Izglītības un zinātnes ministra padomnieks Pēteris Cimdiņš:

Skolas ir rītdienas sabiedrība

Runa Latvijas izglītības vadītāju forumā Rīgā 2000.gada 9.augustā

Sabiedrības intereses pieaugums par valsts izglītības sistēmā notiekošo un iespējām nākotnē ir gan apliecinājums atklātuma un demokratizācijas procesu attīstībai, gan pamats bažām. Politiķi un sabiedrība pieprasa kvalitāti, izglītības darbinieki – attieksmi, arī kvantitatīvu — ar naudu. Līdz ar visai trūcīgo finansējumu skolas un augstskolas vairāk nekā jebkad agrāk izjūt arī sabiedrības un politiķu neuzticēšanos to darbībai un sniegtajai kvalitātei. Arvien pamatotāka kļūst politiķu un sabiedrības prasība pēc izglītībai piešķirto budžeta līdzekļu efektīvāka un caurskatāmāka izlietojuma, jo izlietota taču tiek nodokļu maksātāju nauda — ministrijas tikai vairāk vai mazāk sekmīgi vada šo izlietošanu valstiski akceptētu izglītības mērķu sasniegšanai. Pat tad, ja valdībā vēl nav akceptētas izglītības stratēģijas, tikai nosakot vien valdības deklarācijā izglītību kā prioritāti, tiek pausts atbalsts valsts mēroga inovatīvām akcijām tādu zināšanu, spēju un prasmju apgūšanai, kas veidotu vispusīgi informētu un attīstītu pilsoni, uzlabotu viņa iespējas nodarbinātībā. Ko tad īsti mācīt mūsu bērniem, lai viņi būtu konkurētspējīgi darba tirgū, un vai tas atbilst vecāku, skolotāju un darba devēju interesēm? Var atkal aizbildināties, ka Latvijā nav pietiekamu pētījumu, taču neesam arī citplanētieši, un Eiropas pieredze mums ir brīvi pieejama. Skolotāji un augstskolu mācību spēki aizstāv izglītības sistēmas iekšējās prioritātes — izglītības kvalitāti un konkurētspēju, mazāku vērību veltījot izglītības programmu organizēšanas veidam un pievilcīgas vides veidošanai, tās īstenojot. Konkurence darba tirgū savukārt nosaka tirgus saimniecībai nepieciešamo studiju mērķi, atstājot otrajā plānā neskaidrās cerības par akadēmiskās izglītības ideāliem. Studiju programmas saistībā ar augstskolu autonomiju daudz vairāk nekā skolu izglītības programmas atspoguļo mācību spēku profesionālo orientāciju un intereses un visai nosacīti mērķorientētu un pabeigtu akadēmisko studiju prasības. Tātad jau te iezīmējas iespējamo pretrunu mezgli, un to risināšana būtiski ietekmēs tuvināšanos izvirzītajiem mērķiem — kvalitātei un konkurētspējai. Vienprātība līdz šim pastāvējusi tikai krīzes simptomu konstatācijā, tālāk jau — cēloņu diagnozē un terapijas piedāvājumos — valda krasas uzskatu atšķirības. Kā zināms, kvalitāti var nodrošināt, ja procesā iesaistītie turas pie vienotas pārliecības par darāmo. Ne jau izmaksu analīze vien, proporcijas un citi kvantitatīvie rādītāji, bet gan adekvāta izpratne par skolu un augstskolu uzdevumiem un pienākumiem ir veids, kā vadīt kvalitātes sasniegšanu. Vispārinātu atbildi uz jautājumu, ko tad īsti mācīt mūsu bērniem, izteicis Jānis Vaivads 1999.gada "Izglītības" žurnāla 1. numurā, norādot, ka izglītotam cilvēkam vidējās izglītības līmenī vajadzētu izprast un argumentēti pieņemt savai dzīvei nozīmīgus lēmumus un patstāvīgi izdarīt arī politisku izvēli. Nav noslēpums, ka arī izglītības politiku ietekmē sabiedrības neticība valdībai (kā to ikdienas apliecina dažādas aptaujas masu saziņas līdzekļos, un nav no svara, cik es tām ticu, tās, tāpat kā izlasīto horoskopu dažādās versijas, mani psiholoģiski noskaņo, pat manipulē ar manu apziņu). Startā atpalikuši, jo starts līdz ar neatkarības atjaunošanu nozīmēja radikālas pārmaiņas cita ceļa uzsākšanai, virzoties uz atklātu, demokrātisku sabiedrību un tirgus ekonomiku, sākam iedzīšanu. Bet ar kādu noskaņojumu? Neticību apvienot ar reformām "no apakšas", ar niecīgākiem resursiem uzrādīt straujākus attīstības tempus un starptautiskam līmenim atbilstošu kvalitāti — paradoksu jau te vien ir pietiekami daudz, un pašiem vien tie būs jāpārvar. Brīvību un autonomiju arī pieprasa gan augstskolas un zinātne, gan skolas. Jau Vilhelms Humbolts atzīmēja, ka zinātnes brīvībai mazāk jābaidās no valdības iespējamiem ierobežojumiem, jo akadēmisko aprindu rutīnā iedibinātais valdošais gars daudz vairāk var nosmacēt jauno asnu dzīšanu un gara atjaunotni nekā valdības ietekme. Pagājušā gada "Spiegel " numurā atradu interesantu aptauju par lielāko vācu uzņēmēju priekšstatiem jeb prasībām, kādas viņi kā darba devēji izvirza topošajiem absolventiem. Kā darba nozares bija izraudzītas mašīnbūve, autoindustrija, banku un apdrošināšanas sabiedrības, līdz pat masu saziņas līdzekļiem, zinātnei un modernajām informācijas tehnoloģijām. Maksimālais punktu skaits pieprasītākajām kvalifikācijām bija pieci. Pieprasītāko kvalifikāciju skaitā visās nozarēs bija angļu valoda, prakse uzņēmumā vai ārzemēs, četrus punktus saņēma spēja strādāt komandā, sociālā kompetence, personība, komunikācijas spēja. Tikai pa vienam vai diviem punktiem saņēma bakalaura grādi, metodiskās spējas, retorika, šaura profila izglītība, darbošanās studējošo pašpārvaldē. Tātad visai skaidri tiek nošķirtas tās spējas un prasmes, kuras ir jāapgūst pirms starta darba dzīvē, no tām, kuras nāksies apgūt turpmāk — darba dzīves jeb mūžizglītības laikā. Skolās un augstskolās būtu pietiekami jāapgūst amatu prasmes un spēja pilnveidoties. Un vēl jāatceras, ka tiek pieprasītas personības.

