"Programma septiņiem gadiem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.08.09.

Krievu integrācija Igaunijā un ES perspektīva.

Igaunijas Republikas lielākās iekšpolitiskās problēmas vērtējums atšķirīgāks pat nevarēja būt. Vācijas kanclers pirms dažām nedēļām vizītes laikā Tallinā, uzstājoties Igaunijas parlamentā, teica, ka viņš izjūt lielu respektu pret Igaunijas valdības centieniem integrēt krievvalodīgos līdzpilsoņus, kas joprojām sastāda apmēram trešo daļu iedzīvotāju kopskaita. Turklāt Šrēders norādīja uz igauņu tradīcijām, kas sakņojas divdesmitā gadsimta divdesmitajos gados, jau no Igaunijas Republikas sākuma. Viņš domā, ka pēc nacionālās kultūras un valodas apdraudētības gadiem (padomju kundzības laikā) igauņu šodienas gatavība uz samierināšanos un sadzīvošanu ir dziļi eiropeisks vēstījums. Turpretī Krievijas Valsts domes priekšsēdētājs Lukins nesenās tikšanās laikā ar Igaunijas ministru prezidentu Lāru teica, ka Igaunijā dzīvojošo krievu stāvoklis un grūtības esot lielākais šķērslis ceļā uz Krievijas un Igaunijas attiecību uzlabošanu.

Šrēders savu Igaunijas minoritāšu politikas vērtējumu balstīja uz vairāku Rietumu organizāciju atziņu stingrā pamata. Pēc nesenajām pārmaiņām Igaunijas likumos arī Krievija vairs neizsaka prasības, kas attiecas uz Igaunijas pilsonību vai cilvēktiesībām. Attiecīgus paziņojumus ir pieņēmušas gan Eiropas Padome, gan arī Eiropas Savienība.

Un tomēr Lukina izteikumi, pēc viņa paša domām, ir pārliecinoši: tie izriet no Kremļa jau sen zināmās Baltijas politikas, kuru prezidents Putins nav revidējis, bet drīzāk ir padarījis vēl stingrāku. 2000. gadā izdotojā dekrētā Putins piedāvāja drošības koncepciju ar nepārprotamu varas politikas ievirzi un plašām interpretācijas iespējām. Pasāža, kas tieši skar Baltijas valstis, nosaka, ka Krievijas Federācijas ārpolitikai ir jābūt "vērstai uz krievu pilsoņu legālo tiesību un interešu aizsardzību otrpus robežām, šim mērķim izmantojot politiska, ekonomiska un cita rakstura pasākumus".

Igaunijā, Latvijā un Lietuvā uzmanība tika pievērsta arī Putina vēlēšanu runās teiktajām pasāžām, kurās viņš aicināja rekonsolidēt lielkrievu varu un izmantoja formulējumu, kas atsauc atmiņā bēdīgi slaveno "krievu zemju apvienošanu (sapulcināšanu)". Uz šī fona ir jāvērtē arī Baltijas politiķu bažas, ka jaunais Krievijas prezidents pēc otrā Čečenijas kara pabeigšanas varētu īpašu uzmanību pievērst Baltijas valstīm un kā spiediena līdzekli izmantot lielo krievu iedzīvotāju daļu Igaunijā un Latvijā.

Bez Maskavas jau pirms vairākiem gadiem izdarītā spiediena arī ilgstošā Igaunijas krievu iedzīvotāju lielākās daļas neizlēmība izšķirties vai nu par Igaunijas vai arī par Krievijas pilsonību mudināja Igaunijas valdību pieņemt lēmumu un vai nu piekāpties politiskajam lozungam "krievus ārā!", respektīvi, viņus lielā mērā atstāt pašu ziņā, vai arī sākt mērķtiecīgu integrāciju. Nepieciešamība pieņemt lēmumu gadu no gada palielinājās, un pirmās formas tas ieguva 1997./98.g., bet 2000. gada martā izvērtās par valdības programmu "Integrācija Igaunijas sabiedrībā, 2000 – 2007".

