
Meklējam sarunu biedru
Kas mūsu dzīvē bijis Latvijas Nacionālais teātris, un kas tas ir par veidojumu? Uz šiem jautājumiem mēģinu rast atbildes, jo teātrim tikko apritēja 85. gadskārta: 1919. gada 30. novembrī notika Nacionālā teātra pirmā izrāde – R. Blaumaņa luga “Ugunī”, kurā Kristīni tēloja Lilija Ērika, bet Edgars bija Jānis Ģērmanis, režisors – Aleksis Mierlauks.Olga Lejaskalne – Lauma Lazdeniece, Anta Klints – Minna Krauze, Emma Ezeriņa – Zeltīte Jankovska. G.Priede “Tava labā slava”, 1965 |
Vai šis notikums pelna tādu ievērību? Noteikti! Gribu atgādināt,
ka līdz tam Latvijā bija darbojušies dažādu biedrību teātri, vadošie bija divi –
Rīgas Latviešu teātris, kas pastāvēja pie Rīgas Latviešu biedrības, un Jaunais
Rīgas teātris, ko pārzināja Latviešu skatuves biedrība, bet 1919. gada 23.
septembrī izglītības ministrs izdeva rīkojumu par Nacionālo teātri kā valsts
teātri. Tā apmēram gadu pēc neatkarības proklamēšanas Latvija iemantoja
patstāvīgu valsts teātri – tas bija kas jauns un nozīmīgs.
Šis fakts jāakcentē vēl arī tādēļ, ka tajā pašā gadā, tajā pašā ēkā,
apmēram ar tiem pašiem aktieriem 23. februārī darbību bija sācis Padomju Latvijas
Strādnieku teātris un padomju laikā pavisam loģiski par Drāmas teātra sākotni
uzlūkoja Padomju Latvijas Strādnieku teātri, kas dzimšanas dienu svinēja 23.
februārī, taču tas bija gluži citas ideoloģiskas ievirzes teātris. Pirmo literāri
dramatisko vakaru tajā ievadīja Sīmaņa Berģa referāts “Buržuāziskais un
proletāriskais teātris”. Gluži simboliski te tika izcelti šie divi pretstati, un
nākamajā dienā darbu sāka proletāriskais teātris.
Kopš dibināšanas – valsts teātris
Nacionālais teātris tika atklāts 1919. gada rudenī, un ir svarīgi
atzīmēt, ka kopš dibināšanas tas bija valsts teātris. Var jautāt – vai tas
starptautiskā mērogā ir unikāli, neparasti? Protams, nav. Vairākās Eiropas zemēs
pastāvēja un pastāv šādi nacionālas ievirzes teātri, vienalga, vai nosaukumā
vārds “nacionālais” ietverts vai ne. Piemēram, Zviedrijā, Stokholmā, tāds
nacionālais teātris ir Drumaten, Parīzē – Comédie Fran?aise.
Ko nozīmē jēdzieni “nacionālais teātris”, un “nacionālais mākslā”? Teātra
vēsturnieks Arturs Bērziņš, kurš kopš 1925. gada bija arī Nacionālā teātra
direktors, rakstīja: “Nospraužot teātra pamata principus, visiem bija saprotams, ka
Nacionālajam teātrim jābūt visas tautas teātrim un viņa pamata izteiksme jāatrod
psiholoģiskajā jaunreālismā. Repertuārā oriģināldrāmai bija jāierāda goda
vieta. Valsts teātris nedrīkstēja aizrauties uzbāzīgi lētās laikmeta parādībās,
kas vienā skatītāju daļā brīdi var sacelt apbrīnošanu, bet kas teātra
attīstībai dod maz paliekošu vērtību.” Tātad Nacionālajam teātrim jābūt visas
tautas teātrim. Manā uztverē, tāds tas tiešām bijis. Visi tur esam gājuši, tālab
garīgi nepieņemama man ir šī teātra režisores Gaļinas Poļiščukas izteiktā
tēze: “Teātris vispār ir domāts bagātajiem, ne nabagiem. Ja cilvēkam jādomā par
maizi, viņš nevar domāt ne par ko citu. Tas ir normāli visā pasaulē, teātris
domāts bagātajiem.”
