Es gribu pievērst jūsu uzmanību šodien izskatītajiem jautājumiem.
Vienu no tiem sagatavoja un iesniedza Tautas saskaņas partijas frakcija, proti, “Par Latvijas Nacionālo bruņoto spēku vienību atsaukšanu no līdzdalības starptautiskajās operācijās Irākā”. Pamatojums ir ļoti vienkāršs. Tuvākajā sestdienā un svētdienā notiks vēlēšanas Irākā, un mēs uzskatām, ka atrasties okupācijas karaspēka sastāvā mums nav prātīgi. Visu laiku palielinās irākiešu pretošanās Irākā. Šis jautājums ir arī cieši saistīts ar mūsu prezidentes braucienu uz Maskavu 9.maijā. Prezidente pievērš uzmanību jautājumam par Latvijas okupāciju padomju laikā, bet mēs paši atrodamies Irākā okupācijas karaspēka sastāvā. Kā mēs varam runāt ar citām valstīm un skaidrot tām savu pozīciju? Mūsu Ārlietu ministrijai ir vajadzīga ļoti prātīga pozīcija, lai nebūtu dubultstandartu.
Es gribu pievērst jūsu uzmanību arī jautājumam par nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Vienotas integrācijas sabiedrības izveidošanā Aigara Kalvīša jaunās valdības prioritāte bija vienot Latviju, nevis šķelt. Bet tagad mēs izdalām vienu grupu, kas saņems no Aizsardzības ministrijas līdzekļus – ikmēneša pabalstu 50 latu apmērā. Tas ir ļoti vienkāršs risinājums – atpirkties no cilvēkiem, dot viņiem naudiņu, nevis uzlabot veselības aprūpi un nodrošināt pienācīgu pensiju visiem Latvijas iedzīvotājiem. Mēs atkal izdalām kaut kādu vienu grupiņu. Šodien mēs nedzirdam pamatojumu, kāpēc mums tas jādara. Tautas saskaņas partija uzskata, ka visi Latvijas iedzīvotāji ir vienādi un nevar dalīt cilvēkus, lai vieni būtu labāki par citiem. Mums liekas, ka Aizsardzības ministrija nezina, kur iztērēt naudu, un tādā veidā nolēma tieši no sava budžeta palīdzēt pretošanās dalībniekiem. Mēs balsojām pret to. Turpmākajos lasījumos piedāvāsim priekšlikumus, lai turpmāk nebūtu šāda nevienlīdzība.

Vai jums neliekas, ka mēs dzīvojam absurda teātrī? Mums ir nabadzība, mums ir noziedzība, mums ir sociālas problēmas un bezdarbs. Vairāk nekā 500 cilvēku pagājušajā gadā gāja bojā autokatastrofās. Vairāk nekā tūkstotis izdarīja pašnāvības. Šinī it kā mīkstā ziemā jau vairāk nekā 20 cilvēki nosaluši. Bet ar ko nodarbojas Saeima? Ne jau ar šīm svarīgajām problēmām.
Šodien izskatīja svarīgu jautājumu par nacionālajiem partizāniem. Mēs uzskatām, ka, ja atbalsta, tajā skaitā materiāli vai piešķirot citus atvieglojumus, tad vajag, lai tas vieno sabiedrību. Vajag vienādi atbalstīt gan Sarkanās armijas cīnītājus, gan arī “Waffen SS” cīnītājus; gan nacionālos partizānus, gan arī Oškalna un Viļa Samsona partizānus. Viņu nav tik daudz, viņi ir večuki. Pieņemsim, ka visi viņi domāja un cerēja, ka cīnās par Latvijas neatkarību.
Ļoti ilgu laiku tātad arī nodokļu maksātāju līdzekļus tērējam, oponējot Saeimā, vai atbalstīt vai neatbalstīt prezidentes kundzes deklarāciju. Un atkal. Viena partija izvirzīja jautājumu, lai Saeima nosodītu Krievijas prezidenta Putina kunga izteicienus, bet cita partija – lai mēs atbalstītu šo deklarāciju. Vēl citi gudrinieki runā par to, ka vajadzētu cīnīties par Abreni un tā tālāk. Nevar iet uz priekšu, skatoties atpakaļ. Vairāk nekā 90 deputātu bija zālē, bet viņi izdarīja visu, lai nebūtu kvoruma.
