Tur tālumā, te tuvumā

Daigas Štālbergas izstāde Melngalvju namā

Melngalvju nama izstāžu galerijā līdz 31.oktobrim ir skatāma Francijā dzīvojošas latviešu mākslinieces Daigas Štālbergas tekstildarbu izstāde “..loin devant/ tur tālumā..”

Viens no izstādē apskāmajiem darbiem – “Ilgošanās”

Šī ir autores trešā personālizstāde, kuru viņa sarīkojusi Rīgas publikai. Pirmā – “Tauriņdeja” 1993.gadā Mencendorfa namā; otrā – “Vārti” 1996. gadā Aizrobežu mākslas muzejā.
Profesionālā izglītība iegūta Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā un Latvijas Mākslas akadēmijā (maģistra grāds). Kopš 1988.gada viņa regulāri piedalās dažādās izstādēs Latvijā, Austrijā, Francijā, Polijā, Vācijā, Grieķijā un Čehijā, kā arī rīko personālizstādes Latvijā, Francijā un Austrijā.
Jau piekto gadu D.Štālberga dzīvo Francijā. 2004.gadā viņa piedalījusies grupu izstādēs – sarīkojusi divas personālizstādes Parīzē un Grenoblē. Gūti arī pirmie nozīmīgākie panākumi – saņemta Eiropas mākslas akadēmijas franču mākslas salona Starptautiskā sudraba medaļa, māksliniece uzņemta Francijas tekstilmākslas asociācijā “Arelis”.
Šīs izstādes kodolu veido gobelēni, kas kā raibi gājputni salaidušies galerijas bēniņos. No Latvijas un no Francijas mājām kopā savākti tradicionāli austie gobelēni, jauktā tehnikā darināti darbi un autores pašas atrastajā tehnikā veidotie un par mežģīnēm sauktie darbi, kuru būtību var šifrēt kā tīklojumam uzklātu un gludinātu ažūru krāsainas celulozes masas slāni. Tikai tam vēl klāt nākusi “pievienotā vērtība” – ideja, mākslinieciskais tēls, asociācijas.
Raksturojot Daigas Štālbergas darbos raksturīgāko, viņas amata brāļi un māsas, iespējams, uzsvērs turēšanos pie Rūdolfa Heimrāta un Irisas Blumates skolas pamatiem, kā akvarelī ar dzīpariem veidojot pārplūstošas un pārlejošās krāsas, kontūras un tēlus. Jau agrāk varējām vērot šīs tekstilmākslinieces vēlmi un prasmi domāt poētiskās metaforās, emocionālās sapņu, literārās vai filozofisku tēlu kategorijās. Un pats brīnumainākais ir tas, ka viņai izdodas pārliecināt skatītāju, ka stilizētu koku, lapu un cilvēku siluetu vai ainavas motīvu valodā ir iespējams pārcelt ausīm dzirdamas skaņas un ar domām tveramas izjūtas. Krāsa un trausla līnija – kā Kurta Fridrihsona akvareļos – ir D.Štālbergas stiprums. Bet aiz visa tā ir emocijas, veikla aušanas tehnika un mērķtiecīgs darbs.
Kas tad ir tas jaunais, ko mums kā skatītājiem vajadzētu ieraudzīt? Kāda ir bijusi mākslinieces attīstība gribētajā tālumā? Paldies Dievam, ģeogrāfiskais attālums nav raisījis vēlmi aizmirst, no kurienes nāk latviešu gobelēns. Tomēr citi dzīves ritmi iemetuši mākslinieci vieglā franču kultūras gaisotnē, kas ļāvuši izpausties miniatūrās formās, skičveidīgās kompozīcijās, rotaļās ar faktūru, vēlmē pat it kā aiziet prom no “šatieru deķa” tradīcijām, nonākot neizbēgamā Latīņu kvartāla, Sorbonnas studentijas un vīna lielvalsts aromātu klātbūtnē. D.Štālbergas gobelēnu kompozīcijas ir kļuvušas drosmīgākas kontrastējošu krāsu izvēlē, mijot sarkanu, zilu un zaļu dzīparu laukumus, veidojot ainaviskas gleznas un paturot meditatīvi sapņainos impulsus. Jā, varbūt ilgās pēc mājām, bet varbūt Parīzē sarīkotās Latvijas arheoloģijas un etnogrāfijas dārgumu izstādes iespaidā radusies iecere gobelēnam “Atmiņu rota”, kurā medainu dziju rakstā pavīd un izplēn saktas motīvs. Kura sieviete gan spēj apiet savas esības tēmu? Gobelēnā “Nomoda sapņi” guļošas sievietes torss pauž to pašu domu, ko domāja Danaja, savā klēpī uzņemot Zeva zelta lietu. Pašā jaunākajā darbā – “Tālas noskaņas” – pilnskaņa panākta, mijot oranžas padebešu un sudrabpelēkas bērzu stumbru krāsas, sasniedzot pilnīgu gribēto māksliniecisko un tehnisko brīvību kā gleznotājam – iedvesmas straujumā liekot no paletes uz audekla gandrīz vai visu varavīksni. Vēlu veiksmi!

Ojārs Spārītis,

prof. Dr.art.