Kad zāles nekalpo veselībai, bet peļņai

Jāpamato dārgo medikamentu izrakstīšana

Latvijā 2004.gada pirmajā pusgadā zāļu tirgus apgrozījumam bija 20 procentu pieaugums, salīdzinot ar 2003. gadu, kad gada apgrozījums bija 100 miljoni latu. Te gan jāņem vērā, ka tas sakrita ar laiku pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, kad cilvēki vairumā iepirka zāles. J. Bundulis uzsver: zāļu firmu lobismu, kas ir problēma, nevajadzētu jaukt ar informāciju un zināšanām par medikamentiem, tas ir svarīgs farmaceitiskās aprūpes elements. Objektīvas zināšanas, kas vērstas uz pacientu un speciālistu, var palīdzēt lielam cilvēku skaitam. Tāpat nevajadzētu uzreiz negatīvi vērtēt jebkuru ārstu braucienu uz ārzemēm, lai piedalītos kongresos un semināros. Problēma ir tā, ka ne vienmēr viegli novilkt robežu starp zināšanām par zālēm un to neētisku izmantošanu.
Jau šobrīd Latvijas likumdošana aizliedz ārstam, materiālu interešu vadītam, nozīmēt pacientiem kādu konkrētu medikamentu. Sabiedrībā gan klīst baumas, ka mediķi no zāļu ražotājiem saņem konkrētus procentus par katru izrakstīto viņu firmas medikamentu. J.Bundulis, lūgts to komentēt, atbild, ka runāt var tikai par to, kas ir pierādāms. Un, ja ir šādi pierādījumi par konkrēta speciālista “sadarbību” ar medikamentu firmām, tad jau jāiejaucas tiesībsargājošām institūcijām. J.Bundulis atzīst, ka četrpadsmit neatkarības gados neviena krimināllieta par šādiem nodarījumiem nav ierosināta. Departamenta direktors domā, ka šāda prakse nav bieži izplatīta, jo ar katru dienu pieaug arī pacienta zināšanu līmenis. Bez tam, ja ārsts nemitīgi nozīmē kādu dārgu medikamentu, farmaceits aptiekā noteikti informēs, ka ir pieejamas šīs pašas grupas lētākas zāles.
Protams, ārvalstu farmācijas firmas izplata speciālistu vidū informāciju par saviem preparātiem, kura ārstiem būtu objektīvi jāizvērtē. Latvijā strādājošajai Ārvalstu farmācijas firmu asociācijai ir pat savs Ētikas kodekss, kas gan ne vienmēr tiek ievērots. J.Bundulis stāsta, ka Farmācijas departaments ir saņēmis ziņas no ārstiem: ierodas kāds firmas pārstāvis un sāk aģitēt, ka viņa ražotais medikaments ir daudz labāks nekā tas, kas tiek lietots. Un tiek doti mājieni – ja izrakstīsi manu medikamentu, es to neaizmirsīšu. Dažkārt vērojamas dīvainas sakritības, ka pieaug kādu zāļu izrakstīšanas biežums laikā, kad notiek ražotāju firmas rīkota mārketinga akcija.
Tajā pašā laikā J.Bundulis uzsver, ka tās visas ir tikai bažas un aizdomas, bet nav konkrētu pierādījumu, uz kuriem balstoties varētu izdarīt kādus secinājumus.
Turklāt kontrolēt ir iespējams tikai kompensējamās zāles, kas ir viena piektā daļa no visa zāļu tirgus. Medikamentu izrakstīšanas pamatotību pārbauda slimokasu kontrolārsti, kā arī Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija. J.Bundulis uzskata, ka ir svarīgi runāt par šo problēmu, informēt pacientus un vairot viņu zināšanu līmeni. Izskaidrot, it īpaši, ja runa ir par dārgu medikamentu, kas nav kompensējams, kādēļ jālieto tieši šis preparāts.

Valsts šantāža

Medikamentu firmas sadarbojas arī ar dažādām pacientu organizācijām. J.Bundulis stāsta: kamēr tās informē par medikamentiem konkrētās slimības ārstēšanai, viss ir labi, problēmas rodas tad, kad sākas lobisms, apgalvojumi, ka “mūsu zāles ir jūsu vienīgā iespēja”. Šādā gadījumā pacientam tiek sniegta vienpusēja informācija, radīts priekšstats, ka dārgais medikaments ir vienīgais risinājums.
Diemžēl Latvijā ir sastopami gadījumi, kad zāļu ražotāji kādai konkrētai slimnieku grupai kādu laiku dod savus preparātus par velti, par to pat neinformējot valsti. Un tad, protams, pienāk brīdis, kad bezmaksas terapija beidzas un zāļu firma pasaka: turpmāk šie medikamenti būs tikai par maksu. Tad dažādas pacientu organizācijas rīko protestus, izdara spiedienu, lai šīs zāles tiktu iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā. Būtībā tā ir uzskatāma par valsts šantāžu.
Jautāts, vai Farmācijas departaments šādos gadījums vēršas pret šīm firmām, J.Bundulis atbild, ka tās jau neko prettiesisku nav izdarījušas. Te ir jārunā par valsts un ražotāju sadarbības ētisko principu neievērošanu. Farmācijas departamenta direktors uzsver, ka vienmēr var notikt sarunas par kāda konkrēta medikamenta apmaksu konkrētai pacientu grupai, kad tajā piedalās gan valsts, gan ražotājs. Taču šīs sarunas pamatā nedrīkstētu būt klajš spiediens, turklāt veikts ar pacientu palīdzību.
J.Bundulis arī atzīst, ka medikamentu firmas visādiem līdzekļiem cenšas panākt savu preparātu iekļaušanu valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Lai gan departamenta direktors uzsver, ka personiski nekad nekādu spiedienu nav izjutis. J.Bundulis apgalvo, ka viņam, tāpat kā darbiniekiem, kas veido sarakstu, nav nācies saskarties ar kukuļdošanas mēģinājumiem. Taču tas, ka notiek dažāda veida lobēšana, nevienam nav noslēpums, to dara arī augstas ārvalstu amatpersonas, tajā skaitā vēstnieki.
Pozitīva lobisma piemērs varētu būt dažādu pacientu organizāciju vēlme diskutēt par viņiem nozīmīgu preparātu iekļaušanu apmaksājamo zāļu sarakstā, taču nav pieļaujams, ja aiz šīs organizācijas stāv zāļu ražotājs.
J. Bundulis arī uzsver, ka nav pieņemami, ja ārsti kopā ar zāļu ražotājiem rīko preses konferences, lai iepazīstinātu ar kādu preparātu. Lai gan, viņaprāt, Latvijā tādas lietas vairs nenotiek.

Krāpšanās farmācijas industrijā