Varbūt pēdējais. Es gribu pateikt, ka, mūsuprāt, neviens privātīpašnieks vairs nevar justies droši. Šodien Saeimā pirmajā lasījumā atbalstīja Satversmes 81.panta noteiktajā kārtībā izdotos Ministru kabineta noteikumus – grozījumus likumā “Par nekustamā īpašuma piespiedu atsavināšanu valsts vai sabiedriskajām vajadzībām”. Pret šiem grozījumiem balsoja tikai kreiso pozīciju deputāti. Saeimas valdošā vairākuma akceptētie grozījumi nosaka, ka īpašuma tiesības uz īpašumu pāriet valstij vai pašvaldībai ar attiecīgā likuma spēkā stāšanās brīdi. Tas nozīmē, ka īpašums var tikt atņemts pat tad, ja vēl nav panākta vienošanās par atlīdzības apmēru. Labējās partijas ir rādījušas bīstamu juridisku precedentu. Tagad neviens privātīpašnieks vairs nevar būt drošs, ka ar viņu valsts neizrīkosies tieši tāpat, atņemot īpašumu un pretī piedāvājot netaisnīgu, tirgus vērtībai neatbilstošu samaksu.
Frakcija “PCTVL” aicina Latvijas sabiedrību, masu informācijas līdzekļus un sabiedriskās organizācijas vērsties pie valdošo partiju deputātiem, aicinot viņus ievērot Satversmē nostiprinātās tiesības uz īpašumu un balsot pret nepārdomātajiem grozījumiem.

Pēc mūsu domām, šodien bija neparasta sēde tajā ziņā, ka diezgan negaidītā veidā bija jāiztirzā ļoti svarīgs jautājums, kuram faktiski bija pietiekami daudz laika, – jautājums par mūsu zemes okupāciju, tās atzīšanu starptautiskā līmenī līdz pakāpei, ka arī Krievija to atzīst. Viss notiek tā, lai šīs okupācijas sekas tiktu likvidētas. Man žēl, ka sakarā ar Tautas partijas ierosināto atbalstu Valsts prezidentes izstrādātajai deklarācijai mums tik sasteigtā veidā bija jādebatē par šo jautājumu.
Mēs, “Jaunā laika” deputāti, neskaram pašu šo deklarāciju, jo prezidente, mūsuprāt, var paziņot, ko vien viņa vēlas. Mēs pilnā mērā atzīstam viņas iniciatīvu darīt labāko, kas ir mūsu valsts interesēs, ieskaitot to, lai Otrā pasaules kara sekas pēc atjaunotas padomju okupācijas tiktu pienācīgi novērtētas un lai tas sasniegtu tādu mērķi, kas atbilst mūsu tautas interesēm. Atsakoties diskutēt par šo prezidentes paziņojumu satura ziņā, mums vispār bija iebildums nodarboties ar šo tematu. Tā ir jāizstrādā kā Saeimas deklarācija. Mēs nedrīkstam ignorēt to, ka 6.Saeimas laikā atbilstoši tālaika apstākļiem, kad Latvija vēl nebija ne Eiropas Savienības, ne arī NATO locekle, mēs pēc daudziem balsojumiem atsevišķos punktos skaidri pieņēmām pienācīgu deklarāciju par stāvokli, kādā atrodas Latvijas valsts. Mēs sagaidām, ka arī starptautiski būs atbilstošs ieskats un novērtējums mūsu stāvoklim no ārpuses. Bet šo deklarāciju mēs tagad gribam no jauna apsvērt. Mums ir laiks, mums nav jāsteidzas. Vismaz līdz 9.maijam mēs varam pamatīgi izsvērt, pārrunāt un vienoties iepriekš, lai neatkārtojas tāds stāvoklis kā šodien, kad, liekas, mēs, labējās partijas, vairs nevaram savā starpā saprasties. Mēs varam! Bet mums vajag laiku, mums vajag respektēt vienam otra tiesības domāt un runāt, nevis vienai frakcijai mēģināt vadīt lietas un citiem pakļauties. Tādā veidā tas neies. Es esmu pārliecināts, ka mums ir laba griba, un to varēja dzirdēt no visām pusēm, no mūsu labējām frakcijām. Mēs vēlamies nonākt pie skaidras, vienotas Saeimas deklarācijas, kas ir mūsu pienākums un atbildība kā tautas vēlētiem pārstāvjiem izstrādāt savu skatījumu, un to tad arī pacelt starptautiskā līmenī.

