Kādi esam, kā sevi redzam Eiropā un pasaulē

Atis Lejiņš, Latvijas Ārpolitikas institūta direktors, atskatoties uz šo dienu politiskajām aktualitātēm

Vai esam Eiropas lielākie čīkstētāji

Atis Lejiņš Foto: Normunds Mežiņš, A.F.I.

Lasot “Eirobarometra” datus, ka latvieši joprojām, arī desmit mēnešus pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES), ir lielākie eiroskeptiķi starp jaunajām dalībvalstīm, es īsti nevaru saprast, kāpēc. Ceru, ka tā nav vienkārši mūsu tautas mentalitātes īpatnība – visu laiku būt neapmierinātiem. Referendumā par iestāšanos ES taču mēs nobalsojām ļoti pārliecinoši “par”, Latvijai bija viens no labākajiem rādītājiem.
Varbūt daļēji neapmierinātība izskaidrojama ar cenu kāpumu Latvijā. Taču pie tā īsti nevar vainot ES, jo, piemēram, pērn Lietuvā pēc iestāšanās ES bija pat deflācija. Arī Igaunijā cenas nekāpa tik strauji kā Latvijā, izņemot degvielas cenas. Taču arī pie straujā degvielas cenu kāpuma ES ir tikai daļēji vainojama. “Vainīga” ir sarkanā Ķīna, kuras ekonomika attīstās tik strauji: valstī ar 1,4 miljardiem iedzīvotāju ekonomika ik gadu pieaug par 9 procentiem un pieprasījums pēc naftas ir milzīgs. Arī gigantiskā Indija pieprasa aizvien vairāk naftas.
Taču, protams, mēs nevaram sagaidīt, lai ikviens Latvijas iedzīvotājs pilnībā spētu skatīt šīs kopsakarības, un arī avīzes cilvēki šodien lasa daudz mazāk un daudz virspusīgāk, nekā varētu domāt. Ļoti daudziem dzīves steiga un stress ir tik liels, ka avīzēm neatliek laika. Un daudzi no viņiem, ja arī atliek brīvs brīdis, priekšroku dod izklaidējošiem žurnāliem, nevis dziļām politiskajām analīzēm.
Taču ir arī saprotams, ka cilvēki grib dzīvot aizvien labāk. Un tas arī notiek. Piemēram, es domāju, ka zemnieki var būt ļoti apmierināti ar ES līdzekļiem, ko saņem. Un ne vien lielie zemnieki, kas strādā ar modernajām saimniekošanas metodēm. Minēšu kaut vai savu pieredzi: man pašam ir lauku mājas pie Jaunjelgavas un pieci hektāri zemes. Es notīrīju trīs hektārus, kas jau bija aizauguši. Tas gan bija ļoti smags darbs, ar Brazīlijas mačeti izcirst trīs hektārus brikšņu. Bet par to, ka tagad tur izveidojusies skaista ainava ar birztaliņām, es gadā saņēmu 53 latus no ES naudas. Daudz tas nav, bet par šo naudu es varu pasūtīt traktoru, lai nopļautu visu savu zemi.
Tas, protams, ir sīks piemērs. Taču ikviens, kas brauc pa Latviju, redz vērienīgos darbus, kas veikti par ES naudu. Piemēram, jaunais Bauskas tilts uzcelts par ES naudu, tāpat lieliskais lidostas pievadceļš pie Rīgas. Taču šeit es gribu minēt ļoti interesantu mentalitātes problēmu. Saņemot un izlietojot ceļiem milzīgus ES līdzekļus, mēs aizmirstam cilvēkus, kam jāšķērso šīs šosejas. Uz Jūrmalas šosejas kilometriem garā posmā nav neviena gājēju tilta. Kājāmgājēji, bailēs sarāvušies, tai šosejai skrien pāri kā tādas žurciņas. Bet mašīnas tur drāžas briesmīgā ātrumā, kaut tas nav atļauts. Tā jau ir mentalitātes problēma...

