ATSAUCĒ IETVERT:
Latvija - simt gadu pēc sākuma. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 1.02.2005., Nr. 17 https://www.vestnesis.lv/ta/id/100559
RĪKI
Tiesību aktu un oficiālo paziņojumu oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā. Piedāvājam lejuplādēt digitalizētā laidiena saturu (no Latvijas Nacionālās bibliotēkas krājuma).
Latvija - simt gadu pēc sākuma
Valsts prezidentes aicinājums Krievijai
objektīvi izvērtēt pagātni būtībā vērsts uz mūsu nākotnes attiecību drošību
– lai nekas vairs netraucētu divu kaimiņvalstu abpusēji izdevīgām attiecībām.
Šo Latvijas pozīciju pagājušajā nedēļā Latvijas de iure atzīšanas gadadienai veltītajā pieņemšanā uzsvēra arī mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks: “Latvija vienmēr centusies un centīsies veidot pragmatiskas attiecības ar visām kaimiņvalstīm un īpaši ar Krieviju. Latvija ir gatava sēsties ar Krieviju pie sarunu galda iespējami drīzāk...”
Protams, sēsties pie sarunu galda pašapzinīgi, kā vienlīdzīgām kaimiņvalstīm. Tāda nu ir Latvija, Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, 2005.gadā pēc Kristus dzimšanas. Simt ziemas pēc Piektā gada revolūcijas, kad pirmo reizi pieteicām pasaulei savas tautas tiesības.
Šo Latvijas pozīciju pagājušajā nedēļā Latvijas de iure atzīšanas gadadienai veltītajā pieņemšanā uzsvēra arī mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks: “Latvija vienmēr centusies un centīsies veidot pragmatiskas attiecības ar visām kaimiņvalstīm un īpaši ar Krieviju. Latvija ir gatava sēsties ar Krieviju pie sarunu galda iespējami drīzāk...”
Protams, sēsties pie sarunu galda pašapzinīgi, kā vienlīdzīgām kaimiņvalstīm. Tāda nu ir Latvija, Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, 2005.gadā pēc Kristus dzimšanas. Simt ziemas pēc Piektā gada revolūcijas, kad pirmo reizi pieteicām pasaulei savas tautas tiesības.
 Ziedi un Andra Slapiņa fotogrāfija viņa nāves vietā 1991.gada 22.janvāra rītā (pirmais gada skaitlis uzrakstīts kļūdaini – Andris Slapiņš dzimis 1949.gadā) Foto: Imants Prēdelis |
Kad uz baltā sniega kvēlo atmiņas…
Piektā gada revolūcija vairākām latviešu paaudzēm iegūlusi
sirdī ar Jāņa Akuratera dziesmas vārdiem “Un asinis, kas nevainīgas / Uz baltā
sniega kvēloja...”.
Šī dziesma okupācijas gados tika izmantota komunistiskās ideoloģijas propagandā.
Kaut gandrīz veselu pusgadsimtu, izņemot citādi drūmo un baiso vācu okupācijas
laiku, padomju okupācijas režīms mums lika izjust arī lielkrievu šovinismu tā
visnožēlojamākajās izpausmēs. It kā latvieši Piektā gada revolūcijā būtu
cīnījušies nevis par, bet pret savas nācijas tiesībām.
Vēsturiskā dziesma nāk prātā, arī atceroties barikāžu laiku. Kaut Latvijas
neatkarību 1990.–1991.gadā atguvām gandrīz bez upuriem. Ar tautas gara spēku
uzveicot brūkošās impērijas karaspēku.
Un tomēr asinis kvēloja. Pie Vecmīlgrāvja tilta nošautā šofera, Bastejkalna
pakājē kritušo kinodokumentālistu, neatkarīgās Latvijas idejai uzticīgo miliču
asinis... Iekšlietu ministrijas apšaudē pirmais savā kaujas postenī – ar
videokameru uz pleca – krita Andris Slapiņš.
Barikāžu laikā un vēl agrāk, redzot Andra allaž sirsnīgo smaidu, man un droši vien
arī katram, kam bija laime viņu pazīt, likās – Andris mū
Pirmizrāde pēc pusotra gadu desmita mūžības
Šie notikumi vēl ir samērā svaigi, un gandrīz katrs mēs tos
glabājam sirds atmiņā. Tomēr nesen kinoteātrī “Rīga” sarīkotā Andra Slapiņa
dokumentālās filmas “Dream Time” (“Sapņu laiks”) pirmizrāde un Andra
fotoizstādes atklāšana lika Atmodu ieraudzīt jaunā vektorā. Filma uzņemta
astoņdesmitajos gados vairākās tālās ekspedīcijās Sibīrijā un stāsta par mazo
ziemeļu tautu izzūdošo kultūru.
“Sapņu laiks” apliecina augstas raudzes talanta interesi par cilvēces kopējo
kultūru, ko veido arī mazo tautiņu savdabība. Bet šķietami mierīgā filma ir arī
smaga apsūdzība padomju režīmam: rādot savdabīgās čukču, ņencu, vepsu... dejas
un šamaņu rituālus, tā ar skarbiem faktiem, lakoniskos teikumos stāsta arī par šo
tautiņu iznīcināšanu – skaužot to tradīcijas, dzenot ekonomiskā un sociālā
postā un arī elementāri nodzirdot šos skarbos dabas apstākļos dzīvojošos
cilvēkus. Traģikomiski, bet būtībā kā apsūdzība komunistiskajam režīmam filmas
kadros pavīd padomju propagandas plakāti “Mūsu mērķis – komunisms” pie čukču
nožēlojamo mitekļu sienām. Tagad, no laika attāluma, skaidri redzams, ka pirms
pusotra gadu desmita veidotā filma iecerēta arī pie iznīcības sliekšņa novesto
tautiņu aizstāvībai vai, ļaunākajā gadījumā, to unikālās kultūras liecības
saglabāšanai.
Lieki prātot, vai Andris, pie šīs filmas strādājot, domāja arī par baisajiem
rusifikācijas tempiem Latvijā. Šī sāpe dega Andra sirdī, arī man viņš to
uzticēja.
Simbolisks ir filmas beigu kadrs: jauneklis smailītē apbrīnojami ātri slīd pa ūdens
klaju. Slīd un pēkšņi apstājas savā mērķtiecīgajā virzībā. Apstājas, lai
ilgā stopkadrā runātu uz mums no tā šķietami tālā laika, kad mēs vien ilgojāmies
būt brīvi.
Tagad esam. Simt gadu pēc pēriena. Vai spējam to aptvert un novērtēt?
Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv