Mans vectēvs Kristaps Grīnvalds ap 1900.gadu Foto no dzimtas arhīva

Skaistā atvasaras dienā – 28.augustā – tika svinēti Bērzes evaņģēliski luteriskās baznīcas 180 gadu svētki. Joprojām daudzus kopā aicina zvans ar tajā iegravētiem Kārļa Ulmaņa vārdiem “Mana tauta, tevi saucu. Tu nāci. Palieci modra. Augsti sniegsi saulei pretī.” Pēc kupli apmeklētā svētku dievkalpojuma ļaudis vēl uzkavējās kopīgās atmiņās un varēja pāršķirstīt vairākus albumus, kuros apkopotas vēstures liecības par baznīcu un draudzi. Leģendāra ir mācītāja Alfona Vecmaņa 57 gadus ilgā (1939–1996) kalpošana un neaizmirstamais Pļaujas svētku dievkalpojums 1939.gada 8.oktobrī, kad arī Kārlis Ulmanis saņēmis svēto vakarēdienu un izteicis mācītājam vēlēšanos tikt izvadītam no Bērzes baznīcas un apglabātam dzimtas kapos.
Baznīcas (protams, citas ēkas) vēsture jau kopš hercoga laikiem plaši un interesanti aplūkota brāļu Jāņa un Kārļa Straubergu sastādītajā krājumā “Bērzmuiža un viņas vēsture” (izdots Rīgā 1939.gadā). Taču tajā nav pieminēta kāda dramatiska epizode, kas saistīta ar Auziņu māju saimnieka, savulaik Bērzes pagasta vecākā Kristapa Grīnvalda (1860–1919) vārdu. Tā ir traģiska lappuse mūsu dzimtas vēsturē, jo Kristaps Grīnvalds bija manas mātes tēvs.
Ieskatam mazliet Bērzes pagasta vēstures. Te izsenis dzīvojuši garīgi rosīgi ļaudis. Jau 1824.gadā uzcelta pagasta skola. 19.gadsimta otrajā pusē dibināts vīru koris, kas deviņu cilvēku sastāvā piedalījies pirmajos Dziesmu svētkos. Līdz trešajiem svētkiem jau izveidojies jauktais koris ar 21 dziedātāju, bet ceturtajos piedalījušies 43 dziedātāji. Bērzenieki bijuši arī ļoti rosīgi teātra spēlētāji, kā tas atzīmēts minētajā Straubergu krājumā: “.. par to gaišu liecību nodod 1893.gada rudenī sarīkotā teātra izrāde Bērzmuižas “Līčos”. Izrādei izvēlēta dziesmu spēle “Trīs klenderi” ar paprāvu personāžu (vairāk par 40), kora dziesmām un dejām. Par sevi, protams, ka tik plaša vēriena uzveduma sagatavošana prasījusi daudz laika mēģinājumiem un dziesmu iestudējumiem. Ne mazums pūļu prasījis darbs lauku istabā uzstādīt skatuvi, sagādāt dekorācijas un kostīmus. Sarīkojuma iniciators bijis Grīnvalds, kurš arī vēlāk bijis čakls sabiedriskā darba veicējs, sevišķi teātra saimē tēlojis rakstura lomas. Arī kā ērģelnieks viņš darbojies Bērzes baznīcā.”
Vectēvs kopā ar sava pagasta ļaudīm bija arī 3. un 4.Dziesmu svētku korī. Kad 1892.gadā nodibināja lauksaimniecības biedrību “Druva”, viņš kļuva par tās bibliotēkas komisijas locekli.
Piektā gada revolūcijas un Pirmā pasaules kara laikā Kristaps Grīnvalds ar ģimeni ir bēgļu gaitās, no kurām atgriežas 1918.gada rudenī. Atgriežas ar cerībām savā jaunajā valstī, savā pagastā, savā saimniecībā, kur jāsāk daudz iecerētu darbu. Viņš ir arī atjaunotās Bērzes ugunsapdrošināšanas biedrības vadītājs un pērminderis, pie kura glabājas baznīcas atslēga.
Bet klāt ir 1919.gads un Stučkas valdība. Kā lasāms avīzē “Jelgavas Komunists”, bērzenieki tiek kaunināti, ka viņi negrib uzklausīt no Jelgavas atbraukušo komisāru un turpina nodarboties ar kumēdiņu rādīšanu, dziesmām un dejām. Pēc neilga laika komisārs ierodas vēlreiz un ne jau viens. Paagrā rīta stundā (datums īsti nav noskaidrots, tikai zināms, ka tas bijis februārī) tiek pavēlēts ierasties pārstāvim no katras lauku sētas. Šajā sapulcē Kristapam Grīnvaldam liek atdot baznīcas atslēgu, lai jaunā vara šo ēku varētu izmantot savām vajadzībām.

Bērzmuižas baznīca Foto no dzimtas arhīva

Nostāsti liecina – bijis iecerēts zirgu stallis... Grīnvalda vārdi bijuši: “Jūs šo atslēgu man neesat devuši, un es to neatdošu.” Ar to pieticis, lai viņš tiktu nogādāts Jelgavas cietumā kopā ar vēl kādu saimnieku Siliņu.
Tālāko vēsta Kārlis Skalbe publicistiskā rakstā “Asiņainā Jelgava”.
“Mēs izejam netīrā cietuma sētā. Sarkana ķieģeļu siena. Zem mēsliem izraktas divas platas bedres, līdz pusei pilnas ar mālainu ūdeni. Pret sienu atspiežas nomīdīta smilšu kaudze – ešafots, uz kura pakāpās notiesātie. Man ienāk prātā stāsts, ko Liktenis, šis asiņainais fantasts, rakstījis šais smiltīs. Divi saimnieki, Auziņš (tā nosaukts Grīnvalds pēc māju vārda – V.K.) un Siliņš, abi no viena pagasta, reizē izvesti uz nošaušanu un nostādīti bedres malā. Auziņš bijis spēcīgs vīrs, liela auguma, Siliņš – vājš un sīks... Ķerts no lodes pakausī, Auziņš kritis un, sviezdams ar rokām atpakaļ, ierāvis Siliņu sev bedrē līdzi (..) Pusmiris aiz bailēm, Siliņš gulējis zem līķiem un asinīm.”
Tas noticis 18.martā. Tālākā notikumu gaita zināma tuviniekiem – atgriezies Bērzē, Siliņš par notikušo traģēdiju izstāstījis Grīnvalda sievai, kura nākamā rītā aizbraukusi vīram pakaļ. Viņš apglabāts Bērzes kapsētā, bet 13.aprīlī baznīcā notikušas iesvētības (iesvētīta arī Grīnvalda vecākā meita). Zirgu stalli tomēr nevarēja baznīcā iekārtot! Un nu jau Jelgavas apkārtne no sarkanās valdības bija atbrīvota.
Šī nelielā publikācija lai ir piemiņa manam vectēvam – pirms 85 gadiem nonāvētajam Bērzes baznīcas aizstāvētājam Kristapam Grīnvaldam.