Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra rīkojums Nr. P-1-2/116

Rīgā 2026. gada 18. septembrī

Par viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra 2026. gada 9. janvāra rīkojuma Nr. P-1-2/8 "Par Preiļu novada pašvaldības domes 2025. gada 26. jūnija saistošo noteikumu Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā" atcelšanu

1. Preiļu novada pašvaldības (turpmāk – Pašvaldība) dome (turpmāk – Dome) 2025. gada 26. jūnijā pieņēma saistošos noteikumus Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa"¹ (turpmāk – saistošie noteikumi Nr. 9), ar kuriem tika apstiprināts Preiļu novada teritorijas plānojums (turpmāk – Plānojums). Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs (turpmāk – ministrs) ar 2026. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. P-1-2/8 "Par Preiļu novada pašvaldības domes 2025. gada 26. jūnija saistošo noteikumu Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā" (turpmāk – Rīkojums) apturēja saistošo noteikumu Nr. 9 darbību daļā. Dome 2026. gada 26. janvāra ārkārtas sēdē pieņēma lēmumu Nr. 2 "Par Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra 09.01.2026. rīkojuma Nr. P-1-2/8 "Par Preiļu novada pašvaldības domes 2025. gada 26. jūnija saistošo noteikumu Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā, izvērtēšanu un turpmākajām darbībām", lemjot neatcelt saistošos noteikumus Nr. 9 un iesniegt pieteikumu Latvijas Republikas Satversmes tiesā (turpmāk – Satversmes tiesa).

Pēc Rīkojuma izdošanas ministrs ir ticies ar Pašvaldības vadību, pārrunājis Rīkojumā norādītos apsvērumus un ar Plānojumu saistītos jautājumus, kā arī uzklausījis Pašvaldības viedokli par minētajiem apsvērumiem. Pašvaldība arī iesniegusi Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrijai (turpmāk – Ministrija) rakstveida skaidrojumu par piesardzības principa ievērošanu attiecībā uz vēja elektrostaciju (turpmāk – VES) un vēja parku darbību.

2. Satversmes tiesa 2026. gada 28. aprīļa rīcības sēdē, izskatījusi Domes 2026. gada 1. aprīļa pieteikumu, pieņēma lēmumu par lietas ierosināšanu. Ierosināta lieta Nr. 2026-05-05 "Par viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra 2026. gada 9. janvāra rīkojuma Nr. P-1-2/8 "Par Preiļu novada pašvaldības domes 2025. gada 26. jūnija saistošo noteikumu Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā" atbilstību Teritorijas attīstības plānošanas likuma 26. panta pirmajai daļai".

3. Pēc Rīkojuma izdošanas Ministrija un Pašvaldība savstarpējā komunikācijā pārrunāja Rīkojumā norādītos apsvērumus un Plānojuma risinājumus, kā arī iespējamās rīcības, lai nodrošinātu Plānojuma atbilstību augstāka juridiskā spēka tiesību normām, vienlaikus ievērojot pašvaldības autonomiju teritorijas attīstības plānošanā. Ministrija, izvērtējot jautājumu par Rīkojuma turpmāku darbību, ņem vērā pēc Rīkojuma izdošanas notikušās būtiskās izmaiņas normatīvajā regulējumā, jo īpaši VES ekspluatācijas prasību un to izpildes uzraudzības regulējumā.

4. Teritorijas attīstības plānošanas likuma (turpmāk – TAPL) 9. panta 4. punkts paredz, ka par teritorijas attīstības plānošanu atbildīgā ministrija izvērtē pašvaldību teritorijas plānojumu un lokālplānojumu atbilstību normatīvajiem aktiem, ja tas nepieciešams šā likuma 26. un 27. pantā minēto darbību veikšanai. Savukārt TAPL 26. pants regulē teritorijas plānojuma vai lokālplānojuma darbības apturēšanu pēc ministra iniciatīvas. TAPL 26. pants tieši neregulē ministra iepriekš izdota apturēšanas rīkojuma atcelšanu, tādēļ jautājums par Rīkojuma turpmāko darbību vērtējams ministra kompetences, kā arī pēc Rīkojuma izdošanas iestājušos tiesisko apstākļu kopsakarā.

Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantu valsts pārvalde ir pakļauta likumam un tiesībām, darbojas tai noteiktās kompetences ietvaros un sabiedrības interesēs, ievērojot samērīgu privātpersonas tiesību un tiesisko interešu ievērošanu, kā arī nodrošinot labas pārvaldības principa ievērošanu. Ministram, lemjot par Rīkojuma turpmāko darbību, ir jāņem vērā arī pēc tā izdošanas notikušās būtiskās izmaiņas tiesiskajā regulējumā.

5. Izvērtējot faktiskos un tiesiskos apstākļus, secinu:

5.1. Satversmes tiesa ir uzsvērusi, ka valsts pārvaldei demokrātiskā tiesiskā valstī sabiedrības uzticētās funkcijas jāpilda godīgi, efektīvi un taisnīgi, un ka tās rīcībai jāatbilst likumam un tiesībām (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma lietā Nr. 2019-17-05 20. punktu).

5.2. Tāpat Satversmes tiesa ir norādījusi, ka demokrātiskas tiesiskas valsts institūcijām to savstarpējās attiecībās ir jāievēro labas ticības princips un starpinstitucionālās lojalitātes princips. Tas nozīmē, ka valsts institūciju rīcība to savstarpējās attiecībās nevar aprobežoties ar formālu normatīvajos aktos un konstitūcijā noteikto pienākumu izpildi, to rīcībai jāveicina visu institūciju pienākumu izpilde un savstarpējā cieņa (sk. Satversmes tiesas 2019. gada 6. marta sprieduma lietā Nr. 2018-11-01 18.3.1. apakšpunktu).

5.3. Latvijas Republikas Satversmes 1. pantā ietvertais demokrātijas princips konkretizējams arī kopsakarā ar Eiropas vietējo pašvaldību hartā nostiprināto pašvaldības principu (sk. Satversmes tiesas 2020. gada 15. maija sprieduma Nr. 2019-17-05 13.1. apakšpunktu, 2008. gada 16. aprīļa lēmuma par tiesvedības izbeigšanu lietā Nr. 2007-21-01 7. punktu). Eiropas vietējo pašvaldību hartas 4. panta ceturtā daļa paredz, ka vietējām varām piešķirtās pilnvaras parasti ir pilnīgas un ekskluzīvas. Cita, centrālā vai reģionālā vara, nedrīkst tās apstrīdēt vai ierobežot, izņemot gadījumus, kad tas paredzēts likumā. Savukārt Eiropas vietējo pašvaldību hartas 8. pants paredz tiesisko ietvaru administratīvajai pārraudzībai pār vietējo varu darbību, un šis pants cita starpā paredz, ka administratīvā pārraudzība pār vietējām varām tiek realizēta tādā veidā, lai nodrošinātu, ka kontrolējošās varas iejaukšanās ir proporcionāla to interešu svarīgumam, kuras ir paredzēts aizsargāt.

5.4. Rīkojuma izdošanas brīdī ministrs, izvērtējot Plānojuma atbilstību normatīvo aktu prasībām, konstatēja apstākļus, kuru dēļ tika pieņemts lēmums apturēt saistošo noteikumu Nr. 9 attiecīgo punktu darbību. Rīkojuma atcelšana nav pamatota ar secinājumu, ka Rīkojuma izdošanas brīdī tajā konstatētie apstākļi nepastāvēja vai ka Rīkojums tā izdošanas brīdī būtu bijis nepamatots. Pēc Rīkojuma izdošanas ir būtiski mainījies normatīvais regulējums attiecībā uz VES ekspluatācijas prasībām un to izpildes uzraudzību. Pēc Rīkojuma izdošanas ir iestājušies jauni tiesiski nozīmīgi apstākļi, kas ir ņemami vērā, lemjot par Rīkojuma turpmāku darbību, neapšaubot Rīkojuma izdošanas laikā konstatētos apstākļus un tajā ietvertā vērtējuma pamatotību tā izdošanas brīdī.

5.5. Pašvaldībai teritorijas plānošanas procesā, rīkojoties savas autonomās kompetences ietvaros un ievērojot normatīvo aktu prasības, ir tiesības noteikt teritorijas izmantošanas ierobežojumus, tostarp paredzēt teritorijas, kurās VES būvniecība nav pieļaujama atbilstoši Ministru kabineta 2013. gada 30. aprīļa noteikumu Nr. 240 "Vispārīgie teritorijas plānošanas, izmantošanas un apbūves noteikumi" (turpmāk – noteikumi Nr. 240) 162. punktam. Tāpat noteikumu Nr. 240 218. punkts paredz, ka, ievērojot katra konkrētā objekta vai teritorijas specifiku un riska pakāpi un pamatojoties uz izpētes rezultātiem, pašvaldība var noteikt stingrākus ierobežojumus, nekā nosaka citi normatīvie akti vides aizsardzības vai veselības jomā. Tādējādi pašvaldības tiesības noteikt teritoriālus ierobežojumus netiek apšaubītas, vienlaikus pašvaldības rīcības brīvība īstenojama, ievērojot konkrētā ierobežojuma tiesisko pamatu un pamatojumu, tostarp noteikumu Nr. 240 218. punktā paredzētos nosacījumus.

5.6. Pēc Rīkojuma izdošanas ir būtiski attīstījies valsts normatīvais regulējums attiecībā uz VES ekspluatācijas prasībām un to izpildes uzraudzību. Vienlaikus šā regulējuma pilnveide joprojām turpinās. Tiesiskais regulējums atrodas pārejas stadijā, jo likumdevējs ir noteicis speciālu VES ekspluatācijas prasību sistēmu, savukārt tās piemērošanai nepieciešamais detalizētais regulējums vēl tiek izstrādāts. Šīs pēc Rīkojuma izdošanas notikušās izmaiņas ir tiesiski nozīmīgi apstākļi, kas ņemami vērā, lemjot par Rīkojuma turpmāku darbību, vienlaikus nemainot Rīkojuma izdošanas laikā konstatētos apstākļus un tā pamatojumu.

Ar 2026. gada 18. jūnija likumu "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā", kas stājās spēkā 2026. gada 27. jūnijā, Elektroenerģijas tirgus likums papildināts ar 22.² pantu, kas paredz VES ar uzstādīto jaudu vismaz vienu megavatu ekspluatācijas prasības attiecībā uz pieļaujamiem trokšņa robežlielumiem, vizuālo ietekmi jeb mirgošanu un tehniskā aprīkojuma atbilstību dabas aizsardzības, vides aizsardzības un drošības prasībām. Minētā panta otrā daļa paredz iespēju atzinumā par ietekmes uz vidi novērtējumu, paredzētās darbības akcepta lēmumā vai Valsts vides dienesta tehniskajos noteikumos noteikt stingrākas ekspluatācijas prasības, savukārt trešā un ceturtā daļa paredz Valsts vides dienesta uzraudzību un iespēju pārkāpumu gadījumā lemt par VES darbības apturēšanu. Saskaņā ar Elektroenerģijas tirgus likuma pārejas noteikumu 139. punktu Ministru kabinetam līdz 2026. gada 31. decembrim jāizdod šā likuma 22.² panta piektajā daļā minētie noteikumi. Līdz to izdošanai VES ekspluatāciju veic atbilstoši normatīvajiem aktiem par elektroenerģijas ražošanas iekārtu ekspluatāciju.

Likumprojekta "Grozījumi Elektroenerģijas tirgus likumā" sākotnējās ietekmes novērtējuma ziņojumā (anotācijā)² (turpmāk – anotācija) kā viena no līdzšinējās situācijas problēmām tieši norādīts, ka VES darbību regulējošie tiesību akti ir sadrumstaloti un ir ietverti vispārīgos tiesību aktos, kas dažkārt ir pārāk vispārīgi VES, tādējādi radot neizpratni par to piemērošanu un bažas par prasību neizpildi. Anotācijā papildus norādīts, ka, neraugoties uz ietekmes uz vidi novērtējuma procesā veikto VES iespējamās ietekmes izvērtēšanu un priekšlikumu izstrādi nelabvēlīgas ietekmes novēršanai vai samazināšanai, iedzīvotāju vidū saglabājas bažas par vēja turbīnu radīto troksni un mirgošanas efektu, kā arī par VES darbības uzraudzību to dzīves ciklā. Anotācijā kā risinājums paredzēta vienota tiesiskā regulējuma izveide, nosakot VES ekspluatācijas prasības attiecībā uz tehnisko aprīkojumu, pieļaujamo trokšņa līmeni un mirgošanu, kā arī prasību izpildes uzraudzības mehānismu. Tādējādi pēc Rīkojuma izdošanas nozares līmenī ir konstatēta nepieciešamība pilnveidot VES ekspluatācijas regulējumu, tostarp konkretizējot ekspluatācijas prasības un to izpildes uzraudzību.

Minētās izmaiņas nav interpretējamas tādējādi, ka pašvaldībai būtu zudušas noteikumu Nr. 240 162. punktā vai citās normatīvo aktu normās paredzētās tiesības teritorijas plānošanas procesā noteikt VES būvniecības ierobežojumus. Tās apliecina citu tiesiski nozīmīgu apstākli – pēc Rīkojuma izdošanas valsts līmenī ir būtiski pilnveidots VES ekspluatācijas prasību un to izpildes uzraudzības regulējums, vienlaikus paredzot šā regulējuma turpmāku konkretizēšanu Ministru kabineta noteikumos.

5.7. Rīkojuma atcelšana pati par sevi nenozīmē Plānojuma risinājumu atbilstības atzīšanu vai atkāpšanos no normatīvo aktu prasībām. Tā jo īpaši nav interpretējama kā secinājums, ka Plānojumā noteiktais 1,3 km ierobežojums ir atzīts par objektīvi nepieciešamu, optimālu vai samērīgu. Rīkojuma atcelšanas priekšmets ir Rīkojuma turpmākas darbības nepieciešamība mainītajā tiesiskajā kontekstā, nevis jauns Plānojuma konkrēto risinājumu materiāltiesiskās pamatotības izvērtējums. Pēc Rīkojuma atcelšanas Plānojuma normas ir piemērojamas kopsakarā ar spēkā esošajiem augstāka juridiskā spēka normatīvajiem aktiem, tostarp teritorijas attīstības plānošanu, ietekmes uz vidi novērtējumu, būvniecību un elektroenerģijas ražošanu regulējošajām normām.

Saskaņā ar TAPL 23. panta piekto daļu, ja spēkā stājas jauni ar pašvaldības teritorijas plānojumā ietveramo informāciju saistīti normatīvie akti ar augstāku juridisko spēku, pašvaldība izvērtē nepieciešamību izdarīt grozījumus tās teritorijas plānojumā. Ja pašvaldība neizdara grozījumus tās teritorijas plānojumā, pretrunu gadījumā piemēro tā normatīvā akta prasības, kuram ir augstāks juridiskais spēks. Savukārt saskaņā ar TAPL 23. panta septīto daļu, ja spēkā stājas jauns augstāka līmeņa teritorijas attīstības plānošanas dokuments, pašvaldība izvērtē tās teritorijas plānojumu un lemj par nepieciešamību izdarīt grozījumus tajā.

6. Ņemot vērā, ka pēc Rīkojuma izdošanas ir būtiski mainījies VES regulējošais tiesiskais konteksts, jo likumdevējs ir noteicis speciālu VES ekspluatācijas prasību sistēmu attiecībā uz troksni, mirgošanu, tehniskā aprīkojuma atbilstību un šo prasību uzraudzību, savukārt šīs sistēmas piemērošanai nepieciešamais detalizētais regulējums vēl tiek izstrādāts, ir pamats no jauna vērtēt nevis Plānojumā noteiktā 1,3 km ierobežojuma materiāltiesisko pamatotību, bet Rīkojuma kā valsts pārvaldes uzraudzības līdzekļa turpmākas uzturēšanas nepieciešamību un samērīgumu. Šis vērtējums netiek balstīts uz pēc Rīkojuma izdošanas pilnveidotajiem individuālās ietekmes uz vidi vai kumulatīvās ietekmes izvērtēšanas mehānismiem, jo šādi mehānismi paši par sevi nepamato Plānojumā noteiktā 1,3 km ierobežojuma nepieciešamību. Jaunais tiesiskais konteksts neapliecina, ka 1,3 km ierobežojums ir objektīvi nepieciešams, optimāls vai samērīgs, taču, ievērojot pašvaldības autonomiju teritorijas attīstības plānošanā un to, ka valsts līmenī tiek pabeigta VES specifiskā ekspluatācijas un uzraudzības regulējuma izstrāde, tas maina vērtējumu par ministra iejaukšanās turpmākas uzturēšanas nepieciešamību. Tādēļ Rīkojuma turpmāka darbība konkrētajos apstākļos vairs nav uzskatāma par nepieciešamu un samērīgu.

