1990.gada 25.jūlija sēdes stenogramma

Rīta sēdē

*/ Šeit un turpmāk atzīme, ka sākas teksta tulkojums no krievu valodas; / – atzīme, ka tulkojums beidzas. Šīs sēdes materiālos – Jāņa Britāna tulkojums.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Kolēģi, ieņemiet savas vietas! Lūdzu reģistrēties! Rezultāts – zālē 131 deputāts. Turpinām apspriest Latvijas Republikas valdības programmu. Vārds sekretariāta vadītājam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie kolēģi! Sešu komisiju priekšsēdētāji pieteikušies šodien debatēs, un viņi ir sarindoti sekojošā kārtībā: Alfrēds Čepānis, Ģirts Krūmiņš, Ojārs Kehris, Jānis Škapars, Vladimirs Einiņš un Vladilens Dozorcevs. Pēc tam ir 20 individuālie debatētāji sekojošā kārtībā: Berklavs, Biezais, Bresis, Kurdjumovs, Zeile, Černajs, Arnītis, Ščipcovs, Endele, Ivars Krastiņš, Morozļi, Kide, Geidāns, Maharevs, Raimonds Krūmiņš, Beļskis, Rogaļs, Ozols, Apsītis, Radionovs. Ārpus šīs proporcijas paliek četri deputāti: Eniņš, Kostins, Buka un Smoļuks. Acīmredzot par viņiem lemsiet pēc tam.

Priekšsēdētājs: Paldies. Turpinām debates sekretāra vadītāja Dobeļa ieteiktajā kārtībā un secībā. Vārds deputātam Čepānim, Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas vadītājam, pēc tam runās Ģirts Krūmiņš.

A.Čepānis: Cienījamie deputāti! Es netaisos kritizēt republikas valdību par sliktu programmu, kaut gan to varētu darīt. Taču nedarīšu to tāpēc, ka, manuprāt, to daudzi darīja un radās iespaids, ka tieksme mācīt valdību vai kritizēt programmu bija apgriezti proporcionāla deputāta kompetencei. Netaisos darīt to tāpēc, ka zinu valdības pašreizējās iespējas un domāju, ka ceļš, kādu ir nospraudusi republikas valdība, lai kaut vai daļēji izvestu republikas ekonomiku no krīzes situācijas, ir pareizs. Pirmais un galvenais priekšnosacījums, pēc mūsu Tirdzniecības un pakalpojumu komisijas domām, vienīgais un pareizais ceļš ir privatizācijas ceļš ekonomikā, pirmām kārtām tirdzniecībā un pakalpojumu sfērā. Tas dos, pēc mūsu komisijas domām, iespēju iedarbināt visefektīvāko jebkuras valsts ekonomiskās attīstības stimulatoru – katra sabiedrības locekļa personisko ieinteresētību. Līdz šim padomju ekonomikā izmantotās pātagas vietā galvenais ražošanas un darba stimuls būs pīrāgs. Šajā tribīnē vaimanāja par to, ka pēc privatizācijas procesa divas trešdaļas no Latvijas nacionālās bagātības nonākšot ārzemju kapitāla rokās. Pašreizējā situācija republikā ir tāda arī tagad – divas trešdaļas mūsu nacionālās bagātības ir ārvalstu, tas ir, PSRS rokās. Pie kā tas ir novedis, to mēs labi redzam. Tad varbūt šīs divas trešdaļas atdosim citiem, kuriem mēs varam vairāk uzticēties nekā tiem, kuri 50 gadus mūsu republikā ir ar šīm divām trešdaļām rīkojušies. Tiesa gan, privatizācijas procesu, sevišķi tirdzniecībā, vajadzētu regulēt. Par to runāšu mazliet vēlāk, regulēt tāpēc, ka es labi zinu pašreizējo republikas lielāko tirdzniecības organizāciju vadītāju nostāju šajā jautājumā. Un neviena, ne valsts, ne kooperatīvā tirdzniecības forma, kas pašreiz republikā pastāv, acīmredzot nebūs pašas ieinteresētas radīt konkurējošu tirdzniecības organizāciju, tāpēc šis process ir pietiekami gudri, nosvērti jāregulē, lai dažkārt neiznāktu tā, kā tas ir iznācis tagad lauksaimniecībā, privatizācijā, kad zemi vai tirdzniecības uzņēmumu ir iespējams saņemt tādiem cilvēkiem, kuri līdz šim nav sevi parādījuši kā godprātīgus darba darītājus.
Otrais. 17.lapaspusē, trešajā rindkopā mums izsniegtajā valdības programmas projektā ir paredzēti pasākumi republikas tirgus piesātināšanai ar precēm, kas tiek ražotas Latvijā. Es ierosinātu valdībai izdarīt attiecīgus aprēķinus un pieņemt tādu varbūt diezgan nepopulāru līdzekli, lai piesātinātu republikas tirgu ar precēm, kā tas ir izdarīts Maskavā, kur ar Maskavas pilsētas padomes lēmumu 12,5 procenti no visiem Maskavā ražotajiem tautas patēriņa preču resursiem tiek nodoti Maskavas pilsētas rīcībā. Pilsēta pati var veikt tirdzniecības darbības ar citām republikām un citiem valsts reģioniem. Mūsu republikā acīmredzot būtu jādara tāpat.
Trešais. Par valsts kā pasūtītāja attiecībām ar ražotājiem. 18.lapaspusē, 5.punktā tās ir regulētas. Uz tirdzniecību, manuprāt, kā valsts pasūtītāju to attiecināt nevar, jo nevar prasīt, lai tirdzniecības organizācijas, kā tas ir paredzēts projektā, noslēdzot līgumus par preču piegādi, nodrošinātu ražotājiem vajadzīgo izejvielu piegādi. Ja tirdzniecības ministrs slēdz līgumu ar apvienību “Sarkanais kvadrāts”, tad iznāk, ka Tirdzniecības ministrijai jāpiegādā “Sarkanajam kvadrātam” gumija. Diez vai tas būtu prātīgi. Tādēļ attiecībā uz tirdzniecības organizācijām, manuprāt, šajā punktā ir vajadzīga atruna. Turklāt mums ir jāizstrādā preču sadales mehānisms, ja līdz privatizācijas un citiem tirdzniecībā, pakalpojumu sfērā notiekošajiem procesiem izveidosies cita īpašuma forma. Ir jāizstrādā precīzs preču sadales mehānisms, kurā iespējami taisnīgi sadalītu tos preču resursus, kādi pašreiz ir mūsu rīcībā, starp visām tirdzniecības īpašuma formām un uzņēmumiem.
Ceturtais. Negatīvo tendenču likvidēšanai tirdzniecībā paredzēta preču un pakalpojumu tirgus stabilizācijas programma 300–500 dienām, tas ir praktiski gads vai pusotrs. Acīmredzot mēs visi esam par to, lai šis process notiktu patiešām maksimāli īsā laikā, taču skatīsimies patiesībai acīs, un brīnumi acīmredzot nenotiks, tādēļ, manuprāt, būtu jānosaka reālāks termiņš.
Piektais. Komisija pilnīgi atbalsta resoru tirdzniecības tīkla likvidēšanu, to, kāds pašlaik pastāv republikā. Tas ir “Torgmortrans” – tirdzniecības organizācija, kas republikā speciāli apkalpo jūrniekus, tad dzelzceļa strādnieku sagādes pārvalde un armijas tirdzniecības organizācija. To vietā, pēc komisijas domām, ir jānāk vispārējai un tiesībās vienlīdzīgai tirdzniecībai, kas apkalpo visu ministriju darbiniekus, jo ar ko gan ir labāks dzelzceļnieks, jūrnieks vai karavīrs par citu republikas pilsoni, ka viņam vajadzīga speciāla tirdzniecības organizācija? Ja jau mums ir draņķīga dzīve, tad lai to izjūt visi republikas iedzīvotāji. Tādēļ mēs šo valdības pasākumu atbalstām.
Par programmu kopumā. Es domāju, cienījamie kolēģi, ka šī ir konceptuāla republikas attīstības programma, tādēļ par katru no programmā izklāstītajiem blokiem valdībai acīmredzot būs nepieciešams izstrādāt konkrētu priekšlikumu, kurā jāparāda tas, par ko vakar vairāki deputāti runāja: kādā veidā šī mums iesniegtā konceptuālā programma tiks īstenota. Cik es zinu, valdība pie tā ir jau ķērusies. Un mums galu galā šodien ir jāapstiprina šī valdības programma principā. Iespējams, ka tai ir daudz trūkumu, bet mūsu uzdevums šodien ir iedarbināt visus resursus – ekonomiskos, finansiālos, tehniskos, nevis saskaitīt, cik katram no mums ir kabatā rubļu, cik noguldīts krājgrāmatiņā, un tad, vadoties pēc savām personiskajām interesēm, spriest par valdības programmu. Mūsu uzdevums ir radīt valdībai iespēju iekustināt visu mūsu republiku, un tas valdības programmā ir pietiekami labi paredzēts. Turklāt jāskatās patiesībai acīs. Pārejot uz tirgus ekonomiku, būs cenu paaugstinājums, būs bezdarbs un citas negatīvas parādības, un, ja mēs gribam pāriet uz tirgus ekonomiku, tad mēs no tā neizbēgsim. Nevar būt tirgus ekonomika ar tādu pašu saturu, sadales mehānismu, ka visiem tiks, viss būs lēts un visiem pieejams. Tā nemēdz būt. Arī sabiedrībā mēs esam dažādi: viens ir gudrāks, cits nav tik gudrs, viens čaklāks, viens slinkāks. Acīmredzot materiālie labumi ir jāsaņem atbilstoši tam, kādu ieguldījumu katrs ir devis. Tas ir viens no galvenajiem tirgus ekonomikas nosacījumiem.
Arī valdības programmā, kā jau es teicu, droši vien ir trūkumi, mēs taču paši, šeit sēdošie deputāti, vismaz lielākā daļa, pirms pāris mēnešiem balsojām par šo valdības sastāvu, tādēļ mūsu pienākums ir atbalstīt to un uzticēties pašu ieceltajai valdībai. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds Ģirtam Krūmiņam, Rūpniecības komisijas vadītājam, pēc tam runās Ojārs Kehris.

Ģ.Krūmiņš: Cienījamie kolēģi, cienījamā valdība! Mūsu vērtējumam iesniegtā Latvijas Republikas valdības tautsaimniecības attīstības programma pilnā mērā atspoguļo mūsu valdības politiski ekonomisko situācijas izpratni un darbaspējas. Ņemot vērā to, ka valdības veidošana vēl nav pilnā mērā pabeigta, jāatzīmē, ka šis apjomīgais darbs, kurš aptver visas mūsu valsts saimnieciskās, tiesiskās un kultūras sfēras, ir radīts ļoti īsā laikā, un, neraugoties uz nepilnībām, šajā programmā salīdzinājumā ar iepriekšējām, pēc komunistu partijas scenārija sastādītajām valdības programmām es tomēr saskatu radikālu pieeju jautājuma risināšanai visās tautas saimniecības nozarēs. Diemžēl dažas no šīm idejām ir palikušas tikai ideju līmenī, nav paredzēts to reālas īstenošanas mehānisms. Par to arī galvenokārt savās runās šo programmu kritizē daudzi deputāti. Šeit es domāju tādu destruktīvu kritiku, kādu ieteica deputāts Aleksejevs, kurš bezmaz vai prasa valdības demisiju. Cienījamie deputāti, šo valdību mēs paši esam apstiprinājuši, un tās sastāvs un darbība atspoguļo Latvijas Republikas nenoteikto politisko, ekonomisko un starptautisko situāciju. Varētu arī teikt: katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi. Pēc manām domām, programmā sastopamie trūkumi galvenokārt arī ir šīs nenoteiktās situācijas diktēti. Šaubos, vai šodien kāds uzņemtos prognozēt to, kā tuvākajā nākotnē veidosies Latvijas Republikas politiskās un ekonomiskās saiknes ar Padomju Savienību, kā arī ar citām tās republikām.
Otrs apstāklis, kurš nosaka iesniegtās programmas līmeni, ir Augstākās padomes lēnais darbs likumdošanā. Daudzi piedāvātās programmas punkti balstās uz likumprojektiem, kuri Augstākajā padomē vēl nav pieņemti vai arī nav pat izskatīti deputātu komisijās. Šos likumus ar lielu nepacietību gaida visa Latvijas tautas saimniecība. Tas nav pārmetums deputātiem. Vienkārši mūsu pieredze nav liela un mūsu darba apjoms ir milzīgs. Es gribu vēl atzīmēt to, ka programmas izstrādāšanas un apspriešanas gaitā valdības apspriedēs piedalījās arī pastāvīgo komisiju pārstāvji, kuri varēja programmas tapšanas stadijā iekļaut savus priekšlikumus. Kritiskās piezīmes un papildinājumus valdības programmai savās runās jau izteica Rūpniecības komisijas locekļi deputāti Buls, Drobots, Mihailovs un Gabrānovs.
Pilnībā atbalstot programmu kopumā, atļaušos vēlreiz pieminēt galvenos punktus, kurus Rūpniecības komisija iesaka iekļaut valdības programmā. Pirmkārt, paredzēt programmā atsevišķu nodaļu par pasākumiem resursu un budžeta līdzekļu taupīšanai, arī valsts uzņēmumu pārvaldes aparāta samazināšanu. Otrkārt, paredzēt starpvaldību līgumos ar Padomju Savienību un tās republikām centralizētu izejvielu piegādi tiem Latvijas rūpniecības uzņēmumiem, kuru produkcijas specifika neļauj slēgt tiešos līgumus ar preču apmaiņu, kā arī izveidot šai nolūkā valdības pārziņā esošu republikas preču fondu. Treškārt, izskatīt un iekļaut valdības programmā Rūpniecības uzņēmumu asociācijas publicētos priekšlikumus par rūpniecības uzņēmumu privatizāciju, ņemot vērā to, ka šie priekšlikumi acīmredzot atspoguļo rūpniecības uzņēmumu darba kolektīvu vairākuma domas.
Noslēgumā gribu atbalstīt jau vairāku deputātu izteikto priekšlikumu valdībai papildināt šo programmu ar debašu gaitā izskanējušajiem priekšlikumiem un kritiskajām piezīmēm, pēc tam iesniegt to atkārtoti Augstākajai padomei apstiprināšanai visdrīzākajā laikā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Nākamais – Ojārs Kehris. Gatavoties deputātam Škaparam.

O.Kehris: Cienījamie deputāti, cienījamie valdības locekļi! Es piekrītu viedoklim, ka valdība, izstrādājot šo apspriežamo Latvijas Republikas tautas saimniecības attīstības programmu, ir veikusi ļoti vērtīgu un vajadzīgu darbu. Un galvenokārt trīs iemeslu dēļ. Pirmkārt, šis ir pirmais, vismaz manā mūžā, Latvijas Republikas valdības programmatiskais dokuments, kurā aprakstīta Latvijas kā valsts tautas saimniecības attīstība. Otrkārt, programmā pirmo reizi nopietna vērība veltīta ekonomiskajam mehānismam, ekonomiskajai sistēmai, nevis tam, ko, kur un kā celt. Treškārt, pie dokumenta strādājuši ministri, nevis ministru uzdevumā institūti. Tomēr no šiem trīs aspektiem arī izriet programmas galvenie plusi un mīnusi. Plusi – valdība ir spējusi pieskarties programmā visiem svarīgajiem jautājumiem, un programmā, manuprāt, ir būtība. Un ir atsevišķi ļoti labi bloki. Mīnusi – programmai nav metodoloģijas, proti, problēmu analīzes, izvirzāmo mērķu, uzdevumu un problēmu risināšanas tehnoloģijas kopsakarību, tieši Latvijai raksturīgā, nevis visai Austrumeiropai kopējā. Tādējādi šī vēl nav Latvijas nacionālās ekonomikas atdzimšanas programma. Daži jautājumi, manuprāt, ir teorētiski nepārdomāti, piedāvātie problēmu risinājumi nekonsekventi, un, protams, nav šī realizācijas mehānisma. Lai gan var diskutēt par to, vai šajā programmā tam būtu vieta un vai ir iespējams to tik nelielā dokumentā paredzēt.
Atvēlētā laika ietvaros es centīšos konspektīvi apstāties pie trim, manuprāt, svarīgākajām problēmām.
Pirmā, protams, ir privatizācija, bez kuras, proti, bez saimnieku atrašanas mazajiem un lielajiem uzņēmumiem, bez individuālās, ja vēlaties, privātās iniciatīvas nebūs iespējams pārvarēt krīzi. No programmas izriet, ka valdība ar privatizāciju grib sasniegt divus mērķus: attīstīt uzņēmējdarbību un iegūt līdzekļu neatliekamu valdības programmu risināšanai. Es apšaubu, vai ir mērķtiecīgi dzīties pakaļ šiem diviem zaķiem un kā galveno kritēriju ieteikt izvērtēt iespēju strauji attīstīt uzņēmējdarbību, privāto biznesu. Nav noslēpums, ka valstī, kurā mēs dzīvojam, tās aparātam bija monopoltiesības ekspluatēt cilvēku. Un tā to arī labprāt darīja, izmaksājot algā no 20 līdz 30 procentiem nopelnītā un no pārējā veidojot tā saucamo valsts jeb visas tautas īpašumu. Demokrātiskajās valstīs, kur pastāvēja tā saucamais ekspluatējamo tirgus, nācās strādniekam algā izmaksāt no 60 līdz 90 procentiem no nopelnītā. Tādēļ es nezinu, vai arī mūsu šodienas valstī ir morālas tiesības vēlreiz iedzīvoties uz šo pilsoņu rēķina, pārdodot viņu pašu sarūpēto. Galvenais, lai tas būtu efektīvi, jo valsts vēl nav pierādījusi, ka tā mācētu saimnieciski izmantot centralizēto naudu. Un kas tā vispār būtu par privatizāciju, ja valsts vienu savu īpašumu, proti, kapitālu vai ražošanas līdzekļus, pārvērš citā īpašumā – naudā. Tiesa, daži saka, ka šī nauda tikšot izņemta no apgrozības, lai sabalansētu ekonomiku. Manuprāt, naivi, jo kur tas redzēts, ka liliputs – viens procents, kas mēs bijām PSRS sastāvā, varētu sabalansēt goliāta ekonomiku. Lai tas, kas ir izlaidis par daudz šo papīru, arī pats uztraucas par to, kā un ko ar tiem darīt. Turklāt daži deputāti jau norādīja, ka Latvijas iedzīvotāji varēs nopirkt tikai nelielu daļu no privatizēt paredzētā īpašuma.
Tātad – kāda izveidojas situācija? Iedomāsimies, ka tēvam ir trīs dēli, kas savas darba gaitas Latvijā iesāka pirms 50 gadiem. Pirmais vai vecākais no šiem dēliem pēc pāris gadiem devās uz Rietumiem, protams, ar grūtībām, bet algā saņēma līdz 80 procentiem nopelnītā. Vidējais strādāja kolhozā vai pēdējos gados kooperatīvajā sektorā, kur saņēma gan algu, gan pašreiz pretendē uz savu paju kopējā īpašumā. Jaunākais studēja, strādāja, pēc tam mācīja bērnus skolā un, lai ģimene savilktu galus kopā, strādāja arī valsts tirdzniecībā, pakalpojumu sfēras un rūpniecības uzņēmumos, protams, saņemot par to tādu algu, kādu valsts maksāja. Un tagad, pēc 50 gadiem, sāksim privatizāciju. Sabrauc šie trīs brāļi un pēc savām finansiālajām iespējām sāk pirkt no Latvijas valsts jaunākā brāļa šai valstij sarūpēto. Tāda šai lasījumā izskatās Latvijas privatizācijas programma.
Manuprāt, ievērību pelna deputāta Kodoliņa priekšlikums par kredīta piešķiršanu republikas pilsoņiem, lai tie varētu iegādāties īpašuma akciju vai kādā citā formā. Tomēr, lai attīstītu uzņēmējdarbību, ar īpašuma iegādi vien nepietiks. Kredīts būs vajadzīgs tieši pēc īpašuma iegādes, lai strauji attīstītu uzņēmējdarbību. Var diskutēt par dažiem Gavrilova kunga skaitļiem, kurus viņš minēja, vērtējot privatizācijas piedāvātos tempus un perspektīvas, tomēr jāpiekrīt secinājumam, ka šī valdības programma ir samērā nekonsekventa un tuvākajos gados tikai daļēji mazinās valsts lomu ekonomikā. Tādēļ, manuprāt, nepieciešams:
1) veikt Latvijas Republikas nacionālās bagātības inventarizāciju un uzskaiti, lai noteiktu īpašuma vērtību. Tas ļoti precīzi un pareizi paredzēts esošajā programmā;
2) īpašums noteikti būs jāatdod bijušajiem īpašniekiem;
3) tāds īpašums tiks pārdots par konvertējamu valūtu Latvijas tautas interesēs;
4) nosakāms pārējais privatizācijai paredzētais īpašums. Un Latvijas pilsoņiem bez maksas jāizsniedz sertifikāti, kas ļauj saņemt īpašumu vai nu atbilstoši republikā nodzīvotajam vai nostrādātajam laikam, vai citiem principiem. Tā, protams, ir tikai shēma, bet domāju, ka šāda pieeja ļaus straujāk sameklēt īpašumam saimniekus un radīs daudzmaz vienādas pozīcijas, no kurām radīsies demokrātiskai sabiedrībai normāla īpašuma un ienākumu diferenciācija, un tas, ka tā radīsies, mums ir pilnībā jāsaprot un jāuzņem kā ļoti normāla parādība.
Jebkurā privatizācijas variantā jāatbalsta privatizācijas struktūrvienību izveidošana valdībā un pašvaldībās. Manuprāt, uzmanīgiem jābūt ar šādu struktūrvienību veidošanu un funkcijām ministrijās. Vienlaikus mums pašiem Augstākajā padomē jāizveido vai nu Nacionālās bagātības padome, kā ir vairākās Austrumeiropas valstīs, vai līdzīgs orgāns, kas veiktu pārraudzību pār privatizācijas procesu republikā, sniegtu Augstākajai padomei pārskatus un iesniegtu priekšlikumus likumdošanai.
Otrs jautājums ļoti īsi – tirgus. Diemžēl jau programmas satura rādītājā minēts tikai preču un pakalpojumu tirgus, neizdalot darba, kapitāla un valūtas tirgu. Te gan jāatzīst, ka nodaļā “Finanses un kredīts” tiek runāts par šiem jautājumiem, arī par biržām, tomēr bažas rada tas, ka nodaļā par tautsaimniecības struktūrpolitiku saglabājas daudz administratīvo elementu valsts regulēšanā, tas, kā jau aizrādīja arī deputāts Dīmanis, ir pretrunā ar Tautas frontes programmu. Domāju, ka tirgus un ekonomiskā integrēšanās savā ģeogrāfiskajā vietā Eiropā labāk parādīs nepieciešamās izmaiņas nozaru struktūrā, nevis valdības pētniecības institūtu koncepcijas.
Diemžēl atlikušajās 20 sekundēs varētu nosaukt trešo jautājumu, kuram, manuprāt, vajadzētu veltīt uzmanību programmā, proti, domājams, ne tikai ļoti sliktā, bet arī labā nozīmē, – birokrātijas demontāža. Par to programmā maz runāts, protams, to mēs apspriedīsim, apskatot valdības likumu, likumu par valdību, un tomēr mūsu ministrijās vēl bieži vairāk domā par to, kā turpināt sadalīt un pārdalīt, monopolizēt tirgu, nevis par to, kā attīstīt tirgu un demonopolizēt ekonomiku. Un beigās gribu teikt, ka piekrītu viedoklim, ka šis ir labs pamats, tomēr domāju, ka būtu lietderīgāk, ja pie programmas mēs varētu atgriezties jau pēc parlamenta brīvdienām.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Jānim Škaparam, Tautas pašvaldības un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājam, gatavoties Vladimiram Einiņam.

