Kad Latvijas liktenis bija politisko lielvaru krustcelēs

Amerikas Savienoto Valstu loma Baltijas valstu suverenitātes atjaunošanā

Gvido Zemrībo, bij. Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs

Turpinājums. Sākums “LV”, 13.08., 26.08., 10.09., 24.09. 29.10.2004.

Autors Gvido Zemrībo, tolaik Latvijas Republikas Augstākās tiesas priekšsēdētājs, Ņujorkas radiostacijas “On Line” programmā informē par notikumiem Latvijā Foto no autora personīgā arhīva

Viļņas asinspirts atbalss pasaulē

Pēc padomju militāristu asiņainās izrēķināšanās ar Lietuvas patriotiem pie Viļņas televīzijas centra 1991.gada janvārī PSRS prezidents Mihails Gorbačovs savos paziņojumos presei un Augstākajā padomē noliedza jebkādu personīgu atbildību un tajā pašā laikā apgalvoja, ka spēks bijis jāpielieto. Patiesie noziedznieki, viņš teica, esot Landsberģis un lietuviešu nacionālisti. Viņš apgalvoja, ka ziņojums par traģēdiju viņam bijis pārsteigums. Viņš par to esot uzzinājis tikai tad, kad uzmodies. Kondolīza Raisa to komentēja šādi: “Kā jums tas patīk?! Viņi “nemodināja” Gorbačovu, viņi uzmodināja mūs!”
CIP savā ikdienas ziņojumā prezidentam (The President’s Daily Brief) secināja, ka Gorbačovs ir apstiprinājis desantnieku ievešanu Baltijā. Tādēļ, pat ja viņš nedeva pavēli šaut, stratēģiski, ja ne faktiski viņš bija atbildīgs par asinsizliešanu Lietuvā.
Jeļena Bonnere (Andreja Saharova atraitne) pēc notikumiem Lietuvā lūdza svītrot viņas vīra vārdu no Nobela laureātu saraksta, jo tajā atrodas arī Gorbačova vārds.
PSRS prezidents jutās aizvainots par šādu pasaules reakciju. Laikā, kad viņa popularitāte valstī strauji mazinājās un viņš to centās saglabāt Rietumos, Gorbačovu biedēja ASV, Vācijas un Francijas līderu Buša, Kola un Miterāna paziņojumi, ka Viļņas notikumi ir torpedējuši ne tikai Rietumu ekonomisko palīdzību, bet arī Gorbačova imidžu pasaules līderu sabiedrībā.
Edvards Ševardnadze sakarā ar savu atkāpšanos no PSRS ārlietu ministra amata Gorbačovam ieteica trīs kandidātus šā darba turpināšanai. Tie bija Jūlijs Kvicinskis – ārlietu ministra vietnieks, bijušais PSRS vēstnieks Bonnā, Jūlijs Voroncovs – PSRS vēstnieks ANO, bijušais PSRS vēstnieka vietnieks ASV, un Aleksandrs Bessmertnihs, tobrīd PSRS vēstnieks ASV. Lai gan Bessmertnihs šajā sarakstā bija trešais, Gorbačovs, kurš bija nikns uz Ševardnadzi par negaidīto atkāpšanos, izraudzījās viņu. Saviem palīgiem viņš savu izvēli izskaidroja šādi: “Amerikāņi viņam tic, un tas šobrīd ir svarīgi.”

Telefonu duelis starp Vašingtonu un Maskavu

Ceturtdien, 17.janvārī, divos naktī pēc Maskavas laika ASV valsts sekretāra Džeimsa Beikera telefona zvans pamodināja A.Bessmertnihu Maskavā. Dž.Beikers paziņoja, ka uzbrukums Irākai sāksies “ļoti drīz” (“very shortly”). Uz Bessmertniha jautājumu, ko nozīmē “ļoti drīz”, Beikers atbildēja: “stundas laikā”. A.Bessmertnihs tūlīt piezvanīja PSRS prezidentam. M.Gorbačovs uzdeva Bessmertniham piezvanīt Beikeram un lūgt atlikt uzbrukumu uz 48 vai vismaz 24 stundām. Vienlaikus Gorbačovs lūdza pateikt, ka tas ir viņa personīgs lūgums prezidentam Bušam. Beikers atbildēja, ka viņš šaubās, vai var vēl kaut ko darīt, un lūdza pagaidīt pie telefona. Kad Beikers pacēla klausuli vēlreiz, viņš paziņoja, ka Bagdādes debesis jau liesmo no sprādzienu atblāzmas.
Uzzinājis, ka operācija “Tuksneša vētra” ir sākusies, Gorbačovs mēģināja sazvanīt Irākas diktatoru Sadamu Huseinu, lai pierunātu viņu piekāpties, taču Huseins jau bija noslēpies savā pazemes bunkurā.

