Latvijas Rotari kustības simtgadei veltītajā Foruma konferencē LU 26.februārī

Augsti godātie svētku viesi! Jūsu ekselence Zviedrijas vēstniek Hokansona kungs! Jūsu ekselence Amerikas Savienoto Valstu vēstniece Todas Beilijas kundze! Godātais Reģionālā Rotari kluba ģenerālgubernator Jansona kungs! Rotariešu amatpersonas! Gādātie rotarieši!
Man kā Valsts prezidentei ir prieks sveikt tās 100 gadu jubilejā organizāciju, kas par savu pamatprincipu ir likusi brālīgu pulcēšanos un rūpes par savu tuvāko, par savu līdzcilvēku. Šie principi ir vadījuši rotariešus viņu dzimtenē ASV un kļuvuši tik populāri, ka drīz vien izplatījušies pa visu pasauli, tajā skaitā arī Latvijā tās pirmajā neatkarības posmā.
Man ir prieks redzēt, ka Latvijā šī kustība ir atdzimusi tūlīt pēc mūsu neatkarības atjaunošanas un ka turklāt izdevies saglabāt tiešo cilvēcisko saiti ar pirmskara rotariešiem un it īpaši ar tiem, kas tik daudz bija cietuši padomju okupācijas laikā. Tā ir zīme tam, ka Latvijas saites ar pasauli, tās brālīgās saites ar līdzīgi domājošiem ļaudīm visā mūsu pasaulē ir palikušas dzīvas arī cauri šiem tumšajiem apspiestības gadiem un ka tagad rotarieši var brīvi pulcēties pēc sirds patikas, pēc savas izvēles, lai katrs savā vidē, savā vietā un pilsētā pulcētu tos, kam ir līdzīgas domas, augsti ētiskie standarti un prasības, kā arī vēlme privāti, kopā ar saviem domubiedriem kaut ko darīt saviem tuvākajiem, tiem, kam ir tādas vajadzības savā tiešā apkārtnē un arī citur pasaulē.
Latviešiem šīs pamata domas, uz kurām balstās rotarieši, man šķiet, bija viegli uzņemamas, jo to pašu ētiku jau tik daudz ir pauduši mūsu rakstnieki – Jānis Poruks, Rainis, Kārlis Skalbe. Un arī interesanti šajā ziņā – Skalbes pasaka par laimes meklētāju, kurā laimes meklētājs klīst pa pasauli, meklēdams to, ko viņš varētu iegūt, lai atrastu savu personīgo laimi. Un tikai pēc neauglīgas klaiņošanas, kad viņš, šķiet, apciemojis jau četras mājas un ir spiests aukstā, kailā alā barot mūžam izkāmējušu suni, kas būtu tā kā viņa paša, ko indieši sauktu par kāma – par savām nepiepildītām egoistiskām vajadzībām un vēlmēm – viņš saprot, ka laime jau viņam visu laiku ir bijusi blakus un ka šī laime nav nekas cits kā spēja dzīvot ne tikai sev vienam, bet arī dzīvot, darbojoties kopā saviem līdzcilvēkiem un arī par viņiem domājot, ne tikai par sevi. Tāpat Raiņa daiļradē mēs redzam to, ka cilvēks atrod sevi, citiem kalpodams, un ka nav jau šīs dziļās pretrunas starp kalpošanu sev un kalpošanu cilvēcei. Tieši otrādi – kalpodams citiem, cilvēks atrod pats savu dziļāko esību, piepildījumu un savu dziļāko izaugsmi.