• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Miests ceļu krustpunktā -zvaigžņu pētnieku redzeslokā. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 28.07.2000., Nr. 272/274 https://www.vestnesis.lv/ta/id/9358

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Nacionālās minoritātes - visi vienā pilsētā

Vēl šajā numurā

28.07.2000., Nr. 272/274

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

RTU docents Jānis Klētnieks:

Miests ceļu krustpunktā —zvaigžņu pētnieku redzeslokā

Referāts konferencē "Jēkabpils no pagātnes līdz šodienai" Jēkabpilī 2000. gada 14. jūlijā

Jēkabpils — pilsēta, kurā nekad nav bijis savas astronomiskās observatorijas, tomēr vēstures gaitā vairākkārt nonākusi astronomu redzeslokā. Vispirms minami vairāki Jēkabpils novadnieki, kas astronomijas zināšanas nesuši ļaužu izglītošanai. To vidū viens no redzamākajiem ir Gothards Frīdrihs Stenders, kas, būdams Sēlpils un Sunākstes apvienotās draudzes mācītājs, sarakstīja "Augstas gudrības grāmatu no pasaules un dabas". Tās pirmiespiedums nāca klajā 1774. gadā. Šajā grāmatā pirmoreiz latviešu valodā tiek stāstīts par "Sauli un viņas gājumu", par kalendāru un tā uzbūvi, tāpat — "no mūsu pasaules ēkas un visa debess pulka — Mēnesi, Ausekli, stāvu un gāju zvaigznēm". Tas jau bija visaptverošs astronomijas pamatzināšanu izklāsts par redzamo Visumu, kas balstījās uz tālaika astronomijas zinātniskajiem sasniegumiem.

Raugoties uz Stendera popularizēto astronomiju mūsdienu skatījumā, jāatzīmē pats svarīgākais — viņa sniegtās astronomiskās zināšanas ir brīvas no astroloģiskajiem māņiem, kas mūsu novada kalendāros vēl tika publicēti līdz pat XVIII gadsimta vidum.

No jaunākiem laikiem jāmin pasaules slavu ieguvušais astronoms Staņislavs Vasiļevskis (1907–1968), kuram šūpulis kārts Sēlijas austrumdaļā — Ilūkstes novadā. Beidzis Latvijas Universitātes Matemātikas un dabaszinātņu fakultāti astronomijas specialitātē, Vasiļevskis strādāja LU Astronomiskajā observatorijā un aizsāka zinātnisko darbību fundamentālās astronomijas virzienā. Šajā astronomijas novadā viņš turpmākajos dzīves gados deva lielu ieguldījumu. Pēc Otrā pasaules kara emigrācijā S.Vasiļevskis nokļuva ievērojamajā ASV zinātniskajā centrā — Lika Astronomiskajā observatorijā. Tur viņš kļuva pazīstams kā ievērojams speciālists zvaigžņu īpatnējo kustību noteikšanā attiecībā pret tālajām galaktikām. Profesors Vasiļevskis izstrādājis jaunu metodi zvaigžņu trigonometrisko paralakšu noteikšanai un palīdzējis radīt automātisko zvaigžņu koordinātu mēriekārtu, ko plaši izmantoja Lika observatorijas darbā. S.Vasiļevskis publicējis daudzus zinātniskos darbus un bijis starptautiski atzīts astronoms. Viņa vārdu nes viena no mazajām planētām (2014), kas Visuma plašumos riņķo ap Sauli.

Arī S.Vasiļevska meita Velta Zēberga pievērsās astronomijai. Pēc Bērklijas universitātes beigšanas viņa kļuva profesora Oto Strūves zinātniskā asistente, strādāja Leušnera observatorijā un Nacionālajā ASV radioobservatorijā. Velta Zēberga ir līdzautore Oto Strūves grāmatai "Astronomy of the 20th Century" (20. gadsimta astronomija), kas iznāca 1962. gadā.

No tuvākas Jēkabpils apkārtnes, no Viesītes vidusskolas, ceļu uz astronomiju sācis Uldis Dzērvītis, Latvijas Zinātņu akadēmijas Radioastrofizikas observatorijas zinātniskais līdzstrādnieks. Beidzis LVU Fizikas un matemātikas fakultāti, viņš sāka strādāt toreizējā Astrofizikas laboratorijā (1958) un vēlāk Baldones observatorijā. Par Dzērvīša pētniecisko virzienu astronomijā kļuva astrofizikālās problēmas — zvaigžņu iekšējās uzbūves modeļi un fizikālie raksturlielumi. Par šiem pētījumiem viņš ieguvis zinātņu doktora grādu (1970). Plašākai auditorijai ir pazīstami Ulda Dzērvīša populārzinātniskie publicējumi gadalaiku izdevumā "Zvaigžņotā Debess", jo tajos izskan viņa plašais, filozofiskās domas piesātinātais redzesloks par Visuma jautājumiem.

