Dzīvo viņa mūzika, svētīta ar mūžības elpu

Ar vērienīgu koncertu Nacionālajā operā un jubilāram veltītas monogrāfijas atvēršanas svētkiem grāmatu namā “Valters un Rapa” trešdien, 3.novembrī, vainagojās komponista un izpildītājmākslas lielmeistara Jāņa Kalniņa simtgades sarīkojumu maratons. Tā pirmie akordi vasarā izskanēja Bauskas pils pagalmā, kur notika divas operas “Hamlets” izrādes. Sarīkojumos Rīgas Latviešu biedrības namā un Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā ir skanējušas Jāņa Kalniņa dziesmas un kamermūzika, notikuši zinātniskie lasījumi.

Grāmatas autors Alfons Kalns un profesors Oļģerts Grāvītis sarunājas monogrāfijas “Janka 100. Komponists un diriģents Jānis Kalniņš mūzikā un dzīvē” atvēršanas svētkos Foto: Boriss Koļesņikovs, A.F.I.

Baltajā namā

No Jāņa Kalniņa ļoti bagātā muzikālā mantojuma atceres koncertam bija izraudzīti četri žanriski un saturiski dažādi skaņdarbi. Piedalījās Nacionālās operas orķestris un koris, diriģents Andris Veismanis, solisti Andris Siliņš (bass), Viesturs Jansons (tenors) un Reinis Zariņš (klavieres), režisors Guntis Gailītis.
Pirmo reizi Latvijā skanēja kantāte “Garā nakts” (1965). Mūzikas un Veltas Tomas dzejas tēlainībā tā pauž trimdinieku nelokāmo ticību, ka pēc ilgās un smagās verdzības nakts reiz atkal ausīs sarkanbaltsarkanā brīvības saule. Trimdā labi pazīstamā partitūra okupētajā Latvijā bija aizliegta, un tikai pagrīdē to varēja noklausīties Rietumvācijā izdotajā skaņuplatē. Tika atskaņota “Jaunbransvikas Rapsodija”(1966), ko rosinājusi latviešu diriģenta ilgu gadu sadarbība ar paša dibināto Jaunbransvikas amatieru simfonisko orķestri. Kā raksta prof. Oļģerts Grāvītis, šajā “koncertstiķī” izmantoti kanādiešu mūzikas folkloras citāti, pat eskimosu pentatonikas intonācijas, kas dīvainā kārtā nes atblāzmas no dvēselē dziļi noglabātās dainu senatnes.
Klavierkoncerts (1985) veltīts latviešu pianisma zvaigznei Arturam Ozoliņam, un pirmatskaņojumu tas piedzīvojis Kanādas latviešu VIII dziesmu svētkos. Atceres sarīkojums izskanēja ar kantāti “Asins tīrums”, ko diriģents Andrejs Jansons ar komponista atļauju 1990.gadā instrumentējis simfoniskajam orķestrim. Opusā izmantoti Jaunās Derības un Dž.Oksenholma teksti. 1992.gada rudenī kantātes atskaņojums ievadīja Andreja Jansona rīkoto koncertu ciklu “Ārpus Latvijas komponētā latviešu vokāli instrumentālā mūzika”.

