
Mūžs un aiz mūža paliekošais
Par Latvijas akadēmiķi Solomonu Hilleru - ķīmiķi un aktīva progresa katalizatoru
Akadēmiķis, prof. Jānis Stradiņš
Šā gada 14.janvārī apritēja 90 gadu kopš akadēmiķa Solomona Hillera, Organiskās sintēzes institūta dibinātāja un izveidotāja, piedzimšanas. Šodien pirmoreiz tika pasniegta Solomona Hillera balva biomedicīnā, ko pērn iedibinājusi Latvijas ZA kopā ar firmu “Grindex”, Organiskās sintēzes institūtu un LU Biomedicīnas pētījumu un studiju centru. Šomēnes aprit 40 gadu, kopš iznāk heterociklisko savienojumu ķīmijas žurnāls, kura dibinātājs un pirmais redaktors ir bijis Hillers.
Tas viss mudina mūs atcerēties Solomonu Hilleru, izvērtēt viņa
mūžu un atgādināt viņa paliekamo devumu zinātnē un Latvijas tautsaimniecības
attīstībā. Šis veikums un pats Hillera vārds faktiski visus pēdējos 15 gadus ja nu
ne noklusēts, tad klusināts gan. Objektīvi vērtējot un pilnā mērā atzīstot
neatkarības laiku pozitīvos veikumus, tomēr visus šos gadus ir notikusi Hillera ieceru
daļēja demontāža vai vismaz tālejoša dimuitīva transformācija. Tikai nupat sāk
iezīmēties renesanse, varbūt gan citā līmenī, un Hillera vārds Latvijai atkal
kļūst aktuāls Eiropas, globalizācijas, inovatīvās ražošanas kontekstā.
Tā nu tas ir. Daudzu ievērojamu personību – zinātnieku, politiķu – likteņos
iezīmējas Hēgeļa negācijas likums, trīs fāzes: tēze, antitēze, sintēze.
Tēze ir tad, kad cilvēks darbojas, apliecina savu darāmo, apliecina sevi, kad
viņu cildina, ceļ uz pjedestāla. Tāda bija Hilleram viņa mūža pēdējos 10 gados
(kaut arī tad viņam bija ietekmīgi skauģi un nelabvēļi). Antitēze ir
nolieguma fāze, kad noliedz visu pagātni; pēc nāves piepeši izrādās, ka cildinātā
persona darījusi tik daudz slikta, nosodāma, kaitīga, ka pat vārdu pieminēt būtu
netikumīgi. Sintēze – tas ir vēstures spriedums, kurā tiek izsvērts labais un
ļaunais, noskaldīts liekais, laikmeta sārņi, acumirklīgais, pašas personības
negācijas, bet atstāts paliekošais.
Katra no šīm trim fāzēm ir loģiska un dibināta, vēsture rit pretrunu straumē.
Sava taisnība varētu būt dažu pazīstamu ķīmiķu paustajam viedoklim, ka Hillers ir
bijis “nelietīgs, nepārtraukti intriģējošs” konjunktūrists. Taču tā nav visa
patiesība, tas būtībā ir primitīvs lietu skatījums. Ar šiem Hillera vērtējumiem
polemizēt negrasos – šos jautājumus savulaik esam izdiskutējuši ar M.Šimansku,
M.Līdaku, J.Eidusu, A.Veinbergu, arī ar Mitju Špunginu Izraēlā, kuri lietas tvēra
plašās sakarībās. Akadēmiķis Hillers bija spilgta, bet tiešām pretrunīga
personība, kura psiholoģisko portretu uzskicēt nav viegli, un šajā jubilejas reizē
varbūt tas arī nebūtu darāms. Bet mūža pamatmeti būtu jāatgādina, jo daudzi,
varbūt pat vairākums klātesošo, aktīvā dzīvē un zinātnē ienāca tad, kad Hillera
vairs nebija.