Šodien viens no būtiskiem jautājumiem bija Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sagatavotie grozījumi Meža likumā un likumā “Par koku ciršanas kārtību fiziskajām personām pastāvīgā lietošanā piešķirtajās meža zemēs”, kas atvieglos mežu īpašniekiem un lietotājiem darbu vētras radīto seku likvidēšanā. Prieks, ka Saeima tos ātri sagatavoja un vienā dienā pieņēma kā steidzamus abos lasījumos.
Tomēr galvenā uzmanība šodien tika pievērsta ārpolitiskiem jautājumiem – Latvijas un Krievijas attiecībām, kā arī tam, kādā veidā izteikt vai neizteikt atbalstu šajā lietā. It kā tā bija diskusija par Valsts prezidentes deklarāciju, precīzāk viņas pašas vārdiem sakot – par paziņojumu attiecībā uz Latvijas vēsturi un tās okupāciju. Skaidrs ir tas, ka runa jau nebija tieši par šo dokumentu, jo Saeima nevar ne mainīt, ne papildināt Valsts prezidentes viedokli, tā var tikai izteikt atbalstu. Šeit tika piedāvāti divi varianti – Tautas partijas un vēl divu koalīcijas partneru viedoklis par to, ka šis atbalsts jāizsaka visai lakoniskā formā, un “Jaunā laika” un frakcijas “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” piedāvājums, kas atšķīrās ar to, ka tajā bija trīs būtiskas lietas.
Pirmkārt, tika piedāvāts izteikt atbalstu Valsts prezidentes centieniem skaidrot starptautiskajai sabiedrībai Latvijas vēsturi kopumā, ietverot gan prezidentes paziņojumu, gan runas, kuras tā saka gan Latvijā, gan ārzemēs, kā arī citus būtiskus soļus, kuri droši vien tuvākajā laikā gaidāmi, īpaši neizceļot kādu vienu gadījumu kā tādu kanonisku un pārāku par pārējiem.
Otrkārt, atgādinājums par to, ka Latvijas okupācijas fakta starptautiskas atzīšanas panākšanai jāizmanto tās priekšrocības, ko dod Latvijas dalība Eiropas Savienībā un NATO. Droši vien pašsaprotami ir tas, kas varbūt reizēm piemirstas, ka Baltijas valstu savstarpēji saskaņota un vienota rīcība vienmēr ir devusi pozitīvus rezultātus tad, kad ir bijusi vēlme sadarboties. Un vienmēr ir devusi vairāk negatīvus nekā pozitīvus rezultātus tad, kad šāda vēlme nav bijusi. Tas attiecas gan uz Baltijas parlamentiem, gan uz valdībām, gan uz prezidentiem. Tomēr, lai kā arī būtu, nianses vienas vai otras zemes vēsturē, protams, pastāv, kuru dēļ pilnīgi identiska rīcība vienmēr nav iespējama.
Un, treškārt, mums ļoti būtiski ir atgādināt, ka Krievijas amatpersonu atkārtoti paustā Latvijas okupācijas neatzīšanas politika ir mums nepieņemama. Mēs uzskatām, ka Latvijas un Krievijas savstarpējo attiecību uzlabošanas pamatā liekama atsauce uz 1920.gada 11.augusta miera līgumu, kurā Krievija uz mūžīgiem laikiem atteicās no jebkādām pretenzijām uz Latvijas tautu un zemi, neatkarīgi no tā, kādā veidā varētu tikt panākta abu valstu savstarpējo attiecību līmenī atsauce uz šo līgumu. Latvijai nevajag labprātīgi atteikties no tā, ko Krievija mums ir nozagusi. Krievijai, protams, būtu izdevīgi, ka pati Latvija pievērtu acis un izliktos, ka tas viss ir bijis likumīgi.
