Vēl daži pieskārieni “baltajam lācim”

Lugas darbība noris laikā no 1937. līdz 1957.gadam Latvijā un aiz Polārā loka. Divu deviņpadsmitgadīgu cilvēku mīlas stāsts, kas sākas kādā vasaras ballītē, kad Gunārs uzlūdz Elzu uz deju un acumirklī uzkāpj viņai uz kājas… Mīlestība un nāve, laime un naids, uguns un ledus. Latvija un LPSR, dvēsele un prāts, ideāli un izdzīvošana. Izrāde par mums, ne kādiem citiem – tāliem, nezināmiem, tiem, kam vienkārši “nepaveicās”.
Vielu lugai devuši materiāli, kas atrodas Okupācijas muzeja zālēs un krājumos. “Konkrētība, nenovērtējamā konkrētība, kas uzkrāta fondos, līdzēja ne tikai dramaturgam, bet arī aktieriem, veidojot savus patiesi sarežģītos tēlus. Tika izskatīti vairāki simti videointerviju, tika pētīti fotomateriāli un dokumenti. Un, protams, lietas, īstas lietas. Vairākas izrādes epizodes nemaz nebūtu radušās, ja mēs neredzētu lietas paši savām acīm. Un skatītājs to novērtē – šīs “konkrētības” iespaido visvairāk.” (No lugas autora un iestudējuma režisora Laura Gundara raksta Okupācijas muzeja 2003.gada Gadagrāmatā.)
To apstiprina arī Okupācijas muzeja direktores vietnieks prof. Valters Nollendorfs: “Esmu izrādi skatījies vairākkārt, bet arvien sirds saraujas, kad, izrādei sākoties, aizkrīt tās smagās durvis. Domāju, ka šī ir režisora labākā izrāde. Tā nekultivē atriebības jūtas. Katarse, ko pārdzīvojam, jūtot līdzi citu cilvēku ciešanām, attīra dvēseli un iedarbina arī prātu.”
Arvien mazāk mūsu vidū ir to, kam vārdi “Sibīrija, izsūtījums, lēģeris” nozīmē paša dzīves daļu, arvien vairāk esam tie, kas zina vien to, ka, tos izdzirdot, ir jāpieklust. Kā uzskata izrādes producente Anna Putniņa, Laurim Gundaram kopā ar nedaudzo lomu atveidotājiem izdevies koncentrētā dramatiskā formā atgādināt par mūsu tautas traģisko likteni gulagā. Izrāde liek jautāt: kāpēc tad ir jāpieklust?
Vai tāpēc, ka pēkšņi esam kļuvuši tik goddevīgi? Vai tāpēc, ka klusēja tēvs un vecāmāte, arī mums neklājas par šiem notikumiem skaļi runāt? Vai varbūt tomēr mēs maz un ļoti maz par tiem zinām? Vai arī tāpēc, ka vienkārši negribas par to visu domāt? Par ko tad domāt negribas? Vai spējam vairs atbildēt konkrēti, ne izplūdušām standartfrāzēm?
Vai, izvairoties no neizbēgamās, taču mūs visus skārušās pagātnes, spējam šodien atbildēt, kad tad paši esam varonīgi, kad gļēvi, kad spēcīgi un kad vāji, kad mīlam un kad nododam? Sakām taču: esam bagāti ar to, kas ar mums ir noticis.
Bet vai zinām, kas ir noticis, kaut notikumi nav risinājušies nemaz tik sen?
Šādu misijas apziņu pauž visi izrādes veidotāji – režisors Lauris Gundars, aktieri Lelde Kalēja, Laila Kirmuška un Gundars Āboliņš, scenogrāfs Vilis Daudziņš un tērpu māksliniece Rūta Kuplā.
“Manis tur nebija. Tur bija mans tētis. Jautājiet viņam, jo viņš ar mani par to nerunā. Patiesībā es par to nekā nezinu. Par Vorkutu.” – Laila Kirmuška
“Es vēlētos, lai šis mūsu kopdarbs būtu kā tīra, godīga un gaiša piemiņas zīme mūsu tautas daudzcietušajām dvēselēm.” – Lelde Kalēja.
“Ja es to nezināšu, manis nebūs. Nebūs tāda, kāds es gribētu būt. Es vienkārši būšu, pavirši būšu šai pasaulē.” – Lauris Gundars.
Nākamnedēļ notiks trīs izrādes: 21., 22. un 28.februārī. Sākums 19.00. Biļetes cena 4 lati, skolēniem, studentiem un pensionāriem biļetes par puscenu, represētajiem ieeja brīva, iepriekš saņemot ielūgumus Okupācijas muzejā. Pulcēšanās “ceļojumam uz sasalušās uguns zemi” izrādes dienā 10 minūtes pirms sākuma Okupācijas muzejā Strēlnieku laukumā 1. Ģērbieties silti!

Aina Rozeniece, “LV”
aina.rozeniece@vestnesis.lv