Tātad Rīgā 1915.gada 14.janvārī (1.janvārī pēc vecā stila) vilnas eksporta
ekonomista, uzņēmēja Ārona Hillera ģimenē piedzimst dēls Šlioms – vēlāk
Solomons. Viņa tēvs Rīgā ieceļojis no Grodņas, māte – no Belostokas, tomēr tās
ir vāciski runājošas Rīgas ebreju aprindas. 1933.gadā pēc Rīgas vācu
komercvidusskolas absolvēšanas, pretēji tēva gribai, Solomons iestājas LU Ķīmijas
fakultātē un 2.kursā sāk līdzdarboties organiskās ķīmijas seminārā, ko vada
privātdocents Pauls Kalniņš, Nobela prēmijas laureāta Friča Bergiusa kādreizējais
laborants, cilvēks ar strīdīgām, tālejošām idejām, kuru vairums gan
izrādījušās pārsteidzīgas un palikušas neīstenotas. Paulam Kalniņam tikpat kā
nebija skolnieku, taču viens no pavisam nedaudzajiem bija Solomons Hillers.
Jaunības gados Moņa Hillers organizēja un vadīja kreisi noskaņoto ebreju jauniešu
intelektuāļu pulciņu – Alanik (Allgemein anregendes Jugendkreis), kurā
līdzdarbojās Mavriks Vulfsons, Jāzeps Eiduss, Juris Vaters un citi. Savā pēc nāves
izdotajā grāmatā to nupat objektīvi aplūko prof. J.Eiduss. Šis pulciņš veicināja
Hillera daudzpusību, erudīciju un tuvināja viņu kreisām, komunistiskām aprindām,
kaut arī vienlaikus viņš darbojās kā ziņu reportieris laikrakstā “Segodņa”.
1941.gada 27.jūnijā, vienā no pirmajām kara dienām, artilērijai grandot, S.Hillers
aizstāv Paula Kalniņa vadībā izstrādāto diplomdarbu par Langenbeka vielas struktūru
un tūdaļ pēc izziņas saņemšanas par augstskolas kursa beigšanu bēg no Rīgas, kur
nāk iekšā hitlerieši. Holokaustā bojā gāja Rīgā palikušie S.Hillera tēvs,
pamāte, māsa, visi pārējie tuvinieki.
1941.–1946.gadi – darbs Staļingradas un Kazaņas rūpnīcās, iepazīšanās ar
ražošanas procesiem. 1946.gada jūlijs – atgriešanās Rīgā, darbs nule dibinātajā
Latvijas PSR Zinātņu akadēmijā. Hillers kļuva par Mežsaimniecības problēmu
institūta jaunāko zinātnisko līdzstrādnieku un pēc direktora prof. Arvīda Kalniņa
ierosmes sāka pētīt pentozānsaturošo izejvielu ķīmiskās utilizācijas iespējas.
Tātad pētījumu izejas punkts no fundamentālās zinātnes viedokļa bija gauži
prozaisks: augu valsts atkritumu vielu – kukurūzas kacenu, saulgriežu čaumalu,
koksnes skaidu, kokvilnas pogaļu – utilizācija. Varēja šo problēmu arī risināt
tīri utilitāri, taču Hilleram tas kļuva par ieganstu, lai sāktu darbus organiskajā
sintēzē, jaunu medikamentu iegūšanā. Jo augu valsts pentozāni ir galvenais furfurola
avots, bet, furfurolu ķīmiski pārveidojot, iegūstami ārstniecības līdzekļi,
pirmām kārtām nitrofurāni. Tā, pētot furfurolu, Rīgā pamazām izvēršas furānu
ķīmija, vēlāk arī citu heterociklu ķīmija, izvēršas medicīniskā ķīmija,
izvēršas katalītiskā sintēze. Pateicoties Hillera ierosmei, Rīgā pie Latvijas PSR
ZA 1955.gadā izveidojās Pentozānsaturošo izejvielu pētīšanas un izmantošanas
vissavienības padome, kurai bija liela nozīme OSI tapšanā.
Hillers strauji virzījās pa karjeras kāpnēm. Ebrejs Hillers, jau Staļina
pusoficiālā antisemītisma gados, bet it īpaši Hruščova atkušņa gados,
mērķtiecīgi virza sava institūta dibināšanu. Un te savijas gan zinātniski, gan
politiski momenti, subjektīvi un objektīvi momenti – paša Hillera zinātniskais un
organizatoriskais talants, prasme pārliecināt, Maskavas un dažu Rīgas zinātnieku
(tolaik – Jāņa Peives un Arvīda Kalniņa, arī Paula Stradiņa) atbalsts un citu
Rīgas zinātnieku tikpat sparīgā pretestība, Hruščova iecerētā PSRS
tautsaimniecības ķimizācijas programma (gatavošanās PSKP CK 1958.g. maija plēnumam),
iecere veidot no Rietumiem neatkarīgu zāļu industriju, zināmas decentralizācijas
tendences PSRS Hruščova laikā, doma attīstīt zinātni arī valsts perifērijā,
savienotajās republikās –, tas viss radīja fonu Organiskās sintēzes institūta
oficiālai dibināšanai Latvijas PSR ZA Prezidija sēdē 1956.gada 20.decembrī.
Tātad – S.Hillers Mežsaimniecības problēmu institūtā: 1949.g. – vecākais
zinātniskais līdzstrādnieks; 1950.g. – furfurola sektora vadītājs; 1951.g. –
Staļina prēmijas laureāts par līdzdalību prettuberkulozes preparāta PASK ražošanas
izstrādē (tas bija pirmais Padomju Savienības mērogā pamanītais Padomju Latvijas
zinātnieku panākums medicīniskajā ķīmijā, kur lielāki nopelni varbūt bija ne
Hilleram, bet Leo Maijam, kas vēlāk izraisīja viņa patoloģisku naidu pret Hilleru);
1951.g. – ZA korespondētājloceklis (vēl pirms kandidāta disertācijas
aizstāvēšanas 1954.gadā). Tad nāk 1957.gads – Organiskās sintēzes institūta
darba sākšana un viņš institūta pirmais direktors astoņpadsmitarpus gadu garumā.
1957.g. – pirmā Latvijas PSR Valsts prēmija par antimikrobu preparāta furacilīna
sintēzi un ieviešanu medicīnā; 1958.g. – Latvijas PSR ZA akadēmiķis; 1963.g. –
Latvijas PSR ZA Ķīmijas un bioloģijas nodaļas akadēmiķis–sekretārs un ZA
Prezidija loceklis (koordinē 12 gadus visus republikā veicamos pētījumus ķīmijas un
bioloģijas nozarē). 1965.g. – Latvijas PSR Nopelniem bagātā zinātnes un tehnikas
darbinieka goda nosaukums; 1965.g. – vēl viena Latvijas PSR Valsts prēmija par
oriģinālu medicīnas preparātu furagīna un imifosa radīšanu un par vairāku citu
preparātu ieviešanu ražošanā. 1965.g. – Vissavienības žurnāla “Heterociklisko
savienojumu ķīmija” dibināšana (galvenais redaktors – 10 gadus); 1969.g. –
Sērorganisko savienojumu ķīmijas un tehnoloģijas vissavienības zinātniskās padomes
pārbāzēšana uz Rīgu un šīs padomes vadīšana turpmākajā laika posmā; 1972.g.
– ievēlēšana slavenajā Vācu dabaspētnieku akadēmijā “Leopoldina”, kas
jau ir starptautiska atzīšana…
Tāds, īsi savelkot, formāli ir Hillera karjeras ceļš 30 gadu garumā, kas iet
līdztekus Latvijas Zinātņu akadēmijas izaugsmei, tās tematikas padziļināšanai,
paplašināšanai, transformēšanai, tās pētnieciskās, instrumentālās un
rūpnieciskās bāzes pilnveidošanai, rezultātu ieviešanai tautsaimniecībā, tāpat ar
zinātni saistītās rūpniecības izveidošanai Rīgā un Olainē (abi lielie 60. – un
70.gados dibinātie Olaines giganti – “Biolar” un “Olainfarm” –
šādā vai tādā mērā tomēr ir Hillera iniciatīvas un Maskavas sakaru rezultāts).
Un šis nopelnu uzskaitījums nav Laudatio, slavinājums, ne Hilleram, ne nu jau
nebūtībā aizgājušās PSRS reālajiem sasniegumiem zinātnē un tehnoloģijā.
Primitīvi būtu visu skaidrot ar Hillera un PSRS specdienestu sadarbības rezultātu, kā
procesu palaikam traktēja mūsu presē pirms 10 gadiem, atestēt OSI kā PSRS zinātniski
tehniskās izlūkošanas centru, kurš esot darbojies VDK vadībā un kura eksperti
izvērtējuši un piegādājuši Maskavai Rietumu pasaules informācijas analīzi savā
nozarē. Droši vien arī šādiem momentiem tādā totalitārā valstī kā Padomju
Savienība bija sava loma, institūtā strādāja arī īsti čekisti, taču diez vai šis
moments būtu izvirzāms priekšplānā. Un, ja toreizējā Padomju Latvijā būtu vairāk
tādu “čekistu” kā Hillers, mēs savā tagadējā gaitā uz Eiropu būtu tikuši
daudz tālāk. Arī par samērā liberālo, brīvdomīgo gaisotni institūtā padomju
iekārtas gados, smacīgajos Pelšes gados lielā mērā jāpateicas Hilleram. Būtībā
– lai izvērtētu Hilleru, būtu jāizvērtē sovetiskā režīma gadi Latvijas
zinātnē, zaudējumi, guvumi, iespējas, arī nepiepildītās, zinātnes funkcionēšanas
dažādi konteksti.
Ja šaurāk izvērtē paša Hillera paliekamo devumu, tad tur iezīmējas 5 jomas:
1) Organiskās sintēzes institūta nodibināšana un izveidošana. Padomju Savienības
ietvaros tas bija neparasts, progresīvi organizēts pētniecības centrs. Neraugoties uz
visām peripetijām, tas joprojām pastāv un pilnveidojas, un pēc nepilniem diviem
gadiem atzīmēs 50 gadu jubileju. Domāju, tas nebūs subjektīvs viedoklis, ja sacīšu,
ka 20.gs. otrajā pusē tas ir bijis pasaulē visatzītākais un vistālāk
aizskanējušais pētniecības centrs Latvijā (kas 80.gados Latvijā deva 66–70% visu
SCI citējamo rakstu!), un arī pašreiz laikam tas ir viens no visspēcīgākajiem
pētnieciskajiem kolektīviem, kaut arī vairāk darbojas utilitārās jomās, pat vairāk
nekā Hillera laikā;
2) pētniecība heterociklu ķīmijā un tai tuvajās nozarēs (furānu ķīmija,
pirimidīnu un purīnu ķīmija, aziridīnu ķīmija, heterociklu žurnāls, plaša
mēroga konferences);
3) jaunu fizioloģiski aktīvu vielu meklējumi visplašākajā aspektā un attiecīgu
ražošanas tehnoloģiju izveidošana – antibakteriāli, pretvīrusu, pretvēža,
psihofarmakoloģiski, kardiovaskulāri aģenti (tie joprojām turpinās), arī
lauksaimniecības ķimizācijas līdzekļi, insekticīdi, zoocīdi (PSRS laikā arī tiem
bija liela nozīme);
4) bioorganiskās ķīmijas un molekulārās bioloģijas pētījumu iniciēšana Latvijā
(galu galā OSI ietvaros izauga šīs nozares akadēmiķi G.Čipēns, E.Grēns,
P.Pumpēns, V.Kluša, arī G.Duburs, J.Freimanis);
5) farmaceitiskās lielražošanas izveidošana Latvijā – no OSI Eksperimentālās
rūpnīcas, kas ir Hillera lolojums, 1991.gadā izauga firma “Grindex”, tās
priekšgalā arī ir Hillera uzticams audzēknis Valdis Jākobsons, kurš Hillera mūža
laikā bija viņa vietnieks institūtā.
No Hillera vadībā izstrādātajiem medicīnas preparātiem bez jau minētajiem
furacilīna un p–aminosalicilskābes (kas, saprotams, nebija oriģināli, bet
resintezēti preparāti, un ārzemēs pazīstamu preparātu resintēze prevalēja arī
turpmāk) minami furagīns un solafūrs (uroloģijā, pret bakteriālām infekcijām,
sepsi), imifoss – pret eritremiju, muskuļu relaksants dioksonijs, pretgripas preparāts
remantadīns, slavenais oriģinālais pretvēža preparāts ftorafūrs (tegafūrs), ko
Hillers izstrādāja kopā ar Marģeru Līdaku un Regīnu Žuku. Šo preparātu joprojām
lieto Japānā, un kā vienīgais no Latvijas zinātnieku atklājumiem tas ir iekļauts
ķīmijas enciklopēdijās un lielās farmācijas grāmatās. Arī pie kardiovaskulārā
preparāta “mildronāts” (pirmais nosaukums – “kvaterīns”) šūpuļa sava
mūža pašā norietā stāvēja Hillers, viņš ir arī pirmajā šī preparāta patentā
līdzautoru skaitā, bet par to tuvāk lai stāsta preparāta autors akadēmiķis Ivars
Kalviņš, kurš par šo izcilo sasniegumu, pašreizējo līderpreparātu “Grindex”
produkcijā saņem Hillera balvu. Tāpat pret ārzemēs pazīstamu preparātu resintēzi
nebūtu jāizturas augstprātīgi – arī tas nebija viegls darbs, un toreizējos PSRS
izolācijas apstākļos tam bija nozīme, arī Latvijas medicīnai.
