Godātie Valsts valodas komisijas locekļi! Dāmas un kungi!
Trīs gadus esam audzinājuši bēru kumeliņu, ceturtā gadiņā liku seglus mugurā. Liku seglus mugurā, un gāju tur, kur vajadzēja… Valsts valodas komisija trīs gadus ir tikusi Valsts prezidenta iestādes paspārnē audzināta, barota, gan jāsaka, varbūt ar mazliet liesām auzām, tomēr ar valsts atbalstu, un tas jau tomēr ir novērtējams atbalsts, un ķērusies pie valstiski būtisku, nozīmīgu jautājumu apzināšanas, situācijas izvērtēšanas un risinājumu meklēšanas. Varētu teikt, ka tagad, pēc trim gadiem šī komisija tiešām ir zirgā un gatava jāt tālāk šajos jaunajos apstākļos, kuros Latvija kā pilntiesīga Eiropas dalībvalsts saskaras ar visiem tiem modernās Eiropas un modernās globalizētās pasaules izaicinājumiem, esot vienīgā valsts pasaulē, kur latviešu valoda ir valsts valoda, un vienīgā pasaulē, kam ir gan morālais pienākums, gan arī tiesības rūpēties un gādāt par šīs ļoti senās valodas saglabāšanu, izkopšanu un nodošanu tālākām paaudzēm, tās saglabāšanu kopējā cilvēces valodu mantojuma kopējā pūrā.
Mums šeit savā attieksmē pret latviešu valodu ir pienākums un atbildība valstiskā un politiskā līmenī, jo komisijas nodibināšanu ir atbalstījusi valdība un Saeima. Šī komisija ar sava darba mērķiem ir guvusi atbalstu arī starptautiskā apritē, tātad Latvijas situācija un Latvijas nostāja attiecībā uz latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu ir guvusi starptautisku atzinību. To neapstrīd starptautiskās institūcijās, un latviešu valodas kopšana un uzturēšana ir tieši mūsu atbildība, turklāt atbildība ne tikai valsts iestāžu līmenī, bet, protams, profesionālā valodnieku līmenī, visas sabiedrības līmenī.
Valoda ir mūsu kopējā manta visplašākā nozīmē, valoda ir visiem valstī, kas to lieto, valoda ir tās lietotājiem, un es ļoti ceru, ka šajos pagājušajos trīs gados ir izveidojusies izpratne par to, ka ir jānotiek nemitīgai mijiedarbībai starp valodas speciālistiem un valodas lietotājiem. Valoda ir pārmantota no iepriekšējām paaudzēm, tā nemitīgi aug, pārveidojas, bet pārveidojas kā vienota sistēma, kur viss turas savstarpēji kopā un ir savstarpēji atkarīgs. Mēs esam reizē valodas lietotāji un tās veidotāji, zināmā mērā arī tās vērotāji un analītiķi. Tas ir sarežģīts darbs, ļoti daudz izaicinājumu, bet sevišķi sarežģīta ir šī saistība starp oficiālām valsts varas iestādēm, zinātniekiem, pētniekiem, speciālistiem un beigu beigās ikvienu valodas lietotāju ikdienā no agra rīta līdz vēlam vakaram.
Es vēlētos apsveikt visus tos, kas piedalījušies Valodas komisijas izveidē, vēlos pateikties Mārai Zālītei par pūlēm, kuras viņa uzņēmās, komisiju vadot. Es vēlētos pateikties komisijas priekšsēdētājam Andrejam Veisbergam par pūlēm, pateikties Daigai Jomai par viņas atbalstu, visiem komisijas locekļiem, paldies visiem par jūsu ieguldīto darbu un it īpaši paldies par tām brīvprātīgajām darba virsstundām, ko esat šeit ieguldījuši. Man ir prieks redzēt šeit kopā tik daudzus aktīvus darbiniekus, es pateicos jums par paveikto, es aicinu jūs darīt to, ko jūs katrs vislabāk mākat un protat, palīdzēt mums likt savus prātus kopā un nākt ar priekšlikumiem, ar risinājumiem par to, kas būtu mūsu nākotnes izaicinājums, mūsu prioritātes, kam būtu jāpievērš uzmanība, ko varam darīt paši, ko varam dod citiem.
Es ceru, ka mēs visi varētu turpināt strādāt ar mūsu kopējiem spēkiem, un es ceru, ka mēs varētu kā tautasdziesmā: kad puisis aizjāj sievu lūkoties ar šo paša greznoto kumeliņu, viņam sākas pilnīgi jauns dzīves posms, pilnīgi jaunā kvalitātē, dibinot savu ģimeni. Arī mūsu valsts iegājusi jaunā vēstures posmā, jaunā kvalitātē, un tas ir brīnišķīgs brīdis, ka mēs visi varam raudzīties nākotnē ar citiem nosacījumiem un citiem pamatiem. Lai tad šī nākotne mums veidojas tik tiešām skaista, lai mūsu valoda turpina burbuļot, aprakstot ne tikai to, kas notiek dabā, bet arī visu to, ko modernā tehnoloģija ir ienesusi mūsu dzīvē, sabiedrībā ar jauniem priekšstatiem un jauniem jēdzieniem, kas prasa terminus, vārdus, kā tos apzīmēt.
Paldies jums visiem!