Jautājums ir par to, kāda ir šī kompensācija – vienalga, vai tā ir politiskā, materiālā vai morālā izteiksmē. Tas bija mūsu piedāvājums, kuru pārējās koalīcijas partijas, neskaitot “Jauno laiku” kopīgi ar kreisajiem, noraidīja. Taču jautājumā, kurā diemžēl pozitīvs risinājums nav panākts 45, 50 un vēl vairāk gadus, septiņas dienas neko daudz neizšķirtu. Tas liecina par to, ka diskusija par šo jautājumu būs vēlreiz. Mēs uzskatām, ka tā ir vajadzīga.
Tautas partijas frakcijas vadītājs jau dienu iepriekš bija informēts, ka šāds priekšlikums tiks iesniegts. Tātad varēja prognozēt, ka atšķirīgu viedokļu gadījumā ir jāmeklē kāds kompromiss. Es domāju, ka šeit pirmām kārtām uzmanība tiek pievērsta Tautas partijai kā premjera partijai un arī “Jaunajam laikam”, kas tomēr ir būtiska šīs valdības sastāvdaļa. Nav vēlme tādā vai citādā veidā apgrūtināt prezidentes darbību, bet dot tādu atbalstu, kādu parlaments var dot. Parlamentam šis atbalsts jādod, ja ne ar balsu vairākumu, tad ar tādu vairākumu, kas balstās uz kompromisiem starp tām frakcijām, kuras šo vairākumu var dot. Nekāda cita gudrība šeit nevar tikt pateikta. Acīmredzot Saeimai būs pie tā vēl jāatgriežas. Būtu ideāli, ja šīs diskusijas būtu notikušas frakciju starpā iepriekš un tiktu panākta vienprātība, ko atbalstīt. Jāsaka, ka šodien iznāca tādas pārāk garas debates. Tas varbūt parādīja to, ka koalīcijas iekšienē vienā jautājumā vienprātības nav, bet, cerams, būs.

Kā jūs jau dzirdējāt, šodien bija ražīga darbadiena ar daudzām diskusijām. Bet, kā saka, strīdos dzimst patiesība. Ne jau vienmēr ir tik svarīgs konkrētais punkts vai komats, burts vai vārds. Bieži vien svarīgi ir arī tas, cik ātri un cik savlaicīgi tiek nolemts. Šajā jautājumā bija pietiekami plašs spektrs.
Latvijas Pirmā partija uzskata, ka lēmums par atbalstu mūsu prezidentes paziņojumam sakarā ar 2005.gada 9.maiju ir jāpieņem piedāvātajā variantā un bez kavēšanās. Kā jau iepriekšējie runātāji teica, bija atšķirīgi viedokļi gan par formulējumu, gan arī par saturu. Mēs nespējām vienoties, bet, cerams, mēs to izdarīsim pēc nedēļas.
Es gribētu pievērst uzmanību grozījumiem likumā “Par valsts sociālo apdrošināšanu”. Šo grozījumu būtība ir tāda, ka tie cilvēki, darba ņēmēji, kuriem darba devēji no 1991.gada nav samaksājuši attiecīgos nodokļus, par šo periodu nevar saņemt sociālās nodrošināšanas palīdzību no valsts. Šī situācija tagad tiks labota. Galvenais – ja cilvēks ir strādājis šajā laikā, tad viņam to arī ieskaitīs.
Šeit varbūt nedaudz paslīdēja garām grozījumi likumā “Par nekustamo īpašumu atsavināšanu Latvijas Nacionālās bibliotēkas projekta īstenošanai nepieciešamajā teritorijā”. Tas tiešām ir temats, par ko ir vērts padomāt un kam ir vērts pievērst uzmanību, jo katra īpašuma atdošana vai atņemšana ir ļoti sāpīga un ļoti nopietna lieta. Un tāpēc būtu svarīgi, lai tas tiktu izdarīts juridiski korekti. Es domāju, ka ieinteresētās personas uzmanīgi sekos tam līdzi.