Atsevišķa saruna būtu veltāma arī par Hillera iedibināto ļoti augstas raudzes
starptautisko žurnālu “Heterociklisko savienojumu ķīmija” un augstākās klases
Latvijas ķīmiķu plejādes veidošanās veicināšanu.
Hillers pats pavisam ir bijis aptuveni 300 zinātnisku rakstu, 80 autorapliecību un 40
ārzemju patentu līdzautors. Viņa vadībā aizstāvētas 30 kandidāta disertācijas,
viņš ir bijis 6 doktora disertāciju zinātniskais konsultants.
Tāpat Hillers savulaik Rīgu darīja zinātnes pasaulē pazīstamu kā izcilu zinātnisku
pasākumu norises vietu. No šiem saietiem visplašākais – unikāls un ievērots
pasaules mērogā – bija VII Starptautiskais IUPAC Dabasvielu ķīmijas simpozijs ar 4
presimpozijiem. Dalībnieku kopskaits tajā bija 1800, ieskaitot 4 Nobela prēmijas
laureātus, plenārsēdes notika hokeja hallē, un šajā simpozijā H.G.Korāna pirmoreiz
ziņoja par mākslīga gēna totālu sintēzi. Simpozijs notika 1970.gada jūnijā,
līdzīga mēroga un nozīmības zinātniski pasākumi Rīgā nav rīkoti ne agrāk, ne
arī vēlāk.
Pēdējie mūža gadi – ar lielajām konferencēm, ar ftorafūru, ar aziridīna
palēninātās inversijas parādību, ko 1972.gadā reģistrēja kā PSRS “zinātnisku
atklājumu” Nr.110, ar daudzajiem disertantiem un ārzemju braucieniem (ASV, Meksika,
Zviedrija, Indija, Dienvidslāvija, Itālija un, protams, Japāna) bija tāds kā Hillera
darbības apogejs. Hillers tolaik stāvēja augstu pāri saviem kolēģiem Latvijā,
Zinātņu akadēmijā, viņš neapstrīdami bija iestūrējis starptautiskos ūdeņos.
Bet beigas nāca tikpat pēkšņas, negaidītas, straujas, cik neparasts un pretrunīgs
bija Hillera mūžs. Tūdaļ pēc krāšņi nosvinētās 60 gadu jubilejas Organiskās
sintēzes institūtā, tajā pašā zālē, kurā viņu kopā ar citiem izcilākajiem PSRS
zinātniekiem sveica arī pazīstamais ķirurgs onkologs, toreizējais PSRS Medicīnas
Zinātņu akadēmijas prezidents prof. Nikolajs Blohins, Hillers devās uz Maskavu pie tā
paša Blohina, lai viņam izoperētu ļaundabīgu zarnu audzēju. Liktenis bieži
ironizē, šoreiz tas Hilleram bija uzsūtījis ļaunu kaiti, pret kuru viņš bija
vērsies ar visu savu mūža pētniecību. Ftorafūrs nelīdzēja savam autoram, lielās
mokās viņš mira 1975.gada 6.jūnijā Linezera slimnīcā 60 gadu vecumā. Patoloģiski
anatomiskā sekcija tomēr rehabilitēja ftorafūru – primārais maligno šūnu
perēklis bija rodams aizkuņģa dziedzerī, kura ārstēšanā preparāts nebija
indicēts...
Pēc sagatavotās lekcijas (saīsinātā variantā) S.Hillera lasījumos šodien, 26.janvārī, viņa izveidotajā un uzbūvētajā Organiskās sintēzes institūtā Rīgā