Tomēr kļūstam aizvien eiropeiskāki

Un tomēr jūtams, ka arī mūsu mentalitāte mainās. Jo kā citādi mums Latvijā ar visām nebūšanām, kas notiek mūsu valdībā un ekonomikā, dzīve kļūtu aizvien labāka? Ja es padzīvoju nedēļu Gruzijā, kurp braucu palīdzēt ieviest reformas drošības sektorā, un pēc tam atgriežos Latvijā, tad skaidri var redzēt, ka mēs piederam citai kultūras joslai. Tas ir acīm redzami. Redzams, ka te ir sakārtota dzīve, cilvēki šeit jūtas drošāk. Ka mūsu valsts iet uz pareizo pusi. Par spīti tam, ka mēs krītam un pēc katra kritiena dabūjam punus. Bet pēc katra kritiena mēs tomēr pieceļamies un otrreiz vairs nekrītam tik smagi.
Tiesa, ja palasa daudzas mūsu avīzes, paskatās televīziju, tad liekas – sliktāk nekā Latvijā vairs nevar būt. Tā nu ir galējība! Atcerēsimies, kā bija 1991.gadā, kad daudzi teica, ka mums nekas neizdosies. Ka Latvija pārāk ilgi bijusi Padomju Savienībā, ka pārāk pārkrievota... Ka te ir daudz lielo savienības uzņēmumu – ka tie un naftas tranzīts mazo Latviju sagraus... Mums jālīdzsvaro informācija, lai redzētu reālo situāciju, un biežāk jāatskatās, ko šajos gados esam sasnieguši. Tad vairs nevajadzēs būt tik skeptiskiem un pesimistiskiem, kā parādās “Eirobarometra” aptaujās, ka latvieši atkal vīlušies, atkal čīkst. Lai gan poļi nav daudz labāki, viņi čīkst tikai par dažiem procentiem, un mazāk.
Redzams arī, ka mēs šajos gados esam iemācījušies socializēties. Ka aizvien vairāk kļūstam eiropeiski. Mēs saprotam, kā jāved sarunas, ka nevaram būt tik amerikāniski, kā mūs bieži raksturo ārzemēs. Piemēram, attieksmē pret Kioto protokolu, cīņā pret globālo sasilšanu mēs nostājamies Eiropas pusē. Tāpat jautājumā par Starptautisko krimināltiesu, kur arī saduras ASV un ES viedokļi. Tas nebūtu iedomājams, ja Latvija nebūtu iestājusies ES.
Starp citu, aptaujas arī rāda, ka mūsu cilvēki ES uzticas vairāk nekā pašu valdībai. Tātad latviešiem jau ir visai pareiza nojauta. Kaut es nesaprotu šo pretrunu – ja jau mūsu cilvēki ES uzticas vairāk nekā pašu valdībai, tad kāpēc gan viņi aptaujā saka, ka ir vīlušies ES?

Krievijas negaidītā dāvana Latvijai

Lielākais pārbaudes akmens mūsu divpusējām attiecībām ar Krieviju pašlaik ir 9.maijs un Latvijas Valsts prezidentes paziņojums par gatavību braukt uz Maskavu, vienlaikus paužot Latvijas viedokli par padomju okupāciju.

ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa un Nīderlandes ārlietu ministrs Bernards Bots pēc tikšanās piektdien, 18. februārī, ASV Valsts departamentā Vašingtonā Foto: EPA/A.F.I.

Tagad jau redzams, ka Latvija ir panākusi diezgan lielu pozitīvo efektu ES – man pat grūti izsekot neskaitāmi daudzajiem rakstiem par šo jautājumu. Krievija ar savu aso reakciju uz Vairas Vīķes-Freibergas paziņojumu Latvijai negribēdama ir iedevusi lielu dāvanu. Mēs tagad par brīvu varam izskaidrot savu viedokli, mums nav jāmaksā liela nauda par reklāmas rullīšiem televīzijā. Krievija acīmredzot nebija gaidījusi, ka Latvijas puse pateiks: jā, mēs braucam! Krievija acīmredzot gaidīja, ka mēs atkal izrādīsim “pareizo stāju” un pateiksim: mēs nebraucam! Tad Krievijai propagandistiski būtu bijusi virs-roka. Bet propagandā visu laiku ir jāiet uz priekšu.
Tiesa, savu viedokli par 9.maija uzaicinājumu vēl nav pauduši Lietuvas un Igaunijas prezidenti. Taču Polijas prezidents brauks, kaut poļus Krievija “pamācīja”, ka viņiem “jāpateicas” par Jaltas konferences lēmumiem, kas viņus “atbrīvojuši”. Kā redzams, Krievija dažreiz uzvedas pilnīgi neadekvāti, un tas ir tas maigākais vārds. Kurš gan šodien nezina, kas tika paredzēts Teherānas un Jaltas konferencēs?!
Anglijas premjerministra Tonija Blēra nostāja, atsūtot sapratnes pilno vēstuli Latvijai, protams, ir ļoti nozīmīga. Tagad es gaidu līdzīgu nostājas deklarāciju no Vācijas federālā kanclera Gerharda Šrēdera, no Francijas prezidenta Žaka Širaka.

