Zemkopības ministrs Mārtiņš Roze informēja deputātus par to, kādas zvejas iespējas, tai skaitā nozvejas kvotas un zvejas liegumi, noteiktas 2005.gadam. Salīdzinājumā ar iepriekšējo periodu kvotas ir samazinātas mencu zvejai Baltijas jūrā (par 16,8%) un reņģu zvejai Rīgas līcī (par 3,2%). Savukārt atļautais reņģu nozvejas apmērs Baltijas jūrā ir palielināts (par 20,6%), kā arī krietni pieaugusi brētliņu nozvejas kvota (par 31%).
Turklāt Latvijai pirmo reizi piešķirtas patstāvīgas kvotas makreļu un jūras sarkanasaru zvejai. Kā informēja Valsts zivsaimniecības pārvaldes priekšnieks Normunds Riekstiņš, gadījumā, ja Latvijas zvejniekiem nebūs iespēju pašiem nozvejot kvotā noteiktos makreļu lomus (85 tonnas), šo kvotu varēs izmantot apmaiņai ar citām valstīm. Jau uzsāktas sarunas ar Poliju par makreļu kvotas apmaiņu pret jūras sarkanasaru kvotu.
M.Roze un N.Riekstiņš arī norādīja, ka pieņemtie nozvejas apmēri ir ļoti tuvi Latvijas pozīcijai šajā jautājumā. Piemēram, panāktā vienošanās par 16,8% mencu kvotas samazinājumu tikai nedaudz pārsniedz Latvijas pozīcijā pieņemto pieļaujamo samazinājumu par 15%. Šī kompromisa vienošanās ir liels progress, salīdzinot ar 50% mencu nozvejas samazinājumu, ko sākotnēji pieprasīja Eiropas Komisija.
Jauno kvotu radītā ietekme uz Latvijas zivsaimniecību vērtējama kā apmierinoša vai pat pozitīva – pēc Latvijas Zivsaimnieku asociācijas veiktajiem aprēķiniem, samazinātā mencu nozvejas apjoma radītie zaudējumi – 600 tūkstoši latu – tiks pilnībā segti ar ieņēmumiem no pieaugušā brētliņu nozvejas apjoma – aptuveni viens miljons latu.
Prognozes nav tik pozitīvas, kad tiek aplūkotas Latvijas zivsaimniecības perspektīvas ilgākā laika periodā. Galvenās problēmas ir saistītas ne tikai ar zivju apjoma samazināšanos Baltijas jūrā un līdz ar to nozvejas kvotu samazināšanu, bet arī ar Latvijas zvejnieku trūcīgajām iespējām ieguldīt naudu jaunu kuģu iegādē. Kā informēja Latvijas Zivsaimnieku asociācijas prezidents Inārijs Voits, ir nepieciešama zvejas kuģu flotes atjaunošana un modernizēšana, kā arī kuģu un zvejas uzņēmumu skaita samazināšana. Zvejnieki var saņemt kompensācijas par sagriešanai nodotajiem kuģiem, savukārt zvejnieku skaita samazināšanās nodrošinātu atlikušajiem zvejniekiem lielākas iespējas pastāvēt. I.Voits uzskata, ka zvejniecības perspektīvas ilgā laika periodā ir pesimistiskas, tāpēc daļai zvejnieku jau laikus jāsāk pārkvalificēties.
Atbildot uz deputātu jautājumiem par to, kādā veidā kompensēt zvejnieku pieaugošo neapmierinātību, N.Riekstiņš pastāstīja, ka tiek rīkotas tikšanās ar zvejniekiem, kurās tiek skaidrotas jaunajās regulās ietvertās prasības. Ir atrasts arī nozvejas kvotu sadales mehānisms starp pašvaldībām. Deputāti arī norādīja, ka zvejnieki ir neapmierināti ar to, ka Latvijas ekonomiskajā zonā zvejo ārzemju kuģi, īpaši tika runāts par dāņu kuģiem, kas zvejo mencas. Situāciju skaidrojot, Valsts vides dienesta Jūras un iekšējo ūdeņu pārvaldes direktors Guntis Drunka informēja, ka Latvijas ekonomiskajā zonā pagājušā gada laikā ir zvejojis 41 kuģis, pieci no tiem regulāri. Šis skaits ir niecīgs, salīdzinot ar Latvijas kuģu skaitu, kas ik dienas dodas zvejā. Pie Latvijas krastiem esošo austrumu mencu populācija ir krietni sliktākā stāvoklī nekā Dānijas tuvumā mītošās rietumu mencas, tāpēc G.Drunka izteica šaubas par to, ka dāņu kuģi šeit ieradušies mencu zvejā.
Deputātu interesi izraisīja arī Baltijas lašu tirdzniecības aizliegums Latvijā. Kā paskaidroja ministrs M.Roze, pēc lašos esošā paaugstinātā dioksīna līmeņa konstatēšanas to tirdzniecības aizliegums bija neizbēgams. Lietuva un Igaunija izvairās no dioksīna līmeņa pārbaudes, kaut, visticamāk, dioksīna saturs šajās valstīs nozvejotajos lašos ir tāds pats kā Latvijas lašos. M.Roze uzskata, ka nedaudz paaugstinātais dioksīna līmenis lašos nav bīstams cilvēks veselībai, tāpēc ministrs domā, ka Briselē būs jādiskutē par zivīs pieļaujamo dioksīna normu.