1905.gada revolūcijas atblāzma “Solidaritātes” ideālos

Pie šā fakta atklāšanas uzrunā pakavējās izglītības un zinātnes ministre Ina Druviete. To plašāk izvērtēja arī bijušais Latvijas Tautas frontes vadītājs, Rīgas domes Kultūras, mākslas un reliģijas lietu komitejas priekšsēdētājs Dainis Īvāns, uzsverot Piektā gada revolūcijas iedvesmojošo lomu Latvijas turpmākajā cīņā par savu valsti.
Piektā gada revolūcijas notikumos Dainis Īvāns saskatīja vārda “solidaritāte” dzīvinošo spēku, kas jaunu, dziļu nozīmi ieguva pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados, kļūstot par Polijas pirmās neatkarīgās arodbiedrības vārdu un opozicionāra spēka paudēju.
Par Atmodu runājot, pirmais Latvijas Tautas frontes vadītājs izcēla “Solidaritātes” iedvesmojošo paraugu padomju impērijas sagraušanā. Latvijas Tautas fronte līdz ar Lietuvas un Igaunijas opozicionāriem no “Solidaritātes” pārņēma arī legālās cīņas metodes, izmantojot tā laika formālās tiesības – dibināt organizācijas, prasīt atklātību presē, kandidēt vēlēšanās... Šāda taktika apdullināja okupācijas režīmu.
Konferencē runāja arī Polijas vēstnieks Latvijā Tadeušs Fišbahs, uzsverot neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” svarīgo lomu Gdaņskas kuģu būvētavas strādnieku taisnīgo prasību aizstāvēšanā un pēc tam komunistiskās sistēmas sagrāves aizsākšanā.
Lielāko uzmanību konferences dalībnieki veltīja goda viesim bijušajam Polijas Republikas prezidentam Leham Valensam, ko pasaule pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu sākumā iepazina kā Polijas pirmās neatkarīgās arodbiedrības “Solidaritāte” priekšsēdētāju un vēlāk Nobela miera prēmijas laureātu. 1982.gada janvārī ASV žurnāls “Time” Lehu Valensu nosauca par “Gada cilvēku”.

“Pāvests izsita lācim zobus”

Savā plašajā uzrunā vakardienas konferencē Lehs Valensa vienkāršā tautas valodā raksturoja pagājušā gadsimta beigu ceturkšņa nomācošo situāciju “rietumvalstu atstātajā Austrumeiropā”, kur tikai drosmīgākie ideālisti ticēja komunistiskās sistēmas drīza sabrukuma iespējai. Ticību mazināja notikumi gan 1956.gadā Budapeštā, gan 1968. gadā Prāgā.
Leha Valensas skatījumā, galvenā loma straujajā notikumu attīstībā kopš astoņdesmito gadu sākuma bija poļu garīdznieka, kardināla Voitilas ievēlēšanai par Romas pāvestu 1979.gadā. Pēc L. Valensas vārdiem, komunistiskais režīms bija “draudīgs lācis, kurš varēja mūs – Austrumeiropas pakļautās tautas – nokost pa vienai. Tāpēc šim lācim vajadzēja izsist zobus, jo lācis bez zobiem vairs nav īpaši bīstams”. Un “zobus lācim izsitis” tieši no komunistiskās Polijas nākušais pāvests. Tieši pāvesta iedvesmojošais paraugs Leham Valensam, strādnieku kustības vadībā izvirzītam Gdaņskas kuģu būvētavas elektriķim, ļāvis īsā laikā “Solidaritātē “ saliedēt 10 miljonus biedru.
Pieaugot strādnieku protesta kustībai Polijā, 1981.gada 11.februārī par Polijas valdības galvu tika iecelts padomju režīmam paklausīgais ģenerālis Voicehs Jaruzeļskis, kurš deklarēja: “Ir robežas, ko nedrīkst pārkāpt.” Taču “Solidaritātei” ceļā uz brīvību šādas robežas neeksistēja, un V. Jaruzeļska ieviestais karastāvoklis Polijā tautas pretestību komunistiskajam režīmam pieklusināja tikai uz laiku.

Rītdienas ceļš, kurā mūs svētīs Dievs

Raksturojis pagājušo gadsimtu kā “lielo dalīšanās laikmetu, kad cilvēks cilvēkam bija vilks”, Polijas eksprezidents par jaunā gadsimta galveno vērtību nosauca cilvēku – personību, uzsverot, ka katrs cilvēks ir vērtība pats par sevi un vajadzīgs mūsdienu Eiropā. Vajadzīgs sabiedrības attīstībai.
“20.gadsimts bija cīņas solidaritātes, bet 21.gadsimts ir darba solidaritātes laikmets,” paziņoja bijušais “Solidaritātes” vadītājs. Un piebilda: “Šajā ceļā jūs vienmēr varēsit mani satikt. Un šajā ceļā mūs svētīs Dievs!”