Par ES stratēģiju izaugsmes un nodarbinātības veicināšanai

Eiropas Komisija 2.februārī iepazīstināja ar jaunu Eiropas Savienības (ES) stratēģiju, lai veicinātu izaugsmi un nodarbinātību. Šīs stratēģijas mērķis ir no jauna iedzīvināt tā saukto Lisabonas programmu – no 2000. gada īstenojamo Eiropas Savienības ekonomikas reformu programmu. Pasākumi, ko ierosinājusi Eiropas Komisija, par 3 % varētu palielināt iekšzemes kopproduktu (IKP) līdz 2010. gadam un radīt vairāk nekā 6 miljonus darba vietu. Šie ir pārliecinoši argumenti, lai rīkotos nekavējoties. Piecus gadus kopš tās sākšanas Lisabonas stratēģijas īstenošanas gaita rāda, ka paredzētie rezultāti netiek sasniegti. Lai saglabātu Eiropas Savienības ilgtspējīgu attīstību nākotnē, jāstiprina Eiropas Savienības konkurētspēja un jāpanāk tās ekonomikas dinamisms. Eiropas Komisija ir noteikusi konkrētu rīcības programmu, lai Eiropas Savienībā un tās dalībvalstīs radītu ilgtspējīgu ekonomikas izaugsmi, kā arī vairāk un labākas darba vietas. Dalībvalstis tiek aicinātas sākt jaunu ES partnerību izaugsmei un nodarbinātībai pavasara Eiropadomē (2005. gada 22. un 23. martā).
Eiropas Komisijas priekšsēdētājs Žozē Barrozu teica: “Eiropai jāsasniedz vairāk. Šodien mēs piedāvājam atraisīt Eiropas milzīgo ekonomisko potenciālu. Tas ir vajadzīgs, lai saglabātu to Eiropas sabiedrības modeli, ko tik augstu vērtējam. Tas ir pamats sociālajam taisnīgumam un iespēju radīšanai ikvienam. Mūsu ambīcijas nav mazinājušās. Lisabonas vispārīgie mērķi bija pareizi, taču to īstenošana bija vāja. Iepriekšējo piecu gadu mācība ir tā, ka mums jāpārorientē šī programma, lai sasniegtu rezultātus. Es ticu, ka līdz ar šo jauno stratēģiju mums būs pareizie instrumenti, lai sasniegtu mūsu mērķus. Īstais jautājums nav par faktiem un skaitļiem uz papīra. Tas ir par to ietekmi uz cilvēku dzīvi: kā mēs maksājam par izglītību, pensijām, sociālajiem pakalpojumiem un veselības aprūpi. Izsakot šos priekšlikumus, mēs esam veikuši grūtu izvēli un pieņēmuši grūtus lēmumus. Mūsu vīzija ir un paliek ilgtspējīga attīstība. Eiropas Komisija būs nelokāma tās apņēmībā panākt ekonomikas atjaunotni.”
Priekšsēdētāja vietnieks Ginters Ferhoigens piebilda: “Šoreiz mums viss ir jāizdara, kā nākas, jāapvieno spēki un jāsniedz tas, kas mūsu pilsoņiem interesē visvairāk, – darba vietas. Šodienas galvenā doma ir: nav pārdabisku risinājumu. Mums jāķeras pie darba partnerības garā un jānosaka politiskais pamats darba vietu un izaugsmes radīšanai. Eiropas Komisija ieguldīs savu artavu, lai uzņēmumi varētu turpināt uzņēmējdarbību.”
Eiropas Komisija 2.februārī iepazīstināja ar saviem politikas ieteikumiem tā sauktās Lisabonas programmas termiņa vidusposma pārskatam. Lai pārietu no vārdiem pie darbiem, Eiropas Komisija uzskata, ka ir jāatjauno spars un jākoncentrējas uz mazāku skaitu sasniedzamu mērķu. Lisabonas stratēģijas novirzīšanos no kursa ietekmēja vairāku iemeslu kopums: ekonomiskie apstākļi, neskaidrā starptautiskā situācija, lēnā īstenošanas gaita dalībvalstīs un pakāpenisks politiskās uzmanības zudums.
