Arot jūru un sijājot oļus

Vilis Veldre savā 1937.gada Ovīšu aprakstā saskaitījis ciemā 47 mājas ar 175 iedzīvotājiem. Katru dienu te divas reizes piestāja Ventspils – Dundagas mazbānītis, tautā saukts par “tējmašīnu”, kas vienīgais ienesa ārpasaules troksni. Citādi ovīšnieki iztika ar saviem un dabas trokšņiem. Ciemniekiem nebija nevienas motorlaivas, tikai trīs četras ar burām. Vientuļam zvejotājam ķeroties pusotra kāla mazu plekstīšu katrā metienā. Par plekstēm sauc butes, kuras pītā grozā pats zvejnieks iznēsāja pa ciema mājām.
Par zivīm uzpircēji maksāja maz, tāpēc ovīšnieki, lai izdzīvotu, vāca sienu purva pļavās, kuras gan bija tik purvainas, ka “tām pats velns basām kājām netiek pāri”. Tāds purva siens govis nedara pienīgas, tāpēc zvejnieksievas sacīja, ka Ovīšos govis ir noburtas. Vairāk nekā zvejodami vīri nopelnīja piekrastē, sijājot un vedot oļus uz staciju. Oļus veda uz Rīgu asfaltam un parku celiņiem, un par tiem maksāja četrus latus kubikmetrā. Ovīšnieki visvairāk zvejoja reņģes, galvenokārt pavasarī un rudenī, jo vasarā daudz citu darbu. Dzīve te nevienu nelutināja, tāpēc Vilis Veldre nebija pārsteigts, 1937.gadā lasot Ovīšu kapos uzrakstu: “Še dus no zemes grūtībām izrauts Fricis Ozols.”

Cerot un nākotni zīlējot

Kaut arī, salīdzinot ar tēvtēviem, mūsdienu ovīšnieks Leonīds Dāvids zvejai uzbūvējis gandrīz vai kuģi, daudzas zvejnieku dzīves nedienas palikušas vecu vecās – kā zivis noķert, kur noķertās likt, kā savilkt galus kopā, lai nopirktu visu zvejai nepieciešamo. Viņš uzbūvējis uz okeāna glābšanas laivas izturīgā korpusa labu kuģīti, kas aprīkots ar satelīta sakaru sistēmu. Atliek sapņot par modernu motoru, kas maksā ap seši septiņi tūkstoši latu, jo krievu traktora dzinējs nav ekonomisks, kā arī par mazu radaru, lai miglas laikā kuģītis paliktu redzīgs. Esot interesējies par Eiropas strukturālajiem fondiem Ventspils konsultāciju birojā. Samaksājot procentus, projektu varētu uztaisīt. Bet vai naudu iedos? Jo reizē jābūt iestrādātiem videi draudzīgiem nosacījumiem, jāparedz citas zivju kastes utt. Kā jau latviešiem raksturīgi, tiek vēl domāts, izsvērts, “punktierēts”. Vajadzētu apvienoties šiem ģimenes uzņēmumiem. Tagad katrs algo grāmatvedi.
Pirmais darbs ir zivis noķert. L.Dāvids galvenokārt nodarbojas ar bušu zveju. Ar apakšdelma resnuma virvi butes jūras dibenā tiek ielenktas. Tā kā plekste nelec pāri virvei, loks tiek pamazām savilkts. Beigās tās nonāk bušu murdā. Zvejnieki sūdzas, ka jūra aizaug. Pērn tā bija pilna ar aļģēm, tāpēc mazos lucīšu murdus L.Dāvids nemaz neesot izlicis, jo, piedzenoties ar aļģēm un uznākot vējam, tie tiek saplēsti. Tīkli tomēr nav lēti. Tas, ka kāpās sāk augt tādas zāles, kas agrāk neauga, liecina par jūras piesārņošanu. Jūra paliek saldāka. Otra problēma ir zivju nodošana. “Uzpircēji uzvedas tāpat kā Garoza – ja redz, ka labs loms, saka – varu dot divdesmit santīmu. Ja es sāku šūmēties, viņš iet prom.”
Leonīds Dāvids liek lielas cerības uz moderno, Eiropas standartiem atbilstošu zivju nodošanas termināli Ventspilī. Tas būtu lieliski, ja zvejnieks varētu nodot lomu par saprātīgu cenu terminālī, kurš aprīkots ar ledu un kura darbinieki rūpētos par zivju tālāko realizāciju. Bet zvejnieku atvēsina SIA “Grifs” direktors, ka terminālis paredzēts tikai nozvejoto zivju sagatavošanai atbilstoši visām prasībām. Tas neesot biznesa projekts. Ovīšnieks cer sadarboties ar igauņiem Sāmsalā, jo tur esot uzpircējs, kas sūtot zivis uz Ukrainu. Pagaidām līgumu nevar noslēgt, kaut Ovīši nav tālu no Sāmsalas, jo piekrastes mazie zvejnieki nevar nodrošināt prasīto apjomu – 100 t. Šovasar sāks kursēt prāmis Ventspils – Sāmsala. Varbūt tad varēs sadarboties sekmīgāk.

Leonīds Dāvids ar satelītiekārtu aprīkotajā kuģīša stūresmājā Foto: Andris Kļaviņš