Latvija - simt gadu pēc sākuma

Valsts prezidentes aicinājums Krievijai objektīvi izvērtēt pagātni būtībā vērsts uz mūsu nākotnes attiecību drošību – lai nekas vairs netraucētu divu kaimiņvalstu abpusēji izdevīgām attiecībām.
Šo Latvijas pozīciju pagājušajā nedēļā Latvijas de iure atzīšanas gadadienai veltītajā pieņemšanā uzsvēra arī mūsu ārlietu ministrs Artis Pabriks: “Latvija vienmēr centusies un centīsies veidot pragmatiskas attiecības ar visām kaimiņvalstīm un īpaši ar Krieviju. Latvija ir gatava sēsties ar Krieviju pie sarunu galda iespējami drīzāk...”
Protams, sēsties pie sarunu galda pašapzinīgi, kā vienlīdzīgām kaimiņvalstīm. Tāda nu ir Latvija, Eiropas Savienības un NATO dalībvalsts, 2005.gadā pēc Kristus dzimšanas. Simt ziemas pēc Piektā gada revolūcijas, kad pirmo reizi pieteicām pasaulei savas tautas tiesības.

Ziedi un Andra Slapiņa fotogrāfija viņa nāves vietā 1991.gada 22.janvāra rītā (pirmais gada skaitlis uzrakstīts kļūdaini – Andris Slapiņš dzimis 1949.gadā) Foto: Imants Prēdelis

Kad uz baltā sniega kvēlo atmiņas…

Piektā gada revolūcija vairākām latviešu paaudzēm iegūlusi sirdī ar Jāņa Akuratera dziesmas vārdiem “Un asinis, kas nevainīgas / Uz baltā sniega kvēloja...”.
Šī dziesma okupācijas gados tika izmantota komunistiskās ideoloģijas propagandā. Kaut gandrīz veselu pusgadsimtu, izņemot citādi drūmo un baiso vācu okupācijas laiku, padomju okupācijas režīms mums lika izjust arī lielkrievu šovinismu tā visnožēlojamākajās izpausmēs. It kā latvieši Piektā gada revolūcijā būtu cīnījušies nevis par, bet pret savas nācijas tiesībām.
Vēsturiskā dziesma nāk prātā, arī atceroties barikāžu laiku. Kaut Latvijas neatkarību 1990.–1991.gadā atguvām gandrīz bez upuriem. Ar tautas gara spēku uzveicot brūkošās impērijas karaspēku.
Un tomēr asinis kvēloja. Pie Vecmīlgrāvja tilta nošautā šofera, Bastejkalna pakājē kritušo kinodokumentālistu, neatkarīgās Latvijas idejai uzticīgo miliču asinis... Iekšlietu ministrijas apšaudē pirmais savā kaujas postenī – ar videokameru uz pleca – krita Andris Slapiņš.
Barikāžu laikā un vēl agrāk, redzot Andra allaž sirsnīgo smaidu, man un droši vien arī katram, kam bija laime viņu pazīt, likās – Andris mūžam būs jauns. Un tāds viņš arī palika – mūžam savos 42 gados. Tagad viņam būtu 55. Bet visas turpmākās ziemas un vasaras tika pārtrauktas 1991.gada janvāra vakarā pie Bastejkalna. Tos pārtrauca omonieša vai, kā daudzi fakti liecina, kāda cita, ne mazāk melna impērijas spēka raidīta lode. Ne gadījuma pēc tumsas kalpi šāva uz operatoriem. Baidījās no iemūžinātās patiesības.

Pirmizrāde pēc pusotra gadu desmita mūžības

Šie notikumi vēl ir samērā svaigi, un gandrīz katrs mēs tos glabājam sirds atmiņā. Tomēr nesen kinoteātrī “Rīga” sarīkotā Andra Slapiņa dokumentālās filmas “Dream Time” (“Sapņu laiks”) pirmizrāde un Andra fotoizstādes atklāšana lika Atmodu ieraudzīt jaunā vektorā. Filma uzņemta astoņdesmitajos gados vairākās tālās ekspedīcijās Sibīrijā un stāsta par mazo ziemeļu tautu izzūdošo kultūru.
“Sapņu laiks” apliecina augstas raudzes talanta interesi par cilvēces kopējo kultūru, ko veido arī mazo tautiņu savdabība. Bet šķietami mierīgā filma ir arī smaga apsūdzība padomju režīmam: rādot savdabīgās čukču, ņencu, vepsu... dejas un šamaņu rituālus, tā ar skarbiem faktiem, lakoniskos teikumos stāsta arī par šo tautiņu iznīcināšanu – skaužot to tradīcijas, dzenot ekonomiskā un sociālā postā un arī elementāri nodzirdot šos skarbos dabas apstākļos dzīvojošos cilvēkus. Traģikomiski, bet būtībā kā apsūdzība komunistiskajam režīmam filmas kadros pavīd padomju propagandas plakāti “Mūsu mērķis – komunisms” pie čukču nožēlojamo mitekļu sienām. Tagad, no laika attāluma, skaidri redzams, ka pirms pusotra gadu desmita veidotā filma iecerēta arī pie iznīcības sliekšņa novesto tautiņu aizstāvībai vai, ļaunākajā gadījumā, to unikālās kultūras liecības saglabāšanai.
Lieki prātot, vai Andris, pie šīs filmas strādājot, domāja arī par baisajiem rusifikācijas tempiem Latvijā. Šī sāpe dega Andra sirdī, arī man viņš to uzticēja.
Simbolisks ir filmas beigu kadrs: jauneklis smailītē apbrīnojami ātri slīd pa ūdens klaju. Slīd un pēkšņi apstājas savā mērķtiecīgajā virzībā. Apstājas, lai ilgā stopkadrā runātu uz mums no tā šķietami tālā laika, kad mēs vien ilgojāmies būt brīvi.
Tagad esam. Simt gadu pēc pēriena. Vai spējam to aptvert un novērtēt?

Jānis Ūdris, “LV”
janis.udris@vestnesis.lv