Trasējošo ložu trajektorija Rīgā

1991.gada 20.janvārī Rīgā “melnās beretes” ielauzās Iekšlietu ministrijas ēkā. Viens cilvēks tika nogalināts ministrijas ēkā, četri ārpusē. Latvijas premjerministra vietnieks Ilmārs Bišers teica: “Pilsoņu karš ir sācies!”
Apgalvojot, ka viņus apšaudījis snaiperis, vairāki “melno berešu” kaujinieki iebruka viesnīcā “Rīdzene” un atklāja uguni viesnīcas vestibilā. Turpat viesnīcā atradās trīs amerikāņu diplomāti – Roberts Patersons, Džeimss Kenijs un Stjuarts Svansons no ASV konsulāta Ļeņingradā, kuri apceļoja Baltiju, lai apsekotu krīzes situāciju. Svansons nekavējoties zvanīja uz Ļeņingradu, un viņa ziņojums tūlīt tika nosūtīts uz Vašingtonu.
Gorbačovs atkal noliedza savu personīgo atbildību un vainu atkal uzvēla baltiešiem, nevis militāristiem, kuri bija šāvuši uz cilvēkiem. Tiesa, saviem padomniekiem viņš teica, ka Viļņas un Rīgas notikumi bija pret viņu vērstas reakcionāro spēku politiskās provokācijas.

1991.gada janvāris. Barikāžu laiks Latvijā Foto no laikraksta “Ābele”

Diplomātijas diskrētais šarms

Lai gan ASV prezidentam Džordžam Bušam (vecākajam) radīja nepatiku Gorbačova reputācijas graušana, viņš uzrakstīja PSRS prezidentam privātu vēstuli, kurā draudēja pārtraukt ekonomisko palīdzību. Dž.Beikers savukārt piezvanīja A.Bessmertniham un teica, ka sakarā ar pēdējiem notikumiem vairs nav pamata cerēt, ka sammits notiks februārī. Administrācija Buša vēstules saturu, kā arī Beikera telefona zvanu A.Bessmertniham paturēja noslēpumā. Publiski Baltais nams turpināja atturēties kritizēt Gorbačovu.
Maskavā ASV vēstniekam Dž.Metlokam bija uzdevums nodot Buša vēstuli padomju līderim. Saskaņā ar instrukcijām viņš paziņoja Gorbačovam: “Ir grūti saprast, kas notiek.” Pēc tam viņš piebilda, ka “būs grūti turpināt nostiprināt ASV un Padomju Savienības attiecības, ja jūs neatgriezīsieties pie jūsu pagājušā sammita līnijas”. Viņš arī atgādināja Gorbačova solījumus, ka nacionālie jautājumi tiks atrisināti miermīlīgi.
Šokēts un nikns Gorbačovs Metlokam atbildēja, ka šeit var būt tikai viens likums, padomju valsts likums. Baltiešiem tie esot jārespektē un jāievēro. Izteikdams nožēlu par Viļņas un Rīgas asinsizliešanu, Gorbačovs uzsvēra, ka viņš apņēmies neatgriezties pie patvaļas. Viņš lūdza Dž.Metloku aicināt Bušu un Beikeru attiekties pret šiem notikumiem ar “pacietību” un “izpratni”.

Gorbačovs uz Vašingtonu sūta savu pēdējo cerību

1991.gada 26.janvārī A.Bessmertnihs kā PSRS ārlietu ministrs pirmoreiz devās uz ASV. Pirmais viņa uzdevums bija kopā ar ASV valsts sekretāru saskaņot formulējumu sammita atlikšanai. Mērķis bija neminēt Baltiju, bet atsaukties uz Līča karu un ieroču kontroles jautājumiem. A.Bessmertnihs atveda arī prezidenta Gorbačova atbildes vēstuli Dž.Bušam. Dž.Beikers atzīmēja, ka vēstulē nav nekādu garantiju, ka vardarbība Baltijā nenotiks. Tālāk viņš norādīja: Bessmertniham jāsaprot, cik nopietns ir stāvoklis un ka amerikāņiem kaut kas ir jādara. Viņš citēja ar lielu balsu pārsvaru ASV Kongresā pieņemtās rezolūcijas, kas atbalsta Baltijas neatkarību. A.Bessmertnihs atbildēja, ka Kremlis ir ieguvis uzticību, pieņemot likumu, kas garantē republiku tiesības izstāties no savienības. Uz to Dž.Beikers atbildēja, ka savā pašreizējā formā šis likums ir viltība, lai nepieļautu izstāšanos. A.Bessmertnihs ieteica paciesties līdz 17.martam, kad notiks referendums par Padomju Savienības saglabāšanu.

Turpinājums sekos