– Naudas atmazgāšanas procesā ir trīs klasiskas stadijas. Pirmā ir līdzekļu nelikumīga iegūšana un ievadīšana finanšu sistēmā. Nākamais, sarežģītākais posms ir naudas apgrozīšana bankās, uz ko arī attiecas nesenie ASV pārmetumi. Nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizēšanas mēģinājumu pamatpazīmes bankām ir zināmas, par šādiem gadījumiem tiek ziņots kontroles institūcijām. Pēdējais posms ir integrācijas stadija, kad nelikumīgi iegūtā nauda tiek izmantota, uzdota kā legāla – ieguldījumos, uzņēmējdarbībā, īpašumu iegādē. Labākās iespējas “ķert” šo naudu ir sākuma stadijā un beigās, izmantošanas posmā.
Latvijā darbs ar nelegāli iegūtu līdzekļu legalizēšanas atpazīšanu sākās no 90. gadu vidus, konsultējoties ar Lielbritānijas, Holandes un ASV dienestiem, kuriem bija liela pieredze. Tagad mums ir labi sakārtots naudas iemaksu drošības posms bankās: visi klienti tiek identificēti, tomēr līdzekļu izmantošanas stadijas apzināšanā vēl ir daudz darāmā. Taču, analizējot ASV pārmetumus, jāņem vērā arī tas, ka konkurence finanšu pakalpojumu tirgū pasaulē ir ļoti ievērojama, ka mūsu banku aktīvā darbība daudziem var nepatikt. Konkurences apstākļos notiek sīva cīņa.

– Pārmetumi galvenokārt saistīti ar nerezidentiem. Tie ir reģistrēti ārzonas kompānijās, arī ASV. Ministru kabineta 2001.gada noteikumi Nr.267 gan rāda, ka, piemēram, Delavēras štats nav ārzona.

– Runa nav tikai par Krievijas, bet arī par citu Neatkarīgo Valstu Savienības (NVS) valstu pārstāvjiem. Mūsu izdevīgais ģeogrāfiskais stāvoklis, mūsu iespēja un pretendēšana būt finanšu saitei starp Eiropu un NVS valstīm – tas viss rada lielu nerezidentu loku. Esam izdevīgā situācijā, te var ātri nokļūt un darījumus kārtot krievu valodā. Taču situācija mainās. Piemēram, mainoties Ukrainas politiskajai situācijai, arī šajā valstī kļūs brīvāka naudas līdzekļu aprite, kas, protams, var mazināt nerezidentu īpatsvaru mūsu valsts bankās.

– Ir svarīgi, cik labi šos nerezidentus pazīstam, vai pārzinām viņu darbību. Prasības šai ziņā tiek kāpinātas. Būtībā naudas atmazgāšana ir kriminālpārkāpums, kas ietilpst tiesību aizsardzības iestāžu kompetencē. Tomēr dzīve parādīja, ka naudas atmazgāšanas, korupcijas un terorisma finansēšanas apkarošanā jāiesaista arī finanšu institūcijas un kredītiestādes, tātad – privātais bizness. Līdz 80. gadu beigām finansisti negribēja tajā piedalīties, visā pasaulē banku noslēpumu līmenis bija augsts. Tagad tas pazeminās, un pieaug prasības pazīt savu klientu. Tādēļ bankām jānodrošina iespējas piekļūt dažādiem reģistriem, citādi šīs prasības var palikt lozungu līmenī. Piemēram, izmantojot Latvijas bankas, darījumus ir kārtojuši 82 valstu rezidenti, un diezin vai katrs mūsu banku darbinieks zina, kā izskatās šo daudzo valstu pases. Valstij jārada iespēja nodrošināt šādu informāciju. Ja izvirzām nopietnas prasības privātajam biznesam, valstij jāliek pretim iespēja izmantot komunikācijas, salīdzināt personu datus. Tas nav viegls uzdevums, ja ņem vērā, ka bieži vien netiekam galā pat ar fiktīviem Latvijas uzņēmumiem, kuros arī notiek naudas atmazgāšana.