7. Satversmes tiesas praksē ir konstatēts gadījums, kad ministra rīkojums par teritorijas plānojuma darbības apturēšanu tika atcelts arī pēc lietas ierosināšanas Satversmes tiesā. Lietā Nr. 2022-25-05 Satversmes tiesa konstatēja, ka pēc ministra 2023. gada 15. februāra rīkojuma Nr. 1-2/915, ar kuru tika atcelts iepriekšējais ministra rīkojums par Rīgas teritorijas plānojuma darbības apturēšanu, apstrīdētais rīkojums bija zaudējis spēku. Satversmes tiesa tiesvedību lietā izbeidza, pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 29. panta pirmās daļas 1. un 2. punktu, vienlaikus izvērtējot, vai nepastāv apstākļi, kuru dēļ tiesvedība būtu turpināma. Minētajā lietā atcelšanas rīkojuma pamatojumā tika ņemti vērā arī pēc sākotnējā apturēšanas rīkojuma izdošanas pieņemtie grozījumi Rīgas vēsturiskā centra saglabāšanas un aizsardzības likumā. Minētā prakse ir nozīmīga tiktāl, ciktāl tā apliecina, ka lietas ierosināšana Satversmes tiesā pati par sevi nav šķērslis iepriekš izdota ministra apturēšanas rīkojuma atcelšanai un ka, lemjot par tā turpmāku darbību, var tikt ņemtas vērā pēc sākotnējā rīkojuma izdošanas notikušas normatīvā regulējuma izmaiņas. Tā pati par sevi nepamato konkrēto Plānojuma risinājumu atbilstību vai Rīkojuma atcelšanu pēc būtības.

Atšķirībā no minētās lietas šajā gadījumā Rīkojuma atcelšana netiek pamatota ar secinājumu par Rīkojuma nepamatotību vai ar Plānojumā noteiktā 1,3 km ierobežojuma pamatotības atzīšanu. Rīkojuma atcelšanas pamatu veido pēc tā izdošanas notikušās būtiskās izmaiņas VES ekspluatācijas prasību un to izpildes uzraudzības regulējumā, proti, speciālas VES ekspluatācijas prasību un uzraudzības sistēmas izveide un tās detalizētā regulējuma turpmāka izstrāde, kas ir tiesiski nozīmīgi apstākļi, lemjot par Rīkojuma turpmākas darbības nepieciešamību un samērīgumu.

Ņemot vērā minēto, Rīkojuma turpmāka darbība konkrētajos, pēc tā izdošanas mainītajos tiesiskajos apstākļos vairs nav nepieciešama. Šis secinājums nav uzskatāms par Rīkojuma izdošanas laikā konstatēto apstākļu vai tajā ietvertā juridiskā vērtējuma pārskatīšanu, kā arī par Plānojumā noteiktā 1,3 km ierobežojuma materiāltiesiskās pamatotības atzīšanu. Rīkojuma atcelšana neietekmē normatīvo aktu prasību saistošo spēku un neizslēdz Plānojuma atbilstības turpmāku izvērtēšanu normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā.

Ievērojot minēto un pamatojoties uz TAPL 9. panta 4. punktu un 26. pantu, Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. pantu un Administratīvā procesa likuma 85. panta pirmo daļu nolemju:

1. Atcelt viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministra 2026. gada 9. janvāra rīkojumu Nr. P-1-2/8 "Par Preiļu novada pašvaldības domes 2025. gada 26. jūnija saistošo noteikumu Nr. 9 "Preiļu novada teritorijas plānojuma teritorijas izmantošanas un apbūves noteikumi un grafiskā daļa" darbības apturēšanu daļā".

2. Šo rīkojumu publicēt oficiālajā izdevumā "Latvijas Vēstnesis" un nosūtīt Preiļu novada pašvaldības domes priekšsēdētājam.

Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministrs E. Tavars