Ukraiņu valodnieks runā par baltiem

Ukrainas filologs Anatolijs Ņepokupnijs un vēstnieks Mirons Jankivs LZA pie Jāņa Endzelīna portreta Foto: Alma Edžiņa

“Ai Rīga, pār visu pasauli, pār piekrasti tavi torņi peld kā karavelas...” Diez vai bieži zinātnisks referāts sākas ar dzejas rindām. Veltījuma dzejoli ukraiņu valodā Ukrainas Nacionālās akadēmijas korespondētājloceklis Dr. habil. philol. profesors Anatolijs Ņepokupnijs publicējis 1989. gadā Kijevā izdotā rakstu krājumā.
Vakar Latvijas Zinātņu akadēmijā profesors, LZA ārzemju locekļa kandidāts 2004. gada vēlēšanās viesojās ar priekšlasījumu “Prūšu etimoloģijas Jāņa Endzelīna darbos un to tālākie risinājumi”.
Pasākumā piedalījās Ukrainas vēstnieks profesors Dr. oec. Mirons Jankivs, kas ar sirsnību atcerējās, ka pirms 25 gadiem LZA augstceltnē aizstāvējis savu doktora disertāciju.
A. Ņepokupnijs ir dzimis 1932.gadā 18. martā Poltavā skolotāju ģimenē, ar izcilību beidzis T. Ševčenko Kijevas universitātes Filoloģijas nodaļu. Interesi par valodām viņā atraisīja zinātniskā darba vadītājs L.Bulahovskis (1888–1961), J. Endzelīna skolnieks. Tad sekoja redaktora darbs Ukrainas enciklopēdiju galvenajā redakcijā, Matemātiskās lingvistikas laboratorijā, pēc tam Ukrainas Nacionālās zinātņu akadēmijas A. Potebņas valodniecības institūtā, pašlaik Romāņu, ģermāņu un baltu valodu nodaļas vadītāja amatā. Monogrāfijas “Baltu un slāvu valodu areālie aspekti”, “Baltu un ziemeļslāvu valodu kontakti” tuvinājušas izcilo valodu speciālistu baltu valodniekiem. Bet Anatolija Ņepokupnija “dzejiskā stīga” ļāvusi viņam, apvienojot lingvistiskās un literatūrzinātniskās intereses, uzrakstīt pētījumu par T. Ševčenko dzīvi Viļņā – “Tarasa baltiskā sākotne”. 90. gadu beigās ar Ukrainas vēstniecības atbalstu tapa darbs, kurš vēl gaida publikāciju – “Ļesja Ukrainka Rīgā”.
Detalizēto, ar salīdzinājumu piemēriem bagātināto referātu klausītāji uzņēma ar nedalītu interesi. Pats autors, novērtējis sevi kā Jāņa Endzelīna “garīgo mazdēlu” – jo J. Endzelīns bija viņa skolotāja skolotājs –, atgādināja, ka valoda ir ne tikai materiāls dzejai kā akmens skulptoram, bet pati (valoda) ir poēzija.

Ilga Tālberga