Grāmatas atvēršanas svētkos

Neikdienišķa ir izcilā elektroinženiera Alfona Kalna monogrāfija par izcilo skaņradi Jāni Kalniņu, un neikdienišķi bija tās atvēršanas svētki, ko grāmatu namā “Valters un Rapa” vadīja namatēvs Jānis Rapa. Svētkus ar savu klātbūtni pagodināja Alfons Kalns un viņa dzīvesbiedre Zigrīda, un skanēja paša Jāņa Kalniņa balss. 1974.gada ieskaņojums no komponista 70 gadu jubilejas sarīkojuma. Ar kvēlu patriota sirdi viņš pauž dziļo sāpi par okupācijas postu Latvijā. Savus 1918.gadā vēl tukšos kultūras šūpuļus, kur nebija ne savu augstskolu, ne nacionālās operas un nacionālā teātra, brīvā Latvija tik pārsteidzoši ātri sāka pildīt. Viss radās! Bet atvēlēti bija tikai 23 gadi...
Pateicības vārdos jubilejas rīkotājiem savukārt netrūkst humora un asprātības. Alfons Kalns aicināja pievērst uzmanību jubilāra minētajam piemēram, kas rāda, cik nelāgi var iznākt, ja pateicības runā kāds vārds netiek nosaukts. Tālab autors šķīra vaļā grāmatu, lai secīgi pateiktu sirsnīgu paldies daudzajiem labvēļiem gan Latvijā, gan Kanādā un Amerikā, kas ar padomu, dažādiem uzziņas materiāliem un finanšu līdzekļiem sekmējuši grāmatas tapšanu. Īpaša pateicība dzīvesbiedrei Zigrīdai par pacietību un uzmundrināšanu, kā arī brālim Ojāram Kalnam par karikatūru zīmējumiem un vāka noformējumu.
Par apjomīgo monogrāfiju (533 lappuses), ko laidis klajā apgāds “Valters un Rapa” un finansiāli atbalstījuši Valsts kultūrkapitāla fonds, Rīgas dome, Kanādas Latviešu nacionālās apvienības Izglītības un kultūras fonds, Latviešu Dziesmu svētku biedrība Kanādā un “Lats Association”, tika teikts daudz cildinošu vārdu.
Prof. Oļģerts Grāvītis: “Rīta pusē mēs pulcējāmies Meža kapos, lai dziļā godbijībā pieminētu mūsu mūzikas dižgaru dzimtu. Te apglabāti komponists, diriģents un ērģelnieks Alfrēds Kalniņš un viņa dzīvesbiedre dziedātāja Amanda Kalniņa un 2001.gada jūlijā zemes klēpī tika guldītas no Kanādas pārvestās viņu dēla Jāņa Kalniņa un viņa dzīvesbiedres Hermīnes Kalniņas pelnu urnas. Te ir skaists piemineklis, pie kura mēs noliekam ziedus. Vēl vienu pieminekli Jānim Kalniņam ar savu lieldarbu ir uzcēlis Alfons Kalns, izcila personība mūsu kultūrā. Viņš ir tas cilvēks, kas pēc Jāņa Kalniņa nāves nodeva sabiedrībai gan oriģinālu, gan kopiju veidā visu mantojumu, ko Jānis viņam kā ģimenes draugam bija novēlējis. Šai mantojumā nav zelta karošu un kristāla trauku. Tās ir absolūti visas Jāņa Kalniņa partitūras un rokraksti. Kolosālas vērtības! Daudzas no tām Latvijā nebija pazīstamas. Alfons Kalns visas šīs vērtības nodevis Mūzikas akadēmijas Jāzepa Vītola arhīvam.”
Tieši tas, ka Alfona Kalna rīcībā bijusi Jāņa Kalniņa sarakste un citi rokraksti, ļāvis viņam sarakstīt grāmatu, kas izceļas ar faktu bagātību un precizitāti un veido plašu laikmeta ainu. Profesors Grāvītis minēja vismaz četras lietas, ar ko grāmata ir pirmreizēja: “Pati pirmā monogrāfija par Jāni Kalniņu. Pirmais gadījums latviešu muzikoloģijā, kad par izcilu mūziķi saraksta grāmatu, varētu teikt, nespeciālists – kaut arī ar mūziku cieši saistīts cilvēks, tomēr ne mūzikas zinātnieks. Pirmo reizi latviešu mūzikas grāmatniecībā kāda izdevuma ievadu uzrakstījusi valsts augstākā amatpersona – grāmatu ievada Valsts prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas atzinības vārdi.”
Imants Kokars atgādināja par muzikālo velti Jāņa Kalniņa 90 gadu jubilejā – Imanta Ramiņa “Elēģiju” ar Māras Zālītes dzeju, kas sākas ar rindām: “Ar sētuvi senu kā ilgās/ Pa Latviju staigā Dies./ Un nodreb sudraba smilgas,/ Jo viņš tām ir pieskāries.”

Aina Rozeniece, “LV”

aina.rozeniece@vestnesis.lv