Saeimas sēdes stenogramma

(Saeimas sēdes pilnais audioieraksts un videoieraksts
pieejams Saeimas mājaslapā)

Latvijas Republikas 13. Saeimas ziemas sesijas divdesmit otrā (attālinātā ārkārtas) sēde 2021. gada 25. februārī

Sēdi vada Latvijas Republikas 13. Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Sēdes vadītāja. Labrīt, godātie deputāti! Sāksim 2021. gada 25. februāra pirmo attālināto ārkārtas sēdi.

Darba kārtībā – lēmumu projektu izskatīšana.

Lēmuma projekts "Par Ministru kabineta 2021. gada 19. februāra rīkojumu Nr. 98, ar kuru grozīts 2020. gada 6. novembra rīkojums Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu"".

Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisijas vārdā – deputāts Juris Rancāns.

J. Rancāns (JK).

Labrīt, godātie kolēģi! Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija 2021. gada 24. februāra sēdē izskatīja Ministru kabineta 2021. gada 19. februāra rīkojumu par grozījumiem izsludinātajā ārkārtas situācijā. Konkrētais rīkojums komisijā tika apspriests. Tas paredz vairākas lietas, kuras es uzskaitīšu, protams, pilnībā neatreferējot katru detaļu.

Tātad pirmais – papildus jau esošajiem ierobežojumiem ir noteikts aizliegums sniegt saimnieciskos pakalpojumus, kas saistīti ar izklaidi un labsajūtu kameršļūkšanas vietās.

Tālāk rīkojums, kā jūs zināt, paredz arī detalizētākus nosacījumus mācību procesa organizēšanai klātienē 1.–4. klasei – piemēram, mācību process klātienē var notikt, ja konkrētajā administratīvajā teritorijā saslimstības 14 dienu kumulatīvais rādītājs uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju nepārsniedz 200 gadījumus, protams, ievērojot drošības prasības – epidemioloģiskās drošības prasības –, kā arī veicot iknedēļas testēšanu šajās skolās, kur ir atļauts klātienes mācību process un nodarbinātība.

Tāpat ir noteikts – ja saslimstības rādītājs uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju konkrētajā administratīvajā teritorijā pārsniedz 400 gadījumus un ir situācija, ka bērna likumiskais pārstāvis nevar strādāt attālināti un nevar nodrošināt bērna uzraudzību cita pieaugušā klātbūtnē, tad izglītības iestādes dibinātājs nodrošina pirmsskolas izglītības programmas apguvi klātienē, ievērojot epidemioloģiskās drošības prasības, kā arī veicot attiecīgajā iestādē nodarbināto iknedēļas testēšanu.

Rīkojumā, protams, ir arī uzskaitītas konkrētas pašvaldības, kurās atļauts uzsākt klātienes mācības, tomēr šeit šobrīd es neatreferēšu konkrētas pašvaldības – tās ir pieejamas, katrs var atsevišķi iepazīties, ja ir tāda vajadzība.

Tāpat rīkojums paredz arī detalizētākus nosacījumus tam, kā kalnu slēpošanas sporta bāzes var sniegt saimnieciskos pakalpojumus, tajā skaitā sporta treniņu nodarbības, piemēram, attiecīgajā teritorijā var atrasties ne vairāk kā 300 personas. Katrai personai tiek nodrošināti vismaz 70 kvadrātmetri, un visur ir iespējams ievērot divu metru distanci. Paredzēta formula, kā aprēķināt maksimālo apmeklētāju skaitu, kas var atrasties kalnu slēpošanas sporta bāzē ar pacēlāju biļetēm, kā arī paredzēts pienākums sporta bāzes īpašniekam vai valdītājam norīkot atbildīgo personu, kura īsteno epidemioloģiskās drošības pasākumus, kā arī nodrošina nepieciešamo personālu, kas veic kontroli, tajā skaitā autostāvvietās. Tāpat ir jānodrošina arī videonovērošana tiešsaistes režīmā nolūkā kontrolēt attiecīgās vietas, lai neveidotos cilvēku drūzmēšanās.

Rīkojums paredz arī to, ka piemaksas amatpersonām ar speciālajām dienesta pakāpēm, kā arī pašvaldības policijas darbiniekiem, kuri bija iesaistīti un joprojām ir iesaistīti šo ierobežojumu, tajā skaitā mājsēdes, kontrolē, tiek segtas no valsts budžeta programmas "Līdzekļi neparedzētiem gadījumiem", respektīvi, virsstundas tiek apmaksātas no šīs budžeta programmas.

Kopumā komisijā, uzklausot ministriju pārstāvjus, iestādes, infektologus un tiesību ekspertus, valdības rīkojumā noteiktie grozījumi tika atzīti par pamatotiem, samērīgiem, konkrētajā situācijā nepieciešamiem.

Tāpēc aicinu atbalstīt komisijas sagatavoto lēmuma projektu. Paldies, kolēģi.

Sēdes vadītāja. Paldies. Uzsākam debates.

Vārds deputātei Jūlijai Stepaņenko.

J. Stepaņenko (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Godātie kolēģi! Reizi nedēļā – tikai reizi nedēļā! – mums, sabiedrības pārstāvjiem, šeit, Saeimā, uzklausot šo ziņojumu, ir tiesības arī sniegt par šo ziņojumu komentārus. Un tas, ko mēs dzirdam katru ceturtdienu... tātad, jā, atskaiti par to, ka šie ierobežojumi ir bijuši pamatoti un samērīgi, bet mēs nevienu reizi neesam dzirdējuši to, ka valdība būtu atskaitījusies par šo ierobežojumu ietekmi uz tautsaimniecību un sabiedrības veselību.

Kā mēs redzam, kārtējie ierobežojumu precizējumi attiecībā uz slēpošanas bāzēm ir balstīti visādos citos, visādos dažādos apsvērumos, tikai ne saprāta vai kaut kādos aprēķinos. Turklāt es vēl vēlos norādīt, ka šādu ierobežojumu tapšana faktiski ir ļoti pateicīga augsne konkurences kropļošanai. To mēs redzam attiecībā uz mazajiem veikaliem.

Un šeit es vēlos norādīt, ka šajā ceturtdienā šajā Saeimas sēdē mums būtu bijis jāuzklausa Ministru kabineta rīkojumu projekts attiecībā uz tirdzniecības ierobežojumu atcelšanu mazajiem veikaliem un saprātīgu ierobežojumu piemērošanu turpmāk. Bet, pateicoties daža laba politiskā spēka gļēvumam (šeit es runāju par JKP), mēs šodien par to nelemjam.

Kā jūs atceraties, pagājušajā ceturtdienā Saeima diezgan plašās debatēs tomēr nolēma... vairākums... tātad neatbalstīt šo Saeimas lēmuma projektu par ierobežojumu atcelšanu tirdzniecībā un saprātīgu lēmumu pieņemšanu, papildinot tos ar atskaitēm katras divas nedēļas no Ministru kabineta attiecībā uz to, kādā veidā šie ierobežojumi tiek piemēroti un kāds ir efekts no tiem.

Mēs dzirdējām no mūsu kolēģiem, no JK, – Krišjānis Feldmans teica: "Pagaidiet, jūs jau tagad esat... mēs tagad lemjam par to, kas jau faktiski ir izlemts Ministru kabinetā, jo šobrīd tieši paralēli mūsu Saeimas sēdei (to mēs dzirdējām pagājušajā ceturtdienā) Ministru kabinets jau lemj par to, kā atbrīvot mazos uzņēmējus no šī ierobežojumu sloga, un tūlīt jau mēs redzēsim šo lēmuma projektu. Liecieties mierā, opozīcija, ar savu populismu!" To mēs dzirdējām pagājušajā ceturtdienā. Un mums tika solīts – gan mums, gan arī Latvijas sabiedrībai tika solīts –, ka JKP šo lietu nokārtos un faktiski jau ir nokārtojusi. Ko mēs redzam šoreiz? Šobrīd mēs redzam to, ka nekas nav mainījies, un mēs nezinām, vai vispār kaut kas mainīsies. Mēs dzirdam dažādu pretrunīgu informāciju.

Tāpēc, godātie kolēģi, tad, kad jūs nākamreiz domāsiet un klausīsieties mūsu cienītos kolēģus no koalīcijas – JK (Krišjānis Feldmans, Sandis Riekstiņš) –, kuri teiks jums, ka viņi aizstāv mazos uzņēmējus, noklausieties Saeimas debates un paskatieties Saeimas balsojumus. Jums neko citu vairs nevajadzēs darīt, jo šie cilvēki iestāšanos par mazajiem uzņēmējiem un aicinājumu Ministru kabinetam rīkoties saprātīgi sauc par populismu, godātie kolēģi. Populisms ir tas, ka mēs cenšamies Ministru kabineta kaitniecisko rīcību... kaitniecisko darbību apturēt un saukt viņus pie prāta, – tas ir populisms.

Tāpēc es aicināšu jūs arī šoreiz neatbalstīt šo lēmuma projektu, lai gan tajā ir ļoti daudz varbūt it kā labu lietu, un tā ir tā Ministru kabineta viltība – salikt iekšā vienā lēmuma projektā gan piemaksas, gan atvieglojumus, paralēli liekot kārtējās muļķības.

Es vienkārši aicināšu izbeigt šo māžošanos un pirmām kārtām uzlikt par pienākumu Ministru kabinetam nākt un atskaitīties par katru ierobežojumu. Un šajā rīkojuma projektā būtu bijis jābūt atskaitei par to, ko mums ir devuši šie 25 metri, ko mums ir devuši zeķu pārdošanas aizliegumi un tā tālāk, un tā joprojām. Mēs to neredzam, un mēs to diez vai redzēsim, jo valdību vada cilvēks, kurš pats nesaprot, kas viņš ir. Es aicinu neatbalstīt.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Dombravam. (Pauze.)

Vārds deputātei Ļubovai Švecovai.

Ļ. Švecova (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Labrīt, kolēģi! Laikam bija tehniskas problēmas, jo nevarēja saprast, kas ar datoru.

Es arī nedaudz gribu paskaidrot savu viedokli un pozīciju par šo rīkojumu. Man liekas, ka ir absurdi 25. februārī pieņemt lēmumu atbalstīt rīkojumu, ar kuru aizliegts vai, pareizāk sakot, ierobežots izmantot slēpošanas trases un ir ieviesti papildu ierobežojumi attiecīgajās sporta nodarbībās. Kāpēc? Tāpēc, ka vienkārši ir iestājies meteoroloģiskais pavasaris un ir skaidrs, ka attiecīgie ierobežojumi, kas attiecas uz šļūkšanu ar kamerām no kalniņa, vairāk nav aktuāli un nebūs aktuāli. Nu tā mēs darbojamies.

Un vēl viena lieta, kas norāda uz ļoti būtiskām problēmām, pieņemot lēmumus valdībā un Ministru kabinetā, – ierēdņu komunikācija, ierēdņu profesionalitāte un ierēdņu spēja uzņemties atbildību. Ir acīmredzams, ka Igaunija izmantoja paņēmienu... ka viņi ļoti ilglaicīgā laika periodā katrā no novadiem... katra pašvaldība regulē ierobežojumus... un regulēja aizliegumus individuāli atkarībā no konkrētā reģiona situācijas. Un vienlaicīgi arī tie ierobežojumi, ko Igaunijā ieviesa, bija ļoti pārdomāti, sistematizēti un neattiecās uz tādām nozarēm kā, piemēram, sports, labsajūtas pakalpojumi, kā arī uz daudzām, daudzām citām.

Tā ka rodas jautājums, kur ir starpība pēc būtības starp Latviju un Igauniju. Mums ir ļoti līdzīgs klimats, mums ir pēc būtības ne pārāk atšķirīgi arī saslimstības rezultāti. Attiecīgi pēc Eiropas Savienības tabulas gan Latvija, gan Igaunija praktiski atrodas blakus attiecīgajā riska pakāpē un saslimstības līmenī, bet sankcijas, kas ir piemērotas, un ierobežojumi Igaunijā ir krietni pārdomātāki, tie ir līdzsvaroti, un tikai pēdējā laikā, kad viņiem paaugstinās saslimstība, tika ieviesti vienlaicīgi visās pašvaldībās vienādi ierobežojumi. Pie tam jebkurā gadījumā Igaunijā darbojas labsajūtas pakalpojumi, Igaunijā darbojas daudzas citas lietas, tai skaitā arī sports, kas viennozīmīgi nodrošina psiholoģisko un arī fizisko sagatavotību cilvēkiem un vieglāk ļauj tikt galā ar ierobežojumu stresu, ar neziņas stresu, ar vairākām citām lietām, kas sabiedrībā ļoti plaši pašlaik ir izplatītas.

Latvijā no novembra kā aiztaisīja ciet, tā ar katru nākamo rīkojumu aizvien stingrāki un stingrāki nosacījumi, aizvien vairāk un vairāk ierobežojumu, aizvien vairāk un vairāk cilvēkiem pienākumu attiecīgi... lai reglamentētu darbību. Pie tam darbība ir nevis segmentēta pēc principa, lai cilvēkiem būtu labāk, bet lai labāk būtu kontrolēt, lai labāk būtu sodīt cilvēkus.

Tāpēc diemžēl, ņemot vērā, ka šajā rīkojumā ir iekļauti, manuprāt, absurdi uzdevumi un ierobežojumi attiecībā uz sporta nodarbībām un slēpošanas trasēm, es šo rīkojumu neatbalstīšu. Un arī kolēģus aicinu neatbalstīt šāda veida pieeju ierobežojumu ieviešanai.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Vjačeslavam Dombrovskim. (Pauze.)

Tātad Dombrovska kunga nav sistēmā.

Turpināsim debates. Vārds (Starpsauciens.)...

Tā... mirkli pagaidīsim.

V. Dombrovskis (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

Jūs mani...

Sēdes vadītāja. Tagad redzam, tagad redzam.

Vārds deputātam Vjačeslavam Dombrovskim.

V. Dombrovskis. Labrīt, kolēģi! Lai kā man nepatīk runāt pie šī iknedēļas rituāla, bet nu tomēr, kolēģi, uzdosim sev jautājumu, ko mēs šodien te darām, kārtējo reizi balsojot par vēl vienu ierobežojumu versiju?

Šeit mana kolēģe jau izteikusies par to, kas ir tas lozungs šiem jaunajiem izdomājumiem – ka kameršļūkšana ir aizliegta. Jūs tiešām, kolēģi, paskatieties ārā, paskatieties uz laika prognozi! Nu kāda kameršļūkšana, kolēģi?!

Tad tas ir tāpat kā tad, kad vienā no iepriekšējām reizēm, kolēģi, mēs balsojām par to, lai... par to ierobežojumu tirdzniecības centros – vienu cilvēku uz 25 kvadrātmetriem. Un tad arī laikam neviens nebija paskatījies uz laika prognozi un nebija iedomājies – ne valdība, ne Saeima – par to, ka šādos apstākļos, tad, kad ārā ir mīnus 15, mīnus 20, ārā veidosies pensionāru rindas.

Šeit ir atkal tie paši grābekļi, kolēģi. Pie tam es tagad... Jūs vispār esat lasījuši šo jauno noteikumu projektu? Tātad ārtelpā – tajās kalnu slēpošanas vietās – 70 kvadrātmetri uz vienu cilvēku, lai ievērotu divu metru distanci. Izlasiet vēlreiz, kolēģi, – 70 kvadrātmetri uz vienu cilvēku, lai ievērotu divu metru distanci.

Nu taču tā skola nebija tik sen atpakaļ, kolēģi. Uzdodiet sev jautājumu – kāpēc iekštelpās ir 25 kvadrātmetri uz vienu cilvēku, bet ārtelpā – ārā – 70 kvadrātmetri uz vienu cilvēku? Kur te ir loģika, kolēģi?

Mums ir situācija, kolēģi (ja jūs sekojat tam, kas notiek vispār valdībā) – mums jau valdība, ministru vairākums, izrādās, neklausa premjeru. Pie tam premjers iet sūdzēties, sanāk, pie Valsts prezidenta. Valsts prezidents saka bargus vārdus ministriem. Vai ministri klausa? Neklausa.

Ziņās stāsta par to, ka mums divu līdz četru nedēļu laikā sāksies jauna apokalipse, trešais vilnis, jo parādījies jaunais vīrusa mutants no Lielbritānijas. Bet tad, ja, kolēģi, paskatītos uz ziņām Lielbritānijā, vispār uz pasaules ziņām, izskatās, ka pasaule neko nav dzirdējusi par to, ka drīz sāksies... pēc divām līdz četrām nedēļām sāksies jauna apokalipse. Izskatās, ka Lielbritānija, no kuras ir parādījies šis jaunais vīrusa mutants, nav dzirdējusi par to, ka tur iestāsies pēc divām līdz četrām nedēļām jauna apokalipse.

Kolēģi! Tiešām uzdodiet sev jautājumu – ko mēs te šodien darām?

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Jānim Dombravam.

J. Dombrava (NA).

Godātā Saeima! Vēlos runāt par šī Ministru kabineta rīkojuma punktu, kas paredz klātienes mācību atjaunošanu vairākās Latvijas izglītības iestādēs.

Faktiski, lai gan šis princips nav nepareizs, ka varētu kādas mazas lauku skolas, kur saslimstības rādītāji ir zemi, atjaunot klātienes mācīšanos, tomēr veids, kā tas tika pieņemts, un arī sākotnēji iestrādātie kritēriji, manuprāt, bija kļūdaini. Pamatošu, kāpēc.

Pirmām kārtām tas nav labs lēmuma pieņemšanas process, kad lēmums, kas attiecas uz daudziem vecākiem, skolēniem, skolas personālu, tiek pieņemts dažas dienas pirms šī lēmuma spēkā stāšanās. Šai gadījumā lēmums tika pieņemts ceturtdienā faktiski ar plānu pirmdien atjaunot klātienes mācīšanos. Tas daudzās pašvaldībās izsauca tiešām milzīgu apjukumu par darba organizāciju, par to, kā skolotājiem klātienē nodrošināt šo mācību procesu pēc jaunajiem noteikumiem un tamlīdzīgi.

Otra lieta, kas bija pietiekami neloģiska, ir tieši šie kritēriji par saslimušo skaitu novadā, kur ir iestrādāts kritērijs 200 cilvēku uz 100 tūkstošiem iedzīvotāju, un tai pašā laikā jau pēc nedēļas šie kritēriji atkal mainījās. Faktiski vairākās pašvaldībās, kur šonedēļ klātienē var notikt mācības, nākamnedēļ tās vairs nevarēs notikt. Tā ir bezatbildīga vecāku, skolēnu un skolas personāla raustīšana.

Es varu teikt par Saulkrastu novada izglītības iestādēm, ka tieši šāda situācija arī izveidojās, ka šo pirmdien mācības atsākās (aizvadītajā nedēļā skolas vadības bija ļoti skeptiskas par klātienes mācību atsākšanu, ņemot vērā, ka šis saslimstības rādītājs bija ļoti tuvu 200 saslimušo atzīmei) un jau trešdien tika paziņots, ka tomēr klātienes mācības ir jāizbeidz no nākamās nedēļas.

Bet jautājums – kurš uzņemsies atbildību par šo vienu nedēļu, ja, piemēram, būs pieaugusi saslimstība, kurš uzņemsies atbildību par tiem cilvēkiem, kuri tagad strauji pārkārtoja visu savu darbu no attālinātās mācīšanās uz klātienes mācībām, lai jau nākamnedēļ atkal atsāktu attālināto mācīšanos?

Es tiešām nesaprotu, kāpēc šo pareizo lietu attiecībā uz klātienes mācību atsākšanu mazās lauku skolās nevarēja paveikt kā pirmo soli un tad skatīties, kā spert nākamos soļus attiecībā uz klātienes mācību atjaunošanu varbūt jau mazākās pilsētās un ilgtermiņā varbūt jau lielpilsētās. Tas būtu bijis pareizi, secīgi, un to arī noteikti vajadzēja darīt vismaz ar nedēļas garu nobīdi, nevis četras dienas iepriekš pieņemot lēmumu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Aldim Gobzemam.

A. Gobzems (pie frakcijām nepiederošs deputāts).

(Skaņas pārrāvums.)... apvienot laikus.

Sēdes vadītāja. Debašu laiki tiek apvienoti.

A. Gobzems. Es kā opozīcijas deputāts neizprotu konsekvences trūkumu valdības un valdošās koalīcijas lēmumos. Es uzskatu, ka ir jāstiprina veselības aprūpes kapacitāte, nevis jābaida ar viļņiem un pavasarī jāaizliedz braukt ar kameru, es nezinu, pa dīķi vai pa kurieni.

Veselības aprūpes kapacitātes stiprināšana ir aizstāta ar vāji organizētu un brīžiem pat komisku vakcinācijas procesu. Atcerieties, kad bija aizsardzībai divi procenti no kopprodukta jādabū, uzreiz nauda atradās. Tagad vajag veselībai – nekad nav. Gadu, divus – nekad nav! Dīvaini, vai ne? Ekonomikas lejupslīde un darba vietu zudums ir katastrofāls. Izglītības iestāžu atrofēšanās ir novedusi pie jaunatnes marginalizācijas, valsts parāds pieaug.

Es kā opozīcijas pārstāvis vienmēr esmu uzsvēris, ka šāda veida politika apdraud Latvijas valstiskumu, un risinājums tam nav pat Kariņa nomaiņa ar Pabriku vai Ašeradenu pati par sevi, bet gan elites domāšanas izmaiņas. Ir jārīkojas, nevis jābaidās no vīrusa. Ir visi priekšnosacījumi, lai sekmīgi sāktu izvest valsti no krīzes. Tam ir nepieciešama mobilizācija.

Pašreiz valdība un esošā varas koalīcija netiek vadīta, jo valdībā notiek dažādu politisko spēku populistisku ambīciju demonstrācija, kam nav nekāda sakara ar koordinētu valsts virzīšanu krīzes pārvarēšanai.

Tiek vākti punkti pašvaldību vēlēšanām, tiek demonstrēti virtuāli sasniegumi kaut kādās jomās, bet nenotiek darbs pie krīzes plānveida pārvarēšanas. Tas nevienu dienu arī nav noticis. Un šis attiecīgais šodienas lēmums par kameršļūkšanu no kalna plus 10 vai padsmit grādos ir tam vislabākais piemērs.