Saskaroties ar tādiem izaicinājumiem kā Eiropas sabiedrības novecošanās un starptautiskās konkurences pastiprināšanās no tādām valstīm kā, piemēram, Indija un Ķīna, Eiropai jāveicina produktivitātes pieaugums un jānodarbina vairāk cilvēku.
Eiropas Komisija piedāvā konkrētu rīcības programmu, kas paredz
padarīt Eiropu pievilcīgāku ieguldījumiem un darbam:
• pabeigt vienotā tirgus ieviešanu jomās, kas var sniegt reālu izaugsmes un nodarbinātības pienesumu un kas ir būtiski nozīmīgas patērētājiem (līdzsvarota vienošanās par pakalpojumiem, reglamentētām profesijām, enerģētiku, valsts iepirkumu un finanšu pakalpojumiem, līdzsvarota vienošanās par REACH jauno programmu attiecībā uz ķimikālijām, kurā ņemta vērā konkurētspējas, jauninājumu un mazo un vidējo uzņēmumu (MVU) ietekme);
• nodrošināt atvērtus un konkurētspējīgus tirgus Eiropā un ārpus tās: novirzīt valsts atbalstu uz nozarēm ar augstu izaugsmes potenciālu, radīt MVU draudzīgu uzņēmējdarbības vidi, dot pieeju trešo valstu tirgiem, vienkāršot Eiropas un valstu tiesību aktus;
• uzlabot Eiropas un valstu tiesību aktus, lai samazinātu administratīvo izmaksu slogu;
• izvērst un uzlabot Eiropas infrastruktūru;
• turpināt centienus attiecībā uz Kopienas patentu un virzīties uz priekšu attiecībā uz vienotu uzņēmumu ienākuma nodokļa bāzi.
Zināšanas un jauninājumi izaugsmei:
• sasniegt 3 % no IKP izdevumiem pētniecībai un attīstībai;
• veicināt informācijas un sakaru tehnoloģiju (IST) lietošanu;
• veicināt jauninājumu centru izveidi, kas sasaista reģionālos centrus, universitātes un uzņēmumus;
• atbalstīt Eiropas Tehnoloģiju iniciatīvas ar valsts un privātās partnerības palīdzību;
• veicināt ekojauninājumus, kas ir energoefektīvi un mazina emisijas;
• dot ieguldījumu spēcīgas Eiropas rūpniecības bāzes izveidē, sekmējot valsts un privātā sektora partnerību;
• izveidot Eiropas Tehnoloģiju institūtu, lai piesaistītu Eiropai labākos prātus, idejas un uzņēmumus.
Radīt vairāk un labākas darba vietas:
• iesaistīt darbā vairāk cilvēku, jo īpaši samazinot jaunatnes bezdarbu (Eiropas Jaunatnes iniciatīva) un modernizējot sociālās aizsardzības sistēmas;
• palielināt darbinieku un uzņēmumu pielāgošanās spējas un darba tirgu elastību, likvidējot darbaspēka mobilitātes šķēršļus;
• vairāk ieguldīt cilvēku resursos – nodrošināt labāku izglītību un prasmes, reformējot ES struktūrfondus un Kohēzijas fondu.
Partnerība: gan Eiropas Savienībai, gan tās dalībvalstīm ir atbildība par nodarbinātības, makroekonomikas politikas un strukturālo reformu vispārīgajām politikas jomām, tādēļ vajadzīga partnerība. Rīcības programmā skaidri nodalītas darbības dalībvalstu un Eiropas Savienības līmenī: balstoties uz iekšējā tirgus programmas pieredzi, tajā noteikta atbildība, termiņi un tiek novērtēts sasniegtais. Valdībām būtu jānozīmē "Lisabonas kungs / kundze", kas būtu atbildīgi par programmas īstenošanu.
Tā vienkāršo darba mehānismu: pēc plašas apspriešanas turpmāk būs viena vienota valsts rīcības programma un viens vienots valsts īstenošanas ziņojums.
Eiropas Komisija spēs sasniegt tās ieguldījumu un sociālās kohēzijas mērķus tikai tad, ja dalībvalstis būs gatavas nodrošināt Eiropas Savienībai tādu budžetu, kurā atspoguļojas tās galvenās ekonomikas un sociālās prioritātes un kopīgās apņemšanās.