J.Škapars: Cienījamais Prezidij, cienījamie deputāti! Es gribu atgādināt, ka šī nav kārtējā programma vai agrāko turpinājums, kā mēģināja iegalvot vairāki deputāti. Šī ir ārkārtēja un vienreizēja programma, kādas nav bijis Latvijas vēsturē. Līdzīgus piemērus grūti atrast starptautiskā mērogā. Vismaz tādi kā devalstiskošana un privatizācija tādos apmēros kā Baltijā ir pirmreizēja parādība. Otrkārt, valdības programma iet grūto ekonomikas depolitizācijas un demokratizācijas ceļu. Lieluzņēmumi ir Vissavienības resoru monopolisti, un šis vienmonopols nomāca un ekspluatēja ne jau tikai latviešu tautu. Būtībā tam ir vienalga, vai tu esi latvietis, krievs vai armēnis. Ne jau velti ir ieviesies teiciens – “vkalivatj”. Es griežos pie tiem opozīcijas pārstāvjiem, kas te tik sirdīgi iestājās par Vissavienības īpašuma saglabāšanu. “Tad buģem i v daļņeišjem vkalivaķ i štampovaķ.” Treškārt, valdības programma paredz ceļu ekonomiskā un sociālā sabrukuma apstākļos. Citi saka, ka mēs tuvojoties bezdibenim. Man šķiet, ka ar vienu kāju mēs jau esam virs bezdibeņa. Un valdības programmai ir vienlaikus jāsit trauksmes zvans, ka nācija briesmās, un tajā pašā laikā neatliekami, tūlīt, es gribētu teikt, šodien, šovakar, šonakt, ir jāmet ārkārtējas avārijas tilts, jo rītdien mēs varam jau gāzties bezdibenī.
Valdības programmai opozīcija pārmet mehānisma trūkumu pārejai uz tirgus ekonomiku. Un saka, ka mūsu apstākļos tas neesot reāli. Redziet, ir pat izskaitļots, ka mūsu nacionālā bagātība ir 43 miljardi. Bet naudas iedzīvotājiem ir tikai 5 miljardi. Nē, kungi, gribam mēs to vai ne, tirgus ekonomikas stihija jau iet vaļā. Visparastākajā, visvulgārākajā veidā – kā naturālā preču apmaiņa. Ar nākamo gadu tā var kļūt par dominējošo. Tāpēc par mehānismu ir jādomā neatliekami. Rublis ir ne vien devalvējies, bet arī strauji iziet no ierindas. Te piedāvā akciju sabiedrības kā glābšanas riņķi. Lai devalstiskotu lielmonopolu uzņēmumus, lai izņemtu rubļus. Taču neaizmirsīsim, ka akciju sabiedrības ir līdzeklis, varētu būt līdzeklis, lai maskētu un paturētu Vissavienības uzņēmumus. Turklāt kā stuti izmantojot strādnieku kolektīvus. To mēs nedrīkstam aizmirst. Ja mēs aizmirsīsim, tas var pārvērsties par kaut ko pavisam pretēju.
Šī valdība nav kārtējā 70. vai 80. gadu valdība. Tā ir ārkārtēja pārejas laika valdība. Un es redzu divus grūtus centrālos uzdevumus. Pirmkārt, apstādināt lejupslīdi. Otrkārt, realizēt pāreju uz pilnīgi neatkarīgu Latviju, uz demokrātisku, parlamentāru Latviju. Tāpēc programmai ir nepieciešamas divas daļas.
Pirmā ir ārkārtējā, ekstremālā daļa. Šīs īslaicīgās programmas centrālais jautājums ir apturēt lejupslīdi, sagatavot pāreju uz tirgus ekonomiku, veikt pasākumus ekonomikas privatizācijai un demonopolizācijai, ražošanas un pārvaldes decentralizācijai. Sagatavot pāreju uz Latvijas pilnīgu ekonomisko un politisko patstāvību. Termiņa ziņā šo pirmo posmu domāju šo un nākamo gadu. Turklāt šai īslaicīgajai programmai jāizpresē ārā visas deklarācijas, visi apraksti, pat koncepcijas. Te ir nepieciešams ārkārtīgi maksimāli, konsekventi termiņos noteikt pasākumus un atbildīgās personas, kas to darīs. Ja ir nepieciešams, vajag dot valdībai ārkārtējas pilnvaras šo pasākumu veikšanai. Citādi mēs laukā no šā bezdibeņa netiksim. Vēlreiz akcentēju – pirmā programma ir avārijas, katastrofas novēršanas ārkārtējie pasākumi. Ārkārtēja rīcība, lai paēdinātu cilvēkus. Rižkovs ir paziņojis, ka valūtas labības iepirkšanai nepietiks. Ko tas nozīmē Latvijai? Tas nozīmē, ka spēkbarības, lai mēs iztiktu, lai izbarotu lopiņus, nepietiks. Ka mums pašiem jāvāc siens, cik tik mēs varam. Pretējā gadījumā mums ziema var būt ļoti grūta. Ārkārtēja rīcība, lai dabūtu degvielu. Lai dabūtu elektrību. Pats galvenais, lai izdzīvotu mūsu cilvēki. Lai šodienas dramatisms nepārvērstos par traģēdiju. Es domāju, ja mēs šodien vēl varam pievērt mazliet acis un skatīties tā mierīgi uz šo lietu, tad rītdien var jau izrādīties par vēlu.
Par ilglaicīgo programmu. Tā varētu būt vismaz savā ievadā un galvenajā konceptuālajā izklāstā tāda, kāda tā arī ir. Nosakot galvenos virzienus. Taču jāpatur arī centrālais mērķis. Liekas, ka programmā strikti pazūd tas mērķis, ko noteikusi Tautas frontes programma, un arī daži citi jautājumi. Tā ir pilnīgi neatkarīga Latvija un demokrātiska, parlamentāra republika.
Un es te gribētu izteikt vairākus apsvērumus par tiem jautājumiem, par kuriem atbildīga mūsu Pašvaldības un sabiedrisko lietu komisija. Es domāju, ka nekonkrēti ir, patiesību sakot, tādi jautājumi kā masu informācijas līdzekļi. Man šķiet, ka monopolizācijas jautājums ir visaktuālākais, jo sabiedrībā, kur pastāvēja monoideoloģija, pastāv arī monopols uz šīs ideoloģijas ražošanu, tipogrāfijām, tas pats attiecas uz radio un televīziju. Tāpēc jautājums par alternatīvās bāzes radīšanu ir viens no aktuālākajiem. Man liekas, valdības programmā tam būtu jābūt iekšā. Tas nevar būt tālas nākotnes jautājums, tas ir jautājums par alternatīvās televīzijas, par alternatīvo radiopārraižu radīšanu. Demokratizācijas process bez šādiem masu informācijas līdzekļiem patiesībā nav iespējams.
Nākamais jautājums ir par pašvaldību. Redziet, pašvaldībai mēs esam uzlikuši ārkārtīgi smagus uzdevumus. Patiesību sakot, visu nepatīkamo, kas mums ir palicis pāri no centrālās varas un resoriem, mēs esam atdevuši pašvaldībai. Tās ir visas klapatas, visas rūpes attiecībā uz iedzīvotāju apgādi, uz iedzīvotāju dzīvi un tamlīdzīgi. To mēs esam uzlikuši vietējai pašvaldībai. Nedodot neko, kā šos jautājumus atrisināt. Jautājums par infrastruktūras izveidošanu, jautājums par vides aizsardzību, jautājums par saimnieciskās infrastruktūras veidošanu – tas viss tiek uzlikts vietējai pašvaldībai. Un nodaļa par vietējo pašvaldību ir viens no visasākajiem jautājumiem pašreiz. Tā ir atstāta kā pēdējā nodaļa un praktiski ir nepilnīgi izstrādāta. Kādi šeit ir galvenie jautājumi? Es domāju, ka visupirmais ir jautājums par resursiem. Runa ir par vietējās pašvaldības materiālajiem un finansiālajiem resursiem. Šo resursu vietējai pašvaldībai šobrīd nav. Mēs runājām, ka tos dos nodokļu likums, bet nodokļu likums diemžēl kavējas. Ja nodokļu likumu pieņems tad, kad būs pieņemts jaunais 1991.gada budžets, nodokļu likums sāks darboties attiecībā uz vietējo pašvaldību vēl tikai pēc viena gada. Acīmredzot tas tā būs. Pastāvot pašreizējiem tempiem, tas ir pārāk maz, par daudz maz. Tas ir viens.
Otrs – attiecībā uz īpašumu. Es domāju, ka nav izšķirts jautājums par īpašumu, kas pāries vietējai pašvaldībai. Ja pašreizējos apstākļos vietējā pašvaldība redzēs, ka viņai šis īpašums, ko atmet centrālie resori, ir neizdevīgs, vietējā pašvaldība vienkārši no tā atteiksies.
Ja tā redzēs, ka nodokļi nes tikai zaudējumus un tamlīdzīgi, nevis dod peļņu un izdzīvošanas iespējas, tā no šā īpašuma atteiksies. Tāpēc jautājums ir ļoti sarežģīts. Redziet, pašlaik notiek tā, ka šoreiz visvairāk cieš enerģiskās pašvaldības. Es domāju par Jūrmalas pašvaldību, Jūrmalas padomi. Mums nāk viens process pēc otra attiecībā uz Jūrmalas pašvaldību gan par to, ka tā patvaļīgi paaugstina biļešu cenas, gan par to, ka uzliek nodokli sanatorijām, atpūtas bāzēm un tamlīdzīgi. Un kāpēc tā notiek? Tāpēc, ka padomei nav citas izejas kā vienkārši rīkoties pašai. Negaidīt it neko, jo mēs pārāk ilgi, teiksim tā rupji, gurķojamies. Un nav atrisināti jautājumi, kā īstenot pašvaldības likumus. Padome risina pati. Mēs protestējam. Ministru padome neko nevar izdarīt, sūta pie mums. Vai mums nāksies ik dienas nodarboties ar šiem protestiem? Varbūt labāk būtu, ja vietējās pašvaldības jautājumus ātrāk atrisinātu. Programmā diemžēl tas nav paredzēts.
Jautājumā par īpašumu mēdz būt stipri sarežģīti aspekti. Runa ir par kolhoziem un sovhoziem. Līdzko noņemsim dotācijas kolhoziem un sovhoziem, sāksies bankroti. Es gribu runāt par vienu tādu gadījumu, kad bankrots jau ir pieteikts. Es runāju par Tukuma rajona “Zalves” sovhozu. Patiesībā viss slogs, kas saistīts ar šo bankrotu, ir uzlikts vietējai pašvaldībai. Kā izturēt vietējai pašvaldībai šo slogu? Tai nav tādu līdzekļu. Ko darīsim nākotnē? Šie jautājumi nav risināti.
Un vēl viens jautājums, kas attiecas uz konfliktsituāciju starp vietējo pašvaldību un Latvijas resoriem. Var rasties jauna situācija, kad Maskavas diktāta vietā stāsies vietējais. Un te es redzu pirmos konfliktus, pirmām kārtām ar Lauksaimniecības ministriju. Vairākas konfliktsituācijas jau ir izveidojušās, jo, patiesību sakot, Lauksaimniecības ministrija tāpat kā līdz šim grib sadalīt visus resursus, izlemt arī saimniekošanas jautājumus. Un vietējā pašvaldība atkal paliek novārtā, un galvenie saimnieki uz vietām ir sovhozi un kolhozi. Es domāju, ka šāds pavērsiens nedrīkstētu būs, ka šie jautājumi jāatrisina demokratizācijas virzienā.
Un vēl viens jautājums – par ministriju. Redziet, konkrēti Mežsaimniecības ministrija nodibina 32 virsmežniecības. Tātad 26 rajonos ir 32 virsmežniecības. Man ir jautājums, es neizvirzu to kā protestu, es izvirzu to kā jautājumu: vai mežniecība izies no vietējās pašvaldības sfēras? Tas ir apmēram 50 procenti teritorijas. Es domāju, ka teritoriālā vienotība, veselums būtu jāsaglabā tāds, kāds ir bijis līdz šim. Un bēdīgi, ka vietējās pašvaldības darbības sfērā konfliktsituācijas pašreiz veidojas ļoti bieži. Būtu labi, ja konflikti nepārvērstos par konfrontāciju. Par to mums ir jādomā.
Es pabeidzu, cienījamie deputāti, cienījamie radioklausītāji. Valdības programmu kritizēja daudzi, arī es. Kritizē LTF frakcija, kritizē opozīcijas deputāti. Bieži par vienām un tām pašām problēmām. Taču es gribētu akcentēt kādu ļoti būtisku atšķirību. Opozīcijas pārstāvji visu vainu par krīzi uzveļ valdībai. Inkriminē tai nekompetenci. Tāpēc nobeigumā es gribētu atgādināt, ka valsti un Latviju līdz šim bezdibenim ir novedusi līdzšinējā sistēma. Tas, ka programma ir citāda, ka ir tādi robi, tā nav valdības vaina. Te pamatā ir ekonomiskais, sociālais un politiskais strupceļš. Izeju rast no šā strupceļa ir bezgala grūti. To es gribētu atgādināt arī Interfrontes līderim Aleksejevam, bet it īpaši Latvijas komunistiskās partijas vadītājam Alfrēdam Rubikam, kuri tik dāsni lej asaras par mierīgajiem iedzīvotājiem, strādniekiem, zemniekiem, kurus dzenot postā Tautas fronte. Tās ir krokodila asaras, to cilvēku krokodila asaras, kuri, lejot šīs asaras, domā par to, kā radīt paralēlas struktūras, kā atvietot vai kā gāzt šo varu un tās vietā likt pavisam citu varu. Es domāju, mums kopīgi ar valdību, un tā ir tautas valdība, jādomā, kā rast izeju no šā strupceļa. Es redzu to, ka programma, ņemot vērā kritiku, būs jāpārstrādā. To varētu pieņemt par pamatu un ar to darboties, bet galīgo variantu mēs varētu pieņemt septembrī.

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētāja pirmais vietnieks Dainis Īvāns.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Vladimiram Einiņam no Jūras lietu komisijas, gatavoties Vladilenam Dozorcevam.