Nobeigumā es gribētu komentēt nacionālās pretošanās kustības dalībnieku jautājumu. Pirmajā lasījumā tika nolemts, ka nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem no Aizsardzības ministrijai piešķirtajiem valsts budžeta līdzekļiem tiks izmaksāts ikmēneša pabalsts Ministru kabineta noteiktajā kārtībā un apmērā. Mēs uzskatām, ka tas ir diezgan vēlu nācis, bet tomēr beidzot būs reāls pabalsts un atzinība nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem. Mums nekādā veidā negribētos to saistīt ar politiskajām cīņām šeit, Saeimā, vai arī mūsu vēstures atšķirīgajiem traktējumiem. Jebkurā gadījumā cīnīties par savas tautas un valsts neatkarību ir godājama lieta, un jāizsaka tikai nožēla, ka šis reālais pabalsts tiek nolemts tik vēlu, kad jau daudzu pretošanās kustības dalībnieku vairs nav mūsu vidū. Bet tas tomēr ir cerīgi, ka varbūt arī politiski represētajām personām, attieksme pret šiem cilvēkiem un reāla palīdzība turpmāk būs iespējama.

Vissvarīgākais dokuments šodien bija lēmuma projekts par atbalstu Valsts prezidentes izstrādātajai deklarācijai. Šodien notikusī diskusija un balsojums parādīja, ka šis iesniegtais dokuments nav pilnvērtīgs, nav apspriests un izdiskutēts Ārlietu komisijā, ko mūsu frakcija piedāvāja jau pagājušajā sēdē, un izraisa strīdus arī valdošajā koalīcijā. Tas netika pieņemts.
Ilgstošas un karstas debates izraisīja likumprojekts “Grozījums Militārpersonu izdienas pensiju likumā”. Atkal sēžu zālē skanēja vārdi “okupācija”, “fašisms”, “noziedznieki” un citi. Jā, Latvijai ir grūta un neparasta vēsture, bet nepatīk, ka daži vēstures fakti tiek izmantoti kā dubultstandarti vai vienpusīgi. Tādā veidā, lai būtu izdevīgi nacionāli noskaņotai iedzīvotāju daļai. Tuvojas 9.maijs, un mums apkārt plašāk un plašāk izmanto pusmelus un pustaisnību. Par ko vēl runāt, ja tajā brīdī, kad visa Eiropa atzīmē Būhenvaldes, Osvencimas un citu koncentrācijas nometņu upuru atmiņas dienu, Latvijā runā, ka Salaspilī kara laikā bija it kā ārstniecības vai atpūtas nometne. Kontekstā ar šo es arī gribu minēt, ka 25.janvārī mūsu frakcijas deputāti saņēma atbildi no iekšlietu ministra Jēkabsona kunga par pieminekli Rīgas atbrīvotājiem no fašistiskajiem okupantiem. Dokumentā ir pateikts, ka, veicot notikuma vietas apskati, konstatēts, ka vairākas pieminekļa kompleksa sienas ir aprakstītas ar provocējošiem uzrakstiem. Tāpēc, pateicoties mūsu iniciatīvai, ir ierosināta krimināllieta par huligānismu, notiek izmeklēšana un tiek veiktas darbības vainīgās personas noskaidrošanai. Valsts policija un Drošības policija pievērš pastiprinātu uzmanību minētā fakta pārbaudei, lai noskaidrotu, vai darbības nav veiktas nolūkā izraisīt nacionālo vai rasu naidu.