– Apzinātas ir, bet nekas jau nav mainījies pēc būtības, jo no aprites izslēgto uzņēmumu vietā tikpat viegli tiek dibināti jauni. Ir daudz problemātisku jautājumu visā procesā no uzņēmuma dibināšanas līdz slēgšanai. Manuprāt, ir vajadzīgs sistēmisks risinājums, nevis fragmentārs, citādi mēs liekam ielāpu uz ielāpa, bet lielas jēgas nav. Naudas pārskaitīšana uz fiktīviem uzņēmumiem ir gan valsts iekšēja, gan ārēja problēma. Visā pasaulē ir ārzonu problēmas, to vajag analizēt starptautiskā līmenī. Taču nelikumībām šajā jomā pielikt punktu būs grūti – brīvas kapitāla plūsmas apstākļos neviens nevar noteikt, kur personai jātur sava nauda. Uzņēmumu cilvēks var reģistrēt šeit, bet tikpat labi Panamā vai kur citur.
Taču situācija nav pilnīgi bezcerīga. Piemēram, savulaik bija lielas problēmas ar tā sauktajām šellbankām, kuras izmantoja ārējiem norēķiniem; beidzot tām ir pielikts punkts. Tagad šajā ziņā aktuālas ir ārzonu kompānijas. Ar tām ir kā tajā teicienā: ar cirvi var malku skaldīt, bet var arī cilvēku nosist. Šīs kompānijas nevarētu pelt, ja tiktu skaidri definēts, ka jābūt pieejamai informācijai par konkrētām personām, kas šādus uzņēmumus dibina.

– Tā ir daudzu gadu problēma, kas saistīta arī ar nodokļiem. Ārzonās galvenokārt “nosēžas” nenomaksātie nodokļi, un tas var būt gan noziegums, gan tā sauktā nodokļu optimizācija, ar legālām metodēm pelnīti naudas līdzekļi. Tur sākas nesaprašanās, jo, piemēram, ASV nodokļu nemaksāšana nav predikatīvs, ar nelegālu līdzekļu legalizēšanu saistīts noziegums. Par to var nonākt aiz restēm, taču tas būs fiskālais noziegums. Tad nu ārzonu pārstāvji saka: tas, ko mēs darām, ir tikai nodokļu administrēšana, tur nav nekā krimināli sodāma. Manuprāt, jāpanāk, lai visi spēlētu pēc vienādiem noteikumiem. Tiklīdz parādās vietas, kur var noslēpt patieso īpašnieku, tās tiek izmantotas. Piemēram, kredītiestāžu uzraudzības sektorā un azartspēļu biznesā ir stingri noteikumi, ir jāidentificē klients līdz fiziskai personai. Ārzonu jautājumu kā starptautisku problēmu varbūt var ietekmēt lielvalstis, mēs to varam aktualizēt.

– Ir jautājums: vai mūsu valstī izveidotā sistēma sekmē starpinstitucionālu problēmu risināšanu? Manuprāt, ne. Par to liecina gan mana pieredze, vadot starpinstitūciju darba grupas, gan iepriekšējā valdības vadītāja publiski paustais viedoklis par šo jautājumu. Jāmeklē citi risinājumi, aizstājot neefektīvās darba grupas. Viena no iespējām varētu būt valdības padomnieku korpusa nostiprināšana. Tajā jāstrādā cilvēkiem, kas pārzina vairāku ministriju kompetences sfēras un, konstatējot starpinstitūciju problēmas, ierosina to risināšanu. Tālāku šo problēmu risināšanu var uzticēt institūtiem, piemēram, Latvijas Universitātei vai Ekonomikas institūtam, panākot arī zinātnieku iesaistīšanu. Tie varētu strādāt pie jautājumu blokiem – uzņēmējdarbības jomā, krimināltiesiskā regulējuma, licencēšanas bloka, identifikācijas problēmām, ārzemju nerezidentu pārbaudes iespēju izzināšanas. Piemēram, gaļas kontrabandas uzņēmumu it kā vadīja mirusi persona. Institūcijām jāspēj nodrošināt kontaktus, lai laikus uzzinātu, vai šāda persona eksistē. Pie mums diezgan daudz mirušu cilvēku ir “iesnieguši” pārskatus. Tad nu šāda kompleksa un sistemātiska pieeja varētu dot nevis mazus ielāpus, bet izsvērtu stratēģisku plānu daudzu problēmu risināšanai. Atsevišķas darba grupas dažādās ministrijās strādā neefektīvi. To izstrādātie priekšlikumi ir nogrimuši gan Tieslietu ministrijā, gan valsts sekretāru atvilktnēs. Žēl resursu un laika, kas iztērēti tādā veidā.
Kopš likuma “Par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanu” pieņemšanas pagājuši gandrīz astoņi gadi. Situācija ir cita, iespējams, likums jāmaina. Man grūti ticēt, ka, visus spēkus apkopojot, valsts nevarētu tikt galā ar fiktīvo uzņēmējdarbību Latvijā. Mūsu zaudējumi ir fantastiski, vismaz ap 100 miljoniem latu gadā. Kāpēc tomēr nekas netiek mainīts pēc būtības?!