V.Einiņš: Godājamais sēdes vadītāj, cienījamie deputāti! Neliels precizējums cienījamā deputāta Dobeļa teiktajam. Es pārstāvu Jūras lietu komisiju, priekšsēdētājs ir deputāts Salītis.
Cienījamie deputāti! 1940.gadā PSRS ne tikai okupēja Latvijas Republiku, tā iznīcināja dižā latvieša Krišjāņa Valdemāra mūža lolojumu – Latvijas jūrniecību. Latvijas flote – 150 tirdzniecības kuģi – tika bez atlīdzības nacionalizēti, liela to daļa tika atdota PSRS Ziemeļu, Melnās jūras un Tālo Austrumu kuģniecībām. Un, starp citu, tāds zīmīgs gadījums, ka viens no Latvijai nacionalizētajiem kuģiem pats piedalījās dzīvās kravas pārvadāšanā starp Gulaga ostām, veda mūsu pašu represētos tautiešus. Nacionalizētas tika arī ostas un to īpašumi. Kvalificētu jūrnieku kadrus represēja, izstūma no flotes ar apkaunojošo vīzēšanu un neuzticēšanos. Tika represēta arī latviešu valoda. Tā pazuda no kuģiem. Jūras valstī uz 50 gadiem izzuda jūras vēsture. Pasaules okeānos, jūrās un ostās neplīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Gan ostas, gan kuģi ar visiem karogiem šodien vēl ir Maskavas pakļautībā, arī visa nopelnītā valūta aiziet, aizplūst tur. Šogad, pirmoreiz 50 gados, Latvijas Augstākajā padomē ir radīta Jūrlietu komisija. Valdībā tiek veidotas struktūras jūrniecības nozaru, t. i., kuģniecības, kas pārstāv jūras un upju transportu, un zivsaimniecības, iekļaušanai Latvijas Republikas valsts kopējā saimnieciskajā apritē.
Latvijas Republikas un tās pilsoņu interesēs ir izstrādāta šodienas valdības programma. Mūsu komisijas vienprātīgs atzinums – bez šo jūrniecības nozaru atdzimšanas un tālākattīstības, kas ir garantētākās un drošākās valūtas pelnītājas, zivju pārtikas ražotājas gan vietējam tirgum, gan eksportam, nevar efektīvi un pilnīgi izpildīt valdības programmas ievadā minēto galveno uzdevumu – 3. un 5.punktu par ārējo ekonomisko sakaru paplašināšanu un ciešu ekonomisko saišu nodibināšanu ar Skandināvijas un citām Rietumeiropas valstīm. Šis no Latvijas jūrniecības vēstures un tautsaimniecības izkritušais 50 gadu ilgais periods radījis ne tikai tiešus materiālos un morālos zaudējumus; zudusi ir gadu desmitos grūti krātā pieredze un atmiņa. Vēl grūtāk šodien ir mūsu jaunajai valdībai, kurai tāda pieredze vispār nekad nav bijusi, un ar šādām problēmām tā sastopas pirmoreiz dzīvē. Tāpēc gan valsts pārvaldes struktūras veidošanai, gan šodienas programmas izstrādnēm jāpieiet kritiski, tomēr ar izpratni, ka šajā radīšanas procesā misējumi gadīsies, ar pārliecību, ka izdarīts viss, lai tie būtu mazāk sāpīgi un lai būtu iespējams tos labot turpmākajā darbā.
Tomēr, pēc mūsu komisijas uzskata, jau ar pirmajiem soļiem valsts pārvaldes struktūras veidošanā atkārtojam tās pašas Padomju Savienībā esošās un apjēgtās, varbūt viņiem pieņemamās pārvaldes struktūras, mēģinot joprojām vēl saglabāt veco, pazīstamo stūri. Lietas būtība ir sekojoša: pēc mūsu domām, tiek dalīts nedalāmais – ir izveidots Jūrlietu departaments Satiksmes ministrijas paspārnē, lai kaut kā mazinātu sekas tam, ka ārpus valdības redzesloka palikusi vesela jūrniecības nozare, tas ir, zvejniecība un zivsaimniecība, ir paredzēts dibināt Zivsaimniecības ministriju. Paskaidrojumam: pats jēdziens “jūrlietas”, kā pašreiz nosaukts jaunizveidotais departaments Satiksmes ministrijā, sevī ietver visas ar jūru saistītās nozares – kuģniecību jeb jūras un upju transportu, zvejniecību un zivsaimniecību, citas ar jūras šelfa izmantošanu saistītās nodarbes. Bet jaunizveidotais Jūrlietu departaments faktiski pārstāv tikai to daļu, kas saistīta ar kuģniecību. Tikai ar jūras transportu. Atklāti runājot, arī zvejniecības pamatā primārais ir kuģniecība. Kuģi, kuri iet tos pašus pasaules jūru un okeānu ceļus, veicot eksporta darījumus, apmeklē daudzas tās pašas pasaules ostas un tikai strādā tā saukto melno darbu – zvejo, uz ilgu laiku izklīst plašajās okeānu un jūru malās. Šis fakts jau ir radījis pretrunas valdības programmā, kur ir runa par funkcijām, uzdevumiem, kuri jāpilda gan Zivsaimniecības ministrijai, gan Jūrlietu departamentam. Visumā atzinīgi vērtējot valdības izstrādātos programmatiskos uzdevumus, nevaram saprast valsts pārvaldes struktūru rangus. Ja jau zvejniekiem primārā ir kuģniecības nodrošināšana, bet valsts pārvaldes un kontroles funkcijas kuģniecībā veic Satiksmes ministrijas Jūrlietu departaments, tad iznāk diezgan dīvaina Zivsaimniecības ministrijas pakļautība. Ne tikai citai ministrijai, bet pat tās departamentam. Vai atkal tiks veidoti katrā struktūrā paralēli valsts pārvaldes orgāni?
Gan nodrošinot kuģniecību, gan ostu un to pakalpojumu izmantošanu, gan kuģu remontu, gan sagatavojot jūrnieku kadrus ar vienādām zināšanām gan transporta flotei, gan zvejas flotei?
Šeit jāsaka – paldies Dievam un mūsu valdībai, ir nodibināta beidzot Jūrlietu, t.i., Latvijas Jūras akadēmija. Tātad, sadalot jūrniecības kompleksu atsevišķās valsts pārvaldes formās, tiek panākta vienu un to pašu jautājumu risināšanas dublēšana, nevajadzīga spēku, līdzekļu, kadru izlietošana. Vēlreiz piemērs no programmas – gan Zivsaimniecības ministrijai, gan Jūrlietu departamentam esot jāpārņem republikas pārvaldē viena un tā pati Latvijas teritoriālā jūra, kontinentālais šelfs un ekonomiskā zona, jānokārto likumdošana par jūras bagātību izpēti, aizsardzību un izmantošanas regulēšanu. Kuram tad galu galā tas būs jādara, un kam to pienāktos darīt? Mūsu priekšlikums:
Pirmais. Latvijas jūrniecības sekmīgai atdzimšanai un attīstībai Latvijas Republikas un tās pilsoņu interesēs ir jāizveido vienota Jūrlietu ministrija, apvienojot tajā gan izveidoto departamentu, gan veidojamo Zivsaimniecības ministriju. Šādu viedokli atbalsta arī pazīstamā sabiedriskā organizācija – Latvijas Jūrniecības savienība, kas apvieno Latvijas bijušos, esošos un nākamos jūrniekus, kuriem Latvijas jūrniecība, jūrniecības atdzimšana un attīstība ir sirdslieta un mūža sapnis.
Otrs. Saprotot, ka nekonstruktīvās un neauglīgās diskusijās par šo jautājumu izniekots laiks un ko šis laiks nozīmē ar jūrniecību saistīto nozaru tuvākai darbībai un tālākai attīstībai, komisija pagaidām var piekrist izņēmuma kārtā sākuma periodā valdības priekšlikumam par minēto divu struktūru veidojumu. Mēs saprotam, cik draudīgs ir pašreizējais bezdarbības stāvoklis, turpinoties diskusijai šādā izpratnes garā. Bez šaubām, jānokārto, jāatrisina pretrunas funkciju sadalē starp ministriju un departamentu. Programmā jāizstrādā un jāattīsta Latvijas vairāk nekā 500 kilometru garās jūras piekrastes zvejniecības atdzimšanas jautājums. Piekrastes pastāvošo un izmirstošo zvejniekciemu un to ostiņu atdzīvināšana. Šā jautājuma nokārtošana, mūsuprāt, var dot iespēju burāšanas un starptautiskā jūras tūrisma attīstībai, kas, vērtējot pēc citu valstu pieredzes, ir ievērojams potenciāls valūtas ieguves avots. Laikam vairāk par visiem Latvijas zvejnieki ir ieinteresēti un ir gatavi tūlītējai ārējo ekonomisko sakaru nodibināšanai un pat tagad jau kaut ko dara. Un tomēr ar nepacietību gaida, kad Latvijas valdība pārņems ārējo sakaru vadību no Maskavas savā ziņā, lai vienreiz tos kārtotu savās un Latvijas Republikas interesēs. Tādā veidā, kā to kārto brīvi cilvēki, – bez nervu pārslodzes un pazemošanās. Komisija pozitīvi vērtē valdības apņemšanos uzlabot republikas iekšējo ūdeņu – upju, ezeru, dīķu – apsaimniekošanu un attīstīt zivju, sevišķi vērtīgo, audzēšanu, lai maksimāli nodrošinātu republikas iedzīvotājus ar lielāko tiesu Baltijas jūrā un iekšējos ūdeņos nozvejotām un audzētām zivīm.
Mūsu priekšlikums ir: nekavējoties nodibināt Zivsaimniecības ministriju, nokomplektēt Jūrlietu departamentu, lai būtu iespējams sākt praktisku darbu jūrniecības un zvejniecības likumdošanas aktu pieņemšanā un realizēšanā dzīvē. Ar nepacietību gaidām arī likuma pieņemšanu par grozījumiem un papildinājumiem Konstitūcijā, likumu par īpašumu. Tad būtu iespējams praktiski īstenot valūtas pelnīšanu, uzsākot to ar ostu pārņemšanu republikas jurisdikcijā un to ekspluatēšanu. Programma – tas ir pamats, no kura sāksim tālāko ceļu. Un tajā pašā laikā saprotam, ka nav sīki jāapraksta un strikti jānosaka, kā to darīsim, kā to prasa opozīcijas frakcija. Korekcijas izdarīs dzīve.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Vladilenam Dozorcevam, Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisijas pārstāvim. Gatavoties Ojāram Blumbergam.

V.Dozorcevs: */Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi, kuru šodien ir mazāk nekā vakar, acīmredzot kļūs vēl mazāk, turpinot programmas apspriešanu, tāpēc ka nevar apspriest valdības programmu, kamēr premjerministrs izbraukumā. Sociālās nodrošināšanas un veselības aizsardzības komisija, protams, programmu apsprieda, tai par to ir savs spriedums. Īpašu uzmanību komisija veltīja savai daļai – sociālajai daļai un veselības aizsardzībai. Par veselības aizsardzību uzstāsies komisijas priekšsēdētājs, bet par sociāliem jautājumiem nedaudz pateikšu es.
Sākšu ar dažiem iespaidiem par programmu kopumā. Es gribētu programmu viennozīmīgi aizsargāt, aizsargāt no kritikas, no vispārējas kritikas, protams, ne no konkrētas. Jaunā valdība tomēr ir padarījusi milzīgu darbu, padarījusi to īsā laikā. Programmai ir asi virzīta dominante, to nevar nepamanīt. Pietiekami skaidri tā atklāj perspektīvu. Es redzu, ko jaunā valdība grib, tas ir pats galvenais. Mums nekad nav bijis tādas lūzuma programmas. Sastādīta pa nozarēm, acīmredzot to darījuši šo nozaru vadītāji, un pa nodaļām, tā tomēr, un to nevar nenojaust, kopsakarībās visa saistīta ap galveno, piemēram, ja programmas rūpniecības daļā jūs uzduraties orientācijai uz pašu izejvielām, tad lauksaimniecības programmā jūs noteikti atradīsiet pieminētas aitas, ja runa būs par vilnu. Aitas ir. Un tā tālāk. Savstarpējo visa teksta saistību nevar nepamanīt, kas ir ļoti no svara katrā programmā. Pavisam viennozīmīgi saprotams, ka jaunā valdība grib lauzt sistēmu cilvēka atsvešinātībai no ražošanas līdzekļiem un tirgu ieviest mūsu dzīvē. Kādu? Regulējamu tirgu. Labi tas vai slikti, zviedru variants vai amerikāņu variants, par to var spriest, bet no šīs programmas skaidrs ir viens, un iedzīvotājiem būs skaidrs, ne tikai mums, es domāju, ka runa būs par regulējamu tirgu ar dažām bažām par tā sekām.
Valdība saprot tirgus attiecību nepieciešamību un nežēlību, tāpēc šajā programmā nosprauž galvenos pasākumus strādājošo un vispār republikas iedzīvotāju aizsargāšanai. Valdība reāli vērtē sākotnējās iespējas šodien un cenšas piemērot radikālas perspektīvās idejas divdomīgajam pārejas periodam. Bet šis divdomīgums ir.
Vakar un šodien galvenā kritika programmas adresē apkopojama, kā es saprotu, trijās lielās pretenzijās. Pirmā – programma izvirza problēmas, bet nedod mehānismu, kā tās atrisināt. Otrā – programma ir pārāk vispārīga, nav steidzamu primāro pasākumu “pedalizācijas”. Un beidzot trešā – programma ir pārāk romantiska, nerada mūsos ticību tās realitātei.
Es gribētu teikt, ka nevaru piekrist nevienam no šiem vērtējumiem. Man, piemēram, svarīgāk par visu ir zināt, kādas problēmas valdība redz savā priekšā, lai saprastu šīs valdības raksturu. Mehānismi rodas konkrētās likumdošanas iniciatīvās, ar kādām valdība griežas pie mums, jau griežas, mums jau ir vesela rinda iniciatīvu, tur šie mehānismi atšifrējas. Un, es ceru, šis process turpmāk būs vēl intensīvāks.
Daļa mehānismu tomēr atklājas jau šajā programmā. Vienkārši nav laika iedziļināties detaļās. Kas attiecas uz to, ka nav steidzamo pasākumu saraksta, tad tā taču nav programma 1990.gadam, tā ir perspektīva programma, ko mēs arī gaidījām, ko gribējām no šīs valdības. Tā ir stratēģija, kā atgriezties normālās ražošanas attiecībās no tā absurdā teātra, kurā mēs bijām ļoti ilgi, pusgadsimtu mēs bijām šajā teātrī, nekad neviens nekur uz zemes, nekāda cilvēces daļa tik ilgi nav maldījusies. Tādēļ arī izeja no šī strupceļa nav tik vienkārša. Jāpaceļ kāja pirmajam solim šajā virzienā.
Es ar iecietību uzņemu tās dažas pretrunas, kas ir programmā. Protams, tās ir, piemēram, atvērta uzņēmējdarbība un tomēr cenšanās saglabāt izejvielu fondu sadali, bet ne pārdošanu. Piemēram, iespēja vairākām personām apvienot savu kapitālu un tajā pašā laikā aizliegums organizēt privātuzņēmumu. Vai, piemēram, 18.lappusē, man krievu teksts rokās, pārsteidzošs kara komunisma maisījums ar brīvo tirgu. Ja uzmanīgi ielasīties programmas šīs daļas tekstā, kur runa ir par valsts pasūtījumu sistēmu, par to, ka valsts pasūtītājs garantē ražotājam materiāli tehniskos resursus, bet kapitālajā celtniecībā vispār runāts par resursu nodošanu valsts pasūtītājam. Tas ir, tiek nodrošināta valsts pasūtījuma priekšrocība. Tā vietā, lai uzpirktu ražotāja produkciju, runa ir par kaut kādas rezerves radīšanu, tas ir, mūs no pārtikas nodokļa dzen uz pārtikas nodevu. Tādas pretrunas ir, to nav mazums šajā programmā. Bet vai gan nav skaidrs, ka mūsu valdība nav no mēness nokritusi, bet izaugusi tajās pašās pionieru nometnēs, kur arī mēs, jo tā tirgu grib, bet no tirgus baidās.
Kas attiecas uz romantiku un mūsu neticību. Ne programmai mēs neticam, bet pašam tirgum, tirgus attiecībām. Mums to nebija, mēs par tām tikai esam dzirdējuši, bez tam visus pēdējos gadus par mūsu tautas saimniecību to vien dzirdam: slikti, sliktāk, pavisam slikti, krīze, bezdibeņa mala, katastrofa, varas paralīze, piegādes paralīze. Un nu no tukšas vietas uz tirgu.
Es tomēr gribētu ienest zināmu daļu optimisma šajā situācijā, kurā atrodamies. Jā, viss slikti, bet ne pilnīgi tukšā vietā. Mums nav preču, ar ko nosegt brīvo naudu, bet mums ir dārgāka prece, ko pārdot, lai sabalansētu finansu tirgu. Daudzi rietumu finansisti runā, ka mēs tomēr esam teiksmaini bagāti, ka viņiem ir preces, bet mums ir īpašumi, kas viņiem jau sen izpārdoti, bet mēs vēl tikai gribam to darīt. Tā ir milzīga svira finanšu noregulēšanai. Mums nav savu izejvielu, bet mums ir uzņēmumi – Savienības monopolisti, kuru produkcija vajadzīga austrumu tirgum. Mums nav seguma likumam par pensijām, bet rīt šīs summas būs, ja mēs neļausim sevi aplaupīt ar politiskiem līdzekļiem, tas jau atkarīgs no mums, ne tikai no valdības. Mums ir viss, lai pārslimotu ātri un izveseļotos. Es esmu optimists šīs programmas vērtējumā un iesaku to pieņemt.
Manas pretenzijas programmai – tās ir tāda cilvēka pretenzijas, kas noskaņots radikāli par neierobežota tirgus nepieciešamību, bet ne regulējamu tirgu, tas ir, pretenzijas pamatos par tempiem. Piemēram, kāpēc privatizācija 4–5 gados un kāpēc tikai trešdaļai vai ceturtdaļai? Kāpēc ne ātrāka un ne pilnīgāka privatizācija? Mūs jau apdzen, es jums teikšu. Jau tāda neveikla struktūra kā Savienība virzībā uz tirgu dažās lietās mūs apsteidz. Rižkovs ir parakstījis, kā jūs lasījāt, nolikumu par maziem uzņēmumiem, atļaujot tajos strādāt no 14 līdz 199 algotiem strādniekiem. Jau izsludināti pasākumi komerciāla riska apdrošināšanai, tas ir, vienai no reiganomikas oriģinālajām idejām. Kāpēc uzņēmējam tik daudz nodokļu? Paņemiet 25., 26.lappusi, to sarakstu, kurā var noslīkt. Vairums no šiem nodokļiem gulstas tieši uz ražotāja, uzņēmuma iniciatora, uz uzņēmēja pleciem. Pēc tam vēl tālāk, ja uzmanīgi lasīsiet, jūs atradīsiet jaunas un jaunas slēpto nodokļu formas, piemēram, tādu nodokli kā 5 procentu nodokli profesionālā līmeņa paaugstināšanai utt. Un tas viss uz uzņēmēja pleciem. Tā mēs stimulējam iniciatīvu uzņēmējdarbībai? Vajadzīgs spēcīgs universāls peļņas nodoklis. Kāpēc nenoteiktas norādes uz daļas izejvielu pārdošanu, kāpēc ne pārdošanas fondu ciets procents? Fondēta izejvielu tirdzniecība. Mēs uzņēmējam dosim iespēju attīstīties tikai politiski, bet ne ekonomiski. Viņš būs atrauts no izejvielām. Kāpēc valdība visu ņem uz sevi, es kādreiz sev jautāju, piemēram, uz budžetu. Kāpēc bezdarbnieka pabalstu valdība uzņemas sev? Jau sen eksistē ekonomista Blaževiča projekts par divkāršu apdrošināšanu bezdarbnieku pabalstu fonda formēšanai. Kāpēc valdība noteiks dažām precēm vienotas cenas? Kādām precēm? Atkal kara komunisms. Kāpēc, nosakot prioritātes celtniecībā, ne vārda nav teikts par pašu galveno – par jebkuras administratīvās celtniecības nekavējošu pārtraukšanu un par administratīvā fonda revīziju republikā? Mums pietiek kantoru un to namu visām firmām, kādas vien varam izdomāt. Tie ir partijas nami, tagadējo administrāciju nami, arodbiedrību utt. Mums nav jāceļ jauni ofisi, tikai jāieņem tie. Kāpēc, runājot par perspektīvām rūpniecības jomām eksportam, nekas nav teikts par tehnoloģijas eksportu? Mēs pēc paraduma sakām, ka mums tā nav. Bet mums tas ir, vienkārši nav laika nosaukt veselu rindu organizāciju, kas jau tagad gatavas pārdot eksportā tehnoloģiju.
Un nobeidzot es teikšu, ka komisijai ir daži konkrēti priekšlikumi un pretenzijas. Piemēram, galvenā komisijas nesaskaņa ar programmu – noteiktais iztikas minimuma līmenis. Atbalstot orientāciju uz tādu darba apmaksas un pensiju minimumu, mēs jautājam, no kurienes ņemti šie 100 rubļi? Kad tagadējais premjerministrs bija opozīcijā, viņš operēja ar Burtnieka indeksa skaitļiem: runa bija par 117 rubļiem nestrādājošiem un 138 rubļiem strādājošiem. Kad viņš kļuva par premjerministru un sāka just kādu atbildību, pārgāja uz zemākiem skaitļiem 104 un 118, kurus pēc tam noapaļoja uz 100. Man liekas, ka nevar tik patvarīgi rīkoties ar minimālo līmeni. Mēs pastāvam uz šo skaitļu revīziju un tiešām īsta izdzīvošanas minimuma ierakstu programmā.
Mēs komisijā daudz runājām par to, ka jāsamazina nodokļu saraksts uzņēmējam, ka mecenātisma nauda jāieskaita nodokļu summā. Jau pieņemtajā likumā par nodokļiem jāizdara labojums, saskaņā ar kuru mecenātisma nauda ne tikai netiek aplikta ar nodokļiem, bet arī tā pati tiek ieskaitīta nodokļos. Vairākās republikās tas jau izdarīts, ar to stimulējot mecenātismu. Jāievieš biznesa apdrošināšana mūsu ceļa sākumā uz tirgu. Jāievieš priekšrocības bezskaidras naudas norēķiniem, kas nostiprinās līdzekļus. Un ir vēl vesela rinda priekšlikumu, ar kuriem, es ceru, uzstāsies komisijas vadītājs, mēs arī rakstiski tos iesniegsim. Bet galvenais mūsu priekšlikums – atbalstīt šo programmu, pieņemt to. Paldies./

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds Ojāram Blumbergam, Arhitektūras un celtniecības, enerģētikas, transporta un informātikas komisijas priekšsēdētājam.