Par Nacionālo bibliotēku. Neviens no mums nav pret, ja bibliotēka būtu. Bet mēs esam tikai pret to, kādā veidā notiek projekta īstenošana. Pirmkārt, laikā, kad notiek diskusija, projekta izdevumi palielinājušies divas reizes. Otrkārt, projekta īstenošanas laikā tiks atsavināti dzīvokļi ar kopējo platību vairāk nekā 1200 kvadrātmetru. Dažas citas telpas un zeme vairāk par 12 000 kvadrātmetru. Un, treškārt, varbūt pats galvenais šajā jomā. Mēs neesam pārliecināti, ka šā likumprojekta pieņemšanas rezultātā dzīvokļu un zemes īpašnieki saņems atlīdzību un kompensāciju pilnā apjomā, godīgi un līdzvērtīgi. Mēs ceram, ka tā tomēr nebūs.

Tiešām šodien Saeimā bija ļoti vētraina sēde. Es sākumā pievērsīšos Nacionālās bibliotēkas jautājumiem, jo strādāju bibliotēkas celtniecības novērošanas padomē.
Šeit paustais satraukums nav pamatots, jo, ievērojot Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksi, īpašumi tiek atsavināti tikai ārkārtējos gadījumos, kad tas ir jādara sabiedrības interesēs. Šādā gadījumā katrai valstij ir jāgarantē taisnīga samaksa par atsavinātajiem īpašumiem vai arī jāpiedāvā līdzvērtīga platība, kā arī samaksai jābūt atbilstošai tirgus cenām. Kultūras ministrija jau divas reizes ir veikusi šo namīpašumu dzīvokļu izvērtēšanu. To ir vērtējušas nekustamā īpašuma firmas, kas nodarbojas ar dzīvokļu tirdzniecību. Pašreiz mūsu budžetā ir jau atlikta liela summa kompensācijām – gandrīz 2 miljoni latu. Par katru kvadrātmetru tiek rēķinātas tādas izmaksas, kādas tās pašreiz ir šajos prestižajos dzīvokļos, kuri atrodas tuvu pilsētas centram. Tā kā satraukumam nav pamata. Bet satraukums ir citā aspektā.
Mēs zinām, cik ilgi var ievilkties tiesu process un cik viegli var pārsūdzēt tiesas lēmumus. Kāds var neatnākt uz sēdi. Vēl var rasties arī citas problēmas. Ņemot vērā to, ka, gadiem ritot, dzīvokļu cenas pieaug; pieaug arī izmaksu cenas. Mums tiešām nav citas izejas, kā pieņemt šos labojumus un sākt kompensāciju izmaksu tiem īpašniekiem, kuriem būs jāiegādājas dzīvokļi citās vietās.
Es domāju, ka viss noritēs ļoti labi un dabīgi un novērošanas padome ļoti stingri sekos tam, lai neviens likuma pants netiktu pārkāpts.
Nobeigumā es gribu pievērst uzmanību tam priekšvēlēšanu tracim, kas šodien bija Saeimā. Faktiski zināmā mērā mēs bijām situācijas ķīlnieki tam, ka jau iepriekšējā plenārsēdē, divas dienas pēc tam, kad Valsts prezidente bija sasaukusi preses konferenci un publiskojusi savu paziņojumu, savu rezolūciju un arī savu apņemšanos braukt uz Maskavu, pēkšņi “Jaunā laika” deputāti izdomāja – jāatgādina, ka zināmu laiku atpakaļ prezidents Putins bija izteicies, ka valstī jādala valsts amati atbilstoši etniskajam sastāvam. Tā ir valsts iekšējā lieta. Dabīgi, ka tas nebija īsti pareizi, bet ne jau mums, Saeimai, šo jautājumu vajadzēja skatīt. Šo jautājumu prezidenti varēja izrunāt savā starpā, un ne jau tāpēc mums bija jāsasauc Saeimas sēde. Līdz ar to nebija citas izejas kā vienkārši izteikt atbalstu prezidentei, viņas drosmīgajam solim, kas jau guvis lielu atbalstu un izpratni visā pasaulē. Viņa ir panākusi savu. Tas tiešām ir liels ieguldījums ārpolitikā. Laikam kādam ļoti negribējās, ka prezidente dodas uz Maskavu. Tāpēc tagad atkal no jauna tiek cilāts jau 1989.gadā Augstākajā padomē pieņemtais lēmums, kurā darbojās arī mūsu deputāti, par PSRS un Vācijas 1939.gada neuzbrukšanas līguma politisko un tiesisko novērtējumu, kas nosodīja un atzina kā spēkā neesošus un juridiski nepamatotus papildu protokolus kopš to pieņemšanas brīža. Tagad no jauna cilāt šos jautājumus, kad gaidāmas sarunas starp Latvijas prezidenti un Krievijas prezidentu, kas, starp citu, šodien jau notika Aušvicā. Tā kā dažiem laikam ir izdevīgi, lai būtu nepārtraukta šķelšanās mūsu sabiedrībā, lai visu laiku ekspluatētu šādas idejas un tādā veidā piesaistītu vēlētāju balsis savām partijām. Tas nav pieņemami.
