Kad zāles nekalpo veselībai, bet peļņai

Viena no būtiskām problēmām veselības aprūpē ne tikai Latvijā, bet visā pasaulē ir medicīnas saplūšana ar farmāciju. Tas nozīmē, ka medikamentu ražotāju firmas visiem līdzekļiem cenšas panākt, lai tieši viņu ražotos preparātus ārsti izrakstītu pacientiem un valsts tos iekļautu kompensējamo medikamentu sarakstā. Turklāt jāpiebilst, ka bieži vien šo lobismu pavada korupcija. Kādas sekas tas atstāj uz veselības aprūpi kopumā un katru pacientu, kādēļ šos centienus ietekmēt ārstus un valsti tik grūti pierādīt, “LV” stāsta Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis.

Veselības ministrijas Farmācijas departamenta direktors Juris Bundulis Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Jāpamato dārgo medikamentu izrakstīšana

Latvijā 2004.gada pirmajā pusgadā zāļu tirgus apgrozījumam bija 20 procentu pieaugums, salīdzinot ar 2003. gadu, kad gada apgrozījums bija 100 miljoni latu. Te gan jāņem vērā, ka tas sakrita ar laiku pirms iestāšanās Eiropas Savienībā, kad cilvēki vairumā iepirka zāles. J. Bundulis uzsver: zāļu firmu lobismu, kas ir problēma, nevajadzētu jaukt ar informāciju un zināšanām par medikamentiem, tas ir svarīgs farmaceitiskās aprūpes elements. Objektīvas zināšanas, kas vērstas uz pacientu un speciālistu, var palīdzēt lielam cilvēku skaitam. Tāpat nevajadzētu uzreiz negatīvi vērtēt jebkuru ārstu braucienu uz ārzemēm, lai piedalītos kongresos un semināros. Problēma ir tā, ka ne vienmēr viegli novilkt robežu starp zināšanām par zālēm un to neētisku izmantošanu.
Jau šobrīd Latvijas likumdošana aizliedz ārstam, materiālu interešu vadītam, nozīmēt pacientiem kādu konkrētu medikamentu. Sabiedrībā gan klīst baumas, ka mediķi no zāļu ražotājiem saņem konkrētus procentus par katru izrakstīto viņu firmas medikamentu. J.Bundulis, lūgts to komentēt, atbild, ka runāt var tikai par to, kas ir pierādāms. Un, ja ir šādi pierādījumi par konkrēta speciālista “sadarbību” ar medikamentu firmām, tad jau jāiejaucas tiesībsargājošām institūcijām. J.Bundulis atzīst, ka četrpadsmit neatkarības gados neviena krimināllieta par šādiem nodarījumiem nav ierosināta. Departamenta direktors domā, ka šāda prakse nav bieži izplatīta, jo ar katru dienu pieaug arī pacienta zināšanu līmenis. Bez tam, ja ārsts nemitīgi nozīmē kādu dārgu medikamentu, farmaceits aptiekā noteikti informēs, ka ir pieejamas šīs pašas grupas lētākas zāles.
Protams, ārvalstu farmācijas firmas izplata speciālistu vidū informāciju par saviem preparātiem, kura ārstiem būtu objektīvi jāizvērtē. Latvijā strādājošajai Ārvalstu farmācijas firmu asociācijai ir pat savs Ētikas kodekss, kas gan ne vienmēr tiek ievērots. J.Bundulis stāsta, ka Farmācijas departaments ir saņēmis ziņas no ārstiem: ierodas kāds firmas pārstāvis un sāk aģitēt, ka viņa ražotais medikaments ir daudz labāks nekā tas, kas tiek lietots. Un tiek doti mājieni – ja izrakstīsi manu medikamentu, es to neaizmirsīšu. Dažkārt vērojamas dīvainas sakritības, ka pieaug kādu zāļu izrakstīšanas biežums laikā, kad notiek ražotāju firmas rīkota mārketinga akcija.
Tajā pašā laikā J.Bundulis uzsver, ka tās visas ir tikai bažas un aizdomas, bet nav konkrētu pierādījumu, uz kuriem balstoties varētu izdarīt kādus secinājumus.
Turklāt kontrolēt ir iespējams tikai kompensējamās zāles, kas ir viena piektā daļa no visa zāļu tirgus. Medikamentu izrakstīšanas pamatotību pārbauda slimokasu kontrolārsti, kā arī Medicīniskās aprūpes un darbspējas ekspertīzes kvalitātes kontroles inspekcija. J.Bundulis uzskata, ka ir svarīgi runāt par šo problēmu, informēt pacientus un vairot viņu zināšanu līmeni. Izskaidrot, it īpaši, ja runa ir par dārgu medikamentu, kas nav kompensējams, kādēļ jālieto tieši šis preparāts.