O.Blumbergs: Godājamie deputāti! Pilnīgi atbalstot valdību tās centienos stabilizēt Latvijas ekonomiku, tajā pašā laikā nevaru nepiekrist sava novadnieka Jāņa Škapara teiktajam, ka stāvoklis tautas saimniecībā prasa daudz radikālākus un izšķirīgākus soļus ekonomikā jau šodien. Arī es saskatu valdības politikā divus būtiskus trūkumus: viens – lauksaimniecības ignorēšana, jo nav vispār tādas nodaļas, otrs – šajā programmā ir daudz vairāk vērības veltīts stratēģiskajiem plāniem, bet gandrīz nemaz nav runāts par taktiku: ko darīt šodien, ko darīt rīt. Tajos pavisam nesenajos laikos, kad mēs visi vai vismaz lielākā daļa no deputātiem aktīvi atbalstījām Latvijas Tautas frontes programmu, mēs uzskatījām, ka lauksaimniecība ir tā nozare, kurai jādod priekšroka mūsu tautsaimnieciskajās programmās. Šodien būtībā izskatās, ka stāvoklis ir radikāli mainījies.
Atgriežoties tomēr atpakaļ pie lauksaimniecības programmām, gribam teikt, ka nodaļa “Agrorūpnieciskais komplekss”, kāda tā iekļauta valdības programmā, būtībā ir tas industriālais lauksaimniecības variants, kas maz atšķiras no tās metodes, ko mēs pazīstam rūpniecībā, proti, rūpniecības veidošana uz pievestu izejvielu bāzes. Mūsu lauksaimniecība, kā mēs zinām, šodien strādā pēc principa: ieved lopbarību, nobaro lopus, gaļu aizved, kaulus un zarnas pārrēķina pēc koeficienta un no 3 kilogramiem šādu gaļas atkritumu ar statistikas palīdzību izveido vienu kilogramu šķiņķa, pāri paliek tas, ko Latvijā apzīmē ar vārdu – mēsli. Turklāt, ja mēs tā būtu turpinājuši, nebūtu nekāds brīnums, ka pēc pavisam neliela laiciņa notiktu tas, ka arī mēslus iekļautu “gospostavkās” un pirmās kategorijas mēslus norīkotu izvest uz noteiktu Padomju Savienības reģionu. Mēs esam gājuši pa tādu ceļu, ka lauksaimniecībā esam veidojuši tādu rūpniecisku variantu, kur strādā kaut kas līdzīgs rūpnieciskajam, tikai šoreiz lauksaimniecībā, robotam, kuram maz ko jāzina no lauku dzīves, pietiek strādāt pēc iestādītās programmas. Un interesantākais ir tas, ka šeit mēs esam devuši visas iespējas piesaistīt cilvēkus kā darba resursu no citiem Savienības reģioniem, tā notika iepriekšējos gados, varbūt turpinām tādā pašā veidā to darīt arī šodien. Jo ir skaidri zināms, ka cūkas un govis ir ne sevišķi izvēlīgas valodas zināšanās. Tāpēc mēs šos netīros darbus esam uzticējuši iebraucējiem no dažādiem Padomju Savienības rajoniem. Skaidrs, ka šodien, kad katra trešā cūka tiek nobarota ar Latvijas lopbarību un divas no trim cūkām tiek barotas ar maisītu Amerikas–Padomju Savienības maizi jeb “kombikormu”, tālāk turpināt šādu politiku nebūs iespējams. Un es gribu teikt, ka par to programmā nav pateikts itin nekas.
Acīmredzot jau šodien nepieciešams veidot tādu cenu politiku, lai zemnieks zinātu, kādas cenas būs tā saucamajam kombikormam nākamajā gadā, kādas – aiznākamajā gadā, kādas – vēl pēc gada. Tātad šai skalai jābūt tādai, lai būtu skaidrs – ar katru nākamo gadu iepirktā lopbarība kļūs arvien dārgāka un dārgāka. Tikai tādā gadījumā būs skaidrs, kuras saimniecības spējīgas izdzīvot: lielsaimniecības vai topošās lauku fermu saimniecības, par kurām programmā praktiski nekas netiek runāts.
Nav īstas skaidrības, turpinot nedaudz par graudkopību, arī par tā saucamo nodokli no katra zemes hektāra. Hektārs zemes – tas programmā ir kā tāds lielums, kuru apliks ar nodokli. Bet būtībā ir ļoti svarīgi, ko uz šā zemes hektāra izaudzē. Tātad acīmredzot jāmeklē tāda nodokļu sistēma, kura diferencētu, kas tiek sēts, kas tiek stādīts, un atkarībā no tā arī jāveido arī šī nodokļu sistēma un nodokļu likmes. Acīmredzot jau tūlīt, ar nākamo gadu, jāatbrīvo no jebkāda veida nodokļiem tās platības, kuras tiek apsētas ar graudājiem, kuras tiek apstādītas ar lopkopībai nepieciešamajām saknēm, bietēm, kartupeļiem. Tādām ir jābūt, es domāju, pašām galvenajām iezīmēm laukos. Par tām šajā valdības programmā diemžēl nekas netiek runāts.
Nedaudz par rūpniecību. Rūpniecībā uzsvars tiek likts uz tiešajiem sakariem, republikai slēdzot līgumus. Es domāju, ka arī tas nav sevišķi pareizi, jo, kamēr mēs šeit sēžam un sevišķi ilgi debatējam, kļūst skaidrs, ka dienvidu republikas un Vidusāzijas republikas draud mums savā domāšanā aiziet priekšā. Un iznāks tā, ka tur būs izdarīta privatizācija daudz ātrāk nekā pie mums. Un nāksies domāt, kā slēgt šos līgumus un vienošanās tomēr tieši uzņēmumu līmenī, jo, kļūstot par privātiem, neatkarīgiem ražotājiem, diez vai šie uzņēmumi būs gatavi slēgt kaut kādas papildu starpvienošanās ar savu republiku valdībām vai vadībām par kaut kādām piegādēm citiem reģioniem, kas varētu izrādīties neizdevīgi. Viņi pārdos tur, kur būs iespējams dabūt labāku, drošāku valūtu, tas ir pilnīgi skaidrs.
Programmā ļoti maz runāts par tādu svarīgu lietu kā reklāma, informācija par pasaules cenām. Tā ir ļoti būtiska lieta, par to mēs šodien vispār neko neesam savā programmā runājuši, un arī neviens no iepriekšējiem runātājiem nav pieskāries šim jautājumam. Domājams, ka valdības uzdevums būtu tieši nodarboties ar to – censties nodrošināt ar šo informāciju maksimāli īsā laikā visus Latvijas ražotājus. Pretējā gadījumā mēs arī to nedaudzo, to minimumu pārdosim par cenām, kuras ir pilnīgi nepieņemamas, un tas nozīmēs Latvijas iztirgošanu.
Tālāk par tām problēmām, kas tieši attiecas uz komisiju, kuru es pārstāvu. Te es mazliet pārtērēšu laiku, bet tas būs uz cienījamā kolēģa – Vides aizsardzības komisijas priekšsēdētāja – rēķina, kurš šodien savu laika daļu atdeva man. Runāšu vispirms par celtniecību. Celtniecības problēma – tā ir acīmredzot pati sāpīgākā, jo būtībā komisijai nav sevišķu iebildumu pret tām daļām, kurās izskatīti transporta, sakaru un daļēji arī enerģētikas jautājumi, pie kuriem mēs vēl atgriezīsimies un savus papildinājumus iesniegsim rakstiski.
Attiecībā uz celtniecību šodien kļūst pilnīgi skaidrs, ka nav iespējams turpināt tādu politiku, kāda tā bija līdz šim, proti, lielpaneļu ēku celtniecība Rīgā, Rīgas nomalēs, atstājot novārtā centru, centrālo daļu, atstājot novārtā vecos Rīgas rajonus, kuri pakāpeniski kļūst apdzīvošanai nederīgi un paliek bez ērtībām, bez sanitārā nodrošinājuma. Nevar radīt arvien jaunus un jaunus korpusus, skaidri redzot, ka nespējam tos apgādāt ne ar ūdeni, ne savlaicīgi nodot ekspluatācijā komunikācijas. Un tādējādi, kā saka, visa pilsēta katastrofāli cieš no šādas būvniecības politikas. Šajā sakarībā kopā ar Vides aizsardzības komisiju protokola veidā mēs esam sagatavojuši iesniegumu valdībai – konkrētu, kritisku savu platformu.
Pirmām kārtām mums jāpanāk, lai Rīgā pilnīgi izbeigtu rūpniecības objektu celtniecību, uzņēmumu rekonstrukciju katrā konkrētā gadījumā saskaņojot ar Vides aizsardzības komiteju. Patvaļīgie būvētāji jāsoda personiski ar naudassodiem, šie naudassodi ievērojami jāpalielina līdz 2000–2500 rubļiem privātpersonām, 5000 rubļiem amatpersonām. Tas pats attiecināms arī uz nenodotu, līdz galam nepabeigto objektu patvaļīgu ekspluatāciju. Par to jāsoda tādā pašā veidā, jo lielākajā daļā gadījumu tie ir objekti, kurus uzsāk ekspluatēt bez attiecīgo sanitāro sistēmu ieviešanas darbā. Uzskaitē esošie Rīgas iedzīvotāji maksimāli jānodrošina, izmantojot tos objektus, kas šodien atrodas būvniecībā, kā arī ievērojami uzlabojot dzīvojamā fonda ekspluatāciju. Rīgā ievērojama daļa dzīvojamā fonda atrodas avārijas stāvoklī. Tas nekavējoties jāsakārto, jāremontē, pretējā gadījumā mēs ne ar kādām būvniecības metodēm nespēsim nodrošināt iedzīvotāju izvietošanu no šā dzīvojamā fonda. Šodien ir ļoti daudz lielu trīsistabu, četristabu un piecistabu dzīvokļu ar vienu, diviem, augstākais trim iemītniekiem, un ir dzīvokļi, kuros mīt līdz 12 ģimenēm. Mums ir tādi dzīvokļi, kuros audzē vistas, bet olas pārdod tirgū... Sen jau ir laiks šos procesus regulēt ar īres maksas likmēm. Jādomā, kā veco ļaužu pansionātus, bērnunamus un daudzas citas līdzīgas iestādes izvietot tuvāk veselīgākai videi laukos, kur vēl joprojām mums ir sabrūkoši kolosāli arhitektūras pieminekļi, senlaiku pilis, divstāvu mūra mājas – elegantas, lielas, kas būtu tieši piemērotas tam, lai cilvēki tajās pavadītu vai nu sava mūža nogali, vai agrās jaunības gadus, bērnības gadus, padzīvojot lauku rajonos. Tas arī dos iespēju Rīgā atbrīvot apdzīvojamo platību.
Lielu karaspēku daļu un formējumu skaita atrašanās Rīgā arī šodien ne ar kādiem militāriem, nedz citiem apsvērumiem nav pamatojama. Arī šeit acīmredzot, vienojoties ar PSRS valdību, un tas jādara savlaicīgi, ir nepieciešams risināt jautājumu par karaspēka daļu dislocēšanu ārpus Rīgas. Tādējādi Rīgā varētu realizēt to, kas jau sen kļuvis nepieciešams: uzskatīt, ka Rīgā līdzšinējā celtniecības prakse ir krasā pretrunā ar republikas tautas saimniecības interesēm sekojošu iemeslu dēļ (tagad pēc protokola, kādu to sastādījušas divas komisijas):
“Materiālo, tehnisko un cilvēku resursu koncentrēšana galvaspilsētā novedusi pie tautas saimniecības disproporcijām un lauku ražošanas nespējas nodrošināt lauksaimniecības produktus pilsētas iedzīvotājiem bez ievestās barības importa. Tā palielina jau esošo līdzsvarotību starp dzīvojamo apbūvi un apkalpes sfēru: transportu, ūdensapgādi, kanalizāciju un inženiertehnisko nodrošinājumu. Šāda būvniecība padziļina ekoloģisko krīzi un rada draudus Latvijas iedzīvotāju izdzīvošanai. No pilsētvides un arhitektūras viedokļa ražošanā esošās lielpaneļu dzīvojamo ēku sērijas – 602., 104., 477. – ir turpmāk celtniecībā pārtraucamas, aizliedzamas, jo trīs minētās sērijas, pirmkārt, neatbilst cilvēka intelekta attīstības prasībām, otrkārt, tās ir ar lielo īpatnējo cementa, metāla un citu būvmateriālu patēriņu uz vienu kvadrātmetru dzīvojamās platības, treškārt, ir ar nonivelētu, unificētu arhitektūras izteiksmīgumu un nekādi nav integrējamas esošajā apbūvē, ceturtkārt, tām ir īss garantēts kalpošanas termiņš, piektkārt, būvniecības procesi prasa lielas degvielas jaudas un enerģijietilpīgu tehniku un ļoti lielus transporta izdevumus. Rīgā turpmāk pieļaujami tikai individuāli projekti un būvniecība izlases kārtā, proti, veco māju nojaukšana, aizvietojot to ar jaunbūvētām, komponējot to arhitektūru vienotā ansamblī ar saglabājamo dzīvojamo fondu, veicot tā vienlaicīgu remontu un rekonstrukciju. Tas nozīmē, ka valdībai atklāti un skaidri tautai jāpasaka, ka tās pilsoņi tiek aicināti uz dzīvi mazpilsētās vai laukos, kas ir vēl būtiskāk – tieši laukos. Ietaupītie būvmateriāli pilnībā jāatdod lauku vajadzībām. Šāda būvniecības politika ir arī izglītības un kultūras sistēmas interesēs, jo atkritīs nepieciešamība meklēt būvniecībā jaunus risinājumus skolām un tā tālāk, arī slimnīcām, jo tā vai citādi ir neizbēgams mūsu iedzīvotāju izvietošanas, migrācijas process, cilvēku pārceļošana no lielām pilsētām uz laukiem.”
Tas man viss, vēl tikai gribētu pateikt, ka enerģētiķiem būtu jāpadomā par alternatīviem risinājumiem, jo ir tomēr nepieļaujami, ka visa enerģētiskā sistēma tiek bāzēta uz vienas kaimiņvalsts energoresursiem, kuru arī vienreiz var aptrūkt un kur var rasties visāda veida apgādes problēmas. Tādēļ jādomā par kādu citu alternatīvu risinājumu. Tam apgalvojumam, ka Polijas ogles ir dārgākas nekā Piemaskavas, šodien nav nekādas nozīmes, jo ir skaidrs, ka, cenām tuvojoties starptautiskajām, arī Padomju Savienības ogles maksās tikpat daudz, varbūt pat vēl vairāk, jo jāņem vērā sarežģītais transports, kamēr Polijas ogles var atvest uz Liepāju ar jūras transportu, kas ir vislētākais. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Paldies. Līdz ar to ir izteikušies komisiju, ja tā varētu teikt, oficiālie pārstāvji, un mēs sākam individuālās debates. Pieteikušies šobrīd ir 20 cilvēki, līdz pārtraukumam mēs varam paspēt dot vārdu deputātam Berklavam. Pēc pārtraukuma runās deputāts Biezais.

