organizāciju, sporta skolu un jo īpaši valsts un pašvaldību pārstāvju, kuri sadarbojoties spētu radīt pilsētai svētkus un atpūtu no piedūmotās ikdienas. Atliek vien katram no mums to patiesi vēlēties.

Ilze Baranovska
Briselē, speciāli “LV”