Visciešāk Jēkabpils vārds astronomijas vēsturē tomēr saistīts ar plašajiem trigonometriskajiem mērīšanas darbiem Vidzemē, kurus XIX gadsimta pirmajos gadu desmitos veica Tērbatas universitātes astronomijas profesors Vilhelms Strūve (1793–1864), vēlākais Pulkovas observatorijas dibinātājs (1839) un tās pirmais direktors. Šie Strūves darbi toreizējā Krievijas impērijā guva plašu ievērību, jo tie ievadīja jaunu zinātnisko uzplaukumu praktiskās astronomijas un ģeodēzijas jomā un karšu sastādīšanas mākslā.

Vidzeme kļuva par pirmo no Baltijas provincēm, kas Krievijā uzsāka trigonometrisko uzmērīšanu. Šo darbu ierosinātāja bija Vidzemes ekonomiskā un vispārderīgā biedrība, kuras sekretārs bija Georgs Frīdrihs Parrots, Tērbatas universitātes fizikas profesors un pirmais rektors. Biedrība, kurā apvienojās tālaika progresīvās domas cilvēki, rūpējās par sava novada saimnieciskās dzīves uzplaukumu un zemnieku dzīves apstākļu uzlabošanu. Panāktais ķeizara Aleksandra I 1804. gadā apstiprinātais likums noteica jaunu kārtību Vidzemes zemniekiem un viņu tiesībām. Zemnieks vairs nebija uzlūkojams par lietu, kas piesaistīta savam kungam, bet bija ieguvis personas statusu, vēl gan piesaistītas apsaimniekojamai zemei un pagastam. Sākās zemniecības klaušu laiki. Likums paredzēja klaušu un muižas zemes norobežošanu, kā arī jaunu zemes kadastrālās vērtēšanas kārtību. Vidzemē sākās muižu zemju uzmērīšana, kas vilkās samērā ilgu laiku (1804–1819). Mērnieku darbības rezultātā uzkrājās liels skaits uzmērīto zemju plānu. To sasaistīšana vienā kopējā kartē bija tehniski grūts uzdevums, ko varēja atrisināt, tikai izdarot trigonometriskos mērījumus.

Vidzemes ekonomiskā un vispārderīgā biedrība šo darbu veikšanu uzticēja Strūvem. Pirmie trigonometriskie mērījumi tika veikti 1816.–1818. gada vasarā, kad Strūve ar saviem palīgiem atbrīvojās no mācību darba universitātē. Triangulācijas trīsstūru rinda sākās no Tērbatas observatorijas, turpinājās dienvidu virzienā un, šķērsojot Vidzemes augstieni, sasniedza galējo stāvokli Krustpilī. No turienes trīsstūru rinda pagriezās ziemeļrietumu virzienā, sniedzās līdz Rīgai un turpinājās caur Pērnavu, nonākot līdz sākuma punktam Tērbatā. Šie bija plaši trigonometriskie mērījumi. To rezultātā Vidzemē tika noteikti 325 ģeodēziskie punkti, kuriem taisnleņķa koordinātas aprēķināja brīvi pieņemtajā sistēmā, par sākumu izvēloties Vidzemes vidējā meridiāna (tuvu pie Valmieras) krustošanās vietu ar Krustpils pils torņa paralēli, kur pieskārās tālākais triangulācijas trīsstūris. Triangulācijas tīklu astronomiski orientēja no Tērbatas observatorijas, Rīgā papildus nosakot ģeogrāfisko platumu Doma baznīcai, ko izmērīja Vidzemes guberņas skolas direktors Vilhelms Frīdrihs Keislers (1777–1828). Tajā laikā Keisleram Rīgas pils Svētā Gara tornī bija ierīkota neliela astronomiskā observatorija, kura nodrošināja rīdziniekiem precīzu pulksteņa laiku. Keislers piedalījās arī Rīgas–Pērnavas trīsstūru rindas uzmērīšanā, izmērot 1919. gada ziemā uz Daugavas ledus 1,2 km garu triangulācijas bāzi. Galveno triangulācijas bāzes līniju izmērīja Strūve pats tā gada ziemā uz Virtsjervas ezera ledus 12,5 km garumā. Augstumi triangulācijas tīkla punktiem tika noteikti ar trigonometrisko nivelēšanas metodi, par izejas augstumu ņemot Baltijas jūras vidējo līmeni Rīgas tuvumā.