Jūs kā sabiedrība vispār zināt, kas notiek slimnīcās? Pie tam lielākā daļa, nospiedoši lielākā daļa, izslimo mājās, nenoslogojot slimnīcas. Gada laikā ir pieaugusi aprūpes sistēmas kapacitāte? Par cik? To neviens nezina. Par to neviens arī neatskaitās. Un tāpēc šodien lielie ierobežojumi ir jāatceļ. Skolas, sports, sabiedriskā ēdināšana – ar to ir jāsāk, nevis jādraud ar viļņiem. Un vēl jautājums arī ir par tiem, kuriem būtu jābūt atbildīgiem par tiem, kuri jau vairs Ziemassvētkus nesagaidīs, tādēļ ka netika novērsta slimības izplatība sociālās aprūpes mājās. Un kurš, starp citu, atbildēs par varas neizdarību, kuras rezultātā cilvēki pakaras, jo ir kauns mājās nākt pie ģimenes bez naudas? Atbildība par šo situāciju ir jāuzņemas Kariņam, kurš visu vasaru uzskatīja sevi par čempionu un nebija gatavs straujai slimības izplatībai rudenī, par ko jums katru dienu stāsta mediķi.

Tā ka nav ko gudrēties! Tagad ir jādomā, kā izdarīt tā, lai ekonomika un valsts nebūtu paralizēta, un jābeidz baidīt cilvēkus ar viļņiem. Tā ir stāsta pirmā daļa.

Stāsta otrā daļa šajā pašā kontekstā ir šāda – krīzes vadības darbā trūkst analītikas, tā ir haotiska, kas nogurdina ikvienu – gan sabiedrību, gan viņus, varu... tātad pašus. Tas rada pamatu neuzticēties lēmumiem – arī tiem, kas ir jēdzīgi. Šobrīd ne vien ātrajai palīdzībai un SPKC, bet jebkuram ierindas pilsonim ir skaidrs, ka vīruss pats nekur nepazudīs un turpinās aplipināt visus, kuriem tas var pielipt, tātad pamatā nevakcinētajiem un/vai neizslimojušajiem. Pie esošā vakcinācijas ātruma un visa tā vājprāta, kas notiek, kritiskā masa pūļa imunitātei būs labākajā gadījumā pēc trīs gadiem. Bet, ņemot vērā, ka tas viss it kā ir jāveic ik pa pusgadam, pūļa imunitāti ar vakcināciju sasniegt pat teorētiski nav iespējams. Stāstus par milzīgajiem vakcinācijas tempiem esam klausījušies kopš decembra gandrīz ik nedēļu, bet nekas no tā nav piepildījies. Tātad vakcinācija nav risinājums Latvijai.

Attiecīgi atliek vienīgi izslimot, pretējā gadījumā sēdēšana mājās ir bezgalīga, un ir skaidrs, kādi scenāriji ir sagaidāmi pārskatāmā nākotnē. Līdz šim izslimošanu ir traucējis ierobežotais gultasvietu skaits, līdz ar to šobrīd pamatjautājums – vai un kas tiek darīts, kopš ir skaidri zināms vīrusa raksturs, lai būtiski palielinātu gultasvietu skaitu un lielāks saslimušo skaits neapdraudētu medicīnas sistēmu, kā arī tas, cik daudz mūsu medicīnas eksperti un padomdevēji uz šo brīdi ir analizējuši un pārņēmuši jaunākos pieejamos pētījumus daudz kur pasaulē, lai būtiski palielinātu cilvēku noturību pret šo vīrusu, lai ārstētu to agrīnā stadijā, nenonākot līdz slimnīcai.

Vienīgais modelis, lai, izglābjot simts dzīvību, neiznīcinātu tūkstošiem dzīvju, ir stāties šim vīrusam pretī, nevis no tā slēpties. Nepastāv modelis, kurā iespējams vienkārši iebarikādēties mājās un palaist šo vīrusu garām.

Valdība nav nākusi klajā ar skaidru modeli vispār. Luksofors nav modelis, tā ir reakcija uz jau notikušo. Protams, tas šobrīd galīgi nav atkarīgs no politiskās partijas, kas ir pie varas, nosaukuma vai ideoloģijas. Šobrīd tas ir atkarīgs tikai un vienīgi no personības, no rakstura, uzņēmības, apķērības un gribas. Tas ir tas, ko ikviens sagaida no valsts vadītājiem tik nopietnā krīzes situācijā. Šajā varā nevienam nav personības, rakstura, uzņēmības, apķērības un gribas izvest valsti no krīzes.

Tāpēc mēs šodien birokrātiski bezjēdzīgi apstiprinām to, ka ar kameru nedrīkst šļūkt no kalna un ka uz kalna jāievēro 70 metri starp cilvēkiem. Mīļie draugi, izejiet no Jēkaba ielas ārā, apskatieties laiku un jūs sapratīsiet – kalns ir beidzies! Šonedēļ. Viss. Nav vairāk. Ko jūs apstiprināt? Beidziet ņirgāties par sabiedrību! Atbrīvojiet ekonomiku, esiet drosmīgi! Tas ir stāsts par drosmīgu valsts vadību, kuras mums nav, par domāšanas maiņu, jo karu nevar uzvarēt iebarikādējoties – karu var uzvarēt, ejot kaujā.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Viktoram Valainim.

V. Valainis (ZZS).

Labrīt, augsti godātā Saeimas priekšsēdētāja! Labrīt, kolēģi! Protams, kameras šļūkšana no kalniem piedod šim jautājumam tādu īpašu odziņu un tas... man kolēģiem radās jautājums, kāpēc kalnu industrija gāja pie valdības, lai aizliegtu paši uz sava īpašuma kaut kādas kameru šļūkšanas aktivitātes. Tas, protams, raisa jautājumus, bet ne tāpēc es pieteicos šīm debatēm. Debatēm pieteikties mani rosināja Dombravas kunga uzruna par mācību procesu, kas notiek šonedēļ, un par to, cik tas ir saraustīts un ka lēmumi tiek pieņemti pēdējā brīdī.

Es gribu minēt to, ka ļoti labi, ka jūs ierunājāties par atbildību. Arī man šis atbildības jautājums ir svarīgs. Tā tēma, ko jūs šodien runājāt, skar aptuveni 20 pašvaldības – stāsts ir par aptuveni 20 pašvaldībām, kuras bija visā tajā iesaistītas. Turpretī ir 119 pašvaldības, kuras divas reizes tika izraustītas daudz trakāk, nekā šobrīd tiek izraustītas šīs divdesmit. Šīm 119 pašvaldībām lika gatavoties konkrētam procesam tiktāl, ka tika iepirkti pārtikas produkti, lai bērnus pabarotu, skolas telpas iekārtotas atbilstoši noteikumiem, un pēdējā brīdī tika pateikts – nē, plāni mainās. Tas pats, kā jau es minēju... Šuplinskas kundzei vajadzētu mazāk runāt... izdomāt visu kārtīgi ar nozaru ekspertiem un tad nākt ar šādiem skaļiem, skaistiem paziņojumiem.

Tas pats arī šobrīd savā ziņā turpinās, ko, saprotu, Dombravas kungs, iespējams, dzīvojot savā novadā, ir pārrunājis arī ar izglītības iestāžu cilvēkiem un saprot to problemātiku, kas šobrīd ir. Tā arī ir, kā Jānis stāstīja, – tā arī tas ir. Un es domāju, ka ikvienā no vietām, ja būtu paklausījušies to, cik liels satraukums bija pēc tiem iepriekšējiem raustīšanas gadījumiem, kad visas skolas jau bija gatavas, tas bija diezgan traģiski patiesībā, kā tika... tur par zaudējumu atlīdzināšanu kādam vispār neviens nerunāja – par to, ka sestdienā, svētdienā cilvēkiem... izglītības iestāžu darbinieki sēdēja un mācīja vecākiem to, kādā veidā notiks attālinātās nodarbības pirmklasniekiem.

Kolēģi, tā ir viena lieta. Šobrīd tas stāsts īpaši nav uzlabojies. Tas, kas šobrīd ir traģiskākais... Jūs visi lieliski saprotat šo traģisko situāciju ar izglītības iestādēm... šī raustīšana – cik tas ir slikti. Nu tad šobrīd mēs metamies tālāk uz nākamo jomu un sākam raustīt biznesu. Tiek raustīts bizness jau nedēļas garumā, tiek solīts, kā Jūlija Stepaņenko kundze teica attiecībā uz Feldmana kunga solījumiem...

Mūsu iepriekšējās nedēļas lēmuma projekts neteica to, ka jums ir jāatver visi šie veikali. Tas skaidri pateica to, ka jums jāizvērtē arī sekas un jāsniedz kaut kāds atbalsts – par tām lietām, tai skaitā, tika tur runāts.

Šobrīd... Tika solīts nedēļas garumā, ka būs, nu tik vērsies vaļā veikali. Iedomājieties – ja jūs esat veikalnieks, jūs ar to rēķināties, jūs sākat kaut kā tam gatavoties. Un šobrīd... jau kopš vakardienas vakara... ir cita veida ziņas. Prezidents, redz, ir pamodies, sāk kaut ko runāt par to... par ministru atbildību.

Kolēģi, nozaru raustīšana notiek visu laiku. Nav jau tā, ka tagad tikai tās nozares rausta, šobrīd visu biznesa industriju valdība ir pamatīgi saraustījusi, un gadījumā, ja šie noteikumi netiek atviegloti, ir jāsaprot tas, ka cilvēki jau nespēj nodarboties ar uzņēmējdarbību. Tad ir jāsniedz viņiem kaut kāds ļoti konkrēts atbalsts, pieņemot lēmumu, ka viņi turpmāk vairs nevar strādāt.

Tāpēc, kolēģi, šis... šodien ar visām kameršļūkšanām un... kas tik te vēl nav ielikts iekšā... ir arī pareizas lietas, labas lietas – policistu piemaksas... un tās ir jāatbalsta. Manuprāt, šī ārkārtējā situācija, šie grozījumi noteikumos nav tik... tās pārējās lietas, kas tur ir iekļautas, nav tik kritiskas, lai tās nebūtu atbalstāmas, ir tomēr arī ļoti labas lietas iekšā, un es aicinu atbalstīt šos noteikumus.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Sergejam Dolgopolovam.

S. Dolgopolovs (SASKAŅA).

Labrīt, cienījamie kolēģi! Divas lietas.

Pirmais – valdība neapšaubāmi rīkojās pēc Ļeņina teiktā – "viens solis uz priekšu, divi atpakaļ". Un Saeimas uzdevums ir šo rīcību atbalstīt.

Godīgi sakot, tā rīcība ir tiešām ļoti haotiska un ne īpaši pārdomāta. Šodien intervijā televīzijai satiksmes ministrs teica ar tādu dziļu rūgtumu, ka, lūk, lidojumi uz trešām valstīm ir pieejami Lietuvā un Igaunijā, no Tallinas un Viļņas lidmašīnas lido, bet Latvijā tas ir aizliegts. Kur ir loģika? Kad mēs pieņemsim arī šo grozījumu par ierobežojumu atcelšanu un tā tālāk, un tā joprojām?

Līdz ar to šodien Saeima... Kā es jau vairākkārt esmu minējis, Saeimas uzdevums ir viens – atbalstīt to rīcību, ko veic valdība, un ne tikai atbalstīt, bet arī attaisnot.

Otrs moments. Šie lēmumi bieži atgādina zupu ar mušām – maza zupas deva ar lielu mušu skaitu. Tāpēc arī šis lēmums izskatās tā, jo pie ļoti atbalstāma priekšlikuma paaugstināt atlīdzību tiem cilvēkiem, kas ir pirmajā līnijā cīņā ar pandēmiju, ir ieliktas arī muļķības, par kurām jau šodien kolēģi ir runājuši.

Es domāju, ka varbūt turpmāk būtu lietderīgi arī šos lēmumus, ja tā prakse netiks izbeigta, balsot pa pantiem – par katru priekšlikumu, kas ir izskanējis valdības debatēs un priekšlikumos, balsot atsevišķi. Tikai tad var parādīties arī normāla situācija un normāla – varbūt normāla! – Saeimas darbības prakse.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Jūlijai Stepaņenko otro reizi.

J. Stepaņenko (pie frakcijām nepiederoša deputāte).

Kolēģi, tiešām lielisks Dolgopolova kunga priekšlikums. Es pieļauju, ka arī Aizsardzības, iekšlietu un korupcijas novēršanas komisija, ieklausoties šajos vārdos, var rīkoties tā, kā Saeimas deputāti rosina, – var sadalīt pa pantiem un balsot, un tas tiešām būtu ļoti labs precedents. Bet vēl es gribētu piebilst to, ka drīz jau būs mēnesis, kopš Saeima ir nobalsojusi par uzdevumu Ministru kabinetam atļaut atsākt bērnu un jauniešu sportu atbilstoši veselības drošības protokolam. Šajā situācijā, kādā mēs redzam skolu pakāpenisku atvēršanos atbilstoši šim reģionālajam principam, kurš, kā jau Dombravas kungs norādīja, kopumā ir diezgan labs un atbalstāms, taču ir ar saviem trūkumiem... arī šajā situācijā, kā mēs norādījām debatējot, un arī šajā lēmuma projekta pielikumā ir noteikti jāņem vērā tostarp reģionālais princips. Bērniem šobrīd jau kūst ledus, hokeja spēlētājiem, kuri grib ārā trenēties, grib turpināt trenēties, – viņiem šobrīd ir izkusis ledus, un jūs neko neesat izdarījuši, lai kaut mazliet pietuvinātu viņu cerības realitātei... Neko! Un arī šajā lēmuma projektā nav nekā no tā, ko jūs esat solījuši un ko jūs esat apņēmušies.

Tāpēc, kolēģi, vēlreiz atgādināšu – mēs, izmantojot šo pavisam nelielo iespēju reizi – reizi! – nedēļā pateikt, ko mēs domājam par Ministru kabineta darbību, vēlamies vēlreiz norādīt, ka absolūti neapmierinoša darbība no Ministru kabineta puses ir neņemt vērā visu sabiedrības viedokli un visus tos rosinājumus, kas izskan katru dienu.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātam Ivaram Zariņam.

I. Zariņš (SASKAŅA).

Labrīt visiem! Ja Latvija būtu reāli demokrātiska republika, tad šodien šeit, parlamentā, kas ir galvenais lēmējorgāns, valdība nāktu ar pamatotu ziņojumu, nevis vienkārši nomestu mums priekšā savus priekšlikumus, par kuriem ziņotājs pasaka: "Es pat tos visus neuzskaitīšu, vienkārši balsojiet par tiem."