Es domāju, ka šodien ļoti pozitīvi bija tas, ka mēs izdarījām izmaiņas Meža likumā un ka mūsu cilvēki varēs ķerties klāt tiem lielajiem postījumiem, ko izdarīja vētra šā gada sākumā.

Tautas partijas frakcija ir gandarīta, ka tagadējā valdība beidzot ir spējusi nodrošināt iespēju mūsu nacionālās pretošanās kustības dalībniekiem saņemt ikmēneša materiālu pabalstu. Būt gatavam atdot dzīvību par dzimtenes brīvību ir svēta lieta. Vēl nedaudzie dzīvi palikušie taču garus gadus pavadīja Staļina cietumos un soda nometnēs. Pēc atgriešanās dzimtenē viņi visdažādākajā veidā tika ierobežoti visu okupācijas laiku. Un tomēr, pateicoties tieši tādiem kā viņi, tautā saglabājās brīvības gars un mums izdevās atgūt savu neatkarību. Nacionālās pretošanās kustības dalībnieki neapšaubāmi ir pelnījuši vislielāko cieņu un atbildību. Tautas partija cer, ka Saeimā iesniegtais valdības likumprojekts, neskatoties uz kreiso partiju ciniskajiem iebildumiem, tiks pieņemts vistuvākajā laikā.
Es piekrītu arī kolēģiem, ka ļoti svarīgs un savlaicīgs bija lēmums par to, ka tagad būs iespējas novērst vētras nodarīto postījumu sekas mežos, ka tiks atvieglota sapostīto mežu izstrāde un atjaunošana. Latvijas cilvēki, it īpaši tie, kas ir saistīti ar meža lietām, vēl ilgi izjutīs vētras nodarīto postījumu sekas.
Protams, ka arī Tautas partija ir sarūgtināta par mūsu koalīcijas partnera – “Jaunā laika” – viedokļa maiņu jautājumā par atbalstu Valsts prezidentei, skaidrojot pasaules sabiedrībai mūsu valsts vēsturi, īpaši okupācijas laika vēsturi. Prezidentes vēstījums jau šodien ir guvis atzinību daudzu mūsu sabiedroto valstu vidū. Šodienas parlamenta atbalsts tikai apliecinātu, ka prezidente nav viena, ka tā domā arī tautas vēlēts parlaments. Diemžēl šodien mēs šo atbalstu no mūsu koalīcijas partneriem neguvām. Mūsu ārpolitikas aktivitātēm jābūt vienotām un pārliecinošām. Tikai tad mūs sadzirdēs. Nepareizi šobrīd ir sākt skaldīt matus un strīdēties par vienu vai otru formulējumu, apstrīdēt prezidentes izplatītās deklarācijas tekstu. Tas ir vienkārši bezatbildīgi! Teksts taču ir jau izplatīts! Daudzās pasaules valstīs mēs esam guvuši atzinību. Atbalsts bija vajadzīgs jau šodien. Mēs, Tautas partija, pilnībā uzticamies mūsu prezidentei, jo tieši vienotībā ir mūsu spēks.
Pēdējais, ko gribu teikt, ka mēs, Tautas partijas frakcijas deputāti, ļoti regulāri tiekamies ar valdības dažādu nozaru ministriem un mēs esam patiesi gandarīti, ka Aigara Kalvīša vadībā valdība strādā mērķtiecīgi un pārdomāti.