E.Berklavs: Godājamais priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi un cienījamie radioklausītāji! Kā jau vakar un šodien te teica vairums runātāju, manuprāt, valdības iesniegtajā tautsaimniecības attīstības programmā daudz kas labs ir paredzēts, daudz ko pamatoti šeit kritizēja, daudz ko labu teica deputāti, un to, es ceru, valdība ņems vērā. Taču vairākās jomās par drošas, radikālas virzības programmu uz reālu neatkarību šo programmu saukt nevar, jo vairāki ļoti svarīgi jautājumi ir tikai pieminēti kā uzdevumi. Tā tas ir par visas rūpniecības un transporta pārņemšanu republikas īpašumā, tā tas ir par robežkontroli un slēgšanu, par muitu, par Padomju armiju un citiem jautājumiem.
Man arī ir dažas konkrētas piezīmes par iesniegto programmu, bet vispirms gribu runāt par vienu, manuprāt, lielu trūkumu programmā. Tas ir jautājums par pašas latviešu tautas tālāko likteni, par to, kā to izglābt no pārkrievošanas un noslīkšanas milzīgajās iebraucēju cittautiešu masās. Es zinu, ka mana pieskaršanās šim jautājumam daudzus sadusmo. Par to man ir vairākkārt uzbrukts avīzēs, kas Latvijā iznāk krievu valodā, piemēram, “Novosti Rigi”, “Sovetskaja Latvija”, “Jedinstvo”, bet par to ir jārunā, un es nepārstāšu runāt. Es atļaušos šajā sakarībā atgādināt dažus skaitļus, kuri mani ļoti satrauc. Daudzi jau zina, ka pirms Latvijas okupācijas 1940.gadā Latvijā dzīvoja 80 procenti latviešu no visa iedzīvotāju kopskaita.
Bet, pēc tagadējiem oficiālajiem datiem, ir palikuši tikai nedaudz pāri par 50 procentiem, ja tic oficiālajiem skaitļiem, bet īstenībā, un dažkārt tas tiek pieminēts tīri oficiāli, var rēķināties ar 48 procentiem. Pat Latgalē 1935.gadā dzīvoja 61,32 procenti latviešu. Rīgā 1935.gadā bija 63,4 procenti latviešu, tagad, pēc oficiālajiem datiem, ir 36,5 procenti, Daugavpilī agrāk dzīvoja 34 procenti latviešu, tagad, pēc oficiālajiem datiem, – 13 procentu, Liepājā agrāk – 68 procenti, tagad – 38,8 procenti, Jelgavā dzīvoja 79 procenti, tagad – 49,7 procenti, Ventspilī – 84, tagad – 43 procenti utt. Tā katrā nākamajā tautas skaitīšanā mēs konstatējam, ka latviešu īpatsvars republikā samazinājies par 3–5 procentiem. Šis process jaunajai valdībai taču ir zināms. Man pat grūti saprast, kā varēja gadīties, ka, neskaitot trīs rindiņas 40.lapaspusē, kurā ir pieminēta migrācijas problēma, programmā par šo latviešu tautas katastrofālo stāvokli nav faktiski nekas teikts. Ir, protams, jārunā par visiem šiem jautājumiem, kas programmā minēti, tie visi ir svarīgi, bet kur ir pasākumi, ar kuru palīdzību varētu apturēt šo latviešu iznīcināšanas procesu, kur ir pasākumi par masveidīgas cittautiešu ieplūdināšanas pilnīgu pārtraukšanu? Kur ir pasākumi, lai Latviju atbrīvotu no tiem desmitiem tūkstošu cilvēku, kuri dzīvo visā Latvijā, bet galvenokārt lielajās pilsētās, bez pierakstīšanās? Kur ir pasākumi par Augstākās padomes pieņemto likumu par latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas praktisko iedzīvināšanu un kontrolēšanu? Kur ir pasākumi, lai pamatiedzīvotājiem savā tēvzemē būtu normāli dzīves apstākļi: katrai ģimenei savs dzīvoklis, katram ģimenes loceklim sava istaba? Bet tā tas taču bija! Par kādiem grēkiem šodien latviešiem jādzīvo komunālajos daudzģimeņu dzīvokļos, bet daudzi dzīvo pagrabiņos, puspagrabiņos un bēniņos vai labākajā gadījumā kādā komunālajā dzīvoklī, kā lai veidojas normālas daudzbērnu ģimenes.
Jūs, deputāti cittautieši, un tie, kas klausās pa radio, ja gribat, varat dusmoties uz mani, bet tās nav taisnīgas dusmas. Es darbojos Cilvēka tiesību un nacionālo jautājumu komisijā un arī piedalījos dokumentu izstrādāšanā par nacionālo grupu tiesībām un pienākumiem. Man nav naida ne pret vienu nāciju, bet neviens jūs uz šejieni ar varu nav atdzinis. Taču šī ir latviešu zeme, un viņiem nav kur braukt, viņiem ir tiesības šeit normāli dzīvot, attīstīties, pastāvēt un vairoties. Ja šajā jomā valdība neko neparedzēs, tas nebūs piedodami. Es tikko dzirdēju pārraidi no Igaunijas, viņi ir pieņēmuši attiecīgu likumu, kas regulē iedzīvotāju skaitu attiecīgajās teritorijās un pilsētās, likumu, kas regulē šo nacionālo problēmu republikā. Katrā ziņā es uzskatu, ka ir stingri jāregulē iedzīvotāju skaits republikā kopumā, jo sevišķi pilsētās. Domāju, ka Latvijas valdībai ir ar reālu rīcību jāreaģē uz tiem sludinājumiem, kādi pēdējā laikā parādās arī avīzēs ārpus Latvijas – Padomju Savienības teritorijā. Tā, piemēram, nesen tās pašas “Jedinstvo” 34.numurā, kas ir datēts ar 23.–29.jūliju, ir sludinājums, kurā aicina uz republiku visu profesiju cilvēkus, apsola nodrošināt ar dzīvojamo platību utt. Es domāju, ka Latvijas valdības uzdevums ir atsaukties uz šiem aicinājumiem un nopietni reaģēt uz tiem. Varbūt kāds teiks, ka jautājumi, par kuriem es runāju, neattiecas tieši uz tautsaimniecības attīstību. Domāju, ka tie attiecas gan uz tautsaimniecību, jo valdībai, kā jau mēs esam atzinuši, jābūt politiskai valdībai.
Un tagad atlikušajā laikā mazliet par dažām atsevišķām piezīmēm citā plāksnē. 19.lappusē ir teikts, ka Latvijas valdība, sākot ar 1991.gadu, paredz atcelt ierobežojumus cenu veidošanās procesā. Es saprotu, nodoms katrā ziņā labs. Jāpāriet uz brīvajām tirgus cenām. Šaubos, vai viss šeit līdz galam ir izdomāts. Vai tad līdz ar šā gada beigām tiks likvidēta valsts sistēma mazumtirdzniecībā vai arī valsts veikalā vadītājs varēs brīvi noteikt, par kādām cenām šodien tirgot? Varbūt es kaut ko nesaprotu, bet tā rakstīto var saprast, turklāt ne tikai es vien. Programmā daudz ir runāts par it kā nenovēršamo cenu pacelšanu precēm un arī lauksaimnieku produkcijai, bet pavisam maz ir runāts par ražošanas ražīguma paaugstināšanu, par pašizmaksas samazināšanu uz darba labākas organizācijas, jaunas tehnikas un tehnoloģijas rēķina.
Un priekšpēdējais. Es domāju, ka programmā ir vajadzīgi pasākumi, kas kooperatīvu darbošanos no pirkšanas un pārdošanas sfērām pārbīdītu pirmām kārtām uz izejvielu ražošanu. Piemēram, kaut vai ķieģeļu un jumta kārniņu ražošanu, kas mums tik ļoti ir vajadzīgi. Un, protams, uz apkalpošanas sfēru. Un beidzamais. 14.lappusē ir teikts, ka uzņēmumi var brīvi pārdot akcijas visiem. Es domāju, katrā ziņā ir jārēķinās ar to, ka brīvi var pārdot tikai Latvijas pilsoņiem, bet pārējiem ierobežotā daudzumā.
Iesniegto valdības programmu var pieņemt tikai pirmajā lasījumā par pamatu, lai valdība varētu strādāt tālāk, bet tajā pašā laikā tajā jāizdara daudzi deputātu izteiktie labojumi.

Priekšsēdētājs: Paldies. Pārtraukums līdz pulksten 12.00.

(Pārtraukums)

Sēdi vada Latvijas Republikas Augstākās padomes priekšsēdētājs Anatolijs Gorbunovs.

Priekšsēdētājs: Turpinām debates par Latvijas Republikas valdības programmu. Vārds deputātam Biezajam, pēc tam runās deputāts Bresis.

J.Biezais: Godātais priekšsēdētāj, godātie klātesošie! Savā ziņojumā pieskaršos programmas vienai ļoti sīkai detaļai, proti, vienam komatam. Tā kā komatu es tieši nocitēt nevaru, es uzrādīšu tā apkārtni. Ievads, otrā lapaspuse, apakšā: “Panākt un nodrošināt republikas sociālās un ekonomiskās attīstības stabilitāti komats garantēti apmierināt iedzīvotāju vajadzības pēc pārtikas, patēriņa precēm un pakalpojumiem, medicīniskās palīdzības, izglītības, kultūras sasniegumiem un stabilas sociālās nodrošinātības.” Teikuma daļa līdz komatam “ekonomiskās attīstības stabilitāti” principā ir panākta – ekonomika stabili iet uz leju. Grafiski to varētu saskatīt šajā punktā. Savukārt šā teikuma nākamo daļu ar visām garantijām, es uzskatu, var turpināt: ja Dievs dos, pēc diviem, pieciem gadiem. Un šajā starpā atrodas kaut kas līdzīgs kritumam, grāvim, vilku bedrei, ja tā var teikt, uzskatot, ka negatīva, tas ir, zem nulles, ir ne tikai ekonomiskā, bet arī garīgā un sociālā vide.
Ko ir teikuši mūsu priekšteči līdzīgā situācijā un arī pašreiz? Ļeņins un Buharins (priekšvārdā Buharina grāmatai “Probļemi teoriji i praktiki sociaļizma”): */“Ļeņins kā neapstrīdamus atzīst arī Buharina secinājumus par to, ka proletāriskai revolūcijai seko ražošanas spēku samazināšanās uz zināmu laiku, kā sekas to pārbūvei, kuru galvenais cēlonis ir vecās kārtības pretošanās.”/
Un mūsdienās. Pēdējā “Ļiteraturnaja gazeta” Fjodors Burlackis, Nikolajs Šmeļovs ļoti efektīgā rakstā “Padomi Prezidenta padomei”, tātad augstākais, kas var būt, saka: */“vienkārši rodas bada draudi”,/ nedaudz tālāk: */“mums pārtikas problēma ārkārtīgi asa – tie ir bada dzīves draudi miljoniem cilvēku” un Šmeļovs: “Es domāju, ka stihisku saviļņojumu, streiku un haosa draudi pieaugs.”/ Apmēram tādas ir domas par negatīvo ekonomisko telpu – nākotni, kas atrodas starp šā komata pusēm, ja tā var teikt, – komata iekšienē.
Nedaudz par negatīvās ekonomiskās telpas raksturojumu. Tā nav metafora. Ir uzkrāts liels parāds nākotnei pēc pozīcijām: daba, cilvēks un pati tehnika kā tāda. Tā saucamā padomju industrializācija, kura nodara vairāk posta nekā kādreiz tiešās represijas un, ja jūs jūtat, kuru zeme knapi var panest. Zeme, var teikt, dreb, cenšas to nokratīt. Diemžēl šajā negatīvajā telpā atrodas arī mūsu lielfermas. Te gribas nedaudz polemizēt kolēģiem Grūbem, Lucānam ne tāpēc, ka nepiekristu viņiem. Ferma, kā mediķi saka, ir pieslēgta sistēmai. Tās dzelzsbetona karkass, govju ļoti īsais laktācijas laiks, augsne, tās sablīvētība, humusa zaudēšana – tas, kas aiztek upītē vai grāvī. Lai to visu atgrieztu normā, ir vajadzīgi lielāki līdzekļi, nekā ir fermas bilancē, nemaz nerunājot par kādiem konkrētiem kolektīva īpašumiem. Tā ka negatīvā telpa nav metafora, ekonomika ir būtiski negatīva. Šeit rodas teorētiskas grūtības, jo ne Austrumu, ne Rietumu literatūra nedod adekvātu risinājumu, tās visas ir domātas vai nu pozitīvai ekonomikai, vai vienkārši ir fantastiskas. Atskaitot varbūt Bulgakova grāmatu “Meistars un Margarita”, kas, manuprāt, visprecīzāk atbilst šodienas situācijai.
Tālāk par iespējamo izeju no situācijas. Domāju, ka godīgāk, nekā ir aprakstīts, kas ir aiz komata, pašreiz būtu mums visiem līdz kaula smadzenēm apzināties apmēram sekojošo: atmetiet visas cerības, mums neviens neko nedos. Valdībai nav nekādu resursu. Un tad sasprindziniet katra indivīda vai katras sabiedriskās kopas pēdējās izdzīvošanas rezerves. Tādējādi mēs radīsim kopspēku, kas pulka reizes pārsniedz visus centru solījumus un iespējas.
Savukārt – kā pārvarēt šo te grāvi? Lūk, kolēģi izteica bažas, ka privatizācijai nepietiek kapitāla kopumā, arī starta kapitāla. Nu, starta kapitāls daļēji varētu būt iedzīvotāju noguldījumi. Pēc analoģijas ar Šmeļovu varētu teikt tā: “dziļā nauda” pāriet konversijā, tas ir, dzīvokļos, zemē, akcijās, bet “karstā nauda” jākompensē ar kaut kur rautām precēm. Šmeļovs iesaka izdarīt aizņēmumu un ievest preces no ārzemēm. Darba pajas, kuras iesaka gan Gavrilova kungs, gan Špoģa kungs, ir attiecīgi rūpniecībā un lauksaimniecībā bijušie īpašumi, naturālais kredīts, kuru atbalsta Raimonds Krūmiņa kungs, Lucāna kungs, arī varētu būt ekonomikas īpašumi. Protams, tie, visi kopā ņemti, konversijai ir nepietiekami. Kā tos pieaudzēt? Es uzskatu, ka mums neizdosies gudrībā pārspēt ne Austrumus, ne Rietumus, un neviens mums neko nedos, es iesaku visdabiskāko pieaudzēšanas ceļu – tiešu ekspluatāciju. Tātad ir vajadzīgi talantīgi ekspluatatori, viņi tā pirmdīglī, pēc klasiskā principa, varētu būt apmēram 1:1 līdz 1:5, un uzkrāt īpašumu, akumulējot darbā radītās vērtības. Tas ir visdabiskākais ceļš. Ekspluatācija ir tikpat dabiska ekonomikā kā vielmaiņa bioloģijā. Kā teicis Buharins un Rikovs, sabiedrība bez ekspluatācijas – tas ir neauglīgs strīds, un tādu atkārtot nebūtu sevišķi prātīgi. Protams, radīsies nevienlīdzība, netaisnība, varbūt nenodrošinātība, bet tas jau arī ir īstais dzīves dzinējspēks. Nodrošinātība un vienlīdzība dzīvi nevirza, tas ir atkal tāds mīts. Radīsies arī bagātnieki. Nu ko, bagātnieks – tas ir cilvēks, kas strādā ar īpašumu, ar kapitālu, tas ir grūts darbs, bet nepieciešams, godājams un cienījams. Protams, var rasties cilvēku dalīšanās un dažādība. Tā tas dzīvē notiek, no tā neaizbēgsim. Ja mums cita nekā nav, ļausim, lai mūs ekspluatē Latvijas nākotnes vārdā.
Aleksejeva kungs minēja cilvēku “sortnostj”. Pirmā “sorte”, otrā... Es domāju, ka tik augstu netiksim, ka mēs ierindosimies kaut kur no ceturtās līdz trīspadsmitajai. Lai nebūtu pārāk liela īpašuma koncentrācija, varētu noteikt vienu ierobežojumu, proti: īpašums vienam iedzīvotājam Latvijā nedrīkst būt lielāks kā divkārša visu Latvijas iedzīvotāju īpašuma summa. Tad neviens dikti bagāts nepaliks. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Bresim. Pēc tam runās deputāts Kurdjumovs.

V.Bresis: Godātie kolēģi! Apspriežot valdības programmu, man vispirms gribētos ievirzīt jūs tajā ekonomiskajā situācijā, kura šodien valda Padomju Savienībā un arī Latvijā. Un šo ekonomisko situāciju es gribētu raksturot kā ārkārtīgi kritisku. Man personiski brīžiem liekas, ka PSRS valdība jau raustās ekonomiskā agonijā. Jāsaka, ka vecā ekonomiskā sistēma ir sagrauta, tā vairs nestrādā, bet jauna nav izveidota. Nav ne plānu, ne līgumu, ne tirgus ekonomikas – nekā tamlīdzīga. Ir viens vienīgs haoss. Nav arī izveidotas jaunas ekonomiskās attiecības, līdz ar to faktiski nestrādā ražošanas motivācijas mehānisms. Un tas jau ir pats krīzes centrs, pēc kura sākas stagnācija un depresija. Bez šaubām, tuvojas 1991.gads, un mūsu saimniecību vadītāji vēlas zināt, kā strādāt šajā situācijā, ar ko rēķināties. Diemžēl šodien mēs nevaram viņiem to pateikt.
Otrs svarīgs aspekts ir tas, ka faktisko kontrolpaketi Latvijas Republikas ekonomikā savās rokās tur PSRS. Būsim atklāti: lielākie rūpniecības uzņēmumi, transports, finanses, ārējie ekonomiskie sakari un daudzas citas sfēras atrodas pilnīgā PSRS pārvaldē un kontrolē, un Latvijas Republika vēl nav izveidojusi savas ekonomikas valstiskās pazīmes – robežu, muitu, likumus, naudu utt.
Trešais aspekts, kas tomēr dod vielu pārdomām, runājot par valdības programmu, ir situācija lauksaimniecībā, kura manā uztverē var izveidoties šogad visai kritiska. Bet lauksaimniecība ir ekonomikas pulss, mūsu tautas labklājības rādītājs. Ņemot vērā šos parametrus, mēs nemaz nedrīkstam loģiski apspriest un vienoties par mūsu republikas valdības programmu.
Tāpēc tūlīt seko nākamais jautājums: ko darīt šādā situācijā? Kā attiekties pret valdības programmu – pieņemt to vai, kā daži šeit ieteica, nepieņemt? Jā, protams, var strīdēties bezgalīgi, ir ļoti daudz būtisku kļūdu un nepilnību, par ko runāja daudzi jo daudzi iepriekšējie deputāti, ir jāmaina attiecīgās ekonomikas prioritātes, jāizmet liekie literārie un statistiskie izklāsti, jāsamazina programmas apjoms varbūt par 50 procentiem. Ir jābūt galveno ekonomisko rādītāju prognozei. Es, piemēram, labprāt redzētu, kā nākotnē veidosies enerģētikas bilance, kāda būs tautas patēriņa bilance, kāds varētu būt valsts budžeta apjoms. Arī solījumu šajā programmā būtu mazāk. Piekrītu deputātam Škaparam un citiem, kuri saka, ka svarīgāko pasākumu ieviešanai ir jānosaka termiņš un atbildīgie. Tādējādi mēs varētu ieviest efektīvu valsts, valdības kontroles sistēmu. Pašreizējā programmas terminoloģija ir: “valdība centīsies, koordinēs, sekmēs, paplašinās”, nav “kontrolē”. Līdz ar to šis dokuments nav valsts dokuments. Mēs varam valdībai vienīgi ticēt, bet nevaram pārliecināties par programmas kvalitāti.
Un tomēr, neskatoties uz visām kļūdām un neveiksmēm, kuras varbūt piemīt šim pirmdzimtajam, es uzskatu, ka nav lietderīgi piespiest valdību tālāk ķēpāties pie programmas. Piedodiet par tādu izteicienu. Mums ir pārāk maz laika atvēlēts, lai mēs piespiestu valdību rakstīt vēl vienu sapņu grāmatu. Tas nav vajadzīgs šajā situācijā. Es domāju, ka būtiski ir divu triju nedēļu laikā to izrediģēt, ņemot vērā mūsu reālos priekšlikumus, tomēr līdztekus valdības programmai ir jābūt neatliekamo pasākumu kompleksam. To pasākumu kompleksam, kurš valdībai jāīsteno divu nedēļu laikā, varbūt mēneša laikā, divu triju mēnešu laikā. Ir jābūt šādam kompleksam, ja mēs gribam reāli saturēt ekonomisko situāciju savās rokās.
Ko es saprotu ar šo reālo neatliekamo pasākumu kompleksu? Tam ir jābūt kā pielikumam pie valdības programmas. Pirmkārt, es domāju, ka jums kā deputātiem un valdībai kā valdībai ir jāatbild šodien tautai, kā mēs 1991.gadā pabarosim, apģērbsim un apsildīsim Latvijas Republikas iedzīvotājus. Es gribu to garantēt saviem vēlētājiem un domāju, ka to jebkurš cits gribēs garantēt arī saviem vēlētājiem.
Nākamais jautājums. Man ir jāzina, un tas ir principiāli svarīgi, kad, ar kuru dienu sāks strādāt Latvijas muita, kad sāksies ieveduma un izveduma preču un produkcijas limitēšana, šīs produkcijas, teiksim, virzības kontrole un pārējie dienesti?
Trešais. Es domāju, ka ir ārkārtīgi nepieciešams vistuvākajā laikā pārņemt Latvijas valdības kontrolē visu rūpniecību un tās produkcijas sadali. Es jums, cienījamie kolēģi, gribētu atgādināt, par ko streiko Krievijas, Padomju Savienības ogļrači. Viņi streiko par to, lai produkcija, kuru viņi ražo, piederētu viņiem, lai viņi būtu saimnieki un šo produkciju sadalītu. Un te man gribētos atgādināt, ka tuvākā ekonomika Padomju Savienībā būs bartera ekonomika. Un mums ar nožēlu jāsecina, ka no Latvijas joprojām prasa pienu, gaļu, tautas patēriņa preces. Bet tas ir arī mūsu produkcijas deficīts. Un tad jājautā: kāpēc vest tikai 3 procentus kopējā tirgū, kāpēc RAF un daudzi giganti savu produkciju atdod Maskavai, bet Latvijas valdībai it kā nav nekādas daļas par to? Es domāju, ka šai lielo gigantu produkcijai jāsastāda centrālais bartera fonds, un, ja mēs tuvāko mēnešu laikā to nepanāksim, mūsu republikas valdība un mēs, deputāti, gluži vienkārši paliksim pliki.
Un pēdējais. Es domāju, ka republikas valdībai vistuvākajā laikā ir jāparāda, kādi līgumi tiks noslēgti ar PSRS un citām republikām, ar kaimiņvalstīm, lai mēs varētu skaidri un gaiši pateikt saviem saimniekiem, savai tautai, kā dzīvosim un strādāsim 1991.gadā. Mums ir jāzina, ar kādiem resursiem un ar kādiem spēkiem mēs varam rēķināties. Ja nav šo elementāro priekšnoteikumu, tad, bez šaubām, jebkura programma var palikt uz papīra. Un tāpēc es balsoju par to, lai šo programmu pieņemtu pirmajā lasījumā, lai mēs dotu valdībai laiku to izrediģēt un lai mēs skaidri un gaiši redzētu, kā mēs vistuvākajā laikā, ar kādiem spēkiem un pasākumiem varēsim iedarbināt valdības programmu, lai mūsu tauta varētu dzīvot un normāli strādāt., Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Kurdjumovam, pēc tam runās deputāte Zeile.