Visa šī procedūra uzskatāmi parāda, par kādu fikciju ir pārvērsta Latvijas valsts. Mēs nefunkcionējam kā demokrātiska republika. Ir politiskais varas kartelis, kurš nokļuvis pie varas un kurš vienkārši izpildās, kā grib. Dotajā gadījumā viņiem nav paveicies, jo ir atnācis kovids un kovidam ir nospļauties par šo varas karteļa visatļautību. Tur ir savas likumsakarības. Tagad šis varas kartelis ir spiests demonstrēt savu varas nespēju un nekompetenci, un visatļautību, un bezatbildību diemžēl arī tā.

Šīs valdības... Šīs valdības darbības atgādina situāciju no vienas anekdotes, kurā kāds cilvēks pieiet pie veikala... ierauga... kurā viņš vēlētos iepirkties... bet, izrādās, veikals ir slēgts. Viņš pagriežas un vienkārši sāk ar savu iepirkumu tīkliņu dauzīt visus apkārtējos cilvēkus. Par to viņam jautā: "Nu kāpēc tu tā dari?" Un viņš atbild: "A ko darīt?!"

Līdzīgi rīkojas šī valdība – vienkārši bez sajēgas, bez sapratnes. Tas, kā tā uzvedas pašlaik, un tas, ko piedāvā mums,– šo uzvedības modeli lai mēs akceptētu, proti, atnāk, mums tiek pateikts – ir problēmas... Jā, ir problēmas. Ir tāda un tāda saslimstība, ir tādi un tādi notikumi. Tāpēc mums tiek piedāvāti kaut kādi pasākumi, bet nav analīzes, kur ir cēloņsakarība: kā šie pasākumi palīdzēs, vai tie reāli strādās, kā ir strādājuši tie pasākumi, kas jau ir pieņemti.

Ja šīs cēloņsakarības nav, tad iznāk, ka vai nu šī valdība ir pilnīgi stulba un nespēj šīs cēloņsakarības redzēt, analizēt un tādējādi pamatot savus pasākumus, vai arī šī valdība visu Latvijas sabiedrību uzskata par pilnīgiem stulbeņiem un, protams, par stulbeņiem uzskata arī Latvijas Saeimu, kurai vienkārši var nomest kaut ko priekšā un pateikt: "Lūdzu, par šito balsojiet. Varbūt šoreiz sanāks." Tas ir līdzīgi tam, kad cilvēkam ir klepus,– uzliksim viņam žņaugu uz kakla! Uzlikām. Tā. Īsti nestrādā, varbūt tagad pamēģināsim nocirst vienu kāju. Nesanāca. Varbūt nocirtīsim labo roku – varbūt tad sanāks. A kāpēc vajag nocirst? Nu tāpēc, ka joprojām klepus turpinās. Pēc tādas loģikas pašlaik darbojas šī valdība – tikpat pārdomāti un tik uzskatāmi.

Kas vēl ir ironiski, ka šie lēmumi – tie ir... Normāli lēmumiem vajadzētu būt ne tikai pamatotiem, bet arī savlaicīgiem. Šis stāsts, kas šodien jau te daudzkārt tika minēts, par to, ka beidzot tiks ieviests regulējums uz kalniem, slēpošanas kalniem, kad sniegs jau būs nokusis, uzskatāmi parāda šīs valdības rīcībspēju un kompetenci. Tieši tāpat kā savulaik šī šaurā domāšana, šī nespēja redzēt cēloņsakarības... Teiksim, uzlika ierobežojumus grāmatu veikaliem – it kā, šauri skatoties, jā, tātad, ja mēs aiztaisīsim ciet vietas, kur cilvēki var satikties, kur cilvēki var apmainīties ar šo vīrusu, tad vajadzētu būt tā, ka mēs samazinām šos saslimstības riskus. Tātad primitīva, šaura loģika, taču reāli, ja mēs saprotam, ko mēs darām, tad principā cilvēki uz grāmatu veikaliem iet kāpēc? Ne jau tāpēc, lai tusētos, bet tāpēc, lai nopirktu grāmatu un lai pēc tam varētu vieni mierīgi pasēdēt mājās,– tieši tas, ko vēlas panākt valdība, šo mājsēdes variantu, lai cilvēki vairāk atrastos mājsēdē. Un tāpēc viņi aiztaisa grāmatveikalus ciet, lai cilvēkam šīs iespējas būtu mazākas, lai viņš savu laiku mēģinātu aizpildīt ar kaut ko citu.

Tieši tāpat, manuprāt, milzīgākais absurds, kas pašlaik notiek, ja mēs runājam par tirdzniecību, ir slēgtie saimniecības preču veikali. Tie taču nav veikali, uz kuriem cilvēki dodas, lai izklaidētos. Cilvēki dodas tāpēc, ka ir noteiktas vajadzības, un parasti arī tās ir saistītas ar mājas darbiem. Līdz ar to sanāk pilnīgs absurds, ka tādā veidā, ja cilvēkam nav iespējams sevi nodarbināt ar kaut ko citu, nu labi, tad viņš ies... meklēs kaut kādas citas izklaides. Rezultātā mēs panākam atkal pretējo efektu ar to visu.

Savukārt, ja mēs runājam par šiem... kā tapa šie absurdie regulējumi, kāpēc telpās vajadzīgi 25 kvadrātmetri, bet ārtelpās uz kalna vajadzīgi 70 kvadrātmetri... Kolēģi, es jums varu izstāstīt, kā valdība nonāca pie šiem gudrajiem lēmumiem.

Es aicinu apvienot savas runas laikus.

Sēdes vadītāja. Runas laiks tiek apvienots.

I. Zariņš. Proti, pati valdība neko nespēj izdomāt. To izdomāja šīs nozares cilvēki. Kāpēc viņi izdomāja tādus regulējumus? Tāpēc, ka viņi rēķinājās ar to, cik bezmērīgi liels var būt valdības stulbums, un tāpēc, lai, nedod Dievs, valdība nepieņem savu kārtējo viedo ierobežojumu, ka cilvēkiem ir jāierobežo āra aktivitātes, viņi nāca uzreiz ar tādu regulējumu, lai ar rezervi nosistu to, lai valdības stulbums vienkārši preventīvi jau tiktu neitralizēts, piedāvājot tiešām nereāli lielus ierobežojumus, lai šī industrija būtu pēdējā, kas ciestu no kaut kādiem tālākiem stulbiem valdības lēmumiem. Tā tie radās. Un tik tiešām mēs varam redzēt valdības stulbumu visā šinī kopējā kontekstā, kad ārtelpās, tātad ārā, svaigā gaisā, vajadzīgi 70 kvadrātmetri, valdība, tā viedā, ir izdomājusi telpās, veikalos 25 kvadrātmetrus, bet kā tad ir ar sabiedrisko transportu? Nu tad, valdība, ja jūs gribējāt... ja jums ir kaut kāda jēga, kaut kāda sapratne par to, kā veidojas šī infekcija, kādi ir šīs infekcijas perēkļi, ceļi, tad izstāstiet, kāpēc sabiedriskajā transportā drīkst pieņemt pavisam citu regulējumu, kur cilvēki tik tiešām, kur tā aprite... cilvēku aprite un koncentrācija ir daudz lielāka... Kāpēc tur tas tiek pieļauts? Savukārt iespēja, teiksim, cilvēkiem iepirkties sadzīves preču veikalā, nopirkt dzīvei, funkcionēšanai nepieciešamas lietas – kam tur ir santehnika salūzusi, kam ir elektrotehnika salūzusi... tas nav iespējams.