– Arī tagad cilvēki iebrauc valstī, saņem uzturēšanās atļauju, nodibina uzņēmumus un aizbrauc. Kā pārliecināties, ka viņi vispār ir dzīvi, eksistē? Domāju, ka Uzņēmumu reģistra kontroles funkcijas ir jāpaplašina. Lepojamies, ka mums ir ātra uzņēmumu reģistrācija, bet varbūt vēlāk tāpēc rodas problēmas. “Dinaz” lietā uzņēmums bija pārreģistrēts uz bērnu, Višķu tehnikuma audzēkņu vārda, bet kontroles institūcijas to nepamanīja. Tā valsts kasei iet garām ievērojamas summas. Fiktīvo firmu jautājumos jāstrādā profesionāļiem un starpinstitucionāli.

– 2003.gadā šādas firmas palika valstij parādā 104,4 miljonus latu pievienotās vērtības nodokļa. Pieskaitot akcīzes nodokli, iznāks vismaz 150 miljoni.

– Es tā vietā atbalstītu legālās prezumpcijas principu – personas pienākumu pamatot savu ienākumu legalitāti. Visi nodokļu maksājumi tiktu fiksēti, visi svarīgākie īpašumu veidi tiktu reģistrēti. Tiklīdz konstatētu, ka personas izdevumi atšķiras no ienākumiem, tai uzreiz būtu jāpierāda ienākumu avots. Nabadzīgajā Latvijā pērk visvairāk jauno automašīnu. Jāpaskatās, kas tās pērk un cik šie cilvēki maksā nodokļos.
Laikā, kad pasaulē cīnās ar terorisma finansēšanas problēmām, nelikumīgu finanšu līdzekļu apriti, mēs ieviešam elektronisko izlūkošanu, sarunu noklausīšanos, pilnveidojam tehniskās iespējas. Bet netiekam galā ar pierādījumu nastas pārlikšanu uz personas pleciem.
Tātad pirmā nepieciešamība būtu likums par legālo prezumpciju. Otra – nodokļu maksātājam būtu jāuzrāda savs konts.
Šodien mantiskā stāvokļa deklarācijas nedod iespēju redzēt, kur pārbaudāmajai personai ir konti ārzemēs, kādas ir kapitāla daļas akciju sabiedrībās, kādi šāda veida īpašumi ir ģimenes locekļiem. Viena lieta ir deklarēšana, cita – ienākumu pamatošana, un tā ir svarīga. Tādēļ ir nepieciešams komplekss, jauns likums, kas aptvertu visus minētos jautājumus.
Jāatzīmē arī, ka likumsargu rīcībā esošie cilvēku un tehniskie resursi ir dramatiski nepietiekami.

– Domāju, ka minētajā gadījumā atbilstoši mūsu likumdošanai jau ir iestājies noilgums. Bet, piemēram, Francijā noziegumiem pret sabiedrību un valsti nav noilguma.
Taču nobeigumā vēlētos teikt, ka pašlaik notiekošais cīņā ar nelikumīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju ir process, kas galarezultātā novedīs pie kvalitatīvi labākas šo likumpārkāpumu apkarošanas sistēmas.