L.Kurdjumovs: */Cienījamie kolēģi! Cienījamo Prezidij! Cienījamie valdības locekļi un klātesošie ministriju un resoru pārstāvji, kas atrodas šeit, lai dzirdētu to vērtīgo, kas ir deputātu runās, izmantošanai programmas otrā varianta koriģēšanai.
Es pilnīgi piekrītu deputātam Bresim un deputātam Dīmanim, kas uzstājās vakar, ka līdzās piedāvātajai programmai noteikti vajadzīga ārkārtas pasākumu programma, lai risinātu problēmas tuvākā perspektīvā.
Piedāvātajā programmā es, godīgi sakot, neieraudzīju, kādam termiņam tā domāta, un, ja nebūtu Bišera kunga precizējuma, ka tā ir līdz 1995.gadam, es rēķinātu, ka tā ir līdz 2000.gadam, jo šis gada skaitlis programmā vairākkārt minēts.
Kā lauksaimniecības komisijas pārstāvim un kā lauksaimnieciskajai ražošanai tuvu stāvošam speciālistam man gribējās šajā programmā ieraudzīt ievērojami lielāku vietu, veltītu lauksaimnieciskās ražošanas jautājumiem, īpaši ņemot vērā to, ka nacionālā ienākuma apjomā lauksaimnieciskais komplekss dod 42 procentus no šī apjoma. Un vēl jo vairāk man gribējās redzēt to programmas daļu, kas attiecas uz lauksaimnieciskās ražošanas materiāli tehnisko nodrošinājumu un visu tautsaimniecības kompleksu kopumā. Tieši šai problēmai, man šķiet, aktuālākajai, programmā atvēlētas 3–4 rindiņas. Citējot Škapara kungu sakarā ar krokodila asarām – valdība lej krokodila asaras par mūsu lauksaimniecības bēdīgo stāvokli, tomēr nopietnu ieteikumu, kā nostiprināt lauku materiāli tehnisko bāzi, es šajā programmā neatradu.
Es gribētu izteikt dažus priekšlikumus par materiāli tehniskās apgādes organizācijas jautājumiem laukos, par tās stāvokli šodien un kādai tai būtu jākļūst tuvākajā nākotnē.
18.lappusē valdība cer uz bijušā “Gossnaba”, tagadējās materiālo resursu ministrijas, vairumtirdzniecības bāzu pārvēršanu par tirdznieciski starpnieciskām komercfirmām, kuras, balstoties uz komercpakalpojumu principiem, atrisinās visas lauku apgādes problēmas. Deputātu zināšanai, pēc ministra Zausajeva precizējuma tādu veikalu–bāzu republikā ir tikai 14. To preču apgrozījums gadā nepārsniedz 50 miljonus rubļu. Ievērojot, ka šos veikalus izmanto arī tuvākie rajoni, kuros šo veikalu nav, tad vidēji katram tas nepārsniedz 1,5 miljonus rubļu. Salīdzināšanai: lauktehnikas materiāli tehniskās apgādes rajona bāzes apgrozījums ir ap 300 miljoniem rubļu, un tās ir katrā rajonā. Vai nebūtu vienkāršāk šīs organizācijas apvienot, kas tad apgādātu visas saimniecības nozares laukos, ieskaitot skolas, slimnīcas, aptiekas un citas organizācijas, agrorūpnieciskā kompleksa uzņēmumus, iespējams, arī citas organizācijas, ne tikai agrorūpnieciskās, zem vietējo pašpārvalžu patronāžas. Mums ir tik maz resursu, ka nav pavisam mērķtiecīgi tos drumstalot pa kādiem mākslīgi radītiem punktiem, par kuriem varam pat nezināt, jo laukos nav nopietnas informācijas. Tas nenozīmē, ka es esmu par agrākās apgādes sistēmas saglabāšanu, kura tomēr, tā teikt, labi vai slikti lauksaimniekus apgādāja vecajos sliktajos laikos.
Radot jaunas īpašuma formas, jāpārkārto to funkcionālie pienākumi, tāpat pierasto struktūru funkcijas, kas ir šodien. Tas īpaši svarīgi apstākļos, kad republikā rodas arvien vairāk un vairāk individuālo saimniecību, kurām šodien republikā vispār nav nekādas apgādes sistēmas. Un katrs individuālās saimniecības pārstāvis, fermeris, īsuma dēļ, ar izstieptu roku ieņem lūdzēja lomu. Un katrs, kuram ir materiālie resursi, par savu pienākumu uzskata viņu aizsūtīt pie cita vai, labākā gadījumā, apsolīt, ka viņa lūgums tiks izpildīts kaut kad. Šajā sakarā es domāju, ka šodienas lauksaimniecības ministram Dainim Ģēģeram, kurš, kā liekas, šodien šeit ir klāt, un viņa materiāli tehniskās apgādes galvenajai pārvaldei jāatgādina: materiālo resursu deficīta dēļ ne sevišķi labi sevi attaisnojusi garantētās apgādes metode, kuru nu vajadzētu pielāgot tieši fermeru saimniecību apgādei, pie rajonu materiāli tehniskajām bāzēm nodibinot veikalus fermeru garantētai apgādei, protams, par naudu, ar visu to, kas viņiem nepieciešams. Nav grūti iedomāties, ka lauku darbu periodos fermeris, kuram labākajā gadījumā ir viens divi traktori, iespējams, tas ir mūsdienu apstākļos bagāts fermeris, traktors apstāsies vagā vai darba procesā sabojāsies kāda cita mašīna, tad viņam tā būs katastrofa, tajā laikā, kad šodien eksistējošajās kolektīvajās saimniecībās ir alternatīva iespēja paņemt citu alternatīvu tehniku. Tāpēc fermeriem jārada attiecīgi apstākļi, lai viņiem būtu vismaz starta iespējas sasniegt tos rezultātus, uz kuriem cer valdība savā programmā, uz viņiem uzliekot ievērojamu daļu lauksaimniecības produkcijas apjoma. Domāju, ka šeit jādomā par sistēmas reorganizāciju.
Tālāk. Valdības programmā, pieskaroties materiālo resursu realizēšanai visās republikas tautas saimniecības un patēriņa sfērās, ļoti bieži, gandrīz katrā lappusē, runāts par atklātā tirgus sistēmu. Mūsu apstākļos atklāts tirgus iespējams tām precēm, kuras šodien ir pārpilnībā, es runāju tikai par lauksaimniecisko ražošanu. Es neiebilstu pret Godmaņa postulātu, ka dažiem plaša patēriņa preču veidiem var runāt par komerccenām, tas ir cits jautājums. Kas attiecas uz lauksaimniecisko ražošanu, īpaši fermeriem, šodien runāt par tirgu, par tirdzniecību, ievērojot to, ka ievērojama, ja ne lielākā materiālo resursu daļa republikā ir deficīta, pat aprēķinātais patēriņa apmierinājums ir ne vairāk kā 60–70 procenti, tas nozīmē, ka tas, kam ir nauda, var pirkt, bet kam naudas nav, var nepirkt. Citējot kolēģi Aleksejevu, tas nozīmē bagāto padarīt vēl bagātāku, bet nabago – vēl nabagāku, nabagam vispār neatstājot iespēju eksistēt. Tāpēc, organizējot šādus fermeru veikalus, mēs varam tiešām viņiem garantēt iespēju nopirkt to, kas nepieciešams, vismaz uzturot normālus apstākļus privātsaimniecības eksistēšanai.
Jautājumi, kas vispār saistīti ar preču operācijām. Programmā rakstīts: “Pārtikas produktus ražotāji pārdod par līgumcenām, viņiem ir tiesības pašiem izvēlēties pircējus.” 62.lappuse, vienkārši skaisti. Taču turpat rakstīts: “Pārtikas produktu izvešana iespējama tikai ar Lauksaimniecības ministrijas licencēm, valsts nosaka iepirkuma cenas, to pārskatīšanas kārtību, lai nodrošinātu ekvivalentu preču apmaiņu starp tautas saimniecības nozarēm.” Pēc manām domām – paradokss. Tā var vai nevar vai nedrīkst? Vai tas, kas ražo savu lauksaimniecības produkciju, var izrīkoties ar to? Es domāju, ka šī problēma jāatrisina, ja mēs ko lemjam, tad jāizlemj.
Tālāk. Piedāvātajā programmā es ar savu makšķernieka labpatiku atradu pat plaužu, karpu, foreļu un nēģu daudzumu, ko mūsu republika paredz izaudzēt tuvākajā nākotnē. Ar vēl lielāku apmierinājumu es šai programmā redzētu, cik vidējās klases traktoru, kāpurķēžu vai riteņu republika paredz iepirkt vai izgatavot fermeru vajadzībām. Es domāju, ka lielākā daļa deputātu lauksaimnieku šeit zina, ka šodien republikā, lai piedod man Dainis Petrovičs, ja kļūdos šai skaitlī, nav vairāk par 35 tūkstošiem traktoru, sākot ar T-16 un beidzot ar K-700. Viena meža irbe, viens zirgs. Ja visus šos traktoru zirgspēkus izdalītu ar iespējamo zemnieku saimniecību skaitu, iespējams, zirgspēku pietiktu katrai saimniecībai. Bet, par nožēlošanu, K-700 zirgspēkus nevar sadalīt vairākiem fermeriem. Kā mēs ar zirgspēkiem apgādāsim visas zemnieku saimniecības? Vai tikai to daļu, ko varēs apgādāt? Kas paliks pāri no kolektīvajām saimniecībām? Bet mēs taču nezinām, cik no šiem traktoriem, šļūcēm un citām lauksaimniecības mašīnām būs pēc gada, diviem vai trim, mēs nezinām, cik mums var būt fermeru, cik viņiem var solīt un ko var no viņiem prasīt. Un kādas iepirkuma cenas mēs varēsim noteikt, fermerim neko nedodot? Es domāju, ka te nav vienkārši paradokss, te vienkārši nav piestrādāts. Es beidzu.
Es uzskatu, ka uzrakstīt programmu uz 100 lappusēm, kuru mums piedāvā, ir tiešām nopietns un liels darbs. Par nožēlošanu arī aizgājušajos gados, mēs, saimnieciskie darbinieki, lasījām valdību programmas, un es nevaru pateikt, cik lielā mērā jaunā programma atšķiras no tās, kas mums bija dota pirms pieciem gadiem. Bet tomēr, neskatoties uz visu cieņu pret tiem, kas to sastādīja, piekrītu kolēģim Dozorcevam, viņš tā neteica, tā saku es, ka šodien lielā mērā tas ir populistisks darbs. Ja šis darbs ir virzīts uz to, lai uzzinātu deputātu domas un turpmāk ministru izteikumus, lai pēc tam šo programmu precizētu, tad es domāju, ka to var izskatīt, lai pieņemtu pirmajā lasījumā, un tam sekotu obligāta atgriešanās pie tās, lai tad no jauna to nopietni apspriestu nosprausto mērķu sasniegšanai. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātei Zeilei, pēc tam runās deputāts Černajs. Lūdzu.

V.Zeile: Cienījamie kolēģi deputāti, cienījamie valdības locekļi! Mēs jau sākam mazliet pagurt, otro dienu spriežot par šo dokumentu, bet man tas ir vieglāk, jo daudz kas ir jau pateikts, un tāpēc tikai tādi galvenie momenti, kuri līdz šim varbūt te neizskanēja.
Pirmais, ko es gribētu akcentēt, ir tas, ka nevajag šo programmu novērtēt par zemu. Tas ir dokuments, ar kuru jaunā valdība izvirza pilnīgi jaunu platformu, kā mierīgas evolūcijas ceļā transformēt 50 gadus centralizētu plānojamo ekonomiku uz brīvas saimnieciskās iniciatīvas ekonomiku, bet republiku, kura līdz šim nebija nekas vairāk kā PSRS vienotā tautsaimniecības kompleksa sastāvdaļa ar visām no tā izrietošajām negatīvajām sekām, izveidot par neatkarīgu valsti ar visiem šīs neatkarīgās valsts ekonomikas elementiem. No idejas par republikas saimniecisko aprēķinu kā eksperimentu līdz valdības programmai ir pagājuši taču tikai divi gadi.
Un šodien mums ir ne tikai tāds parlaments, kurš atbalsta šo ideju, bet arī tāda valdība, kas atbalsta šādu ideju. Un šī ideja lauž ceļu ļoti smagos apstākļos cīņā ar centru. Un tikai tie cilvēki, kas ir izgājuši šo cīņu, zina, cik šis centrs tomēr vēl turas stiprs. No šāda viedokļa raugoties, programma pēc tās galīgās izstrādes, esmu pārliecināta, būs jauninājums ekonomikas vadīšanas praksē un kā tāda tā ieies tautsaimniecības vēsturē.
Otrs, kas jāņem vērā, ka šo programmu izstrādāja jauni ministri, kuri ir ienākuši valdībā, un izstrādāja ļoti īsā laikā. Izstrādāja patstāvīgi, protams, bāzējoties uz to informāciju un tām iestrādēm, kas bija viņu rīcībā. Un tas ir atstājis iespaidu arī uz šīs programmas saturu. Programmā, manuprāt, skaidri jāizdala trīs nodaļas: pirmkārt, jauno ekonomisko attiecību transformēšanas mehānisms. Manuprāt, tas nav izstrādāts slikti, tikai nevajag visu detalizēt, bet tas, kas šobrīd nav pateikts, tiks ieskicēts, kad būs papildu programmas. Otrā daļa, manuprāt, to varētu nosaukt par valdības sociālo un ekonomisko politiku. Es gribu akcentēt šo sakarību, ka pirmajā vietā noteikti ir jāliek sociālā politika un tikai tad ekonomiskā politika. Šajā sakarībā varētu būt runa par to, ka sociālās nozares, un šeit tiek apskatīts galvenokārt nozaru aspekts, ir obligāti jāliek kā primārās. Protams, man ļoti gribētos arī tiesisko un ekoloģisko daļu pacelt uz augšu. Ja mēs to nedarām, pēc būtības mēs neatbildam uz vienu jautājumu: kāds mums ir šīs programmas izstrādāšanas un vispār mūsu republikas attīstības mērķis. Mērķis nav formulēts, un tas ir ļoti liels mīnuss. Pēc satura es jūtu, ka mēs praktiski ejam – uz ko? – mēs ejam uz peļņas maksimalizāciju, ideālā variantā uz valūtas maksimalizāciju. Bet ko mēs ar to darīsim, tas šeit paliek atklāts jautājums.
Un tādā sakarībā es domāju, ka vēl varētu un vajadzētu arī trešo daļu – kā programmatisko daļu. Programmas, kas ir visā pasaulē atzīts tās vai citas idejas realizācijas ceļš. Šeit varētu būt trīs daļas. Pirmkārt, tās ir nacionālās programmas. Un nacionālajās programmās es kā pirmo gribētu izvirzīt latviešu nācijas saglabāšanas programmu, tad republikas iedzīvotāju genofonda glābšanas programmu. Es nepaskaidrošu, kāpēc, tas visiem, manuprāt, ir skaidrs. Nākamais jautājums, kas vēl attiecas uz nacionālajām programmām, būtu republikas intelektualizācijas programma. Mēs nenovērtējam šo intelektuālo resursu, mēs visur cenšamies ekspluatēt tradicionālos resursus caur ražošanu. Bet mēs esam republika, kurai ir visas iespējas perspektīvā kā izdzīvošanas resursu izmantot savu intelektuālo resursu. Taču tam ir jāgatavojas un tas ir jārada, jārada tam apstākļi.
Nākamais, kas mani ļoti satrauc, ka mēs neparādām mūsu resursu faktisko stāvokli. Man nav laika runāt, bet tas ir visiem skaidrs, ka mēs neanalizējam, kāds stāvoklis mums ir ar gaisu, skābekli, tā bilanci, nav mums zināms, kas ir ar zemi, augsni un tās kvalitatīvo izvērtējumu; mežu resursu kvalitatīvais izvērtējums parādās, tas ir. Bet visi tie taču ir ierobežojoši faktori. Tātad republikai, ejot ražošanas ceļu, ir ierobežojums. Un mēs faktiski stāvam vides graušanas priekšā. Visspilgtāk tas atspoguļojas mūsu cilvēku veselības stāvoklī. Mūsu cilvēki nav tik veseli, lai izturētu, ja palaidīsim vaļā tirgus mehānismu, šo cīņu. Tikai slimību dēļ, kas jau šobrīd ir republikā, mēs esam, ja ekonomiski aprēķina, zaudējuši apmēram 158–160 miljonu rubļu katru gadu. Un, ja mēs uzliekam uz tā vēl virsū ainu, kas klājas pār mūsu bērnu dzimstības kvalitatīvo raksturojumu, cik mums patoloģiski dzimušu bērnu ir, taisnība ir tiem mediķiem, kas saka, ka pēc 15 – 20 gadiem mums republikā būs tāds iedzīvotāju sastāvs, no kura tikai 30 procenti cilvēku būs spējīgi veikt – lūdzu, ieklausieties! – intelektuālo darbu. Priekš kā tad veidojam neatkarīgo Latviju, ja mēs par to nedomājam? Tāpēc es piedāvāju valdībai ņemt vērā arī citu koncepciju un citu attīstības ideoloģiju, ekonomiskās attīstības ideoloģiju, kura bāzējas uz ekoloģiskās attīstības koncepciju. Ekoloģiskās attīstības koncepcijā ir trīs elementi, kas savstarpēji sabalansēti: ekonomika, politika un resursi. Turklāt neaizmirsīsim, ka šeit ir arī cilvēki, kas strādā pie šīs koncepcijas, un tūlīt, tūlīt viņiem būs darba rezultāti. Es atceros – pirms diviem gadiem, kad mēs izbraukumā taisījām tā saucamo republikas attīstības koncepciju līdz 2005. gadam, darba kolektīvs sašķēlās, un no tā 1988.gadā aizgāja cilvēki, kuriem nebija principā pieņemama šī ražošanas eksaltācijas stratēģija. Šodien šie cilvēki darbu jau pabeidz. Un valdībai vienkārši nebija laika viņu koncepciju ņemt vērā. Augusta sākumā tā tika nodota Ekonomikas ministrijai, un to katrā ziņā vajadzēja ņemt vērā.
Nobeigumā es gribēju teikt, ka, protams, vietējās pašvaldības ir jāceļ augstākā godā un augstākā rangā, izstrādājot reģionālās programmas, taču mūsu resursi un to izvērtējums ir ļoti sīki aplūkoti no teritoriālā aspekta minētā kolektīva darbā. Līdz ar to mēs šodien varam zināt, kā attīstīt to vai citu ražošanas veidu katrā teritorijā.
Un nobeigumā. Es domāju, ka mēs ciešam no informācijas bada, jo šī informācija, par kuru es runāju – par mūsu veselības stāvokli, par mūsu vides sagraušanu –, līdz šim bija pieejama ne tikai dienesta lietošanai, tā bija pacelta rangā, kuru sauc par slepeno informāciju. Šodien tā ir atslepenota un maksimāli jādara zināma sabiedrībai. Tāpēc, ja parlaments un valdība uzskata par pieņemamu, vajadzētu šo kolektīvu, kas izstrādā koncepciju, noklausīties atklātā kopējā sēdē, lai vismaz līdz katram deputātam aizietu šī informācija. Tad jūs redzēsiet, kāda reģionā, kuru jūs katrs pārstāvat, ir reālā situācija, un jūs pārņems šausmas, kādā stāvoklī ir Latvija. Latvija ir iegājusi tai zonā, kur ir jau izteikta ekoloģiskā krīze. Un neatspoguļot to šajā programmā gluži vienkārši nevar. Un otrs. Tad, kad šo darbu un šīs shēmas ieraudzīja zviedri, viņi bija ar mieru ar šo kolektīvu noslēgt līgumu, lūdza, lai atdod viņiem metodiku. Bet mēs? Mūsu pašu degungalā šis kolektīvs izmisīgi cīnās par savu eksistenci un darbības rezultātu ieviešanu, taču mēs to nenovērtējam. Paldies.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Černajam. Pēc tam runās deputāts Arnītis.