Goda vietā – oriģināldrāma
Kas tad uz teātri velk arī mūs, ko materiālā ziņā nekādi nevar
pieskaitīt pie bagātajiem? Atbildes var būt vairākas, bet viena no pirmajām ietverta
Artura Bērziņa izvirzītajā tēzē: “Repertuārā oriģināldrāmai bija jāierāda
goda vieta.” Tāda Nacionālajā teātrī tai vienmēr tikusi ierādīta. Te bijis
Rainis, Blaumanis, Saulietis, Brigadere, Aspazija, Zīverts, Jūlijs Pētersons, Elīna
Zālīte, vēlākos gados – Harijs Gulbis, Pauls Putniņš, Jānis Jurkāns, Pēteris
Pētersons. Vai tas ir tik svarīgi? Es domāju – jā. Mūsu tauta skaitliski nav liela,
tāpēc jo svarīgi apzināties, kas mēs esam, kādas ir mūsu saknes, mūsu
mentalitāte, kādi esam un kurp ejam. Un esam bijuši priecīgi, ja teātri esam
izjutuši kā savu laikabiedru, kā savu sarunu biedru. Padomju laikā, kad valdīja barga
cenzūra, teātri kaut pusvārdos pauda patiesības, par kurām skaļi nedrīkstēja
runāt. Tā tas bija ar H. Gulbja lugām “Viena ugunīga kļava”, “Aijā žūžū,
bērns kā lācis”, “Silta, jauka ausainīte”, ar P. Putniņa “Paši pūta, paši
dega” un “Ar būdu uz baznīcu”, ar G. Priedes lugu “Miks un Dzilna”, ko nācās
stipri īsināt.
Pēc neatkarības atgūšanas mūsu teātri, arī Nacionālais, izskatījās it kā
apjukuši – par visu nu varēja runāt, nekādu vairs aizliegumu un cenzūras, savukārt
kritizēt pašiem savu valsti šķita tā kā neveikli. Taču drīz vien uz Nacionālā
teātra skatuves sāka dzīvot žurka Kornēlija un circenis Čirča, un aktieri atkal
runāja par to, kas sabiedrībā notiek. Teātris atkal bija mūsu sarunu un domubiedrs,
un skatītāju atsaucība bija milzīga. Gribētos vēlēt, lai atkal Kornēlija nenolien
kaut kur pagrīdē.
Līdzās jaunām oriģināllugām Nacionālajā teātrī allaž dzīvojusi latviešu
klasika. Kopš 1955. gada par īstu kases gabalu kļuvušas “Skroderdienas”. Sākumā
arī šis uzvedums bija savdabīga protesta izpausme, jo vajadzēja rādīt šķiru
cīņu, bet te – kalpi un saimniece Antonija sēž pie viena galda. Amtmanis-Briedītis
tomēr prata izcīnīt “Skroderdienām” tiesības dzīvot, tiesa, pirmajā
iestudējumā maksādams meslus tam laikam. Jāmin tādi klasikas iestudējumi kā P.
Rozīša “Ceplis”, brāļu Kaudzīšu “Mērnieku laiki”, A. Upīša “Zaļā
zeme”, daudzas citas lugas.
Atkal var vaicāt: nu kālab atcerēties vecus laikus?
Es domāju, ka tas mums ļoti vajadzīgs, lai apzinātos sevi kā kultūras tautu, lai
saprastu, kas mēs esam un kādi esam. Arī Eiropai varam būt interesanti tieši ar savu
savdabību. Es priecājos, ka teātra repertuārā ir Rainis, Vulfs, Blaumanis, Pauls
Putniņš.
Elza Radziņa – Stella Kempbela, Kārlis Sebris – Džordžs Bernards Šovs. Dž. Kiltijs “Mīļais melis”, 1962; teātra apkārtne no kanālmalas puses 20.gadsimta sākumā Attēli no ilustrētā albuma “Latvijas Nacionālais teātris”, apgāds “Jumava”, 2004 |
Dzīvā tautas gara teātris
Protams, Nacionālais teātris nevar dzīvot tikai ar latviešu
oriģināllugām. Jau Rainis 1925.gadā uzsvēra: “Nacionālam teātrim, pēc mana
uzskata, jābūt garīgas, nacionālas un universālas kultūras izplatītājam; tam bija
jādod tautai augstākās garīgas jūtu atziņu vērības, kas krājas drāmās.”