Par attieksmi un naudu. Es nezinu nevienu valsti, kurā izglītības darbinieki teiktu, ka viņiem naudas izglītībai ir pietiekami un vairāk nevajag. Arī Latvija, kurā budžeta finansējums uz vienu skolēnu vai studentu ir vismaz 5–6 reizes zemāks nekā Vācijā, atkārto to pašu, ko Vācija — naudas izglītībai nepietiek. Te lietderīgi padomāt par naudu un motivāciju labākam darbam. Minsteres universitātes profesors jurists Pēters Šīrens vienā no šā gada izglītības forumiem Vācijā atzīmēja, ka viņš nezinot nevienu politisku sistēmu, nevienu uzņēmumu un arī nevienu gangsteru bandu, kurā cilvēku darbs, attiecības, hierarhijas struktūras tiktu vadītas tikai ar naudu. Tur, kur cilvēka veikumam ilgstoši ir tikai preces vērtība un tā regulē attiecības starp kolēģiem, ir vai nu ārkārtējs naudas trūkums tās saņēmējam, vai arī tam ir jāmaksā ārkārtēji lielas summas. Latvijā pastāv abi varianti. No tā izriet divi secinājumi par kļūdainu domāšanu: pirmais — pārspīlējam mazas algas ietekmi — tam ir jābūt galīgam nabadziņam, lai par 200 latiem mēnesī vadītu dekanātu vai fakultāti; otrais — vēl lielāka kļūda ir nepamanīt, ka nauda kā atalgojums var pat kaitēt. Attiecībās ir svarīgi, kā tiek samaksāts. Maksāt mazu algu nozīmē nenovērtēt, atzīt tevi par necilu būtni. Skolotāji, mācību spēki un zinātnieki palīdz tikt mums galā ar savu lielāko ienaidnieku, ar to, kas sēž mūsu galvās, — ar nezinātniskumu un neizglītotību. Viņi nav nekādas necilas būtnes un normālos apstākļos arī nespēj tādas būt. Tie ir cilvēki, kas savā nozarē spēj un zina ko īpašu, un viņiem patīk, ka to arī atzīst. Ne tikai nauda rada motivāciju labākam darbam un rezultātā kvalitātei, daudz vairāk to rada darba apstākļi, atzīšana un respekts. Ja to dara tikai nauda, tad tās vajag ļoti, ļoti daudz, lai nopietni strādātu. Ja nebūs cilvēciskās atzīšanas un motivācijas, arī Latvija var kļūt par "amatieru republiku", kur pat valsts pārvaldē nav atbilstoši izglītotu pilsoņu — Eiropa šādus piemērus savā vēsturē atceras. Cik tālu individuālās un sociālās dzīves nosacījumi, kas ir reģionāli stipri atšķirīgi, ietekmē izglītības kvalitāti — par to attīstības aspektā vēl nav pētījumu, bet spriest vajag. Kā savienot pētījumus, analīzi, koncepcijas un rīcību — tas ir politiķu uzdevums. Pats būtiskākais, ja forumā izdotos veidot kopīgus nākotnes priekšstatus, lai mēs, kas sevi esam pieteikuši izglītības un apgaismības misijai, spētu izdarīt secinājumus par kopīgiem rīcības soļiem un tādējādi nodrošinātu savas nākotnes realizāciju. "Šodienas skolas un augstskolas ir rītdienas sabiedrība" — to jāatzīst arī Latvijā. Pārāk daudz ir diskusiju un nesagatavotu sarunu, kuras joprojām dēvējam par dialogu, pārāk daudz ir nekonstruktīvas kritikas par atšķirībām uzskatos un darbos. Par maz ir kopējas bāzes un kopējas nākotnes vīzijas — tās arī iesaku meklēt vispirms sevī un savā izglītības iestādē.

Kristīne Valdniece,

"LV" nozares redaktore

Pēc ieraksta "LV"diktofonā

Foruma laikā: Apvienoto Nāciju komisijas izglītības, zinātnes un kultūras jautājumos ( United Nations Educational, Scientific and Cultural Organization — UNESCO) Starptautiskās izglītības plānošanas institūta direktors Gudmunds Herness, Latvijas Universitātes rektors Ivars Lācis; Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents Jānis Stradiņš un Latvijas Lauksaimniecības un meža zinātņu akadēmijas prezidente Baiba Rivža Foto: Arnis Blumbergs, "LV"