Tā sauktā Baltijas problēma vēl arvien nenozūd no pasaules laikrakstu lappusēm. Vēl vairāk – pēc Baltijas republiku atbrīvošanas no vācu okupantiem šī “problēma” kļuvusi vēl biežāk apspriesta. Šīs “problēmas” “aktualitāti” nosaka tas, ka Anglijā daļēji, bet ASV pilnīgi atzīst tos Latvijas, Lietuvas un Igaunijas diplomātiskos pārstāvjus, kurus iecēlušas vēl agrākās plutokrātiskās, profašistiskās valdības, kā arī tas, ka patlaban Zviedrijā atrodas apmēram 30 tūkstoši bēgļu no Baltijas republikām, kuri uz turieni pārsvarā aizbrauca pagājušā gada vasarā un rudenī.
Pēdējos mēnešos ir bijušas vairākas Anglijas un ASV oficiālo valsts darbinieku uzstāšanās par “Baltijas problēmu”.
18.februārī aģentūra “Associated Press” ziņoja no Vašingtonas, ka pretpadomju “Lietuvas Nacionālās padomes” pārstāvji tikušies ar valsts sekretāra palīgu Dannu un Senāta ārlietu komisijas priekšsēdētāju Konneliju un iesnieguši viņiem memorandu, kurā lūguši atbalstu Lietuvas izveidošanas lietā, kura neieietu PSRS sastāvā.
Valsts departamenta oficiālie pārstāvji šo paziņojumu nekomentēja, bet, pēc korespondenta vārdiem, Konnelijs “Lietuvas Nacionālās padomes” pārstāvjiem paziņojis, ka patlaban viņš neko nevarot darīt, taču viņu lūgumu ņemšot vērā. Pēc korespondenta vārdiem, Konnelijs viņiem ieteicis, lai Lietuva, Latvija un Igaunija darbojoties saskaņoti, jo “kopīgi tās izveidošot stipru nāciju, kuras balsij būšot liela nozīme”.
Š.g. 3.marta preses konferencē uz jautājumu par to, vai Savienotās Valstis atsakās no Baltijas valstu tā saukto diplomātisko misiju atzīšanas, kuras vēl arvien skaitās diplomātisko pārstāvniecību Vašingtonā oficiālajā sarakstā, Rūzvelts paziņoja, ka šis jautājums Krimā neesot apspriests. Jautāts par to, vai Valsts departaments ir paredzējis izslēgt šo diplomātisko pārstāvju vārdus no oficiālo diplomātu saraksta, prezidents teica, ka par to esot jāprasa Valsts departamentam, jo viņš par šo jautājumu neko nezinot.
4.marta preses konferencē uz jautājumu par Baltijas valstu statusu, ciktāl tas skar šo valstu atzīšanu no Savienoto Valstu puses, tolaik valsts sekretāra pienākumu izpildītājs Grjū paziņoja, ka stāvoklis neesot mainījies. Kad korespondents speciāli jautāja, vai Savienoto Valstu valdība atzīst šos Baltijas valstu “sūtņus”, Grjū atbildēja apstiprinoši.
Š.g. 25.martā ASV Finanšu ministrija paziņoja, ka tā ir gatava izdot atļaujas maksājumiem no tiem atbrīvoto Eiropas valstu privāto personu un komerciālo organizāciju rēķiniem, kuri ir iesaldēti Savienotajās Valstīs. Aģentūra “Associated Press” ziņo, ka to valstu skaitā, uz kurām attiecas šis rīkojums, ir arī Igaunija, Latvija un Lietuva.
“Baltijas jautājumu” nesen interpretēja arī Anglija, ārlietu ministrs Īdens. Kā ziņoja aģentūra “Reuter” 7.martā, Kopienu palātā konservators Herberts Viljamss jautājis Īdenam, vai uz Latviju, Lietuvu un Igauniju attiecas angļu–krievu līguma 5.panta otrā daļa (saskaņā ar kuru līgumslēdzējas puses apņēmās necensties pēc teritoriālajiem ieguvumiem un nejaukties citu valstu iekšējās lietās). Īdens atbildēja: “Nē, šis pants attiecas uz pēckara periodu.” Viņš piebilda: ja palātas loceklis grib noskaidrot padomju valdības pozīciju attiecībā uz Latviju, Lietuvu un Igauniju, tad tas ir cits jautājums. Viljamss: “Vai tad tajā brīdī, kad tika parakstīts līgums, tās nebija neatkarīgas valstis?” Īdens: “Nē, padomju valdība tās par tādām neuzskatīja un tas tika izskaidrots daudzas reizes.”
Noteiktā negatīvā nozīmē, vai arī ASV un Anglijas valstsvīru nenoteiktā pozīcija iedvesmo Baltijas baltiešu emigrantu aprindas Anglijā, ASV, kā arī citās valstīs (pēdējā laikā – it īpaši Zviedrijā), kur tās ar pazīstamu un ietekmīgu personu atbalstu pin pretpadomju intrigas, protams, dažādās valstīs dažādos apmēros.