Pirmais Strūves izmērītais triangulācijas tīkls, kā jau tas sākotnēji bija iecerēts, kalpoja par stingru matemātisko pamatu jaunas, precīzākas Vidzemes guberņas kartes sastādīšanai. Šo darbu veica Kārlis Rikers (1778–1856), iespiežot 1836. gadā "General–Charte von Livland" (Vidzemes ģenerālkarte) mērogā 1:609 000. Lielākais Rikera darbs ir Vidzemes speciālkarte uz sešām lapām, kas bija iecerēts Vidzemes guberņas jaunajam atlantam, ko tomēr nesagatavoja. Vidzemes speciālkarti ("Specialcharte von Livland") iespieda 1839. gadā, un tā bija sastādīta mērogā 1:184 275. Nedaudz vēlāk, 1846. gadā, sekoja plašāka Baltijas zemju karte "General–Karte der Russischen Ostseeprovinzen Liv–Ehst– und Kurland", ko atkārtoti iespieda 1867., 1890., 1908. un 1914. gadā. Rikera kartes pamatoti tiek uzskatītas par precīzākajiem kartogrāfiskajiem attēliem, kādi vien tika sastādīti Krievijā XIX gadsimta pirmajā pusē, jo tie tika balstīti uz triangulācijas tīkla punktiem.

Vidzemes triangulācijas darbu pieredze rosināja Strūvi pievērsties plašākiem trigonometriskajiem mērījumiem. 1819. gadā Strūve iesniedza toreizējam Tērbatas universitātes kuratoram, vēlākajam Krievijas Tautas apgaismības ministram grāfam Kārlim Līvenam plānu meridiāna grādu loka mērīšanai Baltijas provincēs, izveidojot apmēram 8° garu triangulācijas trīsstūru rindu, kas stieptos cauri Tērbatas observatorijai no dienvidu punkta Krustpilī līdz Holandes salai ziemeļos Somu jūras līcī. Šis plāns, kuram bija pievienots plašs zinātnisko pasākumu saraksts, guva ķeizara Aleksandra I apstiprinājumu, piešķirot kā dāvinājumu 1000 sudraba rubļus nepieciešamo astronomisko instrumentu iegādei.

Projekta sagatavošana sākās 1820. gadā ar to, ka Strūve par universitātes līdzekļiem aizbrauca uz Vāciju, lai pasūtītu instrumentus un iepazītos ar līdzīga rakstura darbiem, ko veica Kārlis Frīdrihs Gauss (1777–1855). Getingenes universitātes matemātikas un astronomijas profesors Strūve tikās arī ar Kēnigsbergas observatorijas direktoru Frīdrihu Vilhelmu Beseli (1784–1846), ar kuru Strūvem vēlāk izveidojās visciešākie zinātniskie kontakti un sadarbība.

Grādu mērījumiem par pamatu kalpoja iepriekšējā Vidzemes triangulācijā ierīkotie punkti. 1822. gada vasarā aizsākās trīsstūru horizontālo un vertikālo leņķu pārmērīšana ar augstākas noteiktības instrumentiem, un šie darbi 35 pamatpunktos turpinājās līdz 1827. gadam. Šajā laikā triangulācijas darbus Kurzemē arī uzsāka ģenerālmajors Kārlis fon Tenners (1783–1859) Krievijas Ģenerālštāba uzdevumā, jo īstenojās Strūves nodoms sasaistīt Vidzemes un Igaunijas daļas triangulācijas trīsstūrus ar Kurzemē un Kauņas guberņā veidojamo triangulāciju.

1824. gada jūlijā Krustpilī ieradās Strūvem piekomandētais palīgs kapteiņleitnants fon Vrangels un izmērīja no pils torņa galējā trīsstūra leņķus starp punktiem Gaiziņkalns–Taborkalns–Arbidāni. Taborkalns (agrāk Daborkalns) atradās Vecsēlpils muižas teritorijā, tā augstums virs Baltijas jūras līmeņa — 158 metri. Arbidānu punkts atradās 134 metrus augstu uz tagadējā Grants kalna. Ar šiem punktiem saistījās Tennera triangulācijas trīsstūri Kurzemē.

Krustpils punkta ģeogrāfiskā stāvokļa noteikšanu un astronomisko orientēšanu izdarīja pats Strūve. Ar saviem palīgiem viņš 1826. gada 10. maijā ieradās Krustpilī, līdzi atvezdams Tērbatas observatorijas astronomiskos instrumentus — Dollonda 8 pēdu pasāžinstrumentu, Ertela vertikālriņķi, Reihenbaha universālinstrumentu un divus Repsolda svārsta pulksteņus. Neatradis pietiekami labus apstākļus dārgo astronomisko instrumentu izvietošanai, Strūve izlēma tos izvietot Daugavas pretējā pusē — Jēkabpilī.