Valsts šantāža

Medikamentu firmas sadarbojas arī ar dažādām pacientu organizācijām. J.Bundulis stāsta: kamēr tās informē par medikamentiem konkrētās slimības ārstēšanai, viss ir labi, problēmas rodas tad, kad sākas lobisms, apgalvojumi, ka “mūsu zāles ir jūsu vienīgā iespēja”. Šādā gadījumā pacientam tiek sniegta vienpusēja informācija, radīts priekšstats, ka dārgais medikaments ir vienīgais risinājums.
Diemžēl Latvijā ir sastopami gadījumi, kad zāļu ražotāji kādai konkrētai slimnieku grupai kādu laiku dod savus preparātus par velti, par to pat neinformējot valsti. Un tad, protams, pienāk brīdis, kad bezmaksas terapija beidzas un zāļu firma pasaka: turpmāk šie medikamenti būs tikai par maksu. Tad dažādas pacientu organizācijas rīko protestus, izdara spiedienu, lai šīs zāles tiktu iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā. Būtībā tā ir uzskatāma par valsts šantāžu.
Jautāts, vai Farmācijas departaments šādos gadījums vēršas pret šīm firmām, J.Bundulis atbild, ka tās jau neko prettiesisku nav izdarījušas. Te ir jārunā par valsts un ražotāju sadarbības ētisko principu neievērošanu. Farmācijas departamenta direktors uzsver, ka vienmēr var notikt sarunas par kāda konkrēta medikamenta apmaksu konkrētai pacientu grupai, kad tajā piedalās gan valsts, gan ražotājs. Taču šīs sarunas pamatā nedrīkstētu būt klajš spiediens, turklāt veikts ar pacientu palīdzību.
J.Bundulis arī atzīst, ka medikamentu firmas visādiem līdzekļiem cenšas panākt savu preparātu iekļaušanu valsts kompensējamo medikamentu sarakstā. Lai gan departamenta direktors uzsver, ka personiski nekad nekādu spiedienu nav izjutis. J.Bundulis apgalvo, ka viņam, tāpat kā darbiniekiem, kas veido sarakstu, nav nācies saskarties ar kukuļdošanas mēģinājumiem. Taču tas, ka notiek dažāda veida lobēšana, nevienam nav noslēpums, to dara arī augstas ārvalstu amatpersonas, tajā skaitā vēstnieki.
Pozitīva lobisma piemērs varētu būt dažādu pacientu organizāciju vēlme diskutēt par viņiem nozīmīgu preparātu iekļaušanu apmaksājamo zāļu sarakstā, taču nav pieļaujams, ja aiz šīs organizācijas stāv zāļu ražotājs.
J. Bundulis arī uzsver, ka nav pieņemami, ja ārsti kopā ar zāļu ražotājiem rīko preses konferences, lai iepazīstinātu ar kādu preparātu. Lai gan, viņaprāt, Latvijā tādas lietas vairs nenotiek.

Krāpšanās farmācijas industrijā

Konferences “Krāpšana un korupcija veselības aprūpē Eiropā” mājas lapā www.ehfcc.com publicēts Vācijas medicīnas doktora, profesora Petera Šēnhēfera pētījums, kurā viņš pierāda medikamentu ražotājfirmu krāpšanos. Vispirms jau tas attiecas uz pseidoinovatīvu medikamentu radīšanu. Tās ir zāles, kuru medicīniskā iedarbība ir līdzvērtīga jau esošajām, taču tās nav, piemēram, tabletēs, bet kapsulās un maksā daudz dārgāk. Farmācijas industrija ik gadu 40 procentus no savas peļņas tērē tieši mārketingam. Diemžēl, kā raksta profesors P. Šēnhēfers, tas tiek veikts, viltojot klīniskos datus, uzpērkot medicīnas ekspertus un profesionālās organizācijas. Viņš apraksta gadījumu, kad kāda zāļu firma, izplatot jaunradītu medikamentu, par tā efektivitāti runājusi bez pierādījumiem, 10 negatīvus gadījumus nav publiskojusi, 3 negatīvus gadījumus uzdevusi par pozitīviem. Sastopama prakse, kad zāļu firmas datus par zāļu iedarbību pusgadā uzdod par vesela gada datiem. Ir gadījumi, kad zāļu pozitīvā iedarbība tiešām ir lielāka, taču tām ir nopietnas blaknes, par kurām ražotājfirmas klusē. P. Šēnhēfers arī raksta, ka no 200 Kanādas ārstiem ekspertiem 87 procenti sadarbojas ar farmācijas industriju, 58 procenti izmanto tās naudu saviem pētījumiem, bet 38 procenti ir vai nu darbinieki, vai padomdevēji medikamentu firmās. Šādas korporatīvas saites ir arī Latvijas problēma, kuru iespaido ārstu aizplūšana no medicīnas uz farmāciju.
Jautāts, kādēļ visus neatkarības gadus nav bijis nevienas ierosinātas lietas par korupciju un krāpšanu saistībā ar farmācijas industriju, J.Bundulis atbild, ka to ir ļoti grūti pierādīt. Bez tam līdz šim neviens šiem jautājumiem nav nopietni ķēries klāt. J.Bundulis uzsver, ka šeit palīdzīgu roku var sniegt arī paši pacienti. Ja kādam ir aizdomas, ka ārsts viņam nepamatoti visu laiku izraksta dārgu medikamentu, viņš var vērsties Farmācijas departamentā vai Valsts farmācijas inspekcijā. Diemžēl pacienti pārsvarā atsakās rakstīt oficiālu sūdzību.
J.Bundulis atzīst, ka ir optimists un pārliecināts: ja nākotnē ārsti un farmācijas firmas jutīs, ka tiek kontrolētas, situācija krasi mainīsies. Kā jau minēts, problēma ir arī tā, ka šobrīd var kontrolēt tikai kompensējamo zāļu izrakstīšanu, kas ir 20 procenti no visiem medikamentiem. Ja runā par visām recepšu zālēm, tad to ir 40 procenti. Šobrīd vēlas uzskaitīt arī stipras iedarbības zāles. Tikko “informatīvajā laukā” būs ap 50 – 60 procenti zāļu, būs iespējams daudz precīzāk identificēt visas problēmas.

Rūta Kesnere, “LV”

ruta.kesnere@vestnesis.lv