Prezidenta Buša vizītes vektors

Šī nedēļa atnākusi ar prezidenta Buša vizīti Eiropas valstīs. Bušs arī tiksies ar Eiropas Komisijas prezidentu Barrozu. Tas ir ļoti labi, jo saspīlējums starp ES un ASV viedokļiem bijis liels, īpaši Irākas kara sākumā. Tāpat arī diskusijās par Kioto protokolu un Starptautisko krimināltiesu. Latvijai ir ļoti svarīgi, lai starp ES un Ameriku būtu daudzmaz ciešamas attiecības. Par to cīnās arī mans institūts, piedaloties dažādās darba grupās, kas meklē kopīgus, abām pusēm pieņemamus risinājumus. Daudzi cenšas prognozēt Buša Eiropas vizītes rezultātus. Šo vizīti jau pamatīgi sagatavoja ASV valsts sekretāre Kondolīza Raisa ar savu politisko gudrību un sievišķo šarmu. Atklāti sakot, es pāris starptautiskos pasākumos kuluāros esmu dzirdējis, arī no ASV institūta pārstāvjiem, kam ir labi sakari Vašingtonā, ka prezidents Bušs mainījis savu viedokli un ir par ciešāku sadarbību ar ES. Ka tas ir ASV interesēs. Tā ka, domāju, mēs uz šo vizīti varam raudzīties ar piesardzīgu optimismu. Ja ne visos, tad vismaz galvenajos jautājumos.
Protams, mums svarīgākais jautājums ir attiecības ar Krieviju un ar valstīm, kas atrodas starp paplašināto ES un Krieviju: Baltkrieviju, Ukrainu, Moldovu, Gruziju, Armēniju un Azerbaidžānu. Tas ir mūsu interešu lauciņš, jo mēs gribam, lai šajās valstīs ir drošība un attīstās demokrātija. Un mēs negribam, lai atjaunotos Krievijas impērija, kas jau notiek. Mums līdzās Baltkrievijā jau pilnībā restaurēta Padomju Savienības kārtība, vien nedaudz citā formā. Krievija diemžēl atgriežas pagātnē, un tās nu galīgi nav iepriecinošas ziņas. Īpaši ja zinām, kāda bija Padomju Savienība. Un tagad redzam, ka Krievijas demokrātiski noskaņotā inteliģence ir gandrīz tādā pašā stāvoklī, kādā bija disidenti Padomju Savienībā.
Protams, ļoti nozīmīgas mums ir ASV attiecības ar Krieviju. Kondolīza Raisa jau ir pateikusi, ka “lietas, kas notiek Krievijā, nav labas, bet mēs tomēr nedrīkstam Krieviju izolēt”. Taču tas nenozīmē, ka mēs nevaram no Krievijas prasīt atbilstošu politiku. Mūsu Valsts prezidente ar savu lēmumu par 9.maiju arī uzskatāmi parādījusi, ka arī mēs esam pret Krievijas izolēšanu. Un mēs visai pasaulei esam parādījuši, ka sadarbosimies ar Krieviju tajās jomās, kur tas iespējams, bet nepieņemsim Krievijas viedokli jaunākās vēstures traktējumā.
Mēs esam aktualizējuši ļoti būtisku jautājumu – par visu pēckara kārtību Eiropā. Arī tāpēc mums ļoti uzmanīgi jāseko līdzi ASV prezidenta Buša vizītei Rietumeiropā.

Jānis Ūdris, “LV”

janis.udris@vestnesis.lv