R.Černajs: Cienījamais priekšsēdētāj! Es nerunāšu par globālām problēmām un šo programmu kopumā, bet gribu pieskarties tikai vienam šauram aspektam, kas varbūt nebūtu runājams šīs programmas ietvaros, bet kuram tomēr vērība būtu jāpiegriež. Valdības programmā ir paredzēta visu īpašuma veidu līdztiesība un garantētas vienādas attīstības iespējas dažādiem uzņēmumiem. Es runāšu par uzņēmumiem, ar kuriem kādreiz bija slavena Latvija, bet par kuriem tagad mēs diemžēl varam ko uzzināt, vienīgi iegriežoties muzejos vai arī pārrunās ar vecāka gadagājuma cilvēkiem. Tie ir amatniecības uzņēmumi, un arī amatnieki kā šķira pēckara laikā tika likvidēti. Es domāju, ka tieši amatniecības uzņēmumi būs tas uzņēmējdarbības veids, kas ātrā laikā nodrošinās tirgu ar augstas kvalitātes izstrādājumiem un arī ar augstas kvalitātes pakalpojumiem, kā arī spēs ražot darbarīkus un sadzīves priekšmetus mūsu jaunajiem zemniekiem. Es domāju, ka jāpanāk saikne amatnieks – zemnieks, jo viens bez otra viņi nekādā veidā nevarēs pastāvēt. Manuprāt, tā ir diezgan liela kļūda, ka zemnieki faktiski ir kā kucēni iesviesti ūdenī, sak, slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Es nedomāju, ka tāpat mēs varētu rīkoties ar amatniekiem, kuru kustība pašlaik sāk atdzimt.
Tātad – kā mums tālāk rīkoties ar amatniecību? Ir divi attīstības veidi. Viens būtu tā saucamais Amerikas ceļš, kad visi uzņēmumi un uzņēmēji ir līdztiesīgi, arī valdība sevišķu vērību šiem amatniekiem nepievērš. Bet, kā zināms, amatniecībai ASV ir pavisam citāda ražošanas struktūra un ražošanas līmenis, turklāt Amerikas Savienotajās Valstīs amatnieki lielāko tiesu ir iebraucēji. Mūsu republikas apstākļos šāds modelis acīmredzot nebūtu pieņemams, jo mums amatniecība ir jāizmanto nevis tikai kā ekonomiku stabilizējošs faktors, bet arī kā nacionālo identitāti apliecinošs faktors. Un šķiet, ka mums vairāk būtu piemērots Vācijas modelis, kā arī Latvijas Republikas modelis. Kā zināms, viss jaunais ir labi aizmirsts vecais. Amatniecība būtu paceļama republikas politikas līmenī, tāpēc būtu nepieciešams Amatniecības departaments, kā tas kādreiz bija. Man varbūt iebildīs, ka tā atkal ir viena jauna birokrātiska struktūra, ko tas dos, ka atkal būs vajadzīgi lieli līdzekļi. Es domāju, ka šis Amatniecības departaments varētu pilnīgi pats sevi apmaksāt, bāzējoties uz uzņēmumiem, kas ir šā Amatniecības departamenta rīcībā, kā arī uz citiem naudas ienākumiem. Varētu būt daļa arī no budžeta. Kādi būtu šā Amatniecības departamenta uzdevumi? Tā būtu amatnieku darbības koordinācija, kvalifikācijas iegūšana, meistara tiesību piešķiršana, kā arī amata meistara, zeļļu un mācekļu sociālā aizsardzība, izejvielu nodrošināšana. Nevar pieļaut pašreizējo praksi mūsu trūcīgajā ekonomiskajā stāvoklī, kad jebkura individuālā darbība ir pilnīgi vienāda. Mēs nevaram atļaut, lai individuālais ražotājs tērētu deficītas izejvielas dārgu, bet nevajadzīgu priekšmetu ražošanai. Kādam regulējošam modelim jābūt. Par to, ka mūsu amatnieku izstrādājumi pašlaik ir konkurētspējīgi pasaules tirgū, liecina kaut vai šā gada prakse, un ne tikai šā gada prakse, kad mūsu daiļamata meistaru gadatirgu Brīvdabas muzejā igauņu apsviedīgākie cilvēki izpirka tukšu pāris stundās. Un ne jau pašu lietošanai, bet lai to visu pārvērstu valūtā. Bet mēs atkal gaidīsim un, protams, varam nokavēt, kā tas bieži vien ir bijis.
Un tagad īsumā par valdības programmu kopumā. Es domāju, ka valdības programma savu galveno uzdevumu jau ir veikusi, ir izveidota valdība. Man šķiet, tas ir programmas galvenais uzdevums, mērķis – šī formēšanās ar kopīgu koncepciju, ar kopīgu programmu. Tagad ir tā, ka mēs katrs gribam piedalīties šīs programmas uzlabošanā, pilnveidošanā un ieslīgstam bezgala garās diskusijās. Mērķis acīmredzot mums ir viens – lai būtu labāk. Bet tas man atgādina seno tautas pasaku: kad iestājas ilgs sausuma periods un ļaudis gāja pie mācītāja lūgties, lai būtu lietus, šis mācītājs bija ar mieru, kā zināms, lietu izsaukt, tikai cilvēki paši nevarēja vienoties par dienu, jo vienam bija jāžāvē veļa, otram – jāpļauj siens, trešajam – jāiet uz balli. Man šķiet, ja mēs tā mēģināsim šo programmu pielāgot, var iznākt, ka mēs ilgi gaidīto lietu nesagaidām. Tāpēc mans priekšlikums būtu pieņemt šo programmu, ļaut strādāt valdībai un strādāt arī pašiem. Šīs programmas uzlabojumus varbūt var veikt, pieņemot attiecīgas likumprojektu paketes un pirms tam apspriežot šo koncepciju, citādi mēs ieslīgsim bezgalīgi garās diskusijās, ko acīmredzot vēlas panākt mūsu opozīcija, kas jau tika darīts, kad mēs gribējām pieņemt mūsu Neatkarības deklarāciju, bet darbs uz priekšu neies. Vai nu mēs paši strādājam, uzticamies valdībai, vai arī ne. Cita ceļa mums nav.

Priekšsēdētājs: Paldies. Vārds deputātam Arnītim, pēc tam runās deputāts Ščipcovs.

M.Arnītis: Godājamo priekšsēdētāj! Cienījamie deputāti! Cienījamie valdības locekļi! Valdības programma ir pirmā īsā laika posmā radīta programma, kurā lielākā vai mazākā mērā objektīvi novērtēts pašreizējais stāvoklis un mēģināts rast tos ceļus, kas izvedīs no sabrukuma. Valdība ir centusies aptvert neaptveramo, lai izvilktu no purva visas nozares. Bet, ja sega ir par īsu, tad kādam allaž salst. Es piekrītu šai vecajai patiesībai, taču nepiekrītu tam, ka, veidojot programmu, jāklausa obligāti atkal lauksaimniecībai. Ja mēs atzīstam, ka viena trešā daļa no nodarbinātajiem strādā laukos un agrokompleksā ražo 42 procentus nacionālā ienākuma, tad ar konstatāciju par agrokompleksa stāvokļa kritiskumu vien nepietiek, nozarē gribot negribot jāiegulda materiālie resursi un jārada ekonomiskie priekšnoteikumi normālākas ražošanas nodrošināšanai.
Programmā ir vairākas tēzes, kas rada satraukumu. Var piekrist celtniecības daļā ieskicētajiem būvmateriālu ražošanas ceļiem, bet piebilde par to, ka daļa no būvmateriālu deficīta jāražo saimniecībā uz vietas, rada satraukumu. Piekrītu, ka laukos varēs saražot sienu paneļus, varbūt nedaudz jumta segumu, bet ķieģeļi, šīferis, cements – tā ir valdības darīšana, jo neviena saimniecība šodien nespēs iegādāties ārzemju tehnoloģiju, ārzemju iekārtas. Daudz vienkāršāk un racionālāk ir attīstīt jaudas Kalnciemā, “Spartakā”, Bolderājā, Lodē, nekā mēģināt sagaidīt, kad kaut ko ķieģelim līdzīgu ražos pašas saimniecības. Mūsu lauksaimniecības mašīnbūves rūpnīcas Rīgā, Jelgavā, Liepājā, Rēzeknē būtu tomēr steidzīgi jāpārprofilē lauksaimniecības vajadzībām. Par šo problēmu mēs runājām jau vairākus gadus, reāli risinājumi ir, bet tie nav pietiekami efektīvi. Programmā ir paredzēts 25–30 procentus no šo rūpnīcu jaudas nodot lauksaimniecības darbinieku algas vajadzībām. Taču es domāju, ka jāņem vērā tie pamatotie aprēķini, ko ir veikusi Lauksaimniecības ministrija, un jāražo šajās rūpnīcās tik daudz tehnikas, tāds inventārs, kāds ir nepieciešams laukiem, jo beigu beigās, cienījamie deputāti un valdības locekļi, laukos ar pliku vēlēšanos zemi apstrādāt nevar, ir vajadzīgs gan ar ko apstrādāt, gan ar ko novākt ražu, gan ar ko pārstrādāt produkciju. Viens no likumiem, kas raksturo katras valsts ekonomisko stāvokli, ir saražotais graudu daudzums uz vienu iedzīvotāju. Vēlama būtu apmēram viena tonna uz vienu iedzīvotāju, bet mēs netuvojamies ne pusei. Un tāpēc šie aizaudzētie 1,3 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes un tie 2,6 miljoni hektāru lauksaimniecībā izmantojamās zemes, kuru mēs apstrādājam šodien, bez meliorācijas, bez zemes ielabošanas, bez kaļķošanas nebūs novedami līdz normālam stāvoklim bez budžeta līdzekļiem. Šie līdzekļi ir jāatrod, jāparedz, mēs nevaram celt sapņu pilis un neredzēt to, kas notiek reāli dabā.
Bez tam ļoti bīstama ir doma un piebilde programmā, ka vajadzētu iekonservēt vairākus cūkkopības kompleksus, lai it kā atrisinātu spēkbarības deficītu. Mēs varam radīt ne tikai ekonomiska, bet arī morāla rakstura zaudējumus, jo kompleksos gan darba ražīgums lielāks, gan produkcijas dārdzība zemāka nekā pārējās ražošanas vietās, un, ja ir jāsaved kārtībā Ulbroka, Šķaune vai citi kompleksi, tam ir jāatrod līdzekļi, bet tāpēc nevajadzētu likvidēt šodien to, kas spēj dot produkciju, jo neaizmirsīsim, ka republika šobrīd bez piena, bez gaļas neko lielu apmaiņai pret tehnoloģijām, iekārtām, materiālajiem resursiem nevarēs iedot.
Bez tam vēl ir viena problēma, par kuru es gribētu runāt atsevišķi. Tā ir problēma par zemniekiem. Uz šodienu republikā ir vairāk nekā septiņi tūkstoši zemnieku, mēs paredzam, ka tuvākajā laikā to skaits pieaugs līdz 55 tūkstošiem. Un es jums gribētu ilustrēt ar piemēru no Jelgavas rajona par to, kāds šodien ir zemnieku stāvoklis un kā mēs visi kopā atbalstām šo kustību. Jelgavā ir 330 zemnieki, ar dažāda veida tehniku viņi nodrošināti, ar celtniecības materiāliem no iedalītajiem resursiem vāji. Ir saņemts gāzbetons – 9 procenti, cements – 30 procenti, ķieģeļi – 42 procenti, šiferis – 50 procenti. Ja mēs nespējam nodrošināt šos septiņus tūkstošus un nevaram radīt stāvokli, lai zemnieki vairāk domātu par lauksaimniecības ražošanu, nevis meklētu šos materiālus, kas viņiem pat ir iedalīti, tad, manuprāt, mums ir ļoti rūpīgi jāpārdomā attieksme pret lauksaimniecību, pret to spēku, uz kura pamata mēs ceram tuvākajos gados ja ne palielināt lauksaimniecības ražošanu, tad vismaz noturēt līmenī.
Bez tam vēl jārunā par to, ka zemniekiem it kā iedalīti 20 miljoni rubļu. Jelgavas rajonā no piešķirtajiem 8,8 miljoniem rubļu zemnieki ir saņēmuši tikai 854 tūkstošus. It kā neesot naudas. Un vēl viena problēma. Piekrītot tam, ka lauksaimniecībā ir jāveic privatizācija, jo pašreizējā veidolā kolhozu sistēmai tālas nākotnes nav, un tas nevienam nav jāpierāda, taču tajā pašā laikā mums ir jāapzinās, kādā veidā mēs šo privatizāciju vēlamies veikt un ar kādiem līdzekļiem. Šodien no 600 saimniecībām apmēram viena trešā daļa ir uz bankrota robežas, un nav jādod mākslīgas injekcijas, lai šīs saimniecības vēl turpinātu turēties virs ūdens. Bet tajā pašā laikā jādomā par tiem cilvēkiem un tām saimniecībām, kuras šodien dod 95 procentus produkcijas. Republikas vadībai atklāti jāpasaka, ka mūsu vēlme ir atdot visu zemi zemniekiem, ražot vairāk produkcijas nekā šodien, ražot ekoloģiski tīru, lētu konkurētspējīgu produkciju. Tajā pašā laikā mēs nedrīkstam bezatbildīgi graut lauksaimniecību. Mums visiem kopā ir jādomā, kā pareizi rīkoties, lai nesanaidotu pilsētu ar laukiem un lauciniekus savā starpā. To nedarīt, es uzskatu, būtu ļoti liela tuvredzība. Aizvakar mēs tikāmies Lauksaimniecības ministrijā. Uzskatu, ka par šo programmas daļu deputāti un Lauksaimniecības ministrijas trīs pārstāvji nonāca pie vienota secinājuma: programma ir izstrādāta arī pamatos, bet šajā programmā jāietver tie papildinājumi, kas ir sagatavoti. Daļa no priekšlikumiem jau bija Lauksaimniecības sagatavotajā programmā, bet nezin kāpēc tie ir izkrituši, un otrā daļa ir tapusi un droši vien taps pēc mūsu šo divu dienu apspriešanas. Es domāju, ka mēs visi – gan valdība, gan deputāti – esam vienlīdz atbildīgi par to, kas šodien notiek, un mums visiem arī būs jāatbild, ja mēs neizvēlēsimies pareizo mūsu republikas attīstības ceļu. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Ščipcovam, pēc tam runās deputāts Endele.

O.Ščipcovs: */Cienījamo priekšsēdētāj! Cienījamie kolēģi! Cienījamā valdība! Pirmkārt, es gribētu apstāties pie tā momenta, ka opozīcijas frakcija, neskatoties uz kolēģa Škapara izteikumiem, nedarbojas destruktīvi un neprasa valdībai demisionēt. Vēl vairāk, es teikšu, lūk, par to, ka, piemēram, opozīcijas deputātiem Hodakovskim, Maharevam bija gara saruna ar premjerministru, sarunas ar valdības locekļiem, kas uz viņiem atstāja vislabāko iespaidu, viņi par valdību atsaucas pozitīvi. Mēs gribētu, lai mūs šeit klausoties dzirdētu. Mēs gribētu, lai visi saprātīgie cilvēki saprastu, ka augstāka dzīves līmeņa dēļ, cilvēka tiesību aizsardzības dēļ mūsu republikā, iespējams, mūsu parlamentā izveidotos stiprs centrs.
Un nevajag katru reizi emocionāli reaģēt uz to vai citu piezīmi programmas sakarā, kas galu galā sekmē tās pilnveidošanu. No otras puses, es gribētu teikt, ka programmā ir deklaratīvi elementi, iespējams, projektu gudrošanas mānija. Tā ir ilglaicīga, šeit jau mēģināja to kaut kā nosaukt. Es nosauktu tā, pēc analoģijas ar vēsturi – “Latvijas iedzīvotāju mūsdienu paaudze dzīvos eiropeiski”.
Bet svarīga ir ne tikai pati programma, svarīga darbība. Svarīgi, kā mēs to īstenosim. Ne velti ir sakāmvārds: “Liec muļķim Dievu lūgt, viņš pieri pārsitīs.” Ja mēs saprātīgi īstenosim visu pašu racionālāko šajā programmā, pozitīvais nebūs ilgi jāgaida.
Es dziļi neanalizēšu programmas punktus un paragrāfus, bet izteikšu dažus priekšlikumus. Man liekas, ka pēdējos 10–15 gados veselā rindā valstu progress sasniegts tādēļ, ka tur bijusi pamatīga tautas izglītības subsidēšana. Tādēļ aicinu valdību pievērst uzmanību šim momentam. Cits moments – īpašums. Programmā paredzēta Baltijas dzelzceļa sadalīšana. Tas prasīs vairākus desmitus miljonu. Mēs pašlaik daudz runājam par Baltijas valstu konsolidēšanos un integrāciju. Vai tādēļ nebūtu mērķtiecīgāk atstāt apvienotu Baltijas dzelzceļu, lai tas būtu triju Baltijas valstu ekonomiskās integrācijas reāls elements? Vēl vairāk tādēļ, ka skaitļošanas centrs, kas atrodas Rīgas centrā, apkalpo arī abas pārējās valstis.
Nākamais moments. Kā sakaru speciālistam man jāatzīmē, ka programma stāsta par sakaru integrālo sistēmu ieviešanu, kas prasīs desmitkārtīgus kapitālieguldījumus. Mums to piedāvā darīt ar tarifu palielināšanu tiem, kas sakarus lietos. Man liekas, ka šeit vēl reizi jāparēķina, jo tas kā smaga nasta gulsies uz konkrētu cilvēku, konkrētu vēlētāju pleciem. Nākamais nozīmīgais moments. Šeit jau daudz runāja par 4.5. un 4.10.nodaļu: par celtniecību un dzīvokļu problēmām, par fonda radīšanu šīs krīzes likvidēšanai, par to, ka pilsoņiem būs iespēja iegādāties dzīvokļus vai dzīvojamās mājas. Bet mums jāpadomā arī par tiem, kas gadu desmitiem dzīvo graustos, dzīvošanai nepiemērotos namos. Tie ir mazturīgie ļaudis, mums jādomā arī par tiem, kas mīt komunālajos dzīvokļos – pēdējo 70 gadu izgudrojumā. Sakarā ar to es griežos pie visiem deputātiem un valdības locekļiem ar priekšlikumu. Mums programmā ir dažādas valdības apakšprogrammas vai programmas citu programmu veidošanai. Pirmā – programma graustu likvidēšanai Latvijas Republikā. Otrā – programmas izveidošana vai izstrādāšana komunālo dzīvokļu likvidēšanai Latvijas Republikā. Kā deputāts es cīnīšos par to, līdzdarbošos, lai šīs programmas parādītos valdības praksē.
Es gribētu uzsvērt, ka, neskatoties uz pašreizējo situāciju, mēs nedrīkstam būt pesimisti. Atcerieties, kā teica angļu filozofs Frānsiss Bēkons: “Klibs kroplis, kas izvēlējies pareizu ceļu, pie mērķa nonāks ātrāk nekā rikšotājs, kas skrien pa nepareizu ceļu.” Vēl gribu piebilst, ka mūsu programmai pamatā ir sarunas ar PSRS, bez kuru īstenošanās nebūs konkrētu rezultātu, visa programma sabruks kā kāršu namiņš. Tāpēc, atceroties PSRS prezidenta vārdus, par kuriem mums ziņoja Augstākās padomes priekšsēdētājs, mums “jāpieklauvē sarunām”, jo uzskatu, ka laiks sarunām pienācis, laiks “pieklauvēt pie durvīm”. Paldies par uzmanību./

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Endelem, pēc tam runās deputāts Raimonds Krūmiņš.