Mans aicinājums valdībai būtu – reāli aizdomāties par savu rīcībspēju un tik tiešām padomāt, vai vispār šie cilvēki, kas tur atrodas... ja jūs neesat spējīgi pieņemt savus lēmumus atbildīgi, varbūt tad mēģiniet par tiem komunicēt. Vispirms komunicēt un stāstīt. Varbūt jums šinīs debatēs cilvēki palīdzēs... norādīs uz jūsu lēmumu pamatotību vai nepamatotību. Pretējā gadījumā sanāk, ka šī valdība ir vislielākā sērga ar savām rīcībām...

Sēdes vadītāja. Paldies.

Vārds deputātam Ivanam Klementjevam.

I. Klementjevs (SASKAŅA).

Labrīt, cienījamā priekšsēdētājas kundze! Cienījamie kolēģi! Protams, ka mēs esam joprojām tur, kur mēs esam. Jā, drīz jau būs gads, kopš mēs strādājam attālināti, bet grūti pateikt, vai ir kādi panākumi vai nav, īpaši ja mūs tagad brīdina par trešo vilni, ka tas sāksies. Bet jautājums ir tāds – vai mums pietiks speciālistu, kas apkalpos vēl tos divus tūkstošus slimnieku, kas laikam būs slimnīcā, kā mums sola, pēc četrām vai sešām nedēļām.

Tad, kad es prasīju vēl vasarā, ko mēs izdarījām, – tiem ārstiem, mediķiem, kas strādā tajā sarkanajā zonā, kā mēs palīdzējām viņiem atpūsties vai rehabilitēties pēc tā smagā trīs četru mēnešu darba pirmās pandēmijas laikā... jautājums... atbilde bija tāda – vienkārši mēs pielikām viņiem 20 procentus pie algas.

Cienījamie kolēģi, ne ar kādu naudu jūs nevarat atgriezt viņiem to veselību, tā rehabilitācija neatnāks pati par sevi! Tagad... Jau pagāja vēl seši mēneši, vairāk, un tie medicīnas darbinieki atrodas vēl dziļākā izdegšanas stadijā. Palīdzēsim viņiem tā, lai mums būtu pēc četrām vai sešām nedēļām vismaz kāds, kas ārstē tos divus tūkstošus, kuri būs vēl slimnīcā klāt ienākuši. Par to vajag domāt. A mēs runājam par to šļūkšanu – ir vai ne. Ziema gandrīz jau beidzas, un laikam tāda otra aukstuma viļņa ar sniegu jau nebūs šajā gadā, bet jūs runājat par to. Es piedāvāju Ministru kabinetam vienā reizē atstāt dienesta automašīnas un pabraukt ar sabiedrisko transportu, aiziet kājām uz lielveikalu un paskatīties, kā cilvēki pērk produktus, ko vēl vajag cilvēkiem pirkt, kā cilvēki arī, piemēram, staigā pa tām pašām ielām, pa trotuāriem, kur sniegu netīra un cilvēki iet cieši viens pie otra. Tur nav nekādi ne 25 metri, ne 75 metri, iet pusmetra attālumā viens no otra... un bez maskām, elpo vai klepo vēl virsū tev. Vai kā cilvēki – viens iet garām, otrs skrien blakus. Ja cilvēks skrien un elpo, protams, ka tas viss iet pa gaisu... līdz pieciem metriem gaisā pat, un, ja vējš pūš uz jūsu pusi...

Slēpošana arī tikko beigusies, bet nu cik daudz cilvēki slēpoja. Šeit nav tā, ka 300 cilvēku atrastos uz viena kalna, viena kilometra garumā slēpošanas trasē atrodas 100 vai 200 cilvēki. Vai tas ir labi vai slikti? Bet neviens nesūdzas: "Es pavadu brīvo laiku svaigā gaisā, es slēpoju vai skrienu, un es ar to saslimu." Nedzirdēju neko tādu, un mediķi, mūsu speciālisti, arī nevar pateikt, ka, rekur, tas ir tāpēc, ka viņš slēpoja vai dziļi elpoja. Tieši veci cilvēki arī slēpo ļoti daudz šajā gadā, un tas palīdz viņiem uzturēt veselību.

21. februārī mūsu blakus pilsētā – Tartu – notika 47. slēpošanas maratons 63 kilometru vai 31 kilometra garumā. Piedalījās vismaz deviņi tūkstoši dalībnieku. Deviņi tūkstoši! Varat iedomāties, cik tas ir no daudzām valstīm, no daudzām valstīm! Arī tāpat no Latvijas. Tur ir atļauts rīkot sacensības. Varbūt nebija apdomīgi, tāpēc ka tagad, ja pārbauda, Tartu maratons... tā mājaslapa ir ciet, informācija ir slēgta. Varbūt nepareizi rīkojās igauņu valdība, bet tomēr tas notika, tas notika. Mēs diemžēl aizliedzām rīkot visus pasākumus, pat tās pašas slēpošanas sacensības, kur piedalījās 100 cilvēki... arī tā kā nevar, nevar, vienkārši nevar, un viss. Nu teorija bez prakses ir akla. Tas ir tāpat, kā Ministru kabinets pieņem lēmumu un nezina to situāciju, kādā viņi ir. Arī tā kā... viņi rīkojas kā akli.

Es aicinu Ministru kabinetu, visus tos, kas pieņem lēmumus, – lūdzu, nāciet šeit uz Saeimas sēdi, pieslēdzieties pie interneta un arī paziņojiet ar savu vārdu, un mēs gribam redzēt, ka jūs esat savas domas izteikuši šeit deputātiem un visai sabiedrībai, nevis tā kā slēgtā vai tagad atklātā sēdē.

Paldies.

Es neatbalstīšu šo rīkojumu.

Sēdes vadītāja. Vārds deputātei Regīnai Ločmelei.

R. Ločmele (SASKAŅA).

Labdien! Lūdzu man apvienot debašu laikus.

Sēdes vadītāja. Debašu laiki apvienoti.

R. Ločmele. Paldies.

Labdien, kolēģi! Šodien kārtējo reizi mēs esam kā cilvēki lidostā, kuri māj ar roku un mēģina sakliegt debesīs jau pacēlušos lidmašīnu ar atļauju tai lidot. Šī lidmašīna jau ir aizlidojusi. Visas šīs normas, par kurām mums jābalso, sen jau ir spēkā, un it kā katram cilvēkam tās ir jāievēro.

Bet pats galvenais absurds ir tas, ka Latvijas iedzīvotāji sagaida no mums absolūti citu. Mēs runājam kā tukšai vietai. Kur ir atskaite par to, vai Latvijas skolnieki – visi, ikviens – ir nodrošināti ar datoriem attālinātai apmācībai? Kur ir ziņa par to, kas būs ar solīto vienreizējo piemaksu pensionāriem un invalīdiem? Kur ir ziņas par to, ka Latvijā apdomā banku moratoriju komunālajiem maksājumiem un hipotekāro kredītu procentu atmaksu? Kur ir ziņas par to, ka ir... kāda ir reakcija uz atklāto vēstuli, kura tika nosūtīta valdības ministriem par to, lai 500 eiro piemaksu pie ģimenes pabalsta tomēr saņemtu absolūti visi nestrādājošie jaunieši vecumā no 15 līdz 20 gadiem, jo no šī pabalsta ir izkrituši bērni, kuri pēc 9. klases dažādu apstākļu dēļ neturpina mācības, kā arī augstskolu studenti vecumā no 18 līdz 20 gadiem. Vecāki raksta ministriem, atbildes nav. Nekā nav.