Nacionālais teātris allaž iestudējis Vakareiropas rakstnieku darbus. Lai atceramies
F.Molnāra “Liliomu”, T.Viljamsa “Ilgu tramvaju”, Dž.Fārkera “Kavalieru
viltību”, A. de Misē “Lorencačo” un daudzas citas.
Vienmēr būtisks bijis jautājums: kā aktierim darboties, kādu dzīvi uz skatuves
dzīvot? Vienu no atbildēm savā laikā formulējis Rainis, rakstot par “reāli
psiholoģisko tēlošanas momentu”. Pēc viņa vārdiem, Nacionālajā teātrī
“aktieri ar savu personisko izjūtu tēloja dvēseles notikumus dzīvos cilvēkos”.
Līdzīgu domu paudis Arturs Bērziņš: “Jaunajam teātrim, meklējot mūsu latviskās
īpatnības, bija jātop dzīvā cilvēka un dzīvā tautas gara teātrim, vispirms satura
un tad tikai formas teātrim. Savā dabā tas centās saskaņoti apvienot visus –
autoru, aktieri, gleznotāju, mūziķi. Kreiso mākslas virzienu atbalstītājiem šis
mākas vadības uzsāktais ceļš izlikās novecojies.”
Tieši te, man šķiet, slēpjas Nacionālā teātra spēks – tas ir dabisks
reālpsiholoģiskas tēlošanas veids, tā ir cilvēka iekšējās pasaules atklāsme,
patiess pārdzīvojums. Tas vienmēr bijis izcilu aktieru teātris – Berta Rūmniece,
Anta Klints, Jānis Osis, Ludmila Špīlberga, Žanis Katlaps, Alfreds Videnieks, Uldis
Dumpis, Antra Liedskalniņa, Ģirts Jakovļevs, Elza Radziņa, Kārlis Sebris, Velta
Līne, Dita Lūriņa, Karina Tatarinova un tā tālāk, un tā joprojām. “Nacionālā
teātra aktieris gribēja klausītājus un skatītājus saviļņot līdzi savam un
dzejnieka dvēseles trīsējumam,” rakstīja Rainis, un tur maz ko piebilst.
Meklējumi vajadzīgi, pelēcībai nav vietas Nacionālajā teātrī, taču meklējumi
nedrīkstētu būt samāksloti, pašmērķīgi. Man tāda liekas Gaļinas Poļiščukas
iestudētā izrāde Raiņa “Pūt, vējiņi!”. Pati par sevi tā ir interesanta, tajā
ir labi aktierdarbi, uzteicama ir Dita Lūriņa Baibas lomā, tikai – ar Raiņa lugu
šai izrādei nav gandrīz nekāda sakara. Īstenībā Rainis Poļiščukai nav
vajadzīgs, viņa rada pati savu versiju par jauniešu attiecībām, un šie jaunieši
nosaukti Raiņa lugas varoņu vārdos. Protams, nevienam režisoram nevar aizliegt
eksperimentēt, man tikai gribas piebilst, ka Raiņa luga ir daudz dziļāka, bagātāka,
skaistāka par to sadrumstaloto versiju, kas redzama uz skatuves. Neparasti? Jā,
neparasti. Bet vai neparastums ir galvenais izrādes kritērijs?
Laiki mainās, valdības mainās, protams, mainīsies arī Nacionālais teātris, taču
gribētos vēlēt, lai tas paliek uzticīgs latviešu drāmai un augstākām cilvēciskām
vērtībām, lai šai teātrī aizvien sastaptos ar spilgtām aktieru personībām un lai
teātris joprojām būtu mūsu sarunu un domu biedrs, mums visiem, tautai – ne tikai
bagātajiem, bet arī nabaga zinātniekiem, kas mīl teātri un iet uz teātri.
Viktors Hausmanis,
LZA akadēmiķis