J.Endele: Cienījamā tautas vara! Šodien mēs otro dienu diskutējam par valdības programmu. Būtībā tas ir vēsturiski. Vismaz 50 gadu mēs to neesam darījuši. Šīs valdības tapšanā mēs esam lielum lielākajā daļā līdzvainīgi, un līdz ar to arī šīs programmas skatē – pieņemšanā vai noraidīšanā – mums ir jāuzņemas sava līdzatbildība. Šeit lielāko tiesu tika diskutēts par jautājumiem, kas tādi vai citādi skar ekonomiku, un mazāk par izglītības un kultūras jautājumiem. Šķiet, esmu četrdesmit sestais vakardien un šodien runājošais, bet tā īpaši par izglītību runājuši ir trīs.
Es nepieskaršos visiem jautājumiem, kas programmā ir izvirzīti, taču gribu pievērsties vienam. Es domāju, ka tas ir ļoti kardināls, agrāk nebijis, to vajadzētu īpaši uzsvērt. Un būtu pat ļoti ieteicams, ja prese un informācijas līdzekļi izvērstu par šo punktu nopietnas diskusijas. Tas ir 7.punkts 101.lapaspusē un skan šādi: “Pakāpeniski jāuzsāk darba līgumu slēgšana uz konkrētu laiku ar mācību iestāžu darbiniekiem un jāpāriet uz jauniem darba samaksas noteikumiem, ievērojot dzīves dārdzības indeksu” un tā tālāk. Es domāju, ka kardināli mainīt izglītību nav iespējams, ja mēs nerealizējam šo programmas punktu. Uzskatu, ka izglītībā ir iekšējās un ārējās problēmas. Pie ārējām es pieskaitīšu tās, kas saistītas ar ekonomiku, bet iekšējās ir tās, kas jāveic skolai pašai, izglītības sistēmai pašai. Šodien skolotājs tāds, kāds viņš ir, to nevar realizēt. Viņš ienāk skolā un nāk uz stundām, bet, vai māca vai nemāca, tas ir durstīgs jautājums, no tāda skolotāja vaļā tikt nav iespējams. Un tāpēc es redzu šajā punktā pagriezienu attieksmē pret skolotāju darbu. Šeit, protams, ir nepieciešams arī nodrošinājums, ir vajadzīga arī aizsardzība, jo bez tās var iznākt, ka skolotājs nepamatoti var nonākt uz ielas. Bet katrā gadījumā uz šādu līgumu slēgšanu ir obligāti jābalstās. Es domāju, ka skola ir tā vieta, kur jaunais cilvēks saņem lielāku vai mazāku bagāžu turpmākai dzīvei. Visi mēs esam mācījušies dažādās mācību iestādēs, un nevar noliegt to, ka kaut kas labs, varbūt arī slikts, mums ir pielipis, bet, neiedarbinot mehānismu, kas piespiež skolotāju pilnveidoties, pārejot no amatierisma uz profesionālismu, nav iespējams šajā sistēmā neko izdarīt. Es domāju, ka profesionālais sports zināmā mērā kā analoģija parāda to, ka pašam profesionālim sportistam ir jāgādā, lai viņš būtu formā, lai ar viņu slēgtu līgumu, lai viņš saņemtu kvalifikācijai atbilstošu samaksu. Citādi nav iespējams.
Daudzi deputāti, kas vakar un šodien uzstājās un kritiski vērtēja programmu, apgalvo, ka programmā neko nav redzējuši. Varētu teikt, ka tas ir fizisks defekts, ja neredz, varētu būt, ka nav sapratuši. To varētu tiešām attiecināt uz izglītību, ka lasīt prot, bet nesaprot. Es domāju, ka mūsu lauksaimnieks, šis brīvais zemnieks, strādādams agrofirmu plašajos dzimtlaukos, mūs desmit gadus pabaros, varbūt arī mūsu rūpnieki apģērbs, bet izglītības problēmas mēs neatrisināsim desmit gados, jo šie 50 gadi jau nav kā pasakā bijuši, tas nav kā pīlei, kas izlien no ūdens, nopurinās un paliek sausa. Tā ir realitāte. Un šis audzināšanas process varbūt vilksies 50 gadus, bet šodien mums tas ir jāsāk.
Es negribu tikai slavināt izvirzīto programmu. Kas attiecas uz izglītību, var jau būt, ka Rainis to būtu uzrakstījis krietni vien augstākā līmenī, bet Raiņa nav. Taču ir bailes par realizācijas mehānismu. Un konkrēti 25. un 26.lappusē ir runāts par nodokļu sistēmu, bet šo nodokļu sistēmu mēs neesam vēl skatījuši un pieņēmuši, taču valdība mums to šobrīd piedāvā tā, it kā tā jau būtu pieņemta. Man ir bailes, ka, pārliekot visu smagumu uz pašvaldības pleciem, mēs aizmirstam, ka tur ir tikai viens reāls avots – zemes nodoklis. Mēs pie tā noteikti nonāksim, diskutēsim, bet es tomēr aicinu pašvaldībai dot kaut ko vairāk.
Pilnīgi piekrītu deputātiem Berklavam un Zeilei, kuri apskatīja nacionālo jautājumu, tikai jāpiebilst, ka šie jautājumi nav skatīti arī izglītības programmas daļā. Es domāju, ka mums nav jākautrējas šodien pateikt, ka Latvija bez latvieša, bez nacionālās skolas nebūs Latvija. Tās ir patiesības, kuras mēs šodien zinām. Es gribu arī piebilst, ka absolūti nav skarts jautājums par bērnu aizsardzību. Tā ir sāpīgākā problēma. Bērns nav ne tiesiski, ne arī sociāli aizsargāts. Cik šodien ir daudz māšu, pareizāk būtu teikt, mātīšu, izspļauj šo bērnu, izspiež to kā ķirša kauliņu un pamet slimnīcā, un tur viņš paliek. Pat dzīvnieku valstī kaķene dažreiz pieskrien un pabaro savu mazuli, bet šīm sievietēm instinkti ir pavisam sveši. Ir vajadzīgs likums, kas vai nu to nepieļautu, vai vismaz piespiestu finansiāli rūpēties par saviem pēcnācējiem.
Nākamais – par skolu celtniecību. Vispār par celtniecību tika diezgan daudz runāts, tikai nedaudz citādā aspektā. Es domāju, ka šobrīd laukos ir nepareiza tendence – tur ceļ nevis deviņgadīgās skolas, bet vidusskolas. Es stipri apšaubu, ka šāds biezs vidusskolu tīkls var kvalitatīvi nodrošināt izglītību.
Un nobeidzot gribētu aicināt deputātus šo valdības programmu pieņemt, atļaujoties vienu tādu lirisku atkāpi. Sen bērnībā skatījos filmu, kur fašisti bija sadzinuši visus ciema iedzīvotājus klētiņā un viņi neziņā gaidīja savu likteni. Un tur tāds mazs puisītis jautāja sirmgalvim, acīmredzot vectētiņam: “Saki, vai tā nāve ir briesmīga?” Un sirmgalvis atbildēja: “Nē, tā nāve nav briesmīga, bet gaidīšana ir briesmīga.” Es domāju, ka visa mūsu republika pašreiz ir gaidās, tāpēc varbūt atļausim valdībai stāties pie savu pienākumu veikšanas. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Vārds deputātam Raimondam Krūmiņam, pēc tam būs pusdienas pārtraukums.

R.Krūmiņš: Šodien un vakar mēs dzirdējām ļoti plašas atsauksmes par valdības programmu, un, manuprāt, tās galējās robežas bija no prasības valdībai nekavējoties demisionēt līdz pat faktiski komplimentārai kritikai. Lai neturpinātu šo bieži vien destruktīvo problēmu ķidāšanu, es gribu pateikt, ka lielā mērā piekrītu tam, ka valdības programmā, neraugoties uz samērā lielo apjomu, tomēr nav ielikti, kā jau atzīmēja daudzi runātāji, konkrēti mehānismi, kā realizēt šo pāreju uz tirgus ekonomiku, kā pašreizējos ekonomiskajos apstākļos atjaunot privātīpašumu, kā veikt privatizācijas procesu tautas saimniecībā.
Es gribētu piedāvāt jūsu apspriešanai mehānismu, kas varētu nodrošināt šo privatizācijas procesu reālajos šodienas apstākļos. Es to izklāstīšu, balstoties uz lauksaimniecības bāzes, bet principā tas var darboties jebkurā citā tautsaimniecības nozarē. Varētu būt arī analogs, protams, līdz zināmai robežai.
Agrārās reformas uzdevums ir realizēt pāreju no neefektīvās saimniekošanas sistēmas laukos uz konkurētspējīgu saimniecību izveidošanu, kuru potences ir pierādījušās visā civilizētajā pasaulē. Agrārās reformas koncepciju ietekmē vairāki apstākļi un priekšnosacījumi. Pirmkārt, Latvijas Republikas tautsaimniecība nonākusi totāla sabrukuma priekšā, no kura vienīgā izeja ir tūlītēja tirgus attiecību legalizācija un to darbības stabilizācija. Otrkārt, pastāv minimālas iespējas sašaurināt lauksaimniecisko ražošanu, lai tas neradītu sociālo satricinājumu ar grūti prognozējamām sekām. Treškārt, gandrīz visi ražošanas līdzekļi lauksaimniecībā ir piemēroti lielražošanai. Ceturtkārt, pilnīgs ražošanas līdzekļu deficīts tagad vai to augstās cenas tūlīt pēc tirgus legalizācijas padara tos nepieejamus lauksaimnieciskās produkcijas ražotājiem, lai varētu nodrošināt papildinātu vai pat vienkāršu atražošanu. Piektkārt, ļoti zema ir darbaspēka kvalifikācija un intelektuālā potenciāla koncentrācija laukos. Lielākā daļa lauksaimnieku atzīst, ka visai maza daļa laucinieku patlaban ir potenciāli spējīgi patstāvīgi, efektīvi saimniekot. Iedzīvotāji ir ļoti satraukti un saērcināti par nerrošanu ar divām ļoti plaši izplatītām, bet ekonomiski nepamatotām leģendām. Tā ir leģenda par okupācijas rezultātā nolaupīto īpašuma tiesību atjaunošanu un leģenda par īpašuma atvalstiskošanu un dekolektivizēšanu caur akciju un paju sabiedrībām, kurās it kā tiekot ņemts vērā tā saucamā personiskā īpašuma lielums un darba ieguldījums īpašuma valstiskotā jeb valsts īpašuma tapšanā. Turpmāk izklāstītās agrārās reformas koncepcijā faktiski ietverti še izvirzītie pamatprincipi.
Agrārās reformas pamatā, tāpat kā visas ekonomiskās reformas pamatā, ir tirgus attiecību legalizācija tautsaimniecībā. Tirgus apstākļos praktiski notiek lauksaimniecības iepirkuma cenu pieaugums un līdzināšanās starp ražotājiem, līdz tirgus sasniedz piesātinājumu, stabilizējas. Šis process ir grūti pakļaujams, teiksim, modulēšanai, bet, pēc empīriskām aplēsēm, tas ilgst acīmredzot ne vairāk par diviem mēnešiem. Pilnīgi vienlaikus ar to strauji pieaug un stabilizējas ražošanas līdzekļu un resursu cenas. Tā rezultātā visi ražotāji tiek nostādīti faktiski vienādos ekonomiskos nosacījumos. Mūsu tirgus, nepastāvot konvertējamai naudai un nenotiekot būtiskai valsts regulācijai, faktiski uzskatāms par slēgtu jeb ierobežotu telpā, proti, Latvijā. Cena lauksaimniecības produkcijai šādos apstākļos veidojas ražotāju lielākās daļas sasniegtās ražošanas efektivitātes ietekmē, pie kuras tiek nodrošināta vidējā peļņas norma. Patlaban lauksaimniecības produkcijas pamatmasu ražo kopsaimniecības un iedzīvotāju palīgsaimniecības. Tā kā iedzīvotāju palīgsaimniecības ir ražošanas līdzekļu un resursu ziņā mazietilpīgas, tirgus cenas tās tikai nostiprinās. Citādi būs ar kopsaimniecībām.
Sakarā ar iedzīvotāju palīgsaimniecību nostiprināšanos un kopsaimniecību lielāku vajadzību pēc resursiem liels būs to kopsaimniecību īpatsvars, kuras negūs vidējo peļņas normu. Un savukārt būs daži procenti tādu kopsaimniecību, kuras tūlīt zaudēs spēju eksistēt. Rezultātā krasi pieaugs vajadzība pēc kredītiem. Tāpēc savlaicīgi jāizveido valsts hipotēku banka, kura izsniedz aizdevumus kopsaimniecībām pret īpašuma ieķīlāšanu. Sākotnējos kredīta resursus hipotēku bankām nodrošina un iedala no tiem līdzekļiem, kurus valsts gūst no nodokļiem vai arī vienkārši kā ražošanas līdzekļu monopola īpašnieks sakarā ar tirgus cenu ieviešanu un visa veida dotāciju atcelšanu. Bez tam šo kredītu nodrošinās tas, ka arī kredīta tirgus tiks faktiski iedarbināts un nebūs tā, ka kredīts maksā tikai divus procentus. Kredīts acīmredzot maksās 10 un vairāk procentu. Un tagadējā ekonomiskā situācija par to liecina. Hipotēku bankas veic savu klientu, tas ir, kopsaimniecību, īpašuma faktisko novērtēšanu, pēc kura vadās, piešķirot kredītus. Tiklīdz neapmaksātā kredīta summa pārsniedz noteiktu procentu no īpašuma faktiskās vērtības un turpina augt, hipotēku banka pasludina kopsaimniecību par maksātnespējīgu un tā pārstāj eksistēt. Protams, tas viss notiek likumā noteiktajā kārtībā. Īpašumu pārņem banka un sakarā ar lauksaimnieciskās ražošanas specifiku nekavējoties rīko izsoli, kurā kompleksi tiek pārdots šis īpašums. Tā kā zeme patlaban ir ekskluzīvā valsts īpašumā un nepastāvot savai naudas sistēmai, ir visai riskanti zemi privatizēt, un tā kā, izvirzītajā zemes reformas likumā ir ietverta koncepcija par pāriešanu privātīpašumā un lietošanā, vienlaikus un kompleksi ar īpašumu uz izsoli liek rakstu par zemes lietošanu. Un jāparedz iespēja, ka īpašumu var saņemt naturālā kredīta formā ar atliktu atmaksāšanas termiņu, lai radītu vienādas iespējas iegūt ražošanas līdzekļus un citus īpašumus visiem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem atšķirībā no tā modeļa, kuru it kā liek priekšā abas manis minētās leģendas par privatizācijas iespējamo attīstību. Šajā kontekstā var uzskaitīt, un faktiski arī es to zināmā mērā izdarīju, kas tiek ņemts vērā, realizējot šādu privatizācijas shēmu. Tātad – caur naturālo kredītu. Un ir ļoti svarīgi izprast, ka valstī šī naturālā kreditēšana acīmredzot jāsāk no mazākajiem īpašumiem, kuru ekspluatācijas gaitā jaunie īpašnieki gūst peļņu, no kuras tiek apmaksāti šie kredīti, un vienlaikus rodas kapitāla uzkrājumi, lai varētu tālāk jau valstī ar mazāku risku notikt lielo valsts uzņēmumu dekolonizācija jeb privatizācija. Tāds ir būtībā šis mehānisms, un es gribētu, lai jūs izteiktu savu attieksmi pret to, jo situāciju, kādu es te piedāvāju lauksaimniecībai, pilnīgi analoģiski var pielietot arī rūpniecībā. Paldies par uzmanību.

Priekšsēdētājs: Procedūras jautājumos vārds deputātam Kurdjumovam.

L.Kurdjumovs: */Es lūdzu atvainot, bet arī man bija gadījums, kad sajaucu ministrus Zausajevu un Prūsi, kaut gan tas nav attaisnojams. Cienījamie kolēģi! Par nožēlošanu, man jāpasaka, kas zālei nepatiks. Frakcija man uzdeva uzstāties sakarā ar šeit izskanējušo domu, ka mēs uzvedamies destruktīvi, ka mēs speciāli novelkam laiku. Laiku stiepjam mēs visi, bet palmas zars pienākas Tautas frontes frakcijai, kuras pārstāvji galvenokārt uzstājas no šīs tribīnes. Man ļoti liels lūgums – atcerēties to, ka nevienam no mums nav pēdējās instances tiesību, katram ir tiesības paust savus uzskatus. Pateicos jums./

Priekšsēdētājs: Vārds sekretariāta vadītājam deputātam Dobelim.

J.Dobelis: Cienījamie klātesošie! Atļaujiet jūs iepazīstināt ar deputāta jautājumiem Latvijas Republikas Ministru padomes priekšsēdētāja pirmajam vietniekam Bišera kungam. “Ar 1990.gada 30.maija Latvijas Republikas Augstākās padomes lēmumu Latvijas Republikas Ministru padomei uzdots likumā noteiktajā kārtībā pārņemt valsts īpašumā Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecību. Ministru padomes 10.jūlija lēmumā Nr.57 atzīts par nepieciešamu nodibināt neatkarīgu akciju sabiedrību “Latvijas laikrakstu un žurnālu izdevniecība” un pašām laikrakstu un žurnālu redakcijām piešķirt juridisku personu statusu.” Diemžēl praksē monopoltiesības uz laikrakstu un žurnālu izdošanu republikā joprojām realizē LKP CK uz PSKP platformas. Saskaņā ar tās CK plēnuma 1990.gada 24.maija lēmumu 25.jūlijā faktiski tiek likvidēts dienas laikraksts “Cīņa”. Šajā sakarībā lūdzam valdību nekavējoties informēt parlamentu, kādi pārvaldes akti īstenoti saskaņā ar augšminēto Augstākās padomes lēmumu un kā tiks nodrošināta preses brīvība republikā.” Paldies.

Priekšsēdētājs: Paldies radiotranslācijai! Tagad mūsu iekšējie jautājumi. Parlamenta darba sektors man lūdza nolasīt sekojošu paziņojumu. “Šodien pusdienas pārtraukumā pirmajā stāvā būs iespēja iegādāties biļetes uz latviešu Sidnejas teātra izrādēm 1. un 2.augustā.”
Pusdienas pārtraukums līdz pulksten 15.00.

(Pārtraukums)