Tā, piemēram, pagājušā gada rudenī tika gatavota Visamerikas (vai pat plašāka) baltiešu konference Brazīlijā, taču pēdējā brīdī Brazīlijas valdība acīmredzot šai konferencei atteica viesmīlību, un tā nenotika. Saprotams, ka tajā gadījumā, ja brazīliešu valdība būtu devusi vietu tādai konferencei, tā būtu tikai zaudējusi; īpaši tajā momentā, kad tā apdomā jautājumu par diplomātisko attiecību nodibināšanu ar Padomju Savienību.
ASV rosīgu pretpadomju propagandu veic tā sauktais Latvijas sūtnis Bīlmanis. Viņam vietu piešķir arī daži amerikāņu laikraksti. Tā, piemēram, pagājušā gada oktobrī sakarā ar to, ka Sarkanā armija atbrīvoja Latvijas teritoriju no vācu iebrucējiem, laikraksts “Evening Star” publicēja Bīlmaņa vēstuli, kurā viņš apgalvoja, ka, izņemot 150 komunistus, Latvijas tauta “noraida boļševiku kundzību, kura nozīmē apspiestības saglabāšanu un kura, iespējams, ved uz tās pilnīgu iznīcību”.
Bīlmaņa un viņa pakalpiņu pretpadomju darbu atmasko Amerikā iznākušais latviešu laikraksts “Amerikas Latvietis”, kurš pamatos ieņem pareizu pozīciju. Bet Bīlmani atbalsta Argentīnā izdotais latviešu laikraksts “Latvija”, kurš arī jau agrāk ieņēma proulmanisku pozīciju.
Pozitīvu lomu nospēlēja pagājušā gadā ASV angļu valodā iznākusī G.Meiksina grāmata “Baltic riddle” (Baltijas mīkla), kurā autors uzskatāmā veidā parāda, ka “Baltijas problēma” ir radīta, iztopot imperiālistiem, ka neatkarīgas Baltijas valstis ir bezjēdzība, ka Baltijas tautas vienmēr ir cīnījušās nevis par savu valstu neatkarību, bet par brīvu Latviju, Lietuvu, Igauniju brīvā, bez cara Krievijā, ka savu patieso saimniecisko un kulturālo attīstību šās valstis var iegūt tikai ciešā kontaktā ar Padomju Savienību (Latvijas K(b)P CK ir diezgan pilnīgs šīs grāmatas izklāsts).
Gandrīz vienlaikus ar Meiksina grāmatas iznākšanu populārajā angļu nedēļas izdevumā “Picture Post” parādījās raksts par Baltijas valstīm, kuru ir uzrakstījis Oksfordas Sv.Magdalēnas koledžas vēstures pasniedzējs Teilors.
Raksta nobeiguma daļā Teilors rakstīja: “Baltijas valstis radās, pateicoties sarežģītai apstākļu ķēdei. Sākumā carismu sagrāva Vācija, pēc tam Vāciju sakāva sabiedrotie, pēc tam boļševiki izjauca Vācijas karaspēka mēģinājumu okupēt Baltijas provinces un, visbeidzot, sabiedroto spiediena rezultātā Vācijas karaspēks tika izdzīts. Nekur, ja neskaita Somiju, Baltijas valstu neatkarība nebija sasniegta ar pašu tautu pūlēm. Tas bija četru gadu kara gadījuma produkts, un šo valstu turpmākā pastāvēšana bija atkarīga no sabiedroto militārā pārsvara saglabāšanas Baltijas jūras rajonā.
Krievu revolūcija darīja galu cariskajam imperiālismam, un ja tas būtu bijis atkarīgs tikai no vienas pašas Krievijas, tad Baltijas valstis būtu varējušas turpināt savu mākslīgo pastāvēšanu. Taču Vācijā nenotika tāda pati revolūcija, un imperiālistiskā Vācija, lai kā arī tā maskētos, nevarēja atteikties no idejas par vācu koloniju izveidošanu Baltijas valstīs, tāpat kā nevarēja aizmirst neilgi pastāvējušo Baltijas impēriju 1918.gadā. Baltijas valstis centās pasargāt sevi, veicot zemes reformas, kuras ievērojamā mērā atņēma vācu mazākumam tā ekonomisko varenību, taču šis aizsargāšanās mēģinājums faktiski palielināja Baltijas vāciešu atkarību no Vācijas un tuvināja dienu, kad šīs valstis iekaros Vācija. Baltijas valstu tautas nevarēja cerēt uz to, ka tās ar saviem spēkiem spēs pretoties vācu agresijai, Anglija un Francija bija tālu un bezspēcīgas, bet atmiņas par carisko apspiestību atsvešināja Baltijas valstis no Padomju Savienības. Pārāk vēlu Baltijas valstis saprata, ka tās sev drošu nacionālo pastāvēšanu varēs nodrošināt tikai Padomju Savienības ietvaros. Baltijas tautas beidzot var sākt savu nacionālo vēsturi nevis kā mākslīgi suverēnas valstis, kuras izveidotas pēc vāciešu gribas, bet kā autonomas padomju republikas. Pēc tūkstošgadīgas apspiešanas tās var dzīvot pašas savu dzīvi, neatrodoties zem svešas kundzības.”