Izejas pozīcijas nav vienkāršas. Igaunijā ir 1 440 000 iedzīvotāju, no tiem 940 000 igauņu (65%), bet 500 000 ir cittautieši, no kuriem 420 000 ir krievi, kuri paši vai arī viņu priekšteči no 1940. līdz 1950. gadam, bieži vien pēc padomju diktatora Staļina pavēles, tika nometināti uz dzīvi valstī. No viņiem 120 000 ir Krievijas pilsonība, bet 100 000 — Igaunijas. Pēdējiem ir gan aktīvās, gan pasīvās vēlēšanu tiesības un viņiem Igaunijas parlamentā ir seši deputāti. Pārējie ir bezpavalstnieki un dzīvo valstī ar tās vai citas Igaunijas iestādes izdotām ārzemnieku pasēm vai arī nelegāli.

Tam, ka tik daudziem krieviem ir grūti izvēlēties pilsonību, ir vairāki iemesli. Pirmkārt, vairums viņu gan jūtas kā krievi, taču nevēlas Krievijā dzīvot, jo dzīves standarts tur ir daudz zemāks. Par to liecina arī tas, ka gandrīz netiek pretendēts uz Igaunijas valsts ar Rietumu atbalstu izmaksātajām naudas prēmijām par pārvākšanos uz Krieviju. Pret Krievijas pilsonību runā arī tas, ka ar Igaunijas pasi kabatā ir vieglāk ceļot pa pasauli un ir izredzes pēc dažiem gadiem kā ES pilsoņiem iegūt vēl citas priekšrocības.

Pēc krievu domām, pret Igaunijas pilsonības pieprasīšanu galvenokārt runā ar likumu noteiktais pilsonības piešķiršanas process, lai arī cik liberāls tas nebūtu pēc Rietumu mērogiem. Pirmām kārtām tas ir valodas zināšanu pārbaudījums, no kura visvairāk baidās tie, kuri dzīvo noslēgtajos krievu valodas reģionos, piemēram, rūpnieciskajos apgabalos valsts ziemeļaustrumos, kur krievu iedzīvotāju daļa sasniedz 85 – 95%. Nākamie nosacījumi ir lojalitātes deklarēšana pret Igaunijas valsti, tās konstitūcijas pārzināšana un legālā uzturēšanās valstī vismaz piecus gadus.

Tagad ar Integrācijas programmas palīdzību ir jālikvidē valodas barjera un jākliedē iesniegumu pieteikumu iesniedzēju bailes no valodas zināšanu pārbaudījuma. Programmu finansēs Igaunija, ziemeļvalstis, Lielbritānija, Savienotās Valstis un Eiropas Komisija (Phare).

Programmas galvenais punkts ir igauņu valodas apmācības paplašināšana un uzlabošana krievu tautskolās un ģimnāzijās. Te pieder arī skolotāju zināšanu padziļināšana, kā arī papildu mācību līdzekļu nodrošināšana. Raksturīgi ir tas, ka vairāk nekā puse skolotāju ģimnāzijās ir ne tikai krievi pēc tautības, bet piedevām vēl ir arī Krievijas pilsoņi. – ar visām no tā igauņu nacionālajai identitātei izrietošajām briesmām. Nākamais programmas punkts ir finansiālā palīdzība pieaugušajiem krieviem, kuri ir gatavi mācīties igauņu valodu, kopējās igauņu un krievu vasaras nometnes, kā arī informācija par vietām krievu bērniem igauņu ģimenēs brīvdienu laikā.

Jautāti, ko viņi šajā sakarībā domā, gan igauņu, gan krievu politiķi pauž piesardzīgu optimismu. Pēc daudzajiem šķēršļiem tagad lielākā mērā nekā deviņdesmito gadu sākumā un vidū ir jūtama gatavība savstarpēji tuvināties; acīmredzot Eiropas integrācija sāk atstāt pozitīvu ietekmi arī tās nomalēs, tātad arī Igaunijā.

Bernds Nilsens Štokebijs