Vēl par to pašu 500 eiro pabalstu. Tikko esmu saskārusies ar situāciju, ka sieviete ir mirusi šo pirmdien, 22. februārī, un viņai ir palicis bērns, kuram ir 11 gadi. Situācija ir tāda, ka, ja konkrētās pilsētas bāriņtiesa nepieņems lēmumu par aizbildņa iecelšanu līdz 15. martam, šis bērns paliks bez šīs piemaksas, bez ģimenes pabalsta un īstenībā bez izdzīvošanas līdzekļiem.

Šādu situāciju ir ļoti, ļoti daudz. Un tā vietā, lai iemestu publiskajā telpā no premjera puses ziņu par to, ka, lūk, pēc divām trim nedēļām mums draud trīs tūkstoši kovida slimnieku stacionāros... Kur ir visas šīs atskaites, kas skar konkrētu cilvēku labklājību un vispār cerības uz to, ka viņi nākotnē šai valstī izdzīvos?

Mēs nodarbojamies ar politiku. Ar "mēs" es domāju valdošo koalīciju, jo es, būdama opozīcijā, neatrauju sevi no cilvēkiem, kuriem ir jāpieņem lēmums. Un šodien es jums vēlos teikt – tas, ko jūs darāt, ir noziegums – teikt cilvēkiem, ka mums draud trešais vilnis, ka mūs sagaida kaut kāds cunami, un pie tam nepateikt ne vārda, kā jūs gatavojaties pieņemt tos trīs tūkstošus, iespējams, ar Covid-19 slimos cilvēkus. Kas tiek darīts? Vai mums būs kaut kad papildu gultasvietas tam un tā tālāk...

Bet, ja tas tiek darīts tikai ar vienu mērķi – šantažēt valdošās koalīcijas partijas ar to, kura nu izlidos no šīs nelaimīgās valdības (nemaz nedomājot par to, kā šo informāciju uzņem cilvēki), – tad, piedodiet, tas ir amorāli, tikpat amorāli, kā, es pagājušoreiz teicu, bija potēt cilvēkus, kuriem nav nekāda sakara ar valsts drošību un kuri tagad jutīsies laikam laimīgi sapotēti, kad Latvija, pēc jūsu teiktā, sagaidīs trešo vilni un cunami.

Vēlreiz – es gaidu no valdības atskaites par visiem punktiem, par kuriem es teicu. Lūdzu, pildiet savus solījumus, esiet atbildīgi, neesiet amorāli! Neesiet tie cilvēki, kuri laiž debesīs lidmašīnas bez jebkādas atļaujas uz nekurieni! Jūs tieši ar to pašlaik nodarbojaties.

Paldies.

Sēdes vadītāja. Debates slēdzu.

Komisijas vārdā...?

J. Rancāns. Paldies, kolēģi. Komisijas vārdā gribu teikt, ka bija ļoti interesantas un krāšņas debates, tajā skaitā pretrunīga argumentācija, un bija ļoti interesanti to vērot. Es varbūt ļoti īsi par dažiem punktiem gribētu izteikties.

Tātad komisijas vārdā par šo ierobežojumu ietekmi uz tautsaimniecību un ekonomiku. Vēlreiz aicinu visus vai nu piedalīties komisijas sēdēs, kurās uzstājās infektologi, rādot attiecīgo, aktuālo situāciju un grafikus par to, kas valstī notiek ar saslimstību, tajā skaitā arī kā piemēri tiek sauktas citas valstis, un ir arī pieminēta jūsu piesauktā Igaunija, kurā šobrīd ir ļoti liela saslimstība, un šī tendence, kas ir grafikā... ir ļoti milzīga atšķirība no Latvijas. Latvijā ir tāda neliela samazināšanās tendence, bet tā bija stabila visu laiku, savukārt Igaunijā tieši pretēji – ir milzīga šī tendence uz saslimstību.

Ja mūsu vidējais rādītājs pret testēto skaitu ir aptuveni... pozitīvo testu skaits ir aptuveni astoņi procenti, tad Igaunijā vakar, ja nemaldos, bija 14,7, tātad tuvu 15 procentiem. Igaunija tūlīt lems par ļoti stingriem ierobežojumiem. Tā ka, ja jūs sekotu līdzi komisijas sēdēm vai arī vismaz tam, kas notiek masu medijos, tad jūs par to zinātu.

Par šo lietu, kas attiecas uz to, cik daudz ziņotājs pateica vai nepateica katru detaļu. Nu es aicinātu deputātus tomēr atcerēties, ka katram ir pienākums izlasīt to dokumentu un pavadošos dokumentus, par kuriem mēs pieņemam lēmumus, jo ziņotājs nosauc būtiskāko. Un diez vai mēs būtu ieinteresēti tagad vienkārši mehāniski nolasīt jebkuru dokumentu. Tad mēs saņemtu pretējo – pārmetumus, ka mēs te vilcinām laiku un nekas nav saprotams.

Tālāk es gribētu par šīm sporta bāzēm. Jau pati opozīcija arī pateica, kā šis priekšlikums tapa, tikai nav saprotams, kurš tad tur bija nepareizi šo priekšlikumu – 70 kvadrātmetrus uz cilvēku... No vienas puses, mums attiecīgais pārstāvis saka, ka to atnesa nozare, un tai pašā laikā viņš pārmet, ka valdība to izdarīja.

Nu, labi, kolēģi, paldies par šīm debatēm, bet jebkurā gadījumā šī situācija ir tāda, ka kalni... Tas, kas bija tajā brīdī... bija ļoti daudz pārmetumu, ka tur notiek cilvēku drūzmēšanās, tas bija jāregulē, iepriekš varēja arī saņemt pārmetumus no opozīcijas, ka šie kalni nav regulēti pretēji visam citam. Tagad mēs saņemam pārmetumus, ka tie ir regulēti, un paldies laikapstākļiem, kuri šobrīd ir pateicīgi, lai teiktu, ka kalnos nemaz jau vairs nav sniega, un tāpēc mums ir iespēja parunāt par to, ko atkal valdība nepareizi dara, jo tā nav vadījusies no attiecīgās laika prognozes. Savukārt, ja būtu sniegs, tad šādu argumentu atkal nebūtu.

Vārdu sakot, paldies, kolēģi, par šo diskusiju. Vēlreiz – aicinu sekot līdzi komisijas sēdei. Ja tas nav iespējams, tāpēc ka jūs atrodaties citu komisiju sēdēs, šis ieraksts ir pieejams publiski Saeimas mājaslapā, un tur jūs varēsiet redzēt gan visas šīs līknes par saslimstību, gan par kaimiņvalstīm, gan arī ietekmi uz ekonomiku, cik un kādi konkrēti pabalsti ir prasīti, kāda ir situācija ar bezdarbu un kāda ir situācija ar ekonomiku kopumā. Tas viss detalizēti tur ir pieejams. Ja man būtu iespēja šeit, Saeimas sēdē, prezentēt, es labprāt to darītu. Diemžēl tehnisku iemeslu dēļ tas nav iespējams.

Tā ka paldies, kolēģi. Aicinu atbalstīt komisijas sagatavoto lēmuma projektu.

Sēdes vadītāja. Paldies.

Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu "Par Ministru kabineta 2021. gada 19. februāra rīkojumu Nr. 98, ar kuru grozīts 2020. gada 6. novembra rīkojums Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu""! Lūdzu, balsosim! Par – 61, pret – 4, atturas – 19. Lēmums pieņemts.

Godātie kolēģi! Sēdes darba kārtību esam izskatījuši.

Šodienas otro attālināto ārkārtas sēdi sāksim pulksten 10.15. Tātad pēc 15 minūtēm – pulksten 10.15 – otrā attālinātā ārkārtas sēde.

Sēdi slēdzu.