Jēkabpils nomalē Strūve atrada astronomiskai novērošanai piemērotu vietu, no kurienes bija arī redzamība uz vajadzīgajiem triangulācijas punktiem. Savā novērojumu dienasgrāmatā Strūve ierakstīja: "Šeit (Jēkabpilī) mēs saņēmām no pilsētas vadības un vietējiem ļaudīm visu atbalstu, kādu vien mēs varējām vēlēties."

Astronomisko novērojumu veikšanai Strūve attaicināja uz Jēkabpili arī Jelgavas ģimnāzijas matemātikas profesoru Magnusu Georgu Paukeru (1787–1855), kurš līdzi atveda jauno Academia Petrina observatorijai iegādāto Reihenbaha vertikālriņķi. No 1826. gada 23. maija līdz 12. jūnijam labvēlīgos laika apstākļos tika veikts daudz astronomisko novērojumu, kas vēlāk ļāva aprēķināt precīzas Jēkabpils astronomiskā punkta koordinātas. Astronomisko punktu nostiprināja ar ķieģeļiem mūrētu pīlāru, kura centrā iestiprināja metāla stieni ar atzīmētu krustu. Pīlāru apjoza ar stingru sētiņu un nodeva Jēkabpils virstiesneša aizsardzībā.

Jēkabpils astronomiskais punkts tika iekļauts kopējā Baltijas triangulācijas tīklā, un turpmākajos gados to sasaistīja caur Prūsiju ar pārējo Rietumeiropas valstu ģeodēziskajiem tīkliem. Tādējādi pirmoreiz ģeogrāfisko pētījumu vēsturē uz Eiropas kontinentālās cietzemes tika noteikts pietiekami liels ģeodēzisko punktu skaits ar samērā augstas precizitātes ģeogrāfiskajām koordinātām. Šie sasniegumi pavēra ceļu fundamentāliem pētījumiem par mūsu planētas veidu un lielumu. Šo problēmu astronomi un matemātiķi jau bija sākuši risināt XVII gadsimta sākumā, kad holandiešu zinātnieks Villebrords Sneliuss (1580–1626), mēģinot aprēķināt zemes tilpumu, lietoja meridiāna loka garuma mērīšanai jauno metodi — triangulāciju. Zemes lieluma un tās matemātiskā veida problēmu 1841. gadā atrisināja Frīdrihs Vilhelms Besels, aprēķinot zemes referencelipsoīda parametrus — lielās un mazās pusass garumu un polāro saplacinājumu. Besela aprēķinātie zemes elipsoīda lielumi kalpoja ģeodēzistiem gandrīz veselu gadsimtu. Tos lietoja arī Latvijas triangulācijs tīkla aprēķināšanai līdz 1940. gadam.

Strūves astronomiskais punkts Jēkabpilī gadsimta garumā bija saglabājies neskarts, un to atjaunoja 1931. gadā ģeodēzijas inženieris Teodors Meija (Gončarovs), uzliekot virspusē piemiņas akmeni. Šo akmeni savai pilsētai dāvāja Jēkabpils pilsētas skolotājs Valters.

Mūsdienās Strūves astronomiskais punkts Jēkabpilī joprojām kalpo ģeodēzistiem. Kā viens no vecākajiem astronomiskajiem punktiem tas ir iekļauts pasaules globālajā ģeodēziskajā tīklā.

JE4.JPG (41457 BYTES)
Lietus nespēja izjaukt svētkus un mazināt jēkabpiliešu prieku

JE6.JPG (22831 BYTES)
Krustpils pils uzcelta 1237.gadā. Tagad te atrodas Jēkabpils vestures muzejs

JE2.JPG (34102 BYTES)
Jānis Klētnieks — ar domām pie zvaigznēm

JE3.JPG (22382 BYTES)
Jēkabpils goda pilsonis Jāzeps Vuškāns — kā vienmēr sabiedriski rosīgs

JE7.JPG (26876 BYTES)
Muzejā — izstāde par vecticībniekiem. Viņu senči bija pirmie jēkabpilieši

JE1.JPG (34862 BYTES)
Šis akmens iezīmē Oto Strūves triangulācijas astronomisko punktu Jēkabpilī

JE5.JPG (59315 BYTES)
Akcijā "Umurkumurs" kāds arī ieguva 100 latu zelta monētu

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV", un Sigizmunds Timšāns

 

 

 

 

 

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!