Dīvainības ģimenes atbalsta veidu pamatojumā

ANO izsludinātais Starptautiskais ģimenes gads Latvijā ir pagājis karstos strīdos, kā uzlabot valsts atbalstu ģimenēm: cik lielam graudā vai naudā jābūt bērna piedzimšanas pabalstam, cik liels un pēc kādiem noteikumiem piešķirams bērna kopšanas pabalsts.

Pie Labklājības ministrijas izveidotā darba grupa aptuveni pusgadu sprieda gan par amatpersonu, gan vecāku un sieviešu nevaldības organizāciju ieteikto visai atšķirīgo variantu varbūtējām priekšrocībām un sekām. Vasaras beigās valdība izšķīrās par būtisku abu minēto pabalstu palielinājumu, sākot ar nākamo gadu. Tā ir labā ziņa visu turpmāk gaidāmo bērnu vecākiem un būtībā arī visai pagaidām izmirstošajai tautai, jo šis lēmums rosina cerības, ka valsts atbalsta palielinājums ģimenēm izraisīs dzimstības pieaugumu. Bet sliktā ziņa – ir virkne iebildumu pret pabalstu lieluma diferenciāciju un saņēmēju loka izvēli.

Foto: A.F.I.

Bērna piedzimšanas pabalsts

ir paredzēts pilnas pūriņa vērtības apjomā un izmaksājams naudā, lai vecākiem būtu izvēles brīvība, kādam īsti jābūt bērna pūriņam atbilstoši pašu gaumei un vajadzībām, dzimstot pirmajam, otrajam vai trešajam mazulim. Atšķirībā no līdzšinējiem nosacījumiem, šā pabalsta apjomu valdība turpmāk vairs neparedz diferencēt atkarībā no laika, kad māte pieteikusies grūtniecības medicīniskajai novērošanai – līdz augļa 12.nedēļai vai vēlāk. Šā grozījuma aizstāvji to pamato ar cilvēktiesībām atbilstošo visu bērnu kā šā pabalsta saņēmēju vienlīdzību: nevienu bērnu nedrīkst sodīt par mātes varbūtēji neapzinīgo rīcību. No skaistu principu un Eiropas Savienības regulu viedokļa viss jauki un pareizi.
Ārsti tomēr ir noraizējušies par šādas pabalsta adresātu vienlīdzības sekām bērnu veselībai. Lai cik maz būtu pārāk aizņemto vai mazāk apzinīgo māšu, kas laikus neuzsāk grūtniecības medicīnisko novērošanu, tas nozīmē risku viņu bērniem laikus neatklāt kādu vēlāk vairs nenovēršamu veselības traucējumu. Ja jau turamies pie principa, ka visi bērni ir vienlīdzīgi, tad būtu jānodrošina arī visiem pieejama veselības riska novēršana, saglabājot līdz šim pastāvējušo piedzimšanas pabalsta diferenciāciju.
Tas būtu vienkārši izdarāms bez bērnu sodīšanas par vecāku rīcību, ja tiktu konsekventi ievērots Koncepcijā par valsts ģimenes politiku (2000) ietvertais princips par ģimenes un valsts dalīto atbildību izdevumos par jaunās maiņas audzināšanu. Atbilstoši šim principam valsts izmaksājamais ikmēneša ģimenes pabalsts bērnu iztikai ir noteikts daudz mazāks par pilnām izmaksām bērnu vajadzībām, pārējo sedzot no vecāku ienākumiem. Līdzīgā kārtā valsts varētu noteikt visiem bērniem vienādu piedzimšanas pabalstu tikai pūriņa vērtības puses apjomā, apbalvojot apzinīgāko vecāku bērnus ar pabalstu pūriņa otras puses izmaksu apmērā. Tādējādi bērnu vienlīdzības princips būtu ievērots ne tikai attiecībā uz pūriņa vērtību, bet arī veselības nodrošinājumu. Var jau, protams, uzskatīt, ka tādējādi tiek ierobežota mātes brīva izvēle, kādā augļa attīstības posmā pieteikties ginekologam. Tomēr katra pabalsta jēga taču ir rosināt cilvēkus uz vienlaikus viņiem pašiem, viņu bērniem un sabiedrībai vēlamāko rīcības veidu. Nav šaubu, ka laikus novērsts risks bērna veselībai ir pašu vecāku labā, pat ja viņi naivi domā, ka viņiem un viņu bērniem nekādas nelaimes nedraud.

Bērnu kopšanas pabalsts

saskaņā ar bērnu vienlīdzības principu līdz šim bija noteikts visiem pilnu laiku nestrādājošajiem vienāds, jo arī tas taču domāts bērnu aprūpei un pieskatīšanai, respektīvi, vajadzībām, kas visiem bērniem ir līdzīgas. Diemžēl pabalsta apjoms bija daudz par mazu, lai kaut cik kompensētu bērnu kopšanas atvaļinājumu izmantojošo vecāku zaudēto darba samaksu, no kuras jāsedz kā pašu vecāku, tā arī bērnu uzturēšanas izdevumi. Saprotams, ka ienākumu samazināšanās tieši tajā dzīves posmā, kad “ēdāju” skaits ģimenē pieaug, ir viens no būtiskākiem šķēršļiem ģimenes pieaugumam.
Ar 2005.gadu paredzēts bērnu kopšanas pabalsta apjomu būtiski palielināt, taču vairs ne vienādi visiem bērniem un arī ne visiem vecākiem, kam taču arī būtu “viens likums visiem”. Pabalsta apjomu paredzēts diferencēt proporcionāli bērna kopšanas atvaļinājumā izgājušā tēva vai mātes algas lielumam iepriekšējā gadā, lai kompensētu zaudēto darba samaksu. Pabalsta maksimālais apjoms gan tiek ierobežots ar piecām minimālajām algām. Varētu domāt, ka bankas prezidenta(es) vai deputāta(es) bērniem pienākas un tiks nodrošināta labāka kopšana nekā, piemēram, bērnudārza audzinātājas vai medicīnas māsas atvasei. Tomēr nē: šai gadījumā bērnu vienlīdzības princips tiek upurēts, lai saglabātu katrai ģimenei jau ierasto ienākumu un tātad arī dzīves līmeni, kam būtu jānovērš ģimenes lieluma ierobežošana nabadzības dēļ.
Taču arī zaudēto ienākumu kompensācijas princips netiek izturēts visiem bērniem un viņu vecākiem vienādi: pabalsts nepilnas minimālās algas apjomā paredzēts arī iepriekšējā gadā apmaksātajā darbā nestrādājušajiem, kam tas nozīmē lielāku ienākumu apjomu nekā iepriekšējā gadā. Savukārt abiem algas darbā nodarbinātajiem vecākiem šis pabalsts vispār nav domāts, kaut arī daudziem no viņiem daļa algas jāatdod aukles darba apmaksai, tādējādi samazinot izdevumus pašiem un bērnam. Tātad, atšķirībā no bērnu piedzimšanas pabalsta, kura diferenciācija atkarībā no mātes rīcības atzīta par nepieļaujamu bērnu vienādo tiesību dēļ, bērnu kopšanas pabalsts tiek diferencēts tieši, lai regulētu vecāku rīcību. Ģimenes ar abiem nodarbinātiem vecākiem tiek diskriminētas ar cēlu nodomu nodrošināt bērniem vislabāko un iejūtīgāko pašu vecāku aprūpi.
Ziņas par dažu vecāku savainotiem un ilgstoši bez uzraudzības atstātiem, pat badā nomirušiem bērniem gan liecina, ka vecāku aprūpe ne vienmēr ir pati drošākā un kvalitatīvākā. Ne velti savulaik Baltijas muižnieki to uzticēja rūpīgām, pieredzējušām auklēm, tāpat kā to vēl tagad dara Anglijas karaliene. Vai viņa nemaz nedomātu par savu bērnu labumu?! No otras puses, pieskatot bērnu uz maiņām, pašu vecāku aprūpi nodrošina arī daudzi tēvi un mātes, kas abi strādā. Citiem daļu laika bērnu pieskata paši, daļu – visnotaļ uzmanīgie vecvecāki. Abu vecāku vai vairāku ģimenes locekļu iesaistīšanās bērna aprūpē veicina visu viņu attīstību un emocionālo saišu veidošanos pat veiksmīgāk, nekā abiem vecākiem dalot galvenā pelnītāja un vienīgā aprūpētāja lomas. Neraugoties uz šiem ieguvumiem, abiem strādājošiem vecākiem valsts bērnu kopšanas pabalstu liedz. Tātad, atšķirībā no bērna pūriņa izmaksas naudā, kas ļauj vecākiem izvēlēties, kādu to iegādāties, bērna kopšanas veida izvēlē vecākiem tādas tiesības ir liegtas: tikai viens no visiem iespējamiem, kurš turklāt ir labs tikai īsā laika sprīdī.
Kā zināms, dažādu apsvērumu dēļ šīs cēlās un tai dzīves posmā arī patīkamās rūpes gandrīz vienmēr uzņemas māte. Bērna aprūpes posmam daudzos gadījumos ieilgstot līdz diviem trim gadiem vai vairākkārt atkārtojoties, mātes konkurētspēja darba tirgū neizbēgami mazinās ar atbilstošām sekām ģimenes ienākumos un pensijas lielumā. Kā novērots citās Eiropas valstīs (piemēram, Zviedrijā, Itālijā), tas mēdz būt par cēloni daudzām ģimenēm atturēties no otra un trešā bērna dzimšanas. Tā kā pārtraukumi darbā var gadīties jebkurai sievietei, daudzi darba devēji izvairās pieņemt viņas darbā vai iecelt atbildīgos amatos ar augstāku darba samaksu. Attiecīgi mazāk līdzekļu ģimene var atvēlēt bērna izglītošanai un attīstībai. Tādējādi sākotnējais jaundzimušā mātes pašas pilna laika aprūpes labums izvēršas savā pretmetā ne tikai mātei, bet arī bērnam, kura interesēs tas viss it kā darīts.
Atliek secināt, ka vecāku pamatnodarbošanās izvēles brīvības ierobežošana bērnu kopšanas pabalsta saņemšanā ieviesta nebūt ne bērnu labklājības un vienādu tiesību nodrošinājumam. Drīzāk tā noved pie vismaz daļējas sieviešu izspiešanas no darba tirgus un it īpaši līdztiesīgas dalības lēmumu pieņemšanā: sak, nav ko jaukties “vīru” darīšanās. Tas savukārt ir pretrunā ar Latvijas likumdošanu un mums obligātajām Eiropas Savienības normām, kas it kā bija bezmaz galvenais pamatojums bērnu piedzimšanas pabalsta izmaksai bez kādas diferenciācijas atkarībā no vecāku rīcības un vēl nepārprotami prasa atvieglot darba un ģimenes dzīves savienošanu.
Ja arī bērnu kopšanas pabalstu maksātu visām ģimenēm vienādu neatkarīgi no viņu nodarbinātības un algas lieluma, atkristu daudzas še aprakstītās netaisnības un nevēlamās sekas. Turklāt ietaupītos administratīvie izdevumi, pārbaudot tiesības uz šā pabalsta saņemšanu un aprēķinot tā lielumu, neviena māte nebūtu ieinteresēta strādāt bez darba līguma un saņemt algu aploksnē, kaut arī tā dēļ viņa nonāk pilnīgā atkarībā no darba devēja un spiesta iztikt bez sociālās apdrošināšanas iemaksām, no kurām cita starpā atkarīgs maternitātes pabalsts nākamajā reizē utt. Nav šaubu, ka tāds bērnu vienlīdzības nodrošinājums un vecāku drošība par savu vietu darba tirgū arī turpmāk vairāk sekmētu ģimenes paplašināšanu līdz pašu vecāku vēlamajam un paaudžu nomaiņai vēlamajam līmenim nekā ienākumu nevienlīdzība un sieviešu konkurētspējas mazināšana uz ilgiem gadiem.

Pārsla Eglīte,

Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, demogrāfe

Avoti:

Draudi Latvijas iedzīvotāju ataudzei un nepieciešamā rīcība to mazināšanai. Apcerējumi par Latvijas iedzīvotājiem. Nr.11. Autori: P.Eglīte, I.M.Markausa, I.Pavlina u.c. Rīga: BO SIA LZA Ekonomikas institūts, 2004, – 130 lpp.
Livi Bacci, M. The narrow path of policies. Genus. Vol. LX No1. Jan. – March 2004: 207–232
Lofstrom Asa and Westerberg Thomas. Obstacle or Prerequisite? The Role of Economic and Social Conditions for the Swedich Birth Rates 1965–1998. Paper written to the European Population Conference, Helsinki 7–9 June 2001: 26