Par laikrakstu un žurnālistu iekšējo brīvību

Vidzemes augstskolas viesdocents un Berlīnes Brīvās universitātes doktors A.Dimants jau sen pētījis masu informācijas līdzekļu attīstību un to darbības problemātiku. Viņš uzsver sabiedrības faktisko atkarību no masu medijiem, kas bieži vienīgie veido iedzīvotāju priekšstatus par valstī notiekošajiem politiskajiem, ekonomiskajiem un sociālajiem procesiem. Tāpēc būtiski ir apzināties katra medija objektivitāti vai neobjektivitāti, kā arī izprast to iemeslus.
Kā atzīst A.Dimants, līdzšinējie pētījumi liecina – ir nopietns pamats bažām par Latvijas medijos sastopamo iekšējo cenzūru un pašcenzūru, kas tiek realizēta dažādu politisko un ekonomisko spēku šauri savtīgo mērķu sasniegšanai. Pašcenzūra, paskaidro A. Dimants, ir žurnālista “labprātīga” atteikšanās no faktu publikācijas, baidoties no izdevēja vai redakcijas vadības represijām. Savukārt paškontrole uzskatāma par kooperatīvu, patiešām brīvprātīgu pasākumu mediju sabiedriskās atbildības īstenošanai un neatkarības nodrošināšanai. Tāpēc grāmatas autors kā mērķi un galveno darba uzdevumu definējis dažādiem īpašniekiem piederošu Latvijas laikrakstu redakcionālās politikas izvērtēšanu. Galvenais jautājums: kas un kā redakcijā lemj par publicējamā materiāla saturu un pieļaujamību?
Grāmatas pamatā ir aptauja, kuras laikā veiktas 82 intervijas. Tajās piedalījās piecu lielāko Latvijas dienas laikrakstu, kā arī astoņu reģionālo avīžu redaktori un žurnālisti. Atbildēt uz noteiktiem jautājumiem tika aicināti gan valsts valodā, gan krieviski iznākošo laikrakstu pārstāvji. Paralēli intervijām, kuru raksturīgākie fragmenti lasāmi grāmatā, autors veicis arī trīs, viņaprāt, nozīmīgāko latviešu laikrakstu satura analīzi.
Ainārs Dimants, apkopojot sava darba rezultātus, jūtas spiests izdarīt visnotaļ neiepriecinošus secinājumus. Pirmkārt, viņš norāda, mediju īpašnieku struktūrām ir ievērojama ietekme uz redakcionālo patstāvību. Ārvalstu investori mēdz vairāk atbalstīt un veicināt redakcionālo autonomiju, bet Latvijas mediju biznesa investori mēdz paši aktīvi iesaistīties laikrakstu ikdienas politikas veidošanā.
A.Dimants ar nožēlu atzīst, ka dažkārt izdevēji uz laikrakstu mēdz raudzīties drīzāk kā uz politisku instrumentu, nevis ilgtermiņa projektu preses biznesā. Grāmatas autors uzsver: medija īpašniekam ir tiesības noteikt redakcionālās vadlīnijas, taču šās tiesības ne vienmēr jāizmanto. Katrā ziņā par normālu nebūtu uzskatāma īpašnieka iejaukšanās laikraksta ikdienas darbā – tēmu izvēlei un redakcijas darba kārtībai jābūt pašas redakcijas ziņā, uzskata A. Dimants. Tāpēc svarīgi, lai lasītāji zinātu, kas ir katra medija īpašnieki: “Ja mēs zinām, kas finansē politiskās partijas, kāpēc lai mēs nevarētu zināt, kam pieder laikraksti?” uzsver A.Dimants.
Tomēr ne jau visi grāmatas tapšanas gaitā gūtie secinājumi ir negatīvi. A. Dimants atzīmē Latvijas žurnālistu augsto atklātības pakāpi intervijās, salīdzinot ar, piemēram, Igaunijas kolēģiem līdzīgu pētījumu kontekstā. Šis fakts, kā arī nopietnu kvalitātes kontroles sistēmu ieviešana vairākos laikrakstos ļauj nākotnē raudzīties ar optimismu. Un, protams, jaunā grāmata nav uzskatāma tikai par kritisku darbu – tās galvenais uzdevums ir rosināt uz domāšanu un pozitīvām pārmaiņām, nodrošinot lielāku Latvijas preses darba caurskatāmību un objektivitāti.

Juris Bārtulis, “LV”